Lepni, prieka pilnā balsī apkārtējiem paziņojot: «Braukšu uz Zviedriju!», mēs bieži domājam ceļojumu uz Stokholmu. Zviedrijas galvaspilsētas popularitāti sekmē Rīgai tuvā atrašanās vieta un vieglā sasniedzamība, ērti pārkuģojot pāri Baltijas jūrai, bet Stokholmas atpazīstamību vairo tas, ka ceļš tai cauri ved uz Latvijas ceļotāju tik iemīļoto fjordu un kalnu zemi Norvēģiju, turklāt ir maz tādu Ziemeļvalstu ceļojumu, kuros nebūtu iespējams kaut dažas stundas pavadīt Zviedrijas galvaspilsētā.
Tomēr Zviedrija nav tikai Stokholmas karaļa pils, gleznainās vecpilsētas ieliņas, interesantie muzeji, modernā arhitektūra un apzīmējumam Stokholma-Skandināvijas galvaspilsēta atbilstošas vērienīgās ambīcijas un to radīts spožums.
Zviedrijas kolorīts un skaistums atklājas arī, pabraucot mazliet uz ziemeļiem no metropoles, un sastopot šīs valsts identitātē ievītā racionālā, romantiskā un sakrālā pasaules redzējuma simbiozi.
Sigtuna vēsturiskā romantisma burvība
Reiz jautājot saviem ceļabiedriem, ar ko viņiem saistās Zviedrija, saņēmu atbildes: ar IKEA mēbelēm, Volvo markas automašīnām, Ericsson ražotajiem mobilo sakaru līdzekļiem, Stīga Lārsona detektīvromāniem un, protams, hokeju. Tātad ar zīmoliem, kuros maz romantikas. Bet, nonākot Sigtunā, izrādās, ka arī romantikas caurausts šarms Zviedrijā atrodams un izjūtams.
Sigtuna nav tikai romantiska Zviedrijas mazpilsēta ar harmonisku, nesteidzīgu noskaņu, tā ir arī vēsturiskā valsts galvaspilsēta. Sena leģenda vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju Mēlarena ezerā likts baļķis, ko viļņi izskalojuši tagadējā Stokholmas teritorijā, tur, kur mūsdienās redzams Birgera Jārla tornis, norādījis jaunās galvaspilsētas būvēšanas vietu. Mēs neriskējam peldēt pa Mēlarena ezeru baļķa peldējumam pretējā virzienā no Stokholmas uz Sigtunu , bet sasniedzam seno Zviedrijas galvaspilsētu pa sauszemi.
Sperot pirmos soļus pa Sigtunas gājēju ielu, šķiet, gaiss te savādāks daudz tīrāks un dzidrāks nekā citās pilsētās, bet laiks, šķiet, rit daudz lēnāk un ritmiskāk. (Līdzīga izjūta tikai daudz spēcīgāk pārņemt, kāpjot Norvēģijas kalnos.) Turklāt, ieelpojot Sigtunas gaisu, sajūtam vasarīgi saldu ziedu smaržu nepieradināmās mežrozītes un krāšņās, civilizētās, dobēs stādītās dažādu šķirņu puķes rotā privātmāju dārzus un pilsētas skvērus.
Mūsdienās Sigtunā dzīvo apmēram 8000 iedzīvotāju. Sigtunieši stāsta, ka viņus baro divi avoti. Viens no tiem ir netālā Stokholmas-Ārlandas lidosta, uz kurieni strādāt ik rītu savās automašīnās dodas daudzi pilsētas iedzīvotāji, bet otrs avots ir tūrisms. Gada laikā Sigtunā nakšņojošo viesu skaits daudzkārt pārsniedz pilsētas iedzīvotāju daudzumu, bet ceļotāji, kas ierodas tikai uz dažām stundām, nav saskaitāmi. Bet, nenoliedzami, viņu ir daudz un dažādām valstīm, jo pilsētas ielās dzird zviedru, latviešu, angļu, dāņu, somu, igauņu, lietuviešu, krievu, franču, portugāļu, vācu un Tālo Austrumu tautu valodas...
