Bavārijas Brīvvalsts

Tāds ir šī novada, kas vienlaikus ir arī viena no Vācijas federālajām zemēm, pilnais nosaukums. Agrākos gados Bavārijai ir bijis gan savs valstiskums, gan arī liela teikšana Vācu impēriju sastāvos, un arī šodien, kaut gan bavāriešos nav nekā no separātisma vai kādas vēlmes atdalīties no Vācijas, lielākā daļa no viņiem jutīsies iepriecināta, ja runājot par sava apciemojuma mērķiem Bavārijas Brīvvalsts federālajā zemē, vairāk pieminēsiet tieši Bavāriju, ne Vāciju.

Romantiķi ādas biksēs

Kas Bavāriju un bavāriešus izceļ eiropiešu un pārējo vāciešu vidū? Droši vien lielā daudzveidība, ar kuru še sastopamies. Bavārija ir lielākā, bet ne apdzīvotākā Vācijas sastāvdaļa. Tā aizņem piekto daļu valsts teritorijas, taču te dzīvo tikai 14,5 % Vācijas iedzīvotāju.

Pie Bavārijas daudzveidības pieder tās daba ar Alpu kalniem, auglīgajām ieleju pļavām un pat vīnogulājiem Frankonijas pakalnos un Mainas upes ielejā, tāpat arī pilsētas: galvaspilsēta Minhene, kurā slēptu vēlmi pārcelties uz dzīvi izjūtot katrs trešais vācietis, impērijas laiku metropole Nirnberga, daudzās pasakainās mazpilsētiņas kā Rotenburga pie Tauberas vai Bamberga. Protams, tas ir gan alus, gan pilis, gan BMW, gan pasaules mode, gan rūpīgi glabātās un koptās tautas tradīcijas un svētki. Pat bavāriešu mēli drīzāk gribētos saukt par atsevišķu valodu nevis vācu valodas dialektu, jo jau sasveicinoties šeit vēl nevis “labu dienu”(guten Tag), bet gan “sveic Dievu” (gruess Gott). Bavāriešu valodā, lai to saprastu, kārtīgi jāieklausās pat labam vācu valodas pazinējam, lai gan sarunā ar svešinieku bavārieši necenšas spīdēt ar savu valodu, bet gan lieto visiem saprotamo Hochdeutsch.

Tautastērpos ģērbušos cilvēkus Bavārijā var sastapt ne tikai folkloras festivālos. Tautas tērpus biežāk gan valkā vīrieši. Tajos tērpjas gan veikaliņu pārdevēji un viesmīļi, gan cilvēki, kuri vienkārši devušies svētdienas pastaigā. Bieži vien pēc bavāriešiem raksturīgajiem apģērba elementiem, teiksim, vīriešu biksēm ar lencēm, kā arī izšuvumiem rotātajiem krekliem un mazām platmalītēm, bavāriešus atpazīst ārpus viņu zemes robežām.

Viena koka dažādie zari

Bavārijas iedzīvotāji dalās vairākās etniskās grupās, galvenokārt, atkarībā no reģiona, kuru tās apdzīvo. Gandrīz puse iedzīvotāju (ap 5 miljoniem) pieskaitāmi tā sauktajiem vecbavāriešiem. 19. gs. zemju apvienošanu rezultātā vecbavāriešiem pievienojas arī savi 3,5 miljoni radniecīgo franku. Bez tam Bavārijā mīt arī 1,5 miljoni švābu, kurus mēdz izcelt kā čakluma un taupības (jokos arī skopuma) iemiesojumus.

Dramatiskais 20. gs. radīja vēl kādu etnogrāfisku grupu. 1945. gada otrajā pusē uz Bavāriju tika pārvietoti no dzimtenes padzītie Sudetu vācieši. Sākot atjaunot kara sagrautās zemes un dibinot savas komūnas, viņi tāpat kā pamatiedzīvotāji deva nozīmīgu ieguldījumu valsts un Bavārijas pēckara atjaunošanā un ar 1962. gadu ar likumu tika atzīti par ceturto etnisko grupu, tā sauktajiem “jaunbavāriešiem”.

Bavāriju ietekmēja 20. gs. 50. gados vācu uzņēmēju uzsāktā viesstrādnieku vervēšana, kā arī migrantu pieplūdums no Austrumeiropas, tostarp bijušās VDR teritorijas, kuri Vācijas rietumu daļā ieradās labākas dzīves meklējumos. Tomēr ienācējam ir pagrūti iesakņoties tur, kur priekšā sagaida stabilas, gadsimtos iesakņojušās tradīcijas. Cittautiešu skaits Bavārijā {ap7%} ir salīdzinoši mazāks par vidējo Vācijā (ap 15%).  

