Ja no Latvijas pa sauszemi brauc iepazīties ar zemēm Eiropas rietumu pamalē, neizbēgami jāšķērso Vācija. Automašīnā traucoties pa perfektajiem Vācijas ātrumceļiem, tai var izjoņot cauri vienā dienā, tā arī no slavenās kultūras zemes jaukumiem neko ne redzējis, ne sapratis. Mums steigas nav, tādēļ izvēlamies citu variantu, kas gan saistīts ar ceļu šaurības un blīvās satiksmes neērtībām, bet no izziņas viedokļa ir nesalīdzināmi vērtīgāks. Iegrozām maršrutu tā, lai pa ceļam iepazītos ar divām Vācijas ievērojamākajām pilsētām, par kurām līdz tam tikai rakstos lasīts.
Pilsēta uz septiņiem pakalniem
Ziemeļbavārijā atrodas senais
Frankonijas novads, no 9. līdz 10. gadsimtam Frankonijas hercogiste, dēvēta
par Vācijas kodolu. Pēc franku monarhijas sadalīšanās 843. gadā Frankonija
kļuva par vienu no ievērojamākajām agro viduslaiku Vācijas hercogistēm,
tur parasti notika karaļa vēlēšanas. Viena no senajām Frankonijas karaļu
un bīskapu pilsētām ir Bamberga, kur mūsdienās ir 71 tūkstotis iedzīvotāju.
Vēstures rakstos Bamberga pirmo reizi minēta 902. gadā. Tā atrodas auglīgajā
Rēgnicas upes ielejā un tāpat kā Svētā Roma ir būvēta uz septiņiem
pakalniem. Bamberga ir slavena ar savu izcilo mākslas mantojumu, interesantas
ir Bambergas viduslaiku baznīcas, vāciešiem raksturīgā pedantiskā privātmāju
apbūve un pirms gadsimta rūpīgi celtās sabiedriskās ēkas. Civilizētajai
pasaulei, par laimi, Bambergas vēsturiskā vecpilsēta Otro pasaules karu pārcieta
bez nopietniem postījumiem.
Interesanta ir Bambergas 17., 18. gadsimtu mijā tapusī jaunā rezidence. Tur
lepni rotātas iekštelpas, Imperatora zāle ar lieliskiem sienu apgleznojumiem
un sešpadsmit svētās Romas imperatoru statujas. Jaunajā rezidencē atrodas
pilsētas galerija ar vācu, flāmu un franku vecmeistaru mākslas darbu
kolekciju. Tur ir istaba, kur Napoleons 1806. gada 6. oktobrī parakstījis kara
pieteikumu Prūsijai.
Lielinieku sadedzinātais troņa krēsls
Bambergas vecpilsētā izcils
arhitektūras piemineklis ir Bambergas Doms Svētā Pētera un Svētā Jura
katedrāle. Tā būvēta saskanīgā vēlā romāņu un agrā franču gotikas
stila apvienojumā. Baznīcai ir četri 81 metru augsti torņi, pa diviem katrā
galā, bet ieejas rotātas ar dižām skulptūrām un skaistiem akmens kalumiem.
Sākotnējais Bambergas Doms dibināts 11. gadsimta sākumā, pēc tam divas
reizes nodedzis ugunsgrēkos un 13. gadsimta pirmajā pusē atjaunots, bet 15.
gadsimtā daļēji pārbūvēts. Doms ievērojams arī kā vienīgā vieta Vācijā,
kur apbedīts kāds no Romas pāvestiem: te mūža mieru jau gandrīz tūkstoš
gadus radis Klements II, kurš pirms tam saucies Bambergas bīskaps Suidgerus
Meijendorfs. Viņš 1046. gadā ievēlēts par pāvestu, bet jau 1047. gadā
atdevis dvēseli Dievam. Latviešu konversācijas vārdnīca vēstī, ka
Klementa II troņa krēslu mantinieki atveduši uz Latviju un glabājuši
Meijendorfiem piederošajā Mazstraupes pilī, bet 1919. gadā lielinieki šo vācu
vēstures vērtīgo liecinieku sadedzinājuši.