Sigtunas popularitātes pamatā ir fakts, ka te iespējams pieskarties vēsturei un ielūkoties Zviedrijas pagātnē, jo tieši Sigtuna uzskatāma par vienu no vecākajām Zviedrijas pilsētām. Tās liktenis sniedzas līdz 970. gadam. Tiek stāstīts, ka šo pilsētu dibinājis vikings zviedru ķēniņš Ēriks Sēgersels, kuru atzīst arī par vienu no Zviedrijas valstiskuma pamatlicējiem. (Jā, zviedri ļoti lepojas ar to, ka viņu valsts ir sena, dzimusi jau otrā gadu tūkstoša sākumā.) Drīz pēc dibināšanas Sigtuna kļuva par kristietības centru, katoļu svētajiem no pielūgsmes pjedestāla gāžot pagānu dievus, tāpēc simboliski šķiet tas, ka šodien pilsētvidē sadzīvo vikingu rūnakmeņi un baznīcas. Pilsētas seju veidoja arī tirgotāji, kam ērts bija ūdensceļš pa Mēlarena ezeru uz Baltijas jūru, bet, attīstoties jūras piekrastes pilsētai Stokholmai un tai pārņemot valsts metropoles spožumu, Sigtuna lēnām saruka par mazpilsētu.
Šolaiku Sigtunā, pa vidu starp rūnakmeņiem un senajiem dievnamiem, sarindojušies gan omulīgās privātmājās iekārtoti viesu nami, gan moderni hoteļu kompleksi. Ciemiņu netrūkstot pat gada vēsajā laikā, kad Mēlarena ezeru pārklāj mirdzošs ledus spogulis, jo tad te sapulcējoties zemledus zvejas cienītāji. Bet, neapšaubāmi, īstais brīdis Sigtunas apmeklēšanai ir vasara, kad dārzos zied puķes un saules siltums mudina uzturēties ārpus telpām.
Par Sigtunu mēdz sacīt, ka brīvdienas šajā pilsētā ir atpūta pieaugušiem cilvēkiem tiem, kuri jau sasnieguši briedumu, kad vairs nepiesaista skaļa mūzika un bezmērķīga trakošana ballītēs, bet gan patīkamas šķiet garas pastaigas, erudītas sarunas, gaismas rotaļas vērošana ezera viļņos, saules sveikšana no rītiem un tās rieta gaidīšana vakaros, vienvārdsakot, Sigtunas noskaņas izbaudīšana, saprotot, ka ne jau cenšanās par katru cenu redzēt vairāk vai aizskriet tālāk, bet mirkļa burvības izjušana un skaistuma ieraudzīšana ir tā lielāka gudrība. Privātmājas dārzā skan zviedru mūzikas grupas ABBA dziesmiņa I have a dream (Man ir sapnis), un Latvijas ceļotāji atzīst, ka patlaban sapņo par iespēju pavadīt atvaļinājumu kādā no puķu ieskautajām Sigtunas viesnīciņām.
Nonākot Mēlarena ezera krastā, skatam paveras pastaigu celiņš, kas vijas gar ūdens malu, līdz pat kuģīšu piestātnei, pa ceļam aizvedot pie rūnakmens, kurā redzamas vikingu laiku slavenās zīmes 24 rūnas, burtu priekšteces un pareģošanas sistēmas pamats. (Ir arī vēl 25 tukšā rūna jeb rūna-noslēpums.) Tiek uzskatīts, ka vārds rūna cēlies no tā paša indoeiropiešu vārda, no kura nāk latviešu valodas vārds runāt un vācu valodas vārds raunen (čukstēt), tāpēc rūnakmeni varētu dēvēt par runājošo akmeni.