Boji, bojevāri, bavārieši...

Par Bavārijas pirmsākumiem varētu runāt sākot ar mūsu ēras 500. gadu, kad pēc Romas impērijas sabrukšanas mūsdienu Bavārijas teritorijās no mūsdienu Čehijas teritorijas ienāca boju ciltis. Tur tās apmetās uz dzīvi, pakāpeniski sajaucoties ar palikušo romiešu un pirms viņiem šajās zemēs dzīvojušo ķeltu pēctečiem. Vālāk bojiem pievienojas arī ostgoti, langobardi un tīringieši. Zemi sāka dēvēt par Boyerland, tās iedzīvotājus par bojevāriem, vēlāk bavāriešiem.

6. gs. Agilofingernu, bet no 10. gs. Vitelsbahu dzimtas vadībā, izveidojās spēcīga hercogiste, kuras teritorija tolaik dienvidu virzienā stiepās līdz pat Itālijai. 11. un 12. gs. Bavārijā valdīja slavenie Heinrihs Lauva un Fridrihs Barbarosa, bet lielākais valsts uzplaukums tika sasniegts Bavārijas Ludviķa (1302 – 1347) laikā, kurš kā Vācu impērijas ķeizars savai zemei pievienoja vēl Brandenburgu, Tiroli un pat Holandi. Nākamajā gadsimtā viduslaikos tik ierasto zemju pārdalīšanu rezultātā gan atkal vairākas zemes tika zaudētas.

Reformācijas laikā lielākā daļa bavāriešu palika uzticīgi katoļticībai, kurai tos 7.-8 gs. pievērsa ar īru un skotu misionāri. Arī mūsdienās 70 % Bavārijas iedzīvotāju ir katoļi (Vācijā vidēji ap 35 %).

Pēc jukām un kariem, kuri plosīja Eiropu 17. un 18. gs., Bavārijas karalisti atjaunoja Eiropas iekarotājs Napoleons. Kopā ar viņu bavāriešu karaspēks devās iekarot Krieviju, taču 1812. gadā cieta sakāvi. Pirms Napoleona galīgās sagrāves bavārieši pamanījās pievienoties Austrijai, tādējādi saglabājot neatkarīgas valsts statusu.

19. gs 20.-40. gadi bija straujš uzplaukuma laiks. Sevišķi krāšņa kļuva galvaspilsēta Minhene. Ne velti to sāka dēvēt par Atēnām pie Izāras. Minhenes pārbūvētājs karalis Ludvigs I gan bija spiests 1848. gadā atteikties no troņa par labu dēlam Maksimiliānam II, jo spēcīgākas par valsts prestižu izrādījās viņa jūtas (kaut mūžs sasniedzis jau sesto gadu desmitu) pret dejotāju Lolu Montezu.

Pasaku karaļa dīvainības

Pēc Maksimiliāna II pēkšņās nāves 1864. gadā tronī kāpa viņa 19 gadu vecais dēls Ludvigs, viens no vispretrunīgāk vērtētajiem Eiropas valdniekiem, ko nereti sauc par Pasaku karali. Ludviga II laikā pēc vairākām zaudētām kaujām Bavārija 1971. gadā  tika iesaistīta Prūsijas izveidotās “Otrās vācu impērijas” sastāvā. Valsts lietas karali neinteresēja. Daudz vairāk viņu aizrāva izklaides. Še izpaužas arī dažādās viņa aušības kā vairīšanās no sievietēm, fanātiskā aizraušanās (varbūt – mīla?) ar Rihardu Vāgneru un viņa mūziku, nesamērīgie izdevumi, ceļot savas sapņu pilis. Neskatoties uz visām šīm dīvainībām, Ludvigs II  tautā bija iemīļots, un pēc viņa vēl joprojām pilnībā nenoskaidrotās nāves Šternberka ezerā, kādu laiku pēc tam, kad strauji progresējošās garīgās slimības dēļ viņam troni nācās atstāt, daudzi tā arī atteicās ticēt, ka viņš būtu miris. Izplatījās visdažādākās leģendas par it kā dzīvu esošo Ludvigu. Veidojās un vēl joprojām pastāv viņa pielūdzēju un cienītāju organizācijas. Pie viņa sarkofāga Sv. Mihaela baznīcā Minhenē vienmēr atrodami svaigi ziedi.