Vēstures gaitai raksturīgi, ka nākamo paaudžu patiesu atzinību, godbijību
un cieņu iemanto nevis pasaules varenie, bet sākotnēji necili ļaudis bez
varas, bez skaļiem tituliem, bez laicīgās mantas kalniem, toties apveltīti
ar izcilām spējām. Viens no viņiem ir apdāvinātais vācu rakstnieks un mūziķis
Ernests Teodors Amadejs Hofmans (1776 1822). Viņš no 1809. līdz 1813.
gadam dzīvojis Bambergā, Šillera laukumā 26. Tagad Hofmana kādreizējā dzīves
vietā iekārtots muzejs. Hofmans pēc izglītības bija jurists un jaunībā
strādāja tiesā. Vēlāk viņš kļuva atzīts mūzikas kritiku rakstītājs
un iedibināja jauno pieeju mūzikas vērtējumam. Hofmans arī pats ir komponējis
mūziku, rakstījis romānus, stāstus, noveles. Latvijā pazīstams ir viņa
nepabeigtais romāns "Runča Mura dzīves uzskati".
Bavārijas lepnums Vircburga
Vircburga vēsturiskajos rakstos
pirmo reizi minēta 704. gadā, bet 1582. gads ir Vircburgas universitātes
dibināšanas gads. Vircburgas liktenis pēdējā karā bijis skaudrāks nekā
Bambergai: 1945. gada16. martā sabiedroto bumbvedēju uzlidojums Vircburgas
centram ilga tikai 20 minūtes, bet šajos cilvēcei un pasaules kultūrai
briesmīgajos mirkļos tika iznīcināta lielākā daļa gleznainās pilsētas
pie Mainas upes. Pagāja gadu desmiti, līdz pilsētu saveda atkal kārtībā.
Tagad Vircburgā nekas vairs neliecina par kara laika postījumu bezjēdzību,
pilsētā ir 128 tūkstoši iedzīvotāju.
Pilsētas lepnums ir rātsnams. Tas celts 13. gadsimtā un 15. 16. gadsimtā
pārbūvēts. Rātsnamu rotā krāšņa fasāde ar 16. gadsimta gleznojumiem un
17. gadsimtā būvēts renesanses stila tornis.
Augstu pāri Vircburgai paceļas Marienbergas cietoksnis. Tā celtniecība sākta
1201. gadā un turpinājusies gadsimtiem ilgi. Cietokšņa vidū stāv pils.
Tagad tajā iekārtots Vircburgas vēstures muzejs, bet cietokšņa arsenālā
Frankonijas muzejs ar vācu tēlnieka un kokgriezēja, renesanses mākslinieka
Tilmaņa Rīmenšneidera (~ 1460 1531) izcilu skulptūru kolekciju. Iepazīstoties
ar Rīmenšneidera mākslu, pievērsiet uzmanību: viņš ir viens no tēlniekiem,
kuri pirmie atteicās no tradicionālās skulptūru krāsošanas un apzeltīšanas.
Vircburgā ir Vācijā ceturtā pēc lieluma romāņu stila katedrāle Svētā
Kiliana Doms, būvēts 11. 12. gadsimtā. Doma ziemeļu pusē atrodas
Neiminsteres baznīca. Tā būvēta 11. gadsimtā un 18. gadsimtā pārbūvēta
baroka stilā. Baznīca uzcelta īru mūka Kiliana un divu citu īru mocekļu
apbedījumu vietā. Kilians Vircburgā ieradies 686. gadā un vēlāk nogalināts.
Neiminsteres baznīca bagāta ar ievērojamiem mākslas darbiem, to skaitā 15.
gadsimtā radītā glezna "Madonna" un T. Rīmenšneidera skulptūra
"Grēku nožēlotājs". Ik gadu 8. jūlijā atzīmē Svētā Kiliana
dienu un notiek svinīgs gājiens, kad teoloģijas studenti no Neiminsteres baznīcas
kapenēm uz Svētā Kiliana katedrāli nes caurspīdīgā kastē ievietotus svēto
mocekļu galvaskausus.