Ezermalā izveidots arī neliels akmeņu labirints, kas jāiziet, lai nonāktu pie rūnakmens. Ticējums vēsta, pa labirintu ejot, jāiedomājas jautājums, kura atbilde nenāk prātā, tad, pie akmens pieejot, jāizvēlas viena rūna, kas arī simbolizēs atbildi. Tas, ko mēs šodien uztveram kā spēli, Sigtunas būvētājiem vikingiem, bija nopietna lieta. To apliecina fakts, ka Sigtunā un apkārtnē atrasti vairāk nekā 150 rūnakakmeņi, kuros vikingi papūlējušies ierakstīt savus vēstījumus. Bieži vien to saturs vēsta palīdzības lūgumu augstākiem spēkiem. Tomēr, neapstrīdami, zviedru vikingi nebija vis brīnumus gaidoši vaimanātāji, bet gan cilvēki ar raksturu un, kā mēdz sacīt, ar krampi prasmīgi laivu būvētāji, kuģotāji, tirgotāji, kā arī karotāji. Vairāk nekā dieviem un rūnām, viņi uzticējās savai pieredzei un meistarīgi būvētajām laivām, kuru līdziniece tagad novietota zem ezermalas koku zariem un noder kā rotaļu laukums vietējo iedzīvotāju un pilsētas viesu mazuļiem. Vien ziemeļu pūķa galva laivas priekšgalā atgādina tās vizuālā veidola piederību vikingu kultūrai.
Ejot pa pastaigu celiņu, skatu priecē arī krāšņie ziedu paklāji dārzos pie mājām, kas uzbūvētas ar skatu uz ezeru, un par laimi, pietiekami labi uzturētas kārtībā, lai izdaiļotu, nevis bojātu ainavu.
Pakalnā aiz mājām vīd svētā Pētera baznīcas drupas. Pelēkie mūri, kas slejas stāvā pakalnā, šķiet būtu lieliski piemērota vieta vēsturiska mūzikla uzvedumam vai seno cīņu izspēlei. Tāpat arī kā svētā Laurensa un svēta Olava baznīcu drupas.... Visu trīs baznīcu mūri, kas atgādina par laiku, kad vikingi ticību Odinam un citiem pagānu dieviem nomainīja pret kristīgo doktrīnu, piedzīvojuši Sigtunas pārtapšanu no zviedru politiskās un ekonomiskās dzīves centra par klusu mazpilsētu un tagad tiek saukti par pilsētas vēsturiskajiem simboliem.
Dinamiskāka atmosfēra valda Sigtunas galvenajā gājēju ielā, kurā rindojas daudzkrāsainas koka ēkas, rotātas ar ziediem un Zviedrijas karogiem, un uzburta brīvdabas muzejam līdzīga noskaņa. Tikai te nav muzejam raksturīgā butaforisma, te viss notiek pa īstam. Rūpīgi uzposto 18.-19. gadsimta māju durvis ir laipni atvērtas. Veikaliņi un kafejnīcas dzīvo un darbojas, gaidot apmeklētājus. Te kādā krodziņā var nobaudīt stipro, garšīgo kafiju zviedru gaumē un apēst sviestmaizi ar lasi vai tradicionālo šejieniešu desertu ābolkūku ar vaniļas mērci.
Gluži kā vēsturiskai kinofilmai būvēta dekorācija šķiet Sigtunas rātsnams askētiska koka ēka, ko rotā vien neliels tornītis. Bet nē arī tas ir īsts, autentisks rātsnams, uzcelts jau 18. gadsimtā. To, ka Sigtuna tolaik bija pavisam maza pilsētiņa, apliecina fakts, ka šis rātsnams ir viens no mazākajiem pilsētas pašvaldības namiem visā Zviedrijā. Nekāds gigantiskais jau nav arī laukums pie rātsnama, kurā iekārtojies tirdziņš. Zemenes un tautiski suvenīri, miniatūri rūnakmeņi un krūzītes ar uzrakstu Sigtuna izliktas uz tirgotāju galdiem vēsturiskajā iepirkšanās un pārdošanas vietā. Ja palaimējas, te var nopirkt ne tikai spilgti sarkani krāsoto Dalarnas zirga figūriņu ar uzgleznotiem grezniem segliem, bet arī iegādāties tikpat spilgti sarkani krāsotu koka tupeļu pāri, apgleznotu ar spilgtiem ziediem, un izmēģināt, kā ir staigāt un dancot šajos klaudzošajos, ekoloģiskajos, tautiskajos apavos. Sigtunas suvenīri parāda zviedri nav vis pelēko pasteļkrāsu cienītāji. Te dominē spilgtas krāsas un krāšņi rotājumi.