Ludviga II celtās pilis mūsdienās ir sava veida Bavārijas vizītkarte. Salīdzinoši īsā laikā tiek uzsākta triju piļu celtniecība. Tā neglābjami iztukšoja valsts kasi un pat radīja parādus. Pilis izmaksāja nesamērīgi dārgi, jo to tapšanā tika realizētas visas karaļa iegribas, un tādu viņam bija ļoti daudz.

Kā pirmo 1668. gadā sāka būvēt Linderhofas pili. Pēc karaļa vēlēšanās pili sāka celt kā “Jauno Versaļu”, tad tomēr turpināja kā “bizantiešu pili”, un visbeidzot tai bija jākļūst vienkārši par “karalisku villu”. Galu galā salīdzinoši nelielā pils atgādina pārsātinātu rokoko stilu. Ievērības cienīgs ir plašais pils parks, kurā sastopami arī austrumu motīvi, taču īpašu interesi izraisa mākslīgā ala ar mākslīgajiem stalaktītiem un stalagmītiem un mākslīgi veidotu ūdenskrātuvi, kura liek iztēloties nelielu ezeriņu; tas viss ir bagātīgi izgaismots. Šī ala tika iecerēta kā Ludviga dievinātā komponista Riharda Vāgnera operu norises vieta. Netraucēja arī tas, ka skatītājiem praktiski nebija vietas. Pietiktu ar vienu pašu Ludvigu. Diemžēl operu uzvedumi šeit nenotika, jo alas akustika izrādījās tam nepiemērota.

Vispazīstamākā no pilīm ir Noišvānšteina. To sāka celt 1869. gadā, un kaut arī sarēķināts, ka karalis tur pavadījis 172 dienas, pili nācās pabeigt vēl pāris gadus pēc karaļa nāves. Pils celta, atdarinot seno vācu bruņinieku piļu stilu. No ārpuses tā atgādina neoromānikas formās veidotu cietoksni, taču, nonākot pils iekštelpās, atklājas visaptverošs, nereālu sajūtu radošs stilu sajaukums. Noišvānšteina ir pati apmeklētākā no Ludviga pilīm. Ik gadus to apciemo 1,5 miljoni tūristu.

Visdārgāk karalim izmaksāja Herrenhimzē pils. To veidoja otra Ludviga II elka – Francijas karaļa Ludviga XIV – stilā un vizuāli tai vajadzēja atgādināt Versaļas galmu. Pils izmaksāja 16,5 miljonus zelta marku (1 zelta marka = 0,3583 g tīra zelta).

Pilis nebija domātas svešu ļaužu apmeklējumiem. Apskatei tās tika atvērtas drīz pēc karaļa nāves, un, neskatoties uz lielajām restaurācijas un uzturēšanas izmaksām, pateicoties milzīgajam apmeklētāju pieplūdumam, vairākkārtīgi ir atpirkušas savas celtniecības izmaksas.

Bavārija un Trešais Reihs

Līdz ar iesaistīšanos Vācu impērijas sastāvā Bavārija kopā ar to izbaudīja gan uzplaukumu, kas risinājās 19./20. gs. mijā, gan postu, ko atnesa Pirmais pasaules karš. !919. gadā nelielā zemes daļā trīs nedēļas pat pastāvēja Bavārijas padomju republika. Pēckara trūkums bija laba augsne arī citām radikālām kustībām, piemēram, nacionālsociālismam, kurš savā attīstībā bieži vien saistās ar Bavāriju. Iemesli? Gan daļa vēlākā vadoņa jaunības, kura pagājusi Bavārijā, gan Minhenes Alus pučs, gan gleznainā Berhtesgādenes apkārtne, kur pēc Nacionālsociālistu partijas vadoņa Martina Bormana rīkojuma augstu kalnos tika celta tā sauktā Ērgļa ligzda.

Šis namiņš bija partijas biedru dāvana Hitleram 50 gadu jubilejā. Par dāvanu netika minēts nevienā preses izdevumā. Tautai nebūtu izprotama tik dārga dāvana, jo, ja pats namiņš nepārsniedz prāvas privātmājas lielumu, ceļu, tuneļu un visa pārējā, kas saistīts ar šo celtni klints smailē, izmaksas sasniedza gandrīz 30 miljonus reihsmarku, kas mūsdienu izteiksmē būtu ap 150 miljoniem eiro.  

