Bavārija ir viena no 16 Vācijas federālajām zemēm valsts dienvidos. Teritorijas ziņā nedaudz lielāka par Latviju. Ilgu laiku, līdz pat Pirmajam pasaules karam, pastāvējusi kā atsevišķa Bavārijas karaļvalsts. Plaši apiņu lauki, baltas, simpātiskas, apgleznotas mājiņas, Cūgšpice gandrīz trīs kilometru augstumā Alpu ziemeļos. Tas viss pieder pie Bavārijas krāšņās ainavas. Tomēr pats saistošākais Bavārijā laikam ir no sendienām rūpīgi glabātās tradīcijas, kas vēl aizvien daudzējādā ziņā nosaka bavāriešu dzīves ritumu. Viņi paši ar tām ļoti lepojas. Šķiet, vispopulārākie ir alus svētki Oktoberfest, kas norisinās Bavārijas galvaspilsētā Minhenē. Taču tie nav vienīgie. Dažādi seni svētki un tradīcijas vērojami ik uz soļa. Sīkāk par dažām stāsta ANDRIS KLEPERS no tūrisma firmas IMPRO CEĻOJUMI.
Izglābšanos no mēra piemin vēl šodien
Ne tik labi pazīstams kā
Oktoberfest ir reliģiskais uzvedums Pasijas spēle, kuru veselu nedēļu
izrāda Oberammergavā nelielā Alpu kalnu ielejas pilsētiņā. Pasijas
spēle ir vairāk nekā 350 gadus sena tradīcija. To uzved kopš lielā mēra
epidēmijas 17. gadsimtā, kad Oberammergavas ciematiņa iedzīvotājiem brīnumainā
kārtā izdevās paglābties no melnās nāves. Izsakot Dievam par to pateicību,
viņi iestudēja "Pasijas spēli", kuru kopš tiem laikiem izrāda ik
pa desmit gadiem. No dažādām pasaules malām sabrauc daudzi tūkstoši cilvēku,
lai noskatītos stāstu par Kristus dzīves pēdējo posmu.
Oberammergavā "Pasijas spēles" iestudēšana izvēršas par milzīgiem
svētkiem. Uzveduma tapšanā iesaistās vai viss ciems. Grūti iedomāties, ka
kādai lomai varētu pietrūkt tēlotāja, jo piedalīšanās pasijā ir goda
lieta. Jau uzreiz pēc mēra laikiem katrai ģimenei iedalīja kādu lomu, kas
tradicionāli tiek nodota no paaudzes paaudzei. Vecvectēvs, vectēvs, tēvs, dēls,
mazdēls visi atveidojuši vienu un to pašu varoni. Uzvedumam ciematā
gatavojas pamatīgi. Uz kādu laiku iedzīvotāji pilnībā iegrimst senatnē,
cenšoties restaurēt tā laika garu. Piemēram, netiek ēsti kartupeļi, jo
Kristus dzīves laikā tos vēl nepazina, tiek atlaistas bārdas un ataudzēti
mati. Jāpiezīmē, ka Bavārija ir ļoti reliģioza zeme. Atšķirībā no
Ziemeļvācijas, kurā valda protestantisms, Bavārija ir izteikti katoliciska,
jo tās karaļi vienmēr bijuši katoliskās baznīcas piekritēji, turklāt tā
ilgu laiku pastāvējusi kā atsevišķa karaļvalsts.
220 litru miestiņa uz dvēseli
1810. gadā Bavārijas karalis
Ludvigs I salaulājās ar princesi Terēzi no Saksijas. Svinības bija izdevušās:
ar lielu priecāšanos, pamatīgu izēšanos un alus dzeršanu. Kāzu viesi
ierosināja lustēšanos turpināt arī nākamajos gados katrā karaļpāra kāzu
gadadienā. Vēlāk šie saieti pārauga par visas tautas svētkiem
Oktoberfest. Ginesa rekordu grāmatā Oktoberfest atzīts par pasaulē lielākajiem
nacionālajiem svētkiem, kurā piedalās vairāki miljoni alus dzērāju no
visas Vācijas. Bavārieši vispār ir slaveni alus dzērāji: gada laikā viens
bavārietis izdzer 220 litrus (!) alus, aiz viņiem seko čehi un tad pārējie
vācieši kopumā.
