 |
|
Sigtūnas tūrisma informācijas centrs. |
Vēlēšanās apmeklēt vienu no skaistākajām pilīm visā Zviedrijā Skoklosteras pili man pirmo reiz radās, kad ieraudzīju skatu kartiņu ar šīs senlaicīgās ēkas attēlu Sigtūnas tūrisma informācijas centrā.
Te jāpiebilst, ka Sigtūna ir gleznaina, neliela Zviedrijas pilsētiņa, kas rāmi snauž Mēlarena ezera krastā, vasarā magnētiski piesaistot atpūtniekus, un tās tūrisma informācijas centrs ir pilsētas noskaņai ļoti atbilstošs iekārtots ainaviska dārza ieskautā ēkā, tieši starp Rātslaukumu un ezera piekrastes promenādi. Tur pa vidu Zviedrijas kartēm un dažādiem suvenīriem dekoratīvām tējas kārbām, piekariņiem ar vikingu attēliem, pūkainiem briežiem un no koka izgatavotiem zirgiem bija ieraugāms Skoklosters slott (Skoklosteras pils) attēls un atrodams arī apraksts, kas vēstīja pils atrodas nu ļoti netālu no Sigtūnas.
Bez komercializācijas
 |
|
Skoklosteras pils |
Izrādījās, ka šaurais, līkumotais ceļš, kas ved no Sigtūnas uz Skoklosteras pili, gan prasa vairāk laika, nekā varētu domāt, spriežot pēc niecīgā kilometru skaita, toties pa ceļam ieraugāmās ainavas ir uzmanības vērtas, turklāt kliedē mītu, ka Zviedrija esot vienveidīga līdzenumu un mežu zeme. Te ieraugāmi pakalni, ezeru strēles un upju līkumi, turklāt šur tur pavīd brūni rudās, Ziemeļvalstīm tipiskās, no koka būvētās vasarnīcas. Tiesa gan, tās atrodas tik tālu viena no otras, ka pilnībā apstiprina priekšstatu par Skandināvijas iemītnieku noslēgtību un vēlmi brīvdienās atpūsties vien kopā ar savējiem un dabu.
Ceļš apraujas gluži negaidot, gandrīz pašā ezera krastā. Tas atkal ir tas pats Mēlarens, kas jau redzēts Sigtūnā, trešais lielākais ezers Zviedrijā. (Sena skandināvu teika vēsta, ka šo ezeru radījusi dieviete Gefjuna. Viņa izrakusi ezeru, lai no zemes, kas agrāk bijusi Mēlarena vietā, izveidotu Zēlandes salu, to pašu, kurā atrodas Dānijas galvaspilsēta Kopenhāgena.) Ezera krastā redzamā Skoklosteras pils attaisno cerības. Kā jau ļāva nojaust skatu kartiņa, baltā pils ir apbrīnojami simetriska un eleganta, turklāt priecē ar skandināvu baroka veidolu.
 |
|
Skoklosteras pils torņus rotā zemeslodes atveidi |
Manas bažas par to, ka pils atvēršanas stundā pie tās durvīm pulcēsies apmeklētāju pūļi, kā tas tūrisma sezonas laikā ir pie daudziem muzejiem visā pasaulē, izrādās nepamatotas. Stāvlaukums ir tukšs, arī pie skandināviski askētiskā kioska kafijas un uzkodu tirgotavas rindu nemana. Nekur neredz arī ceļotāju uzmanību alkstošus suvenīrkioskus, nekur nav dzirdamas uzbāzīgu suvenīrtirgotāju balsis. Valda rāms miers, kāds iespējams tikai laukos, dzirdama vien Mēlarena ezera viļņu šalkšana un pils tuvumā augošo, iespaidīgo dižkoku lapu čaboņa
Taka uz pils galveno ieeju ved garām ziemeļnieciski askētiskam dievnamam un kapsētai. Jātic vien ir ceļvežos rakstītajam, ka tieši šīs baznīcas kapenēs dus 17. gadsimtā visas Eiropas mērogā slavenais Zviedrijas feldmaršals Hermanis Vrangels, kurš mūža nogalē bija cieši saistīts ar Latviju 1643. gadā viņš iecelts par Zviedrijai piederošās Vidzemes ģenerālgubernatoru, esot miris tieši Rīgā, bet apglabāts dzimtai piederošajā Skoklosterā.