Pie vērienīgākajām šā laika celtnēm pieskaitāmas vairākas celtnes Minhenē, bet īpaši jau Nirnbergas Reichsparteigelaende ar milzīgo kongresu halli, maršu un mītiņu laukumiem un, protams, arī tautas izklaižu laukumu. Šai vēstures lappusei piederīga arī Nirnbergas Tiesu pils, kurā risinājās nacionālsociālisma pēdējais cēliens.

Pārsteidzoša ir bavāriešu attieksme pret šo savas vēstures posmu. Ja pārējā Vācijas daļā līdz nesenam laikam pastāvēja centieni norobežoties no šī nepatīkamā valsts vēstures posma, tad Bavārijā jau ilgu laiku pirms tam tika uzskatīts, ka vēsturi nevar mācīt slēpjot, un šīs vietas tika rādītas pat skolasbērniem. Pašlaik Hitlera Ērgļa ligzdā atrodas restorāns, kurā skatāma arī neliela izstāde par šīs būves vēsturi, Kongresu halles vienā daļā atrodas šī perioda dokumentācijas centrs, paplukušajā parāžu laukumā Zeppelinenfeld atrodas sporta laukumi un pašdarbības auto ātrumsacīkšu norises virta, Tiesu nams turpina darboties kā apgabala tiesa un zāle, kurā risinājās Nirnbergas process, apmeklētājiem durvis ver vienīgi izejamās dienās.

Senās receptes un mūsdienu kvalitāte

Bavārija nav pieskaitāma pie Vācijas rūpnieciski pārblīvētajām teritorijām, tomēr šeit top ļoti daudz ražojumu, kuri ieguvuši plašu popularitāti gan Vācijā, gan ārpus tās robežām. Kā viena no zināmākajām jāmin BMW rūpnīca Minhenē. Jau kopš 20. gs. 20. gadiem šī rūpnīca ražo augstas kvalitātes automobiļus un motociklus. BMW vienmēr izcēlies ar savu pētniecisko darbību un jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Pašreiz tā ir ūdeņraža degvielas izmantošanas attīstība. Rūpnīcas un tās ražojumu vēsture skatāma BMW muzejā Minhenē, kur kā īpašs pārsteigums skatāms arī 50. gados ražotais, Vācijā itin populārais BMV Isetta – divvietīgs auto, kuram daļaimodeļu ir tikai vienas durvis, un tās pašas veras priekšā, kopā ar stūri.

Pasaulē plaši pazīstamas no Bavārijas nākošās modernās tehnoloģijas. Še tiek gatavotas pat iekārtas kosmiskajiem kuģiem, taču jāatzīmē, ka lielākā daļa šo rūpniecisko un zinātnes sasniegumu attiecināmi uz pēdējiem simt gadiem, līdz tam valstī noteicošā bija lauksaimnieciskā ražošana.

Alus un tā gatavošanas tradīcijas bavārieši glabājuši un kopuši gadu simteņu garumā. Pirmās liecības par alus darīšanu varētu būt senajās amforās Bavārijas teritorijā atrastās 11 000 gadu vecās raudzētu miežu dzēriena paliekas. Jau konkrētāk varam runāt par 800. gadu, kad ir saglabājušās ziņas par to, ka Vācijā atrodas 500 klosteru, kuros tiek darīts alus, no tiem aptuveni 300 atradās Bavārijā. Pēc citām liecībām var spriest, ka alu lielākā daļa no šiem klosteriem darījuši jau vismaz 150 gadus. Viduslaiku klosteros alus daudzumam bijis jābūt tādam, lai sanāktu pa pieciem māsiem (alus mērvienība Bavārijā, 1 māss = 1 litrs) uz katru tā iemītnieku dienā. Liekas, ka mūki varen jautri uzdzīvoja, taču jāpiebilst, ka sevis iepriecināšanai mūki un mūķenes saņēma ne pārāk daudz šī dzēriena. Liela daļa bija domāta svētceļnieku pacienāšanai, dāvanām, vēlāk – arī pārdošanai. Alus ielīksmoja garu un tāpat stiprināja miesu. Arī mūsdienās labākajās alus darītavās ir aprēķināts, ka, izdzerot dienā vīrietim 0,5, bet sievietei 0,3 litru alus, tiek uzņemts veselībai nepieciešamais vitamīnu daudzums.