Oktoberfest parasti atklāj septembra beigās, oktobra sākumā ar gājienu pa
Minhenes ielām. Parādi ievada grezni tērpti alus darītāji, tiem seko lielākie
patērētāji. Divas nedēļas netālu no Minhenes centra Terēzijas pļavā no
agra rīta līdz vēlai naktij alus dzīres sit augstu vilni. Līksma tērzēšana
pie alus kausiem mijas ar dažādām sacensībām un ēverģēlībām, piemēram,
cik vien iespējams daudzu alus kausu nešanu rokās vai arī alus kvalitātes pārbaudīšana
pēc tēvutēvu metodes. Aldarim vēl izliet alu uz koka sola un ar ādas biksēm
(tās ir Bavārijas tautas tērpa sastāvdaļa) pašam uz tā apsēsties un
nogaidīt, līdz alus nožūst, tad atkal piecelties. Ja alus labs, solam jāpaliek
pielipušam pie biksēm. Ja tā nenotiek, aldarim jāvelk vien bikses nost un uz
līdzenas vietas jāsaņem pēriens.
Alus ražošanas tradīcijas Bavārijā ir ļoti stipras un senas. Vēl no karaļdinastiju
laikiem tiek darīts Spaten, kā arī Hofbrauhaus alus, kas savulaik bijis galma
dzēriens, pamatīga vēsture ir arī Lowenbrau alus šķirnei. Aldari Bavārijā
vēl joprojām ievēro karaļa Albrehta 16. gadsimtā izdoto likumu alum no
šīs dienas un turpmāk nebūs sastāvēt ne no kā cita kā vien no iesala,
apiņiem un ūdens. Tāpēc Bavārijā darinātais alus ir dabīgs. Bavāriešiem
viņu alus ir nacionālais lepnums.
Kad cepure krīt, laiks beigt
Kā jau lieliem alus dzērājiem, Bavārijā
alus kausam ir tikai viens apzīmējums Mass un tas nozīmē litra kausu.
Mazāks pasūtījums netiek uztverts nopietni. Atšķirībā no latviešiem bavārieši
alu dzer daudz lēnāk: bieži vien, tērzējot pie viena alus kausa, paiet visa
diena. Alus dzērāji it bieži uzmauc galvā hūti ar pušķīšiem. Kad tiek
tukšots kauss, pušķīši līgojas, zods ceļas arvien augstāk, līdz pie kāda
malka cepure krīt. Tā ir zīme, ka laiks doties mājās.
Atmosfēra Terēzijas pļavā līdzinās gadatirgum: saceltas teltis ar pamatīgiem
ozolkoku galdiem, griežas milzīgs panorāmas ritenis, novietots umurkumura
stabs, skan šlāgeri, lielākoties tiek apdziedāts alus. Daudzi tautastērpos,
gan veci, gan jauni. Katrs bavārietis uzskata par goda lietu vismaz reizi gadā
uz Oktoberfest uzvilkt tautas tērpu. Salīdzinājumā ar mūsējiem viņiem
tie ir daudz praktiskāki. Vīrieši uzvelk ādas bikses līdz celim ar grezni
izšūtām štrumbantēm, baltu kreklu un hūti ar pušķīti. Pušķītis tērpā
ir visdārgākais, jo darināts no kalnu kazas astriem, kas ņemti no kupra daļas.
Paši vācieši saka: ja vēlies izbaudīt dzimtenes sajūtu, pa īstam apjaust,
ka esi vācietis, tad brauc uz Bavāriju, uz Minheni, uz Oktoberfest.
Alus svētkus, protams, pavada kārtīga izēšanās. Tradicionāls ēdiens
kartupeļi, šķovēti kāposti un cūkas kāja, kā arī knodelis lielas
apaļas bumbas, veidotas no kartupeļiem un maizes. Bavārijā, lai cik arī tu
būtu izsalcis, vienmēr varēsi kārtīgi paēst, jo porcijas ir milzīgas. Tas
liecina, ka ēšana tiek uztverta par nopietnu padarīšanu. Bavārijā pie alus
piekož ūdens kliņģerus Bretzel. Tie cepti no kviešu miltiem un apkaisīti
ar sāli. Sāls rada vēl lielākas slāpes pēc jauna kausa. Iecienīta
uzkoda ir slavenās Nirnbergas baltās desiņas.