 |
|
Skoklosteras pilī apskatāms neparasts ķeizara Rūdolfa portrets |
Baroka stila pili, kuras ārējais izskats aptuveni 350 gados maz mainījies, laika periodā no 17. gadsimta piecdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem uzbūvēja pēc Hermana dēla Karla Gustava Vrangela rīkojuma kā dzimtas rezidenci. Vrangeli šajā periodā bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Zviedrijā, turklāt Karlam Gustavam bija izdevies gūt panākumus kā militārajā, tā politiskajā karjerā. Tāpēc viņam pavērās iespēja pils projektēšanai pieaicināt tālaika Zviedrijas slavenības ievērojamo arhitektu Nikodēmusu Tesīnu Vecāko, kurš projektējis daudzas iespaidīgas ēkas Stokholmā un citur Zviedrijā, kā arī franču arhitektu, vēlāko Stokholmas birģermeistaru Žanu de Lavalē. Lai arī pils veidolam nav raksturīga izšķērdīgi krāšņa greznība, ēka, nenoliedzami, atstāj majestātisku iespaidu ar savu atturīgo eleganci un apbrīnojamo harmoniju.
Jāņem arī vērā, ka Skoklosteras pils būvēta Zviedrijas zelta laikos, kad šai ziemeļvalstij bija izdevies kļūt par vienu no spēcīgākajām lielvarām visā Eiropā, un tas bija kliedējis skandināvisko pieticību, paverot ceļu vēlmei dzīvot tikpat spoži un būvēt tikpat skaistas ēkas kā Rietumeiropā un Centrālajā Eiropā. Turklāt veiksmes dažādos karos bija vairojušas Karla Gustava Vrangela labklājību arī gluži burtiskā nozīmē, nodrošinot iespēju iegūt dažādas trofejas, to vidū, pat mākslas darbus.
 |
|
Skoklosteras baznīca |
Pēc Karla Gustava nāves mantojuma ceļā pils nonāca Brahu dzimtas īpašumā Vrangela meita Margarēta bija precējušies ar Nilsu Brahi. Brahiem pils piederēja vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, kad tā nonāca fon Esenu rokās, bet 1967. gadā pili kopā ar daudziem tās interjera priekšmetiem iegādājās Zviedrijas valsts. Cena bija iespaidīga 25 miljoni zviedru kronu. Valsts pārziņā nonākusī pils pārtapa par muzeju.
Ieejot pilī, vispirms pārsteidz klusums. Arī te nav ne miņas no uzbāzīgas komercializācijas. Dažu minūšu laikā muzeja ieejas biļete ir man rokā, un muzeja apskate var sākties. Pirmajā stāvā atrodams viens no slavenākajiem pils eksponātiem ķeizara Rūdolfa II portrets, ko gleznojis Džuzepes Arčimboldo, attēlojot Rūdolfu kā senās Romas gadalaiku maiņas dievu Vertumnu. Izprotot muzeja apmeklētāju lielo interesi tieši par šo eksponātu, tas ir īpaši izcelts un vienaldzīgi paiet garām šai neparastajai gleznai vienkārši nav iespējams.
