Vjetnama vispirms pārsteidz ar bagāto tropu dabu un lietus mežiem, ar lieliskām pludmalēm un senatnīgiem tempļiem. Turklāt Vjetnama ir viena no senākajām valstīm pasaulē.
Senā galvaspilsēta Hue
Ja man jautātu, kura pilsēta
Vjetnamā man palikusi vislabākā atmiņā, es teiktu tā ir senā
galvaspilsēta Hue. Ceļš uz to vijas te augšup, te lejup apkārt kalniem.
Daudzkrāsaina ainava salātzaļi rīsu lauki, cukurniedru un kukurūzas
biezokņi, kafijkoku un tējas plantācijas, bet zilganzaļajos līču ūdeņos
šaudās zvejnieku džonkas ar dzeltenām, sarkanām, pat melnām burām. Kādā
ceļa krustojumā novietoti palieli akmens trauki, piepildīti ar smaržīgo nūjiņu
pelniem. Pēc leģendas te apglabāta lielā bruņurupuciene zvejnieku
aizbildne. Braucot šai vietai garām, katrs zvejnieks aizdedzina savu aromātisko
nūjiņu.
Dodoties garām zvejnieku un amatnieku ciematiem, kur pie nelielām bambusa būdiņām
sakrautas kokosriekstu piramīdas, bet kastēs mandarīni, apelsīni, banāni,
ananasi. "Pērciet, baudiet," tikai par vienu dolāru!
Pēc vairāku stundu brauciena sasniedzam Hue tempļu, senu piļu un
pasakainu pagodu pilsētu, kuras arhitektūra ilgāk nekā citas pilsētas
saglabājusi savu seno izskatu. Senie celtnieki izveidojuši brīnišķīgus
arhitektūras pieminekļus, kuri lieliski iederas apkārtējā ainavā.
Pilsēta novietojusies "aromātiskās" upes abos krastos, arī mums
piedāvā ekskursiju mazā kuģītī pa šo upi ar dzeltenbrūnu ūdeni. Upes
nosaukums runā pats par sevi. Krāšņi prospekti reklamē, ka uz upes jūtams
nepazīstams, salds, rūgteni sūrs, noslēpumains Austrumu aromāts. Tajā saplūstot
sandalkoka un kanēļa, piparu un rožu, krustnagliņu un piparmētru smaržas.
Diemžēl mūsu oža izrādījās nepiemērota šādai aromātu kolekcijai.
Uz kāda pakalna pašā upes krastā izslējusies septiņstāvu pagoda Debesu
feja ar bronzas zvaniem, kuru skaņas dzirdamas vairāku kilometru attālumā.
Pagodai apkārt iekārtots brīnišķīgs dārzs, kur uz koku stumbriem uzplaukušas
ziedu pērles orhidejas. Ne velti šo pakalnu iecienījuši mākslinieki,
kuri, satupušies uz kāpnēm un zaļajā mauriņā, glezno.
Aizliegtā vieta
Nonākam arī aizliegtajā pilsētā
Vjetnamas karaļu rezidencē. Senāk vienkāršiem cilvēkiem tajā bija
aizliegts iet tas bija tabu. Tagad uz šejieni dodas daudzi ceļotāji no
visas pasaules apbrīnot lielisko imperatora pils kompleksu, kas sastāv no
daudzām ēkām, tempļiem, dārziem un mākslīgiem dīķiem. Ne velti to dēvē
par "Pilsētas harmonijas pili". Senatnē plašajā teritorijā, kas
aizņēma 520 hektārus, bijuši desmit vārti un divdesmit astoņi torņi
Unikālajā arhitektūras kompleksā atrodas arī samērā jauna ēka milzīgs
akmens mauzolejs, kuru sev cēlis imperators Bao Daja-Khai Dins.
Pa stāvām akmens kāpnēm, kur uz pakāpieniem novietoti izteiksmīgi pūķi,
turot ķepās zemeslodi, kāpjam uz augšu. Tagad šajā ēkā muzejs ar
valdnieka dārgumiem.
Seno galvaspilsētu var dēvēt arī par dārzu pilsētu. Pat centrā ikvienu ēku
ieskauj dažādi tropiskie augi, kuru spilgtie ziedu vainagi rotā krūmus un
kokus. Brīnumainie dārzi ne tikai attīra gaisu un rotā pilsētu, bet arī
"baro" to. Šeit izaudzētos augļus ananasus, papaijas, melones,
banānus, citrusu augļus eksportē.
Pasaulē daudzi pazīst vjetnamiešu medicīnas līdzekļus, kuri tiek
izgatavoti ne tikai no ēterisko eļļu augiem, bet arī briežu un degunradžu
ragiem, kā spēcinošu līdzekli lieto indīgo čūsku uzlējumus, bet tīģera
kaulu novārījums palīdzot pret locītavu sāpēm.
Cenas gan tiem ir iespaidīgas!
Divu upju sateka
Pilsētā iebraucam pa divus
kilometrus garo dzelzs tiltu, kas šķērso plato un dziļo Sarkano upi. Tilts
ievērojams ar to, ka to projektējis franču arhitekts un inženieris Eifelis,
tas pats slavenais Parīzes torņa veidotājs. Tikai pašlaik gan tas vairs
neatbilst galvaspilsētas straujai, dzīvai rosībai. Te trauc gan automašīnas,
gan velosipēdisti, tiem pa vidu klabina dzelzceļa vagoni. Lai tiktu upes otrajā
pusē, nostāvam rindā gandrīz divas stundas.