Viduslaikos alum raudzēšanas procesā tika pievienotas dažādas piedevas, kuras nereti to sabojāja. 1487. gadā Minhenē tika izsludināts likums, kas noteica, kuras izejvielas alus brūvēšanā atļautas. 1516. gadā šo likumu attiecināja uz visu Bavāriju. Vēlāk tas kļuva par Vācijas alus tīrības likumu, uz kuru alus darītāji atsaucas arī mūsdienās.

Lielākais krogs un slavenākie alus svētki

Ja Vācijā vidējais alus patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 130 litru, tad Bavārijā tas ir gandrīz divas reizes lielāks – 250. Alus ir visai ikdienišķa lieta. Daudzi krogi pat uzskata, ka pie viņiem var iegriezties, lai alu nopirktu kā dzērienu pie pusdienām, tāpēc noteiktās dienās un laikos krogā drīkst ierasties ar savu ēdamo. Kādu nelielu daļiņu no patērētā alus varētu norakstīt uz tūristu rēķina, lai gan kā vācu, tā citzemju tūristu apmeklētākās vietas ir Minhenes lielākais, vēsturiski slavenais trīsstāvīgais alus darītavas Hofbrauhaus krogs un, protams, Oktoberfest, kas uzskatāms par lielāko alus sarīkojumu pasaulē.

Oktoberfest pirmsākumi meklējami 1810. gada 12. oktobrī, kad tika svinētas Bavārijas kroņprinča Ludviga (vēlākā Ludviga I) un Saksijas princeses Terēzes kāzas. Par godu šim notikumam pļavās aiz tālaika pilsētas robežas (kopš šīs reizes tās tiek sauktas par Terēzijas pļavām) iedzīvotājiem tika sarīkotas dzīres ar zirgu skriešanās sacensībām. Šis notikums tad arī ieguva nosaukumu Oktoberfest. Nākamajā gadā svētki un zirgu skriešanas atkārtojās. Tos papildināja arī Bavārijas lauksaimniecības izstāde. 1818. gadā parādījās pirmās alus teltis un karuseļi. Kopš tiem laikiem svētku ikgadējo norisi spējuši pārtraukt vienīgi divi pasaules kari. Mūsdienās Oktoberfest kļuvis par iecienītu pasākumu, kas ilgst nedēļas garumā. To apmeklē gan minhenieši, gan bavārieši, gan vācieši, kā arī tūristi no visas pasaules. Svētkos piedalās visas Bavārijas lielākās alus darītavas.

Kaut arī Oktoberfest un arī ikdienā visiecienītākās ir gaišā alus šķirnes ar vidēju alkohola saturu (4-5%), bavārieši labprāt dzer arī tumšo alu. Pavasarim tiek brūvēts īpašs, stiprāks alus. Visai pieprasīts ir mums neierastais kviešu alus, kas var būt gan tumšs, gan gaišs, gan dzidrs, gan speciāli gatavots duļķains. Vēl kādu īpašu alus šķirni gatavo mazajā Frankonijas pilsētiņā Bambergā. Tas ir tā sauktais “dūmu alus”. Izmantojot iepriekš speciāli apdedzinātus miežus, alus iegūst kūpinājuma piegaršu.

Vīna kule uz muguras

Frankonijā atrodas arī Bavārijas slavenākie vīnogulāji un vīndaru saimniecības. Par Frankonijas vīna centru uzskatāma Vircburgas pilsēta ar savām gleznainajām Mainas upes krastu nogāzēm, kuras rotā slavenais Marienbergas cietoksnis un kuras ir īpaši izdevīgas labu vīnogu ražu iegūšanai. Frankonijas vīnu vizītkarte ir saplacinātās pudeles Bocksbeutel, ko varētu tulkot kā mugursoma vai kule uz muguras, kā to drīzāk domāja 1726. gadā, kad šīs pudeles tika noteiktas par reģiona preču zīmi. Vislabākie un iecienītākie ir šejienes baltie, sausie vīni. Gaumes ir dažādas, taču var droši teikt, ka galda vīni vai citi zemākas kvalitātes vīni mugursomās netiek pildīti. Pašā Vircburgas centrā atrodas arī senākā un tradīcijām bagātākā vīna darītava Buergerspital, kura savas aizsākumus atrod jau 1316. gadā. Kaut arī Buergerspital vīnogulāji aug plašā apkārtnē, pašā Vircburgas centrā atrodas senie, arī mūsdienās izmantojamie pagrabi , kā arī mūsdienīgie pildīšanas cehi un noliktavas. Īpaši jauka vieta ir veikaliņš, kurā var iegādāties visu pieejamo produkciju, kā arī nelielā nomaļā nostūrītī iebaudīt lielo (200 cl) vai mazo (100 cl) glāzi vīna. Galvenie baudītāji un pircēji gan ir vietējie iedzīvotāji, kā arī zinātāji no citām Vācijas pilsētām, kuri atzīst, ka, esot Vircburgā, allaž iegriežas šeit nopirkt kādu vīniņu līdzi vešanai.

