Gluži kā mūžīgās jaunības eliksīru, arī ideālā atvaļinājuma recepti meklē jau gadsimtiem ilgi. Šo recepšu versijas ir daudz, to sastāvdaļas variējas atkarībā no ceļotāja vēlmēm. Tomēr pamata sastāvdaļas ir diezgan līdzīgas: neliels attālums no mājām, nedaudz vēstures, drusku misticisma, maķenīt nerātnības un daudz saules un jūras. Un, protams, žilbinoši baltas pludmales smiltis, kuru nokrāsās ikviens saulriets ir izbaudāms kā mākslas darbs. Izklausās vilinoši? Tad atliek tik sakravāt somu un doties ceļā. Uz kurieni?
Aicinu paklejot pa Baltijas jūrā izkaisītajām salām. Un Baltijas jūra tik tiešām ir pārbagāta ar tām. Viena ceļojuma laikā ir iespējams apskatīt tikai dažas. Rietumu ceļotāji jau sen ir piefiksējuši tās salas, kas spēj sniegt lieliskas atpūtas iespējas, nelidojot otrpus planētai. Ceļojums pa trijām Baltijas jūras salām Bornholmu, Ēlandi un Gotlandi ir domāts tiem, kas nesteidzīgi grib izbaudīt katru sava ilgi gaidītā atvaļinājuma brīdi, neskrienot cauri neskaitāmajām valstīm, neķemmējot visas baznīcas, kas ir pa ceļam un nemeklējot lielveikalus, kuru atlaides vilina vairāk kā jebkurš apskates vērts objekts. Iepriekš minētās trīs salas ir tik atšķirīgas un vienlaikus tik līdzīgas. Tās mums, latviešiem, šķiet tik zināmas, tomēr sevī glabā vēl daudz neatklātu noslēpumu.
Mistiskā Bornholma
Nedomāju, ka kādu var pārsteigt, ja piemin faktu, ka Dānija ir salu valsts. Bet lielākoties Dānijas vārds saistās ar Kopenhāgenu un H.K.Andersena pasakām. Tomēr gandrīz pie pašiem Zviedrijas krastiem atrodas viena no 406 Dānijai piederošajām salām Bornholmas sala. Vienas cietokšņa drupas, četras baznīcas, divas senas dzirnavas, svaigi kūpinātas reņģes, baltas smilšu pludmales un kāds neatklāts noslēpums tā vienā teikumā var raksturot šo salu.
Lai gan vārds burgundietis visbiežāk asociējas ar Burgundijas reģionā (Francijas austrumos) ražoto sarkanvīnu, izrādās, burgundieši ir bijuši Bornholmas salas pirmiedzīvotāji, kas Lielās Tautas staigāšanas laikā izceļoja uz dienvidiem. Otrs pārsteigums ir saistīts ar divām doktora disertācijām, kas aizstāvētas Krievijā. Daudzi no mums atceras Padomju laika multfilmu Pasaka par caru Saltanu, kuras pamatā ir Aleksandra Puškina tāda paša nosaukuma pasaka, kur n tās reizes tika daudzināts, ka bagātie krievu tirgotāji kuģojot mājup, pabrauc garām kādai nezināmai salai. Tas skanēja apmēram tā:
Ветер весело шумит,
Судно весело бежит
Мимо острова Буяна,
К царству славного Салтана.
Oстров Буян, kā reiz, esot Bornholmas sala. To saka akadēmiķi, ne pasaku meistari gidi. Noslēpumainības auru vēl vairāk pastiprina fakts, ka Dens Brauns Da Vinči kodā nav atradis īsto Svēto Grālu. Patiesībā, tas ir meklējams Bornholmas salā. Un viss iepriekš minētais ir attiecināms tikai uz vienu no ceļojuma salām.
Lai šo salu apskatītu, nav jāmēro simtiem kilometru, jo attālums starp salas tālākajiem punktiem ir tikai 55 kilometri. Tomēr par šo nelielo zemes pleķīti gadsimtiem ir cīnījušies gan vikingi un Dānijas karaļi, gan Hanzas savienības tirgotāji un Zviedrijas arhibīskapi. Tā vien šķiet, ka ikviens, kam bija pa spēkam aizairēties līdz Bornholmai, pieprasīja šo salu sev. Bet mazāk zināms fakts ir Templiešu bruņinieku uzturēšanās salā 12.gs. Francijas arhīvos ir atrodamas rakstiskas liecības par Templiešu Lielmestra Bertrāna de Blanfora un dāņu arhibīskapa Eskila slepeno tikšanos 1162.gadā, rezultātā salā parādās Templieši. Un sākās apaļo baznīcu būvniecība. Bornholmas salā tādas ir četras. It kā jau nekādas neskaidrības un misticisma. Tomēr savāds šķiet fakts, ka tās ir būvētas senajās svētvietās, kas vienlaikus ir ļoti spēcīgu un varenu āderu krustpunkti. Nezinu, vai tas ir patiesais iemesls, bet uzturoties šajās baznīcās, ir sajūtama, gluži vai sataustāma svētuma klātbūtne. Bet, ja atgriežamies uz zemes un
meklējam arheoloģiskas liecības, kas varētu dod kaut mazāko mājienu, ka Templiešu dārgumi savulaik tika paslēpti Bornholmas salā, tad jāpiemin, ka 1985. un 1986.gadā Osterlaras baznīcā, kas ir vissenākā no baznīcām, tika atrastas apmēram 3000 nelielas zelta figūriņas, monētas un rūnakmeņi. It kā visiem noslēpumiem būtu jābūt atklātiem. Tomēr 2008.gadā daži Svētā Grāla meklētāji ar mūsdienīgu aparatūru piefiksēja baznīcas pamatos vēl neizpētītus caurumus, kas varētu atzaroties vairākās slepenajās ejās. Tad nu pa kluso tika izsisti divi caurumi grīdā. Vēlāk pazemes ejas veikli tika aizmūrētas ciet, noklusējot jebkādu informāciju par iespējamiem atradumiem. Starp citu, gandrīz visas baznīcas (arī vēsturiskās) ir atvērtas ikvienam interesentam jebkurā diennakts laikā. Nevienam pat prātā nenāk ieskrāpēt 16.gs altārī šeit biju es vai piekrāsot kādu no 14.gs freskām.