Citās pils zālēs nevalda dažviet muzejos redzētais perfekcionisms, bet tieši šis fakts palīdz iejusties Skoklosteras noskaņā šķiet, pagājis tikai mirklis kopš brīža, kad te pēc uzvaras karā ar dāņiem ieradies Karls Gustavs Vrangels, pārvedot Dānijā,
 |
|
Kuģīša piestātne pie Skoklosteras pils |
Kronborgas cietoksnī iegūtās gleznas. Kopumā pils kolekcijā ir daudzi simti dažādu gleznu, bet turpat līdzās arī 17. gadsimta ieroču kolekcija, gobelēni, paklāji un plaša bibliotēka. Te satikusies zviedru, dāņu, franču, vācu, austriešu, čehu, poļu un vēl citu Eiropas tautu kultūra, savukārt zemeslodes sfēriskie atveidi, kas rokā pils torņus, man nu ļoti atgādina Portugālē redzētos manuēlisma simbolus. Nenoliedzami, mākslas un arhitektūras stiliem piemīt īpašība ceļot, nepaliekot tikai vienas valsts robežās.
Vienā pils pusē paveras skats uz Mēlarena ezeru, bet otrā uz plašu parku. Uz soliņiem ezera krastā redzami daži ceļotāji, kuri meditatīvi vēro ūdensrozes. Vien dažus apmeklētājus redz nesteidzīgi klīstam pa parka celiņiem. Klusums valda arī kuģīšu piestātnē, kur ezera viļņos šūpojas viens vienīgs balts kruīza kuģis, gaidot atpūtniekus, kuriem iecerētā maršruta plānojums atļauj vairākas stundas veltīt tam, lai pavizināties pa ūdensrozēm un salām bagāto ezeru.
Skoklosteras pils un tās apkārtne ir īstā vieta, kur izbaudīt rāmu, komercializācijas un steigas neapēnotu mieru, kā arī baroka laikmeta romantisko noskaņu.
Portretu valstībā
 |
|
Slavenais skats no Mēlarena ezera puses uz Gripsholmas pili. |
Ceļš no Skoklosteras pils līdz Gripsholmas pilij priecē ar gleznainām ainavām, bet nav pieveicams ātri pārāk daudz līkumu, tiltu un tiltiņu. Tad, kad pusloks ap Mēlarena ezeru apmests un mērķis sasniegts, rodas sajūta, ka esmu nonākusi gluži citā pasaulē te kūsā dzīvība, vienlaicīgi saklausāmas vismaz piecas dažādas valodas, bet pa vidu mūsdienīgi tērptiem tūristiem manāmi vīri vikingu stila apģērbos un meitenes, kas izskatās piederīgas 11. nevis 21. gadsimtam. Izrādās laukumā iepretim ceļam, kas ved uz pili, šajā dienā notiek vikingu stila minifestivāls. Jāsaka, vikingu laiku liecības Ziemeļvalstīs sastopamas ik brīdi it īpaši, vasarā t.i. tūrisma sezonā. Katrā sevi cienošā apdzīvotajā vietā tad norit kāds vēsturiskas ievirzes pasākums, kurā no malu malām sarodas senlaicīgās drēbēs saģērbušies vikingu gara mantinieki. Skan folkroka dziesmas, tiek ēstas pēc vēsturiskām receptēm pagatavotas maltītes, bet veikli saslietās teltīs ir nopērkamas gan ragainās vikingu cepures, gan miniatūri rūnakmeņi, gan seno skandināvu jūrasbraucēju laivu un kuģu modeļi. Nu ko lai saka katram reģionam savs, piemēram, Austrijai Mocarts, Sisī un Hundertvasers, Norvēģijai troļļi, Ibsens un Grīgs, Portugālei fado mūzika un Barselušas gailis, mums pašiem Latvijā Dziesmu svētki un dzintars. Zviedrijā un Dānijā vikingu laiku iedzīvināšana mūsdienās.