Netālu no rātsnama, māju ielokā iekārtojies brīnišķīgs, poētisks dārzs ar kāpnēm, soliņiem, ziediem un pat miniatūru skatuvi. Pirms doties prom no Sigtunas, vērts apsēsties uz kāda no soliņiem šajā gleznainajā vietā, izbaudīt tās mierpilno atmosfēru, un paraudzīties, kā debesis atviz Mēlarena ezerā un kā mainās viļņu krāsa, mākoņiem steidzoties garām saulei, to aizsedzot un atkal atklājot. Vējš vēlreiz atnes Zviedrijā tik populārās ABBAs melodiju, šoreiz tā ir dziesmiņa The winner takes it all (Uzvarētājs iegūst visu), un pēc relaksācijas Sigtunā ikvienam ir nešaubīgi skaidrs, ka nu tikai apņēmīgi jādodas iegūt, ko sirds kāro, jo noteikti izdosies.
Zinātnes triumfs Upsalā
Lai arī pirmās asociācijas, ko raisa Zviedrijas ceturtās lielākās pilsētas Upsalas vārds, ir universitāte, universitāte un vēlreiz universitāte, tuvojoties pilsētai, ainavā dominē katedrāles torņi, kas slejas pāri māju jumtiem un koku galotnēm. Nav jau arī brīnums, ka torņi redzami labāk par citām celtnēm to augstums ir 118,7 m un zviedri lepojas, ka Upsalas katedrāle esot augstākā baznīca visā Skandināvijā.
Nonākot pie katedrāles, pamanāms, ka tās arhitektūrā dominē gotika, un tāpat arī interjerā. Baznīcas pamatakmens likts jau 13. gadsimtā, bet mūsdienās redzamo veidolu tā ieguvusi 15. gadsimta pirmajā pusē. Katedrāle ar saviem mērogiem un gotiskajām velvēm iespaido apmeklētājus, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, un jāatzīst, ka gudri patiešām bijuši senie arhitekti, kuri pratuši uzbūvēs celtnes, kas neatstāj vienaldzīgu pat 21. gadsimta prasīgo ceļotāju. Upsalas katedrālei īpašu valdzinājumu piešķir tas, ka savulaik tā bijusi valstiski nozīmīgākais dievnams Zviedrijā, jo te kronēti zviedru karaļi. Daudzi monarhi šajā katedrālē arī apglabāti, turklāt katedrāles kapenes apvieno dažādu laikmetu un pārliecību cilvēkus: te mūžīgā mierā guļ gan Zviedrijas oficiālais sakrālais aizgādnis un valdnieks svētais Ēriks, gan luterānisma pamatlicējs šajā valstī bīskaps Petrī, gan zinātnieki Karls Linnejs un Olavs Rudbeks ...
Katedrāles rietumu tornī iekārtota dārgumu krātuve, kurā ieraugāmas dažādas senlietas, kas saistītas ar kristīgajām ceremonijām. Tur var nokļūt ar liftu un, liekot lietā iztēli, iedomāties, cik laika vajadzējis Upsalas katedrāles zvaniķiem, lai pa torņu šaurajām kāpnēm nokļūtu pie zvaniem.
Rajons ap katedrāli ir studentu pasaule jautru smieklu un līksmu balsu pieskandēta. Topošā akadēmiskā inteliģence ar portatīvajiem datoriem un grāmatām rokās redzama gan uz soliņiem, gan āra kafejnīcās, gan vienkārši zvilnam zālienos. Studentu lielais skaits Upsalu padarījis par velobraucēju pilsētu riteņbraucēji un divriteņi, šķiet, ir visur! Kopumā universitātē patlaban mācās apmēram 22 tūkstoši studentu, un mūsdienu akadēmiskajā vidē Upsalas universitāte it īpaši populāra ir ar biotehnoloģiju un informācijas tehnoloģiju studiju programmu augsto kvalitāti.