Vircburgas austrumos apskatāma viena no pasaules lieliskākajām baroka pilīm
Rezidenz. Tās celtniecība ilgusi no 1720. līdz 1744. gadam. 1982. gadā tā
uzņemta UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā. Rezidenz ievērojamākie
apskates objekti ir kāpņu telpa ar pasaulē vislielāko griestu fresku, kuru
gleznojis ievērojamākais vēlā baroka Venēcijas skolas pārstāvis Džovanni
Batista Tjepolo (1696 1770), imperatora zāle pils centrālajā daļā un
rokoko stila dārza zāle, kas atrodas tieši zem imperatora zāles, Venēcijas
zāle ar gobelēnu "Venēcijas karnevāls", barokāliem rotājumiem pārbagātā
pils baznīca Hofkirche un rezidences parādes laukums. Pilī ir T. Rīmenšneidera
kokgriezumi, pils celtniecībā piedalījās vācu vēlā baroka arhitekts un būvmeistars
Baltazars Neimans (1687 1753). Viņš Vircburgā būvējis arī Svētceļnieku
baznīcu.
Vircburgā ir divas arhitektoniski interesantas 13. 15. gadsimtā celtas
nespējnieku patversmes: 1319. gadā dibinātais Bürgespital un 1576. gadā
dibinātais Juliusspital. Savā laikā par labdarības ziedojumos iegūtiem līdzekļiem
tādas patversmes ierīkoja veco ļaužu un invalīdu aprūpei. Arī mūsdienās
tajās mājo vairāk nekā tūkstotis Vircburgas nespējnieku. Stāsta, ka
pansionāta iemītniekiem ik dienu paredzēts ceturdaļlitrs izcila pašdarināta
vīna, bet svētdienās vecīši saņemot pat dubultdevu. Ar augstvērtīgiem vīniem
tiekot cienāti arī patversmes viesi.
Vircburgas "Piemaskava vakari"
Vircburgas vecpilsētā uzmanību sev
pievērš kāds noplukuša izskata vīrs. Viņš viduslaiku nama pavēnī staipa
nodriskāta bajāna plēšas, likdams tam vaidēt dziesmiņas "Podmoskovnije
večera" melodiju. Noprotam, ka te darīšana ar bēgli no izbijušās
"tautu draudzības" valsts un piestājam aprunāties. Bajānists saka,
ka esot no Tulas un te Vircburgā apmeties pie paziņām. Kad brīdi esam parunājuši
par laika apstākļiem, mūziķis no Tulas atkal ķeras pie dienišķās maizītes
pelnīšanas, spēlēdams "Katjušu", kas upes krastā ilgojas pēc mīļotā.
Man prātā nāk līdzības: kā tas ir nabadzīgais bajānists taču te šobrīd
it kā pārstāv Otrā pasaules kara uzvarētāju nāciju un nu viņam ar
ziedojumu kasti pie kājām jāstāv karā sakauto namdurvīs, gaidot, kad kāds
apžēlosies un atmetīs ubaga grašus.
Bet vēstures dzirnakmeņos maltais mazais cilvēks var sevi uzskatīt arī par
"krievu kara upuri". Ar šiem trijiem lielā kombinatora Ostapa
Bendera stilā vāciski teiktajiem vārdiem reizēm pietiek, lai vācieši
izliktos saprotam, kas par lietu. Teicienu pirmo reizi dzirdēju Vācijā 1996.
gadā, kad Visbādenes pievārtē gadījās sastapt krievu valodā runājošu bērnu
grupu. Mazulīšu pavadone paskaidroja, ka tie ir bāreņi no Čečenijas,
krievu kara upuri. Pēc tam mūsu ceļojumos itin bieži puspajokam, pusnopietni
piesauktā piederība "krievu kara upuru" saimei kļuvusi gan kā dvēseles
mierinājums, gan kā grēku atlaide sirdsapziņai, gan kā ironija, kad, ārzemēs
esot, bagātajam brālim par kādu sīkumu ļoti, ļoti negribas maksāt par
autostāvvietu, par tualetes lietošanu vai par ūdens uzvārīšanu pie
elektriskā kontakta. Ja tā padomā, lielvaru varmācības pārcietuši, arī mēs
taču ar pilnām tiesībām varam dēvēties par "krievu kara" upuriem
līdzīgi kā Čečenijas bārabērni vai kā nule sastaptais Tulas bajānists,
kuram vēl ilgi būs liegta pilnvērtīga Eiropas pilsoņa dzīve.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"
9. jūlijs