 |
|
Skats uz Gripsholmas pilis no sauszemes |
Divi gluži autentiska lieluma rūnakmeņi ieraugāmi pa ceļam uz pils galveno ieeju, un ap tiem pulcējas ieinteresēti tūristi, kuri pēta akmeņus un apspriež, ko gan varētu nozīmēt šolaiku cilvēkiem pasvešās zīmes. (Jāpiebilst, ka 24 rūnu alfabēts ir seno skandināvu rakstības pamats. Katra no rūnām nav tikai burts, bet noteikta simbola apzīmējums, līdzīgi kā dažās Āzijas valstīs hieroglifi. Vēsturnieku vidū nav vienprātības, vai 24 rūnas un vēl 25 tukšā rūna kādreiz tiešām izmantotas arī kā pareģošanas sistēmas pamats, vai tas ir tikai ezoteriski noskaņotu cilvēku pieļāvums. Katrā ziņā, rūnu komplekts kopā ar visu simbolisko zīmju skaidrojumu par demokrātisku cenu brīvi nopērkams daudzās Zviedrijas suvenīrtigotavās.)
Pretstatā klusajai Skoklosteras pils apkārtnei, te dzīva rosība valda arī Mēlarena ezera ūdeņos laivas, jahtas un kruīza kuģīši draudzīgi sadzīvo ezera līčos pie Gripsholmas pils mūriem. (Skaistākais skats uz pili paveras tieši no Mēlarena ezera, tāpēc ceļotājiem, kuri ierodas nevis ar kuģīti, bet pa sauszemi var gadīties piedzīvot pārsteigumu: «Kā tad tā! Kur ir ceļvežos un kalendāros attēlotā pils?» Tāpēc vērts nopirkt skatu kartiņu, kurā pils redzama tieši no ezera puses.) Vēl viena atšķirība ir tā, ka Gripsholmas pils vēsture ietiecas daudz senākā pagātnē par Skoklosteras pils vēsturi, un aizsākās vēl ilgi pirms Zviedrijas zelta, slavas un varas laikmeta.
 |
|
Rūnakmens pie Gripsholmas pilis |
Tiks uzskatīts, ka pirmo pili ezera krastā 14. gadsimtā uzbūvēja vietējais zemes īpašnieks Bo Jonsons Grips un no viņa uzvārda arī pils ieguva savu, joprojām lietoto nosaukumu. (Vārdu «Gripsholma» var tulkot kā «Gripsa sala».) Veidolu, kas līdzinās mūsdienās redzamajam, pilij 16. gadsimtā piešķīris Zviedrijas karalis Gustavs I.
Vizuāli Gripsholmas pilij nepiemīt itin nekas no izsmalcināta viegluma, un tā ar saviem iespaidīgajiem mūriem un apaļajiem torņiem atgādina cietoksni. Savukārt pils elegantais interjers nu nemaz neliek domāt par kariem un kaujām . Jo pilī valda māksla. Kopumā pils kolekcijā ir ap 4600 gleznu, un apmeklētāji var aplūkot plaši pazīstamu un mazāk zināmu cilvēku portretus. Uz Gripsholmas pils viesiem no gleznām nolūkojas dažādu gadsimtu Zviedrijas valdnieki un karaliskās ģimenes pārstāvji, aristokrāti, karavadoņi, galma skaistules, zinātnieki, politiķi, mūziķi, mākslinieki, rakstnieki No Zviedrijas valdnieka Gustava Vāsas līdz pat mūsdienās labi zināmajam mūzikas pasaules guru Benijam Andersonam Turklāt, aplūkojot daudzu dažādu autoru gleznotos portretus, iespējams pamatīgi izstudēt to, kā, laikam ritot, mainījies cilvēku attēlošanas stils no glaimojošām, bet vienveidīgām gleznām ar uzspēlēti bravurīgajiem vīriešiem un eņģeliski smaidošajām sievietēm līdz ārkārtīgi reālistiskiem, personību precīzi atklājošiem mākslas darbiem. Lai rūpīgi izpētītu visus
 |
|
Mēlarena ezera piekraste pie Gripsholmas pils |
Gripsholmas pils zālēs un gaiteņos izvietotos portretus, nepieciešama liela izturība un pacietība. Turklāt uzmanību prasa arī daudzveidīgais pils interjers. Tomēr veltītais laiks un enerģija ir ieguldījuma vērts, jo visā Zviedrijā nav otras tādas pils, kurā būtu iespējams vārda tiešā nozīmē ielūkoties acīs šīs valsts vēsturei. Jo ne jau ceļvežos un internetā izlasāmie, sausie fakti rada patieso iespaidu par kādas valsts likteni, bet gan cilvēki, kuri šajā zemē dzīvojuši, nereti arī ietekmējuši tās attīstības virzienus un sabiedrībā valdošos domu strāvojumus.