Ņemot vērā studējošo jauniešu gaumi un dzīves stilu, pilsētas centrā izveidojušās daudzas ātrās ēdināšanas kafejnīciņas ar multikulturāliem ēdieniem piedāvājumā un var labi noderēt arī ceļotājiem, kuri vēlas taupīt laiku un ieturēt ātru, ne dārgu maltīti. Jauniešiem, kuri upmalā mielojas ar zviedriskā hotdoga variantu bulciņā ieliktu desu apjautājos, ko Upsalā būtu vērts redzēt un provokatīvi pieminu latviešu literāti un filozofi Zentu Mauriņu. Viņas vārds zviedru studentiem neko neizsaka, turpretī jaunieši laipni iesaka aplūkot universitātes centrālo ēku, kas atrodas turpat netālu no katedrāles.
Zviedri par sevi teic, ka nav reliģiskā misticisma cienītāju nācija, bet gan zinātnieku un pētnieku tauta, kuriem vienmēr svarīgi izprast notiekošā cēloni. Racionālais prāts jau pirms Apgaismības laikmeta vērtēts augstāk par aklu ticību, tāpēc arī universitāte kopš tās dibināšanas 1477. gadā ir Upsalas un visas Zviedrijas lepnums.
Gan zinātnei, gan izklaidei veltīts Upsalas botāniskais dārzs, kurā aplūkojami daudzi, dažādi Zviedrijai un arī eksotiskajām zemēm raksturīgie augi. Ieejot pa dārza vārtiņiem, skatam paveras pils cienīga ēka ar kolonnām, bet, izpētot to pamatīgāk, atklājas, ka vienā tās daļā iekārtota modernu mākslas darbu izstāde, bet otra pielietojumu iegūst vien dažādu pasākumu laikā. Turpretī plašajā botāniskajā dārzā sagaida bagātīga oranžērija, krāšņa strūklaka, ainavisks dīķītis un, protams, liela augu daudzveidība. Un tagad ir izvēle iedziļināties augu nosaukumos un rūpīgi pētīt to izskatu, vai vienkārši ļauties botāniskajā dārzā valdošajai, rāmajai noskaņai, nofotografēties pie strūklakas, ieelpot ziedu smaržu un izbaudīt vasaru. Botāniskajā dārzā bieži sastopams Karla Linneja vārds. Šim 18. gadsimta zviedru botāniķim veltīts teiciens, ka viņš, izstrādājot savu augu klasificēšanas sistēmu, esot sakārtojis to, ko Dievs radījis. (Par Karla Linneja dzīvi stāstīts viņam veltītā muzejā, kas atrodas botāniķa vārdā nosauktā ielā, un pie muzeja izveidots arī īpašs Linneja dārzs.)
Iepretim botāniskajam dārzam kalnā slejas Upsalas pils, kuras veidols ir tipisks Zviedrijai bez grezniem rotājumiem un dekoriem, iespaidīgs, monumentāls un askētisks. Pils celta kā militārs nocietinājums un vēlāk pārbūvēta par valsts pirmo personu rezidenci. 16. gadsimtā pilī dzīvojuši Zviedrijas karaļi, 17. gadsimta vidū tieši šeit Zviedrijas valstsvīri pieņēma par filozofu karalieni dēvētās, ekstravagantās Kristīnes atteikšanos no troņa. Vēstures mīklu cienītāju vidū populāra ir leģenda par to, ka pili izpostīja neizprotami aizsācies ugunsgrēks 1702. gadā, tā brīdinot par grūtu laiku tuvošanos Zviedrijā un teritoriju zaudēšanu Lielā Ziemeļu kara rezultātā.
Mūsdienās uz pils kāpnēm siltās vasaras dienās sēž bezrūpīgi studenti, augšup steidzas ceļotāji, kuri no skatu terases līdzās pilij vēlas aplūkot pilsētas panorāmu, savas darba dienas pilī aizvada Upsalas lēņa administratīvās pārvaldes ierēdņi, bet mākslas mīļotāji klīst pa vienā senās rezidences spārnā iekārtotā muzeja zālēm, kuros redzamas dažādu laikmetu un stilu gleznas un regulāri tiek rīkotas dažādas izstādes.