Izpērkams ar alus mucām
Vēl kāda tradīcija Bavārijā vērojama
1. maijā, kad ciemos, ciematiņos, pilsētās un pilsētiņās ar Maija koka
uzsliešanu atzīmē vasaras atnākšanu. Kamēr Maija koks tiek pacelts, spēlē
kapela vai pūtēju orķestris, danco dejotāji tautas tērpos. Maija koku katrā
ciematiņā izgrezno ar lielu rūpību, sacenšoties par krāšņāko. Parasti
izvēlas garu egli, nocērt tai zarus, nomizo un pārliek šķērskokus, uz
kuriem attēlo katram ciematam raksturīgo, teiksim, iecienītākos amatus vai
pazīstamākos cilvēkus. Staba galā liek vai nu kroni, vai zaļu eglīti, kas
tur stāv, līdz nobirst skujas. Tas norāda, ka vasara beidzas un laiks Maija
koku noņemt.
Vakarā pirms svētkiem puiši mēģina nozagt pacelšanai sagatavoto un izpušķoto
koku kaimiņu ciemā. Ja tas izdodas, par to var pieprasīt izpirkuma maksu alus
mucās. Nedrīkst zaudēt modrību arī savā ciemā, jo kāds var mēģināt nočiept
Maija koku pašiem. Bavārijā šīs darbošanās tiek uztvertas ļoti nopietni
kā, piemēram, Anglijā futbola spēle. Pēdējos gados šo vācu tradīciju
mēģina atjaunot arī Rīgā. Iespējams, kāds būs pamanījis Maija koku 1.
maijā pie Melngalvju nama.
Operas svētki pasaku karaļa pilī
Interesanta personība Bavārijas vēsturē
ir karalis Ludvigs II, kuru dēvēja arī par trako vai sapņu karali. Viņu
saistīja tas, kas jau piederēja pagātnei karaļu valdīšanas ziedu laiki
ar greznu dzīvi, ekstravagantām izdarībām un neierobežotu varu. Tāpēc
tika uzskatīts, ka Ludvigs II piedzimis nepareizā laikā. Tomēr karalis
realizēja savus sapņus, uzbūvējot vairākas pasakaini greznas pilis. Tā viņš
iztukšoja valsts kasi, gandrīz novedot Bavārijas karaļvalsti līdz
bankrotam. Starp citu, Volts Disnejs, zīmējot pasaku pilis savām multfilmām,
par paraugu ņēmis karaļa Ludviga II viskrāšņāko celtni Noišvānšteinas
pili.
Karalis mīlēja vientulību, tādēļ savu rezidenci Linderhofas pili
uzbūvēja ārpus Minhenes Alpu kalnu ielejā pie Oberammergavas. Pilī valdīja
stingra kārtība: kalpotājiem bija jāievēro absolūts klusums, jāpiedalās
dažādās procesijās, piemēram, ziemā pilnmēness naktīs ar zirga pajūgu jāved
karalis izbraucienā, ar degošām lāpām izgaismojot ceļu.
Ludvigs II bija kaismīgs operas mīļotājs, lielos draugos ar komponistu Vāgneru
un vienīgais viņa mecenāts. Drīz pēc pirmizrādes speciāli karalim
Linderhofas pils parkā tika izrādīta Vāgnera opera Tanheizers.
Interesanti, ka ideja par pasakaini skaistās Noišvānšteinas pils celtniecību
karalim Ludvigam II radusies pēc Vāgnera operas Loengrīns noklausīšanās.
Pieminot trako karali, katru gadu 25. augustā Oberammergavā ar lāpu gājienu
no kalnu virsotnes uz pilsētiņu tiek atzīmēta viņa dzimšanas diena, bet
Noišvānšteinas pilī par godu karaļa mīlestībai uz operu un draudzībai ar
komponistu Vāgneru ik gadus tiek rīkoti operas svētki ar izcilu operdziedātāju
piedalīšanos. Uzved galvenokārt Vāgnera operas.
Ieva Lūsiņa
"Lauku Avīze"
12. jūlijs