No vietējiem zviedriem esmu dzirdējusi vismaz trīs dažādas versijas par to, kā tiek pieņemts lēmums, kurš cilvēks ir gana cienīgs, lai viņa portrets tiktu novietots šīs pils apmeklētāju apskatei, bet būtība visām versijām ir tāda, ka gluži kura katra portretu Gripsholmas pils kolekcijā nemaz nepieņem, tam jābūt cilvēkam, kas plaši un, vēlams, pozitīvā aspektā pazīstams vismaz Zviedrijas mērogā, ja arī ne aiz šīs valsts robežām. Labā slava, protams, ir pretrunīgs jēdziens. Pils apmeklējuma laikā dzirdēju angļu valodā runājošus ceļotājus aizrautīgi diskutējam pie kāda 20. gadsimta zviedru politiķa portreta par viņa darbības ietekmi uz situāciju Eiropā pagājušā gadsimta otrajā pusē. Un droši vien, pašu zviedru vēsturnieki tā varētu diskutēt par daudziem gleznās attēlotajiem.
 |
|
Jahtu osta pie Gripsholmas pils |
Bet, lai vai kā, portretu kolekcija Gripsholmas pili padara unikālu un redzēšanas vērtu pat tad, ja iepriekš redzētas tādas slavenas pilis kā Hamleta pils Dānijā vai Šarlotenburga Berlīnē.
Vēl viens interesants elements Gripsholmā ir pils teātris. Tas ieslēpies vienā no torņiem, gaiteņu labirinta vidū un nezinātājam nav vienkārši atrodams, bet ir uzmeklēšanas vērts, jo tajā tiek radīts apbrīnojami reālistisks teātra darbības iespaids gaisma zālē izdzēsta, apgaismota vien skatuve, tūlīt, tūlīt pacelsies priekškars un sāksies izrāde. Un jau dzirdama klusa, senlaicīga melodija Šis teātris bijis it īpaši slavens 18. gadsimta otrajā pusē laikā, kad pils bija nonākusi karaļa Gustava III uzmanības lokā.
Versaļas ziemeļu māsa
Rundāles pils mūsu Zemgalē, Šēnbrunnas pils Austrijā, Ziemas pils Sanktpēterburgā un arī Versaļa Francijā tās ir pilis, ar kurām var salīdzināt Drotningholmas pili, kas spoguļojas nu, protams, ka tā paša Mēlarena ezera viļņos.
 |
|
Skats uz Drotningholmas pili no Mēlarena ezera |
Tieši Drotningholma tiek uzskatīta par vienu no pasaulē pazīstamākajām Zviedrijas pilīm, jo iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šajā pilī apskatāmais interjers vienā vārdā nosaucams par krāšņu griesti kā gleznas, tapetes kā mākslas darbi, mēbeles kā greznumlietas. Zeltīts spožums, kristālisks mirdzums, ziedu pārbagātība, turklāt ikkatrā pils zālē var izjust optimistisku dzīves svinēšanas noskaņu iespējams, tas tāpēc, ka atšķirībā no Skoklosteras un Gripsholmas pilīm šīs pils vēsturē ievērojama loma bijusi sievietēm, turklāt saistītām ar Zviedrijas karaļnamu. «Drotningholma», tulkojot no zviedru valodas, nozīmē «Karalienes sala». (Arī mūsdienās Drotningholma ir Zviedrijas karaliskās ģimenes pils.)
