Venecuēlas dienvidos Gajānas plakankalnē aiz Orinoko kā vareni cietokšņi
virs džungļiem stāv tepuji jeb galdakalni milzīgi, izolēti klinšu masīvi ar
nepieejamām, ārkārtīgi stāvām sienām. Tie ir fragmenti no superkontinenta
Gondvanas, kas sašķēlās pirms diviem miljardiem gadu...
Pirms dažiem gadu tūkstošiem no Amazones baseina te ienāca pemonu indiāņi un nosauca šo apvidu par plakano kalnu zemi...
16. gadsimtā uz Gajānu devās daudzi dēkaiņi, lai tur meklētu Zelta zemi Eldorado...
Augstākais no Venecuēlas galdakalniem (2500 metru) iedvesmoja seru Arturu Konanu Doilu 1912. gadā sarakstīt romānu Zudusī pasaule fantastisku stāstu par ekspedīciju, kas plakankalnes augšienē sastop dinozaurus, pterodaktilus...
Plašākais no galdakalniem ir Aujuantepujs jeb Velna kalns, no kura
krīt visaugstākais ūdenskritums pasaulē 15 reizes augstāks par Niagāru...
Šo ūdenskritumu 1935. gadā no savas lidmašīnas pirmais ieraudzīja amerikānis Džimijs Eindžels.
Pirmais pie tā atnāca latvietis Aleksandrs Laime.
/Andris Stavro Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe/
Mans ceļš uz Laimes zemi bija ilgs uz vēl nav galā.
Par Aleksandru Laimi pirmo reizi uzzināju no Anša Epnera 80-to gadu beigās, kad viņš atgriezās no pasaules apceļojuma, kura rezultātā tapa filma Es esmu latvietis. Ansis kā pirmais no tolaik vēl nebrīvās Latvijas izkāpa lietusmežu ieskautās Čurunas upes krastā pie Orhideju salas, kur Velna kalna pakājē mita dīvainais vientuļnieks. 1911. gadā dzimušo Grīziņkalna puiku Sašu es sauktu par dēkaini, kas Latviju pirmo reizi pameta 16 gadu vecumā. 1939. gadā Laime dzimteni atstāja uz visiem laikiem, lai pēc pāris gadiem par savu mājvietu uz visiem laikiem izvēlētos indiāņu un zelta meklētāju reti apdzīvoto Gajānas plakankalni. Arī Aleksandrs meklēja ceļu pēc zelta un dimantiem, dzēra rumu ar bušpilotiem, par pirmo sievu apņēma indiāņu princesi...Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka tieši Laimes dēļ visi, kas kaut reizi bijuši Gajānā ir dzirdējuši vārdu Latvija vai latvietis.
Pēc vairāk kā desmit gadiem uz putekļaina Piebalgas ceļa iepazinos ar Andri Stavro, kurš nesen bija atgriezies no ekspedīcijas Rio Gauja. Kādēļ Rio? Tā spāniski runājošajā Venecuēlā sauc visas upes. Kādēļ Gauja? Upei, kura no Aujantepuja krīt uz leju brīvā kritienā 979 metrus, Laime deva vārdu Gauja.
Laikā, kad notika ekspedīcija, Aleksandra vairs nebija šajā saulē. Pēc dažiem mēnešiem 2000. gadā - iznāca Andra grāmata Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe.
Ja noskatīsieties Anša filmu un izlasīsiet Andra grāmatu, tik un tā neuzzināsiet, cik zelta un dimantu Aleksandrs atrada, no kurienes bagātības nāca un kur palika. Atliks tikai minēt, vai dīvainās būtnes, kuras Velna kalnā redzējis dīvainais vientuļnieks, ir reālas vai dzīvo tikai viņa fantāzijās.
