Berlīnē man nācies pabūt četras reizes, turklāt katru no tām savā desmitgadē. Iespējams, tie, kas uz Vāciju ceļojuši biežāk, krasās pārmaiņas neizjūt tik asi. Bet man katru no šiem četri soļiem Berlīnē nācies spert kādā vēsturiski nozīmīgā vai pat lūzuma brīdī.
Septiņdesmitie
Pirmā tikšanās ar Berlīni visnozīmīgākā bija gan tikai man pašai. Tas notika pagājušā gada septiņdesmito gadu beigu vasarā, kad uz Vāciju devāmies skolēnu apmaiņas programmas ietvaros.
Izkāpjot no vilciena Berlīnes, manu pirmo ārzemju, stacijā, uzreiz savaldzināja viss: tīrais, sakoptais stacijas laukums, augstās, rietošajā saulē iesārtenās debesis virs mums, un visam pāri reibinoši skaista nezināmas izcelsmes smarža, kuru sajūtot kādā citā vietā, gadiem prātā nāca Berlīne. Vēlāk uzzināju tā bija lavanda.
Berlīne manā pusaudža uztverē šķita kā skaists sapnis: pilni veikali, laipni cilvēki un... dažādas automašīnas, ne tikai žiguļi, moskviči vai volgas. Aleksandra laukums ar pulksteni, kas rādīja visas pasaules laiku, televīzijas tornis, pat daži brīvdomīgi (!) pankveidīgie pēc padomju Rīgas pelēcības šķita, ka nu ievelku pasaules elpu. Visskaistākais Berlīnes simbols man bija tumšos spoguļstiklos mirdzošā republikas pils Šprē upes krastā: tā laistījās saulē, atspoguļoja mākoņus, tajā notika koncerti, tajā skaisti ģērbti jauni cilvēki staigāja pa kāpnēm, sēdēja kafejnīcās un lēni sūca kokteiļus...
Līdz Brandenburgas vārtiem netikām. Uz tiem bija jāskatās pa gabalu, kaut vārti piederēja Austrumberlīnei. Berlīnes mūris tolaik jau bija kļuvis par tik pašsaprotamu parādību, ka par to nedz brīnījāmies, nedz uzdevām jautājumus. Tikai stāvējām, kaklus izstiepuši, lai saskatītu, kas ir TUR, aiz šķērskoka, kas mašīnas laiž turp un atpakaļ. Pirmo reizi tajā pusē redzējām divstāvu autobusus. Vēlāk, braucot ar vilcienu, Rietumberlīnes pusē redzējām baltus milzu debesskrāpjus, kuriem, kā mums stāstīja, vajadzējis jaukt galvu austrumberlīniešiem, liekot domāt, ka tajā pusē varbūt kaut kas ir labāk. Taču toreiz novērojām, ka vāciešiem piemīt smagnējs pamatīgums. Ja jau sociālisti, tad līdz kaulu smadzenēm, lielāki katoļi par Romas pāvestu jeb lielāki komunisti par padomju komunistiem. Berlīne bija pirmā vieta, kur mums 21. jūlijā nācās svinēt, jā, tieši svinēt Padomju Latvijas dzimšanas dienu. Vēlāk uzzināju stāstus, ka daži austrumberlīnieši gan esot tik traki, ka pat pa kanalizācijas lūkām lienot uz Rietumberlīni. To mums stāstīja, lai raksturotu propagandas mītus, ko rietumnieki gatavi sacerēt. Kādas šausmas, nodomāju. Kaut ko tādu sadomāt! Līdz tieši pēc 20 gadiem noskatījos vācu režisores Margarētas fon Trotas mākslas filmu Solījums patiesu stāstu par traģēdiju, kas norisinājās gadu desmitu garumā pēc tam, kad līgavainis pa šo pašu kanalizācijas cauruli tiešām devās uz Rietumberlīni, bet līgava palika, jo kanalizācijas lūkas, kā izrādās, Stasi darbinieki rūpīgi uzmanīja, un meitene nepaspēja...
Taču bērnība ir saulaina, pat ja savām acīm nākas skatīt dīvainas lietas. Tās tiek pieņemtas kā pašsaprotamas. Un atmiņā paliek lavandas smaržas valdzinājums, laimīgie austrumvācu bērni, kas priecīgi šļakstās strūklakā, pirmo reizi redzētā diskotēka.