Tiek stāstīts, ka pati pirmā Drotningholmas pils uzcelta 16. gadsimta otrajā pusē kā dāvana Krakovā dzimušajai Katrīnai Jagelonai, kura ieradās Mēlarena ezera krastos pēc laulībām ar Zviedrijas karali Juhanu III. Šis karaļpāris ar neparasto likteni ir daudzu vēsturisko nostāstu varoņi. Romantiska leģenda stāsta, Juhans ar Katrīnu apprecējās pretēji zviedru karaļnama politiskajiem plāniem, vienkārši mīlestības dēļ. Turklāt, lai pierunātu katoļticīgo skaistuli pārcelties uz luterānisko Zviedriju, uzdāvināja viņai pili mūsdienu Drotningholmas priekšteci. Politiskā versija gan vēsta, ka Juhans apprecējies ar sievieti no poļulietuviešu valdnieku dzimtas, lai stiprinātu savu ietekmi tobrīd poļu kontrolētajā Vidzemē. Tas viņam bija vajadzīgs, lai īstenotu politiski pārdrošu plānu apvienot teritorijas tagadējā Somijā, Igaunijā un Latvijā, un izveidot neatkarīgu valstī. Ja šī iecere būtu izdevusies, iespējams, Latvijas, Igaunijas un Somijas valstiskuma saknes sniegtos līdz pat 16. gadsimtam. Tomēr Juhana plāns nerealizējās un viņš tika apvainots valsts nodevībā. Juhanam un Katrīnai četrus gadus nācās pavadīt ieslodzījumā nekur citur kā tieši Gripsholmas pilī. Tur pasaulē nāca viņu dēls Sigismunds, kuram uz neilgu laiku izdevās kļūt gan par Zviedrijas, gan Polijas karali.
 |
|
Drotningholmas pils aleja |
Savukārt Drotningholmas pils kompleksa modernizācija un pilnveide noritēja Zviedrijas zelta laikmetā 17. gadsimta otrajā pusē, kad karaliene Hedviga Eleonora uzaicināja to pašu Skoklosteras arhitektu Nikodēmu Tesīnu Vecāko piešķirt viņas pilij majestātiski krāšņu veidolu. Drotningholmas pils pilnveidošanu turpināja arhitekta dēls Nikodēms Tesīns Jaunākais. Šajā laikā pie pils izveidoja arī baroka stila parku.
18. gadsimta vidū Drotningholmas pilij lielu uzmanību pievērsa no Prūsijas Zviedrijā ieprecējusies princese, vēlākā Zviedrijas karaliene Lovisa Ulrika, kura te nodibināja teātri. Pils teātra muzejs patlaban viens no interesantākajiem elementiem visā pils kompleksā.
Uz Drotningholmas pili dodas ievērojama daļa ceļotāju, kuri vispār ieradušies Zviedrijā, tāpēc arī pilī un tās apkārtnē valdošā noskaņa ir tipiska populāram apskates objektam informatīvi uzraksti dažādās valodās, tūristi, kas aizrautīgi fotografē ainavas, un protams, rindas pie kasēm, rindas suvenīru veikalā, kuģīša piestātnē un brīvdabas kafejnīcā...