Taču neviens nevarēs apstrīdēt, ka Aleksandrs gadu garumā ir klātienē iepazinis nepieejamo Velna kalnu un uzzīmējis tā karti, dodams upēm vārdus Gauja, Daugava, Venta un Ogre. Ar savām acīm iespējams pārliecināties, ka daudzās Venecuēlas kartēs, tai skaitā Lonely Planet ir atzīmēts Laime mirador jeb Laimes balkons fantastisks skatu punkts uz Anhel jeb Eindžela ūdenskritumu. Neviens vairs no kartes neizdzēsīs viņa dibināto Kanaimu, pasakini skaistu tūristu apmetni pie trīs milzu ūdenskritumu ieskautas lagūnas, uz kuru var nokļūt no Laimes būvētā lidlauka. No tā lidlauka, kuru no 1994. gada sargā dižā Zelta upes meklētāja kapa piemineklis un gars.
Ir 2010. gada februāris. Venecuēlas (pilnā nosaukumā Venecuēlas
Bolivariānas Republikas) galvaspilsētas Karakasas lidostā mūs sagaida svelme
un brīdinājumi par drošības pasākumu ievērošanu pilsētā. Tūrisma firmas
pārstāvis tos uzskata par pārspīlētiem, taču vakarā iziet no viesnīcas un tam
pieguļošā iepirkšanās centra teritorijas viņš neiesaka. Gar kalnaino ceļu uz
Karakasu skatām nabadzīgus, bet krāsainus kvartālus, kuriem Hugo Čavess veltot
īpašu uzmanību. Sociālisma un komunisma ideju pārņemtais valsts vadītājs šobrīd
ciemojoties pie drauga Fidela un viņa brāļa Kubā, un labi vien esot, jo no viņa
nepārdomātās rīcības jau tā cilvēkiem vienas nepatikšanas. Vadonis šogad dienas
laikā esot nacionalizējis vairāk kā 100 veikalus. Pat laiku pirms pāris gadiem
Čavess ieviesis par pusstundu atšķirīgu no ģeogrāfiskās laika joslas.
Vietējo valūtu Bolivar Fuerte - Stipros Bolivārus, kas tāpat kā valsts nosaukti tautas atbrīvotāja un nacionālā varoņa vārdā un 2008. gadā tika ieviesti parastā, vērtību zaudējušā bolivāra vietā, mums iesaka pirkt melnajā tirgū, ja negribam trešo daļu naudas nomest zemē. Seko arī piedāvājumi. Jā, benzīna cenas gan labas santīms litrā, dīzelis vēl uz pusi lētāks... Tā pļāpājot esam nonākuši dažāda vecuma uz izmēru transporta pārpildītajā centrā, kas savus ziedu laikus piedzīvojis 70-tajos un 80 - tajos gados. Vienlaikus centrs ir ļoti zaļš. Lai gan ir sausās sezonas beigas, zaļo gan parki, gan botāniskais dārzs. Pētīt koloniālo arhitektūru nedrošajā vecpilsētā nav vēlams. Metropoles austrumu puse ir krietni modernāka. Kalnu pakājē ir rajoni ar bagātām villām, kas pagaidām, dzeloņdrātīm apjoztas, sadzīvo ar sociālisma garu. Lai paliek Karakasa - tā ir tikai pilsēta mūs gaida brīnumainā Venecuēlas daba!
Ar divu stundu nokavēšanos, kas Venecuēlas aviolīnijām ir ierasta lieta,
ierodamies Porto Odrez, lai dotos uz Orinoko deltu pēc Amazones
otru plašāko upes iztekas sazarojumu Dienvidamerikā. Orinoko iznes Atlantijas
okeānā tik daudz saldūdens, ka Spāņu jūrasbraucēji deltas rajonu nosauca par
saldūdens jūru. Lai gan līdz lietus mežiem vēl jābrauc puse dienas, pasaule
izskatās citāda nekā Karakasas tuvumā mierīga un nesteidzīga. Te uz
eiropiešiem svarīgo jautājumu kad? iederas veneceluāņu iemīļotā atbilde -
manjana tiešā tulkojumā rīt. Kad šis rīts pienāks, nav zināms
nevienam.