Trīs pakalni, muzejs un zvanu tornis
Lai nokļūtu Vecās Upsalas centrā, jāšķērso dzelzceļa līnija, kas šķiet Latvijas šaursliežu bānīša līdziniece. Tā gan ir vizuāla fikcija, jo pa šo dzelzceļu lielā ātrumā traucas Zviedrijā populārais transporta līdzeklis modernais starppilsētu vilciens. Kad sliedes šķērsotas, tad skatam paveras ar spilgtu buru rotāts, stilizēts vikingu kuģis, kas novietos pie ziemelņieciski stilīgas, no koka un stikla būvētas ēkas, kurā mīt Vecās Upsalas muzejs. Apkārtni piepilda skaļas zviedru bērnu balsis. Skolēni pie mums nāk bieži, paskaidro muzeja biļešu tirgotāja. Zviedru skolu vēstures skolotāji savus izglītojamos ved uz šo muzeju mācību procesā paredzētajās ārpusklases nodarbībās, jo muzejā skolas vecuma bērniem interesantā veidā izstāstīts un parādīts, kas tad īsti ir vikingi. Savukārt pašiem mazākajiem apmeklētājiem iekārtots rotaļu stūrītis vēsturiskā stilā, bērni te var pielaikot vikingu cepures un uzrāpties rotaļu zirgos.
Pieaugušie vēsturiskās arhitektūras cienītāji ātri izstaigājuši muzeju, dodas uz Vecās Upsalas dievnamu. Nelielā, vienkāršā baznīciņa bez torņa, bet ar gleznainiem, gotiskiem logiem saglabājusies no viduslaikiem, tās pamatakmens likts jau 12. gadsimtā, tā vēlāk nodegusi un atkal atjaunota. Dievnama pelēkās mūra sienas un no akmens veidotais žogs atsauc atmiņā mūsu kaimiņvalsts Igaunijas salu dievnamus, bet pakāpienveida jeb jūras viļņu formas jumta apmale Dānijas baznīcas. Savukārt, Zviedrijai raksturīgs ir rudais, no koka būvēts zvanu tornis, kas slejas līdzās baznīcai. Šādi zvanu torņi noteikti patika zvaniķiem, jo ik svētdienu nebija jākāpj daudzi simti pakāpieni tornī, lai zvanītu dievkalpojuma laiku.
Muzeji un baznīcas apmeklējami daudzviet Zviedrijā, bet tas unikālais, kas aplūkojams tikai Vecajā Upsalā ir trīs pakalni, kuru izcelsmes noslēpums joprojām nav atminēts. Varbūt tos radījuši daba, bet noslīpējušas cilvēku rokas, varbūt tie sabērti lauka vidū ar kādu, 21. gadsimtā neizprotamu nolūku . Ezoteriķi Veco Upsalu dēvē par spēka vietu. Muzeja darbiniece stāsta, ka cilvēki te sabraukuši gūt enerģiju pilnmēness laikā, gan, iespējams, tā ir vienkārši vietējā folklora, sacerēta mūsu t.i. tūristu izklaidēšanai. Vēsturnieki, vēstot par Veco Upsalu, atsaucās uz hronistu Brēmenes Ādamu, kurš rakstījis, ka te atradusies svētvieta, un uz hronistu Saxo Grammaticus, kurš esot sacījis, ka Vecajā Upsalā dzīvojis vikingiem visnozīmīgākais dievs Odins tas pats, kas izgudrojis rūnas un karojis pret tumsas spēkiem. Trīs pakalnus mēdz saukt gan dievu Odina, Tora un Freira vārdos, gan arī vienkārši par Austrumu, Vidus un Rietumu pakalniem. Tiek uzskatīts, pirmskristietības laikā te atradies arī zviedru valsts politiskais centrs, un trīs pakalni varētu būt arī savdabīgi kurgānu un piramīdu līdzinieki, respektīvi, seno zviedru valdnieku apbedījumi.
Ļaujoties ceļojumam laikā, var iedomāties ap pakalniem staigājam vikingus, vai arī meditējot censties izjust vietas īpašo enerģētiku, vai vienkārši priecāties par pastaigu skaistā vietā. Atbilde uz jautājumu, kas īsti rada Vecās Upsalas pievilcību, ir katra cilvēka paša pasaules uztveres jautājums. Nav pareizās vai nepareizās atbildes, katram pareizā ir tā, kas ļauj justies labi.
Eva Lapiņa