Tomēr neraugoties uz skaļo, mazliet nervozo atmosfēru, Drotningholmas pils apskati ir iespējams izbaudīt. Un tas arī ir jādara atceroties, ka ceļojam mēs tāpēc, lai dzīvi padarītu skaistāku. Jo tieši te, Drotningholmā iespējams paraudzīties acīs savam attēlam senlaicīgā, zeltītā rāmī ietvertā spogulī, uzmeklēt grieķu dieva Apollona un viņam draudzīgo mūzu skulptūras, izpētīt Lovisas Ulrikas laika Meisenes porcelānu un apmeklēt ekstravaganto Ķīniešu paviljonu, kas apliecina Ķīnas ražojumu popularitāte Eiropā nebūt nav sākusies 21. gadsimtā, bet gan daudz senāk. (Tiesa gan, toreiz Ķīna saistījās ar augstas klases, izsmalcinātiem interjera priekšmetiem, nevis lētiem, spožiem grabuļiem.) Tomēr visizcilākais Drotningholmas pils kompleksā ir parks, kurā apvienoti trīs dažādi stili. Ir vērts izstaigāt franču dārza labirintus, vērot saules staru rotaļas strūklakā, ieelpot liepu un kastaņu smaržu, kā arī aplūkot daudzveidīgās parka skulptūras.
Un vēl citas pilis
 |
|
Askētiskā Karaļa pils Stokholmā |
No Drotningholmas pils pavisam neilgs brauciens pa automaģistrāli vairs nekādu ceļa līkumu un lauku ainavu, tās palikušas Mēlarena otrā krastā un skatam jau paveras Stokholmas rietumu priekšpilsēta. Tā ir gluži cita pasaule industriālas biroju un ražotņu ēkas, automašīnu straumes uz viaduktiem, lielveikali un modernas daudzdzīvokļu mājas, kam pa vidū pavīd pa kādam baznīcas tornim, atgādinot, ka reiz te bijuši autonomi ciemi, kas tagad saauguši kopā ar Zviedrijas galvaspilsētu.
Bet es gribu redzēt vēl kādu pili, tāpēc braucu līdz pašam Stokholmas centram, kur vecpilsētā jeb zviedriski Gamla stan, netālu no tilta, pie kura Mēlarena ezers satiekas ar Baltijas jūras ūdeņiem, atrodas Zviedrijas Karaļa pils. Tā slavena ar daudzveidīgu muzeju ekspozīciju (pilī atrodas vairāki muzeji to vidū, Gustava III Antīkais muzejs, Trīs kroņu muzejs un, protams, Karaliskā dārgumu krātuve), svinīgo sardzes maiņu pagalmā un ziemeļnieciski atturīgo veidolu.
 |
|
Goda sardze pie Karaļa pils Stokholmā |
Aiziešu arī aplūkot Skoklosteras iemītnieka Karla Gustava Vrangela vēsturisko Stokholmas rezidenci, kurā tagad atrodas tiesa, un aizbraukšu uz Fjelgatanu, lai palūkotos uz ainavisko, rudo Kastelholmenas pils torni.
Un, kad nākamreiz atbraukšu uz Zviedriju, došos no Stokholmas uz dienvidiem, apciemošu Kalmāras pili. Tajā iekārtotais muzejs vēsta par 1397. gadu, kad tieši šajā pilī Ziemeļvalstīs slēdza slaveno Kalmāras ūniju, par kuru vēl mūsdienās atgādina trīs kroņi Stokholmas Pilsētas nama torņa smailē. Pa ceļam varbūt izdosies aplūkot vēl kādu no Zviedrijas daudzveidīgajām, laika zoba nesagrauztajām pilīm, piemēram, leģendām apvīto Glimingehusu, ko slavenu padarījusi zviedru rakstniece Selma Lāgerleva, aprakstot savā grāmatā «Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums».
Dažas praktiskas lietas
 |
|
Kādreizējā Vrangeļu pils Stokholmā |
Zviedrija ir liberāla zeme, kurā atļauts viss, kas nav aizliegts, un arī muzejos neviens neuzklūp apmeklētājam, piemēram, ar norādījumiem vilkt kājās kaut ko dīvainām čībiņām līdzīgu. Bet, ja pils muzejā korekts attēls vēsta, ka fotografēt aizliegts, vai arī pils pagalmā norādīts, ka aizliegts smēķēt, tas nozīmē, ka uz ikvienu apmeklētāju, kurš norādes ignorē, raudzīsies kā uz dīvainu un tādu, ko labāk redz ejam, nekā nākam.