Porto Odrez mūs sagaida sportisks vīrs džungļu tērpā, vārdā Luiss. Viņa vaibsti un sarkanbrūnā ādas krāsa liecina par indiāņu un spāņu asiņu sajaukumu. Pēc īsas iepazīšanās un profesionāla maršruta izklāsta Luiss jautā Are you from Laimes country? - Vai jūs esat no Laimes zemes? Šajā brīdī man pietrūkst vārdu, bet Luiss turpina Im so happy, I met Alehandro many times es esmu tik laimīgs, es esmu saticis Alehandro vairākas reizes. Mūsu sarunas par Alehandro, kā viņu dēvē Kanaimā, turpinās visa ceļojuma garumā. Vienā brīdī man šķiet, ka šī interese ir mārketinga triks, bet šaubas pagaist, kad pēc Kanaimas dibinātāja iemīļotā ruma pirkuma ceļmalas bodītē (Kanaimā viena glāze maksātu vairāk nekā visa pudele ceļmalā) Luiss pārskata Andra grāmatas bildes, pievienodams izsaucienus, komentārus un lūgdams tulkot latviešu valodā rakstīto. Vai zināt kā Alehandro Venecuēlā pietrūka visvairāk? noskaidro Luiss. Mēs minam Līgo svētkus un rupjmaizi, bet mūsu gids smejas visvairāk viņam pietrūka sniega! Sarunās ceļš paiet ātri. Sēžamies laivās un dodamies iekšā upju labirintā. Aizvien retāk redzam iezemiešu atvērtās būdas uz pāļiem (no šejienes arī nosaukums Venecuēla mazā Venēcija), kurās neiztrūkstošs ir guļamtīkls, un bērneļus, kas no koku zariem lec tieši straumē. Ūdenī ieslīd mazi bruņurupucēni, pāri lido krāsainu putnu bari. Seko piranju makšķerēšana, pelde saulrietā un mazo krokodilu medības kailām rokām. Pieredzējuši tūristi teic, ka šeit nav Amazones džungļu vēriena, bet vakarā, guļot pieticīgi iekārtotās lodžās un klausoties lietusmeža skaņās tieši aiz loga, dzīve iegūst patiesuma garšu.
Nākamās dienas pēcpusdienā ielidojam Kanaimā, Gajānas sirdī. Šis 30 000 kvadrātkilometru plašais apvidus kopš 1962. gada lepni nes nacionālā parka vārdu. Gribas sev iekniebt, no gaisa ieraugot milžus tepujus un Kanaimas lagūnu. Šķiet, ka lagūnas šeit speciāli iekārtotas tūristu ērtībām ūdens uzsildīts un smiltis ievestas, ūdenskritumi pasūtīti no kādas pasakas, no bagāta botāniskā dārza ievesti ziedoši krūmi. Kas to paveicis? Joprojām simtiem kilometru attālumā mīt tikai indiāņi un nu jau nelegālie zelta meklētāji. Kartē ir vairākas tūristu apmetnes, ir savas kafejnīcas un bodītes, bet cilvēki viens otru netraucē. Traucē šī gada īpaši sausā sezona aizkļūt līdz Anhela ūdenskritumam pa upi nav iespējams, nogrimst viena no mūsu laivām, izjaucot dienas plānus. Vakarā indiāņu apmetnē mūs pārsteidz krēsla un moskīti. Dzīve Kanaimā nav pastaiga pa Brīvības bulvāri, bet stāvot zem dārdošā Hačas ūdenskrituma masāžas, es vēlos vienu atgriezties šeit vēlreiz un uz ilgāku laiku. Īpaša ir arī lidosta - miniatūrā ēka pamatā kalpo suvenīru tirdzniecībai. Aizmirstiet par drošības kontroli un atcerieties - katram pašam ir iespēja nolikt pie gaisa transporta līdzekļa savu bagāžu! Vienīgā skrejceļa malā pilotu brīdinājumam novietots viens no retajiem lidaparātiem, kas avarējis. Vēsturiskais modelis Cesna reti tiek izmantots tūristu atrakcijām, iekšējos pārlidojumus tagad veic modernākas piecvietīgas lidmašīnas, kuras mūs uz atvadām izvizina virs Anhela, gan riņķojot virs plakankalnes, gan nolaižoties pavisam zemu, kur ūdens pilieni pārtop varavīksnē. Pilots brīžiem lidaparātu sasver tā, ka zeme nav redzama. Skats ir tik brīnumains, ka neatliek laiks baiļoties. Arī nosacīti lielais gaisa kuģis, kas reizi dienā ierodas Kanaimā, atceļā apmet loku virs Anhela un Orhideju salas. Vai tā ir Laimes zeme?