Astoņdesmitie
Nākamā viesošanās Berlīnē bija īsa. Taču, kā vēlāk izrādījās, ļoti vēsturiska. Jo tas notika 1989. gada novembrī, kad, pateicoties vāciešu labākā drauga Gorbija centieniem, vispirms atvērās vārti Berlīnes mūrī un vēlāk bruka pats mūris un komunistiskā ideoloģija. Berlīnē nokļuvu ceļā no Rostokas. Toreizējo VDR jau drebināja ziņas par kompartijas vadoņu pašnāvībām, izmisums par zaudētajām komunistiskajām vērtībām un cerības uz kapitālistisku nākotni vienotā Vācijas lielvalstī. Rostokā viss bija mierīgi.
Bet Berlīni, smaržojošu un sakoptu kā funkcionāra sievu, vairs nepazinu. Vācieši bija atmetuši savas labās manieres, viņi bija apsēduši tās stacijas, no kurienes vilcieni devās uz Rietumberlīni. Katrs no tiem aizveda brīvestības un vēl nez kā apreibinātu pūli, aiz sevis atstājot milzu kaudzes papīru, tukšu pudeļu un aizkostu sviestmaižu.
Deviņdesmitie
Vīzu vairs nevajadzēja, gandrīz visa Eiropa mums bija vaļā, tāpēc 1997. gada pavasarī nolēmām apceļot dažas valstis. Tāpat kā mežonīgie tūristi ejot, kur acis rāda, vakarā lemjot, kur ceļš vedīs rīt.
Berlīnē iebraucām no rietumpuses, izkāpjot slavenajā Zoo stacijā. Tikai tagad uzzināju, ko no manis bija slēpis Berlīnes mūris. Pirmais visspilgtākais iespaids ķeizara Vilhelma piemiņas baznīcas drupas, atgādinājums par Vācijā vienmēr klātesošo Otro pasaules karu. Rietumberlīnes birģeriskās noskaņas dīkie, alusvēderiem apaugušie vācieši, kas klusējot sūc alu iemīļotajā krodziņā, greznie skatlogi, rimtas dzīves noskaņas lielveikalos, kur mājasmātes iepērkas visai nedēļai. Un kontrastam narkomānu un bezpajumtnieku bari Eiropas laukumā, pazemes stacijās un publiskajās tualetēs, muskuļoti, trenēti policisti ar tikpat muskuļotiem rotveileriem, kas trenkā panīkušos lūzerus. Uzkrītoši daudz krievu valodas: mīlestība pret Gorbačovu izpaudusies pāriplūstošā viesmīlībā pret viņa tautasbrāļiem.
Apmeklējam Pergamona muzeju, un galva griežas no tajā sakrātajām vēstures un kultūras bagātībām. Staigājam pa baznīcām, pa daudzajiem parkiem. Monumentālisms, plašās ielas jo īpaši Fridrihštrāse milzu laukums pie Triumfa arkas, kā arī monumentālās skulptūras ap to nomāc, rada personīgā niecīguma izjūtu. Nodomāju, ka Hitlera arhitektoniskā ideologa Špēra vēl jūtamo ietekmi gadi izdzēst nevar.
Pārsteidz pieminekļi padomju armijai un pat tanki, kuri miermīlīgi stāv līdzās karavīru skulptūrām. Patiesībā jau pārsteigumam nav vietas, jo tas it tikai civilizēti jaunajai varai negāzt nost itin visu, ko vecā sacēlusi. Padomju militāro atribūtiku, protams, var iegādāties pie Brandenburgas vārtiem. Turpat, kur desiņas ar maigajām vācu sinepēm. Šis dižais simbols, kuram nu drīkstēja iziet cauri, cik tik gribas (un to es arī vairākkārt darīju), tirgus atmosfērā savu simbolisko nepieejamību šķita zaudējis.
Esam atklājuši interesantu veidu, kā izgaršot pilsētas ikdienu, neaizraujoties ar pagātnes liecinieku pētīšanu. Vienkārši jāiesēžas kādā sabiedriskajā transportā, vēlams, autobusā un jādodas tik tālu, kamēr rodas vēlēšanās izkāpt. (Galvenais atcerēties autobusa numuru, jo tas būs vienīgais atpakaļceļa garants.) Tā nonākam tālu, tālu iekšā bijušās Austrumberlīnes teritorijā. Tur, kur valda Latvijas guļamrajonu līdzinieki, kur krodziņā ir ne tikai tieši tāds pats interjers kā jebkurā Rīgas nomales bārā, bet jūtamas pat tās pašas smaržas novadējies alus, atdzisuši cigarešu dūmi un kaut kādu salātiņu aromāts. Un plastmasas puķes. Vērojam, kā spēļu automātos godīgi nopelnītās doičmarkas notriec ausīši. Bet pienācis laiks doties atpakaļ, jo jāpaspēj uz rietumiem, uz pansiju, kur esam apmetušies. Joprojām pasaules ir divas.