Vēl pirms 100 gadiem Bavārijas galvenā nodarbe bija lauksaimniecība. Droši vien arī šodien saglabājusies bavāriešu dziļā saikne ar dabu. Neskatoties uz lielo pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumu, liela daļa bavāriešu dzīvo nelielos lauku ciemos un mazpilsētiņās. Graudkopībai un piena lopkopībai arī mūsdienās ir visai liela nozīme Bavārijas saimniecībā.

Bavārijas vilinājums

Pasaulē plaši pazīstami daudzi bavāriešu svētki un tradīcijas. Vairāki miljoni cilvēku katru gadu apmeklē Minhenes Oktoberfest. Īpašs krāšņs Bavārijā ir Adventes laiks. Ik gadu tūristu miljonus pulcē Bavārijas Ziemassvētku tirdziņi, turklāt Christuskindmarkt Nirnbergā ir slavenākais visā Vācijā. Tirdziņi ilgst visu Adventes laiku un ir neaizmirstams baudījums, ko pavada mūzika un dziesmas, piparkūkas, karstvīns un desiņas. Vienā no Bavārijas jaukākajām mazpilsētām – Rotenburgā pie Tauberas – atrodas pasaulslavenais Ziemassvētku rotājumu veikals un muzejs, un, lai gan veikalam parādījušās filiāles arī Bavārijas lielpilsētās, mazajā senatnīgajā pilsētiņā tā apmeklējums ir kas īpašs, Ziemassvētku gaisotni pastiprinošs.

Kāda sevišķa tradīcija izveidojusies citā Bavārijas mazpilsētiņā – Oberammergavā. Pēc 1633. gada mēra epidēmijas dzīvi palikušie pilsētiņas iedzīvotāji lūguši Dievu un solījuši pateicībā par izglābšanu no posta veidot izrādi, kurā attēlots Jēzus ciešanu ceļš. Pirmā izrāde notika 1634. gadā, pēdējā 2000. gadā, un tajā, tāpat kā visās citās, dalību ņēma gandrīz katrs pilsētiņas iedzīvotājs. Tie ir tikai daži no bavāriešu sarīkojumiem. Savas tradīcijas, svētki un festivāli ir gandrīz katrai Bavārijas pilsētai.

Nenovērtējams Bavārijas dabas resurss ir Alpu kalni un pakalnes. Neskatoties uz to, ka  kalni netiek izmantoti rūpnieciski, tie ik gadus ienes prāvus ienākumus no tūrisma, kas Alpos ir attīstīts kā ziemā, kad galvenie apmeklētāji ir ziemas sporta veidu cienītāji, tā vasarā, kad iespējams doties aizraujošos kalnu pārgājienos vai baudīt kalnu jaukumus no pacēlāja vai pa kalnu vilciena logu. Iespējams pat doties kalnos, lai speciālos kursos apgūtu šejienei raksturīgo, bet nebūt ne vieglo jodelēšanas māku. Tieši šeit atrodas Vācijas augstākais kalnu masīvs Wettersteingebirge ar augstāko virsotni Cūgšpici(2962 m v.j.l.)

Brīnumjaukas ainavas iespējams baudīt arī Berhtesgādenas pilsētas apkārtnē, pašā Austrijas pierobežā. Bez jau pieminētās Hitlera Ērgļa ligzdas še atrodas kalnu ieskautais Kēnigzēezers, pa kuru iespējams doties izbraukumā ar kuģīti, klausoties kuģinieku stāstītās leģendas, un uz svētā Bartolomeja salas nobaudīt svaigi kūpinātu foreli.

Bavārija ir skaista un interesanta visos gadalaikos, un šeit baudu gūst gan dabas, gan vēstures mīļotāji, gan tie, kuri ir draugos ar auto, gan sportu. Nepamanīta nepaliek arī bavāriešu gastronomija un, protams, viesmīlība.

Artis Švedrēvics