Ceļojums vēl nav galā mūs gaida Los Roques saluarhipelāgs
Karību jūrā, kur mājo jūras bruņurupuči, milzīgas jūras zvaigznes un tiek
audzēti langusti. Kopš 1972. gada 46 x 26,6 kilometrus plašā teritorija, kas
sastāv no aptuveni 350 mazām un ļoti mazām koraļļu saliņām un diviem
barjerrifiem, ir nacionālais parks. Sauszemes īpatsvars arhipelāgā ir mazāks par
5 %. Tūrisms, šķiet, saliniekus ne visai interesē. Viņi uz vienīgās īsti
apdzīvotās salas darbojas savā nesteidzīgā ritmā. No neiztrūkstošā
Bolivāra laukuma uz mums tik pat rāmi noraugās akmenī kaltais tautas
atbrīvotājs. Visi tūristi tiek sasēdināti vienā katamarānā, kura maršruts jau
iepriekš izlemts. Interesenti var noīrēt krietni palietotu snorkelēšanas
ekipējumu un pavērties tirkīzzilajā ūdenī. Dažnedažādo dzīvo radību ir patiesi
daudz vispārsteidzošākās ir jūras zvaigznes, kas diametrā sasniedz
pusmetru. Koraļļu sugu ir daudz, tomēr tie nav tik krāšņi kā Sarkanajā
jūrā. Kādā baltā jo baltā piekrastē sakrautas milzīgas gliemežvāku grēdas. Čaulu
iemītnieki ir apēsti vēl pirms zīmīgā1972. gada vai neilgi pēc tam. Savukārt
langusti joprojām garšo lieliski un par to cenu būtu grēks žēloties!
Citāda sajūta ir Margaritas salā, kaitotāju, veikotāju
un uzņēmēju tax free paradīzē. Patīkams pārsteigums cenas ir mērenas,
veikalos pat lētas. Lieliskajā Dāvim Auškāpam piederošajā krodziņā La
Chiva virtuve tāda, ka mēli var norīt! Jaunais krodziņš ir iecienīts tūristu
vidū, un man kā latvietei par to ir prieks. Mēs, dzīves baudītāji, ziņkārīgo
pelikānu novēroti, pusi dienas kuģojam pa mangrovju audzēm, turpat nobaudot
austeres un pērkot salinieku audzētas pērles.
Atceļā no spāņu celtās vecpilsētas autobuss pēkšņi nobremzē pie kādas jaukas, dārza ieskautas privātmājas, un mēs esam ciemos pie Luisa. Viņa ģimene ir acīmredzami pārsteigta - blakus Nelsona Mandelas bildei žāvējas veļa, sievietes tīra batātes, un skraida bērni. Tūristus aicināt ciemos neesot pieņemts saka Luiss un piebilst bet jūs esat no Laimes zemes!
Divreiz vienā upē neiekāpsi, bet Kanaimā upju daudz! Nākamais ceļojums noteikti būs citādāks vēl jāiekaro Andu kalni! Lai kurp mēs dotos, Laimes zeme vienmēr būs mūsējā!
Kaiva Desmitniece
Pirms dodies uz Venecuēlu, lasi un skaties:
Andris Stavro Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe, Galerija Jāņa sēta,
Rīga 2000
Ansis Epners Es esmu latvietis, Rīgas kinostudija, 1990 (var iegādāties
karšu veikalā Jāņa sēta)
Lonely planet Venezuela
http://en.wikipedia.org/wiki/Venezuela
http://en.wikipedia.org/wiki/Canaima_National_Park
http://en.wikipedia.org/wiki/Los_Roques_archipelago