Nostalģiskās atmiņas mani aizved uz bērnības sapņu salu Aleksandra laukumu. Šis tas vēl palicis, bet lielākā daļa stikla un betona ēku tiek nojauktas. Vēl saulē laistās Republikas pils, tai pagaidām klāt neķeras.
Milzīgākais būvlaukums pasaulē Potsdamas laukums kļuvis par pašu iecienītāko tūrisma objektu. Ir pat maršruts, kā to apskatīt, un biļetes, kas jānopērk, lai uzkāptu kādā jaunceltnē un būvlaukumu ieraudzītu no augšas.
Izrādās, tikai ar nelielu balsu pārsvaru 1991. gada jūnijā vācu bundestāgs nolēmis, ka apvienotās Vācijas galvaspilsēta jāpārceļ no Bonnas uz Berlīni. Kas to lai zina, vai bez šīm balsīm būtu Potsdamas laukuma jauncelsmes trauksmes?
Jaunais gadsimts
Berlīnē nokļūstu šopavasar, laikā, kad valstī valda ekonomiskā, bet Vācijas finansiāli visvairāk atbalstītajā Eiropas Savienībā politiskā krīze. Taču berlīniešu ikdienā no tā daudz nejūt. Kaut gan mums stāsta, ka Berlīne kā pilsēta ir bankrotējusi, ka tā vairs nespēj pacelt to, ko vēlas nest, par depresiju neliecina ne berlīniešu sejas, ne pieticība veikalos, ne nekārtības. Kaut kur pazuduši (nedomāju gan, ka pavisam) narkomāni, ubagi uz ielām neguļ.
Pilsētā joprojām daudz būvlaukumu. Daudz jaunceltņu. Man vislabāk patīk apvienotā Skandināvu valstu vēstniecība. Skandināvi apvienojušies, bet čehi gan izlikuši slovākus no kādreiz kopējās vēstniecības ēkas, bet ieguvēji ir izliktie viņi nu var celt kaut ko modernu.
Pārbūvētais Reihstāgs, stiklā izbūvētā iekšpuse vēsturiskajā čaulā, tūristiem atvērts līdz pat desmitiem vakarā, taču garās rindas izstāvēt var tikai tad, ja Berlīnē plānots pavadīt vairākas dienas.
Skumjas uzvēdī no Republikas pils. Tā apkrāsota ar grafiti, vairs nemirdz, jo gaida savu nojaukšanu. Nu runā, ka pils celtniecībā izmantots azbests, tāpēc citas izejas neesot. Tomēr ne visi berlīnieši uzskata pili par Austrumberlīnes simbolu, daudziem tās ir atmiņas par bērnību, par jaunību. Bet arhitektūru no ideoloģijas atbrīvot diez vai jebkad izdosies.
Tā kā esmu ieradusies uz konferenci, pilsētas apskatei laiks ir tikai vakarā. Tad arī pirmo reizi ieraugu to, kas tapusi milzu būvlaukumā. Kaut gan diženums nereti mēdz pāraugt dižmanībā, mani uzreiz savaldzina Sony centra milzīgās, monumentālās stikla formas, to vieglums un brīvības izjūta. Pretstatā smagnējībai vecajā centrā. Tajā ir kafejnīcas, Filmu muzejs, iepirkumu centrs, arī Rīgas Ģertrūdes ielas jaunceltnes, stiklā paslēptās koka ēkas, līdzinieki tādā pašā veidā iekonservētas senās ēkas.
Centra kinoteātri burtiski šturmē vācu jaunieši. Tur rāda pašmāju filmu Ļeņins ir miris, traģikomisku stāstu par to, kā ģimenes locekļiem, lai nesatrauktu māti, kura nedrīkst uzzināt, ka Austrumvācija nonākusi kapitālisma varā, cenšas viņu pasargāt no šīs ziņas. Kā gribētos to redzēt pie mums!
Mani visvairāk savaldzina milzu baseins, ap kuru izvietoti no kosmosa veiktie izgaismotie fotouzņēmumi. Pirms to esmu sapratusi, šķiet: redz, kur Van Goga Saulespuķes, te kaut kas no Endija Vorholla... Savādas asociācijas, kas liek domāt: pasaulē viss ir viens.
Aija Cālīte
14. maijs