Bet kāpēc upei tāds nosaukums? Izskalojis spilgti krāsainus kalnu iežus, ūdens
piesūcas ar sarkanām duļķēm un iegūst ķieģeļsarkanu krāsu.
Hanoja tulkojumā no vjetnamiešu valodas divu upju sateka, ir lielu
kontrastu pilsēta, kurā sadzīvo velosipēdi, motorrikšas ar supermoderniem
automobiļiem.
Mūsu grupa tiek novietota bijušo imperatoru ārpus pilsētas rezidencē, pie
tam nevis vienā ēkā, bet gan vairākās un esam tikai 20 ceļotāji.
Visapkārt plašs augļu dārzs, tepat arī dīķis ar ziedošiem lotosiem.
Ārpus šīs teritorijas nejauši iemaldos vairāku lielu dīķu platībā, kur
lotosus audzē rūpnieciskiem nolūkiem. Izrādās, to sēklas esot vērtīgs
medicīnas līdzeklis organisma stiprināšanai un pret bezmiegu. Pašlaik brīnumainie
ziedi tiek pļauti un dīķu krastā krājas lielas ziedu kaudzes. Arī man tiek
vesels klēpis rožaino maigo ziedu, ar kuriem vēlāk izrotāju savu guļamistabu
imperatora mājā.
Hanoja, izrādās, ir visvecākā un vjetnamiskākā pilsēta, par to liecina
pagodas un tempļi, dārzi ar dīķiem, kuri harmoniski papildina pilsētas
arhitektūru un akcentē tās saistību ar dabu.
Leģenda vēsta, ka pirms tūkstoš gadiem karalis Li Thui devies meklēt vietu
galvaspilsētai. Nonākot pie Sarkanās upes, viņš ieraudzījis lidojošu pūķi.
Tad viņš sapratis, ka šī vieta ir svēta un nolēmis dibināt galvaspilsētu
tieši šeit. Jauno pilsētu nosaucis par Tanlongu "Lidojošo pūķi".
Tikai vēlāk tā ieguva savu tagadējo nosaukumu Hanoja.
Diemžēl pilsētai uzbrukuši stipri un nežēlīgi ienaidnieki. Kādā vakarā,
atpūšoties pie ezera, valdnieks ieraudzījis lielu bruņurupuci ar zobenu mutē.
Viņš to arī paņēmis. Drīz vien ienaidnieks ticis uzveikts. Pēc kāda
laika valdniekam atkal parādījies bruņurupucis ar zelta bruņām un teicis:
"Valdniek, ir pienācis laiks atdot zobenu pūķu karalim!" To viņš
arī izdarījis. Kopš tiem laikiem ezers ieguvis nosaukumu "Atdotā zobena
ezers". Šis ezers atrodas Hanojas centrā un kļuvis par iecienītu
galvaspilsētas iedzīvotāju un ciemiņu atpūtas un pastaigu vietu.
Ezerā mājo ne vien zivis, bet arī bruņurupuči. Vienam esot aptuveni 300
gadu. Pēc vjetnamiešu uzskatiem, šis dzīvnieks ir ilga un laimīga mūža
simbols.
Uz ezera mazās saliņas uzcelts Nefrēta kalnu templis, kur arī atrodas vairāki
bruņurupuču izbāzeņi, un, protams, visdažādākie suvenīri.
Pie ezera sākas šaurās un rosīgās tirgotāju ieliņas. Vienā pārdod tikai
apavus, citā bērnu rotaļlietas, ir arī juvelieru, namdaru, podnieku,
kokgriezēju, pat zelta ieliņa.
Tieši šeit var izjust īstu austrumniecisku kolorītu. Sevišķi tas izjūtams
pārtikas tirgū: uz zemes izslējušās eksotisko augļu piramīdas, uz galdiem
saliktas aromātiskas garšvielas. Citā visdažādākie jūras dzīvnieki
visādu formu un izmēru zivis, langusti, vēzīši, omāri, kalmāri,
gliemeži
Tepat tirgojas ar vietējiem ārstniecības līdzekļiem. Tiek piedāvāta
"dzīvības sakne" daudzveidīgā, krāšņā iesaiņojumā, arī
lotosa sēklas, mumio un vēl un vēl
Īsta bauda un pastaiga ir pa Hanojas ielām. Liekas, visa dzīve norit uz
ielas, kurās plūst nebeidzama velosipēdu straume, skan velorikšu zvaniņi un
automašīnu taures. Liekas, ka arī cilvēki atrodas mūžīgā kustībā
visi skrien, steidzas. Ielas atgādina darbīgu skudru pūzni, kur katrs tā iemītnieks
ar kaut ko nodarbojas. Tomēr nekad nedzirdēju, ka kāds teiktu kādu asu, skaļu
vārdu.
Vjetnamiešu mājas nav lielas, parasti pirmajā stāvā bodīte. Un pie
katras mājas aizmugurē minidārziņš ar puķēm.
Viņi ļoti mīl ūdeņus, tāpēc arī pilsētas apstādījumos, pie viesnīcām
un sabiedriskām ēkām izveidoti dīķīši, kur peld košas, zeltainas zivtiņas
un zied sniegbalti un rožaini lotosi. Arī daudzas pagodas uzceltas virs kāda
dīķa. Vjenamiešiem ūdens ir svētā pūķa valstība, kas simbolizē laimi.
Benāra Sila
Vjetnama.
Platība: 329 566 km2.
Iedzīvotāji: 79 000 000 (84% vjetnamiešu, 2% ķīniešu).
Valodas: vjetnamiešu, krievu, franču, ķīniešu, angļu.
Reliģija: budisms.
"Lauku Avīze", 1. februāris