Zviedri lepojas ar savām respektablajām bankām, tāpēc jau pieraduši pie bezskaidras naudas norēķiniem, un iespēja maksāt ar karti pieejama gandrīz visos muzejos (gadās gan izņēmumi, bet reti), savukārt iecere atrast bankomātu var izrādīties visai sarežģīti īstenojama. Turklāt Zviedrijas muzeju darbiniekiem nav saprotams, nu kāpēc tūristam Drotningholmas pils kompleksā jāatrod bankomāts, lai izņemtu naudu un pirktu biļeti, ja par biļeti var norēķināties, izmantojot karti. Tāpēc, ja nepieciešama skaidra nauda, jāizmanto bankomāts, kur to redz, necerot, ka «gan jau citur arī būs».
 |
|
Skats uz Kastelholmenas pili. |
Lai arī, jo tālāk no lielajām pilsētām, jo pieticīgākas ir Zviedrijas muzejos, viesnīcās, kafejnīcās un veikalos strādājošo angļu valodas zināšanas, tomēr man daudzu gadu laikā nav gadījies sastapt nevienu zviedru, kurš vispār nesaprastu angliski. Sazināties par ceļotājiem aktuālajām tēmām, piemēram, muzeja biļetes iegādi, nav nekādu problēmu. Arī Zviedrijas muzejos eksponātu anotācijas parasti ir divās zviedru un angļu valodās, daudz retāk tikai zviedru. Par to, ka ārpus Stokholmas varēs iztikt ar citu svešvalodu vācu, krievu, franču un citu zināšanām gan jāaizmirst. Visbiežāk nekas nesanāks, turklāt zviedri kā jau liela nācija īpaši neaizraujas arī ar Ziemeļvalstu kaimiņtautu valodu apguvi.
Vājais punkts zviedru zemes piļu apmeklētāja liktenī ir ēdināšana, jo kafejnīcas neizdabā visā Eiropā valdošajam veselīgas ēšanas kultam. Kafiju lūdzu, kūku kādu vien vēlaties, sviestmaizes arī, lūdzu. Bet nemaz nav vērts lūkoties pēc svaigi pagatavoties salātiem vai grilētām zivīm. Tādi ēdieni jāmeklē krodziņos pilsētu centros, nevis muzeju tuvumā iekārtotajās kafejnīcās.
 |
|
Glimingehusas pils pagrabi |
Savukārt mīts par Zviedriju kā par ārkārtīgi dārgu zemi gan ir stipri pārspīlēts, galu galā pat mūsu pašu Vecrīgā var atrast neadekvāti augstas cenas gan kafijai, gan suvenīriem. Zviedrijā saprātīgam ceļotājam ir visas iespējas iztērēt tik daudz naudas, cik tiešām tērēt ir vērts. Turklāt šajā Skandināvijas valstī absolūti nav manāma vēlme uz tūristu rēķina nopelnīt pēc iespējas vairāk, jo, pirmkārt, tas neatbilstu pašcieņas pilnajai, intravertajai ziemeļeiropiešu mentalitātei, otrkārt, tūrisms kopumā Zviedrijas ekonomikā nebūt nav svarīgākā nozare, treškārt, lai arī zviedru zeme ir piedzīvojusi finanšu krīzes, tomēr Zviedrijas sabiedrība uz daudzu citu Eiropas valstu fona jau daudzus gadu desmitus, pat simtus ir bijusi un arī joprojām ir ļoti turīga un pārtikusi. Tāpēc var ceļot droši, nebaidoties, ka bezvērtīgus suvenīrus ik uz soļa kāds uzbāzīgi mēģinās pārdot par astronomisku cenu, vai arī būs pamanāms uzraksts «Skats uz jūru pieci eiro», kā šur tur citviet pasaulē.
Eva Lapiņa