Bornholmas piekraste ir pārbagāta ar nelieliem ciematiņiem, kuru ainavu vienojošais aspekts ir apvalkdūmeņi. Šķiet, tos uzlūkojot vien jau sajūtama svaigi kūpinātu reņģu smarža. Bornholmas jūras veltes tika augstu vērtētas Kopenhāgenas galmā. Un kas var būt labāks par karalisku maltīti no Baltijas jūras veltēm, ko izbaudīt tās pašas jūras krastā. Un jūras krasts te tik tiešām ir vilinošs.
Pirmo reizi skatot Bornholmas mākslinieka ekspresionista Ulufa Hosta darbu Saulriets Bornholmā, kurā attēlota tradicionāla jūras ainava, nodomāju, ka glezna ir apgriezta kājām gaisā tur, kur jābūt debesīm, ir gleznota pludmale. Par šīs gleznas patiesumu var pārliecināties salas dienvidu daļā, Dueoddes kūrortzonā, kur uz debesu un jūras fona savādi izceļas baltās jūras smiltis. Neiedomājams plašums un cilvēka nepielabota ainava. Un tā kā Dueodde ir salas tālākais dienvidu punkts, tad tikai te ir iespējams vērot Baltijas jūras viskrāšņākos saullēktus un saulrietus.
Aizliegtā Ēlande
Gluži kā milzu tauriņš, kam nav pieticis spēka aizlidot līdz Zviedrijas krastam, Baltijas jūrā ir iekritusi Ēlandes sala. Šo leģendu par tauriņu pasaulei ir atklājusi Zelma Lāgerlēva, ceļojot kopā ar Nilu Holgersonu un meža zosīm pāri Zviedrijas plašumiem. Lūk, ko pastāstīja kāds ganiņš: Man domāt, ka sensenos laikos, kad cilvēki un zvēri bija daudz lielāki nekā tagad, arī tauriņi bija varen lieli. Un tad nu kādreiz dzīvoja kāds tauriņš, kura ķermenis bija vairāku jūdžu garš un viņa spārni bija tik lieli kā jūra. Šie spārni bija skaisti zili un zaigoja kā sudrabs; (...) Bet šim tauriņam piemita viena nelaime, - viņš bija daudz par lielu saviem spārniem. Tie tik tikko spēja panest viņa ķermeni. Viss jau būtu labi, ja pats tauriņš bijis saprātīgs un laistos tikai virs zemes. Kādā jaukā dienā viņš uzdrošinājās lidot Baltijas jūrā; nekur tālu viņš netika; uznāca vētra un sāka plosīt tauriņa spārnus. Šī stāsta turpinājumā sīki tiek aprakstīts viss, ko pārdzīvoja tauriņš, gluži kā visbaisākajā šausmu filmā; kā pakāpeniski tā ķermenis pārkaļķojās, kā sāka apaugt ar asajiem kadiķiem, kā cilvēki sāka būvēt neskaitāmas vējdzirnavas. Starp
citu, to kopskaits mūsdienās vien ir apmēram 400. Un tas viss ir noticis nieka 6 km attālumā no vēsturiskās Kalmāras pilsētas, kur tika lemts ne vienas vien Eiropas valsts liktenis. Un, lai augstmaņiem un politiķiem būtu iespēja atpūsties starp karu pieteikšanas protokolu parakstīšanu, turpat netālu esošā Ēlandes sala noderēja kā lieliska un dabiski noslēgta medību teritorija. Tātad salā bija ļauts apmesties tikai ierobežotam skaitam cilvēku, salas vide, ko šodien mēs varam skatīt, ir minimāli skārusi civilizācija. Ne velti pazīstamo zviedru botāniķi un dabas pētnieku Karlu fon Linneju 1741.gadā, apceļojot Ēlandes salu, pārsteidza ārēji skarbajos alvāru laukos sastopamo sugu daudzveidība. Tas, protams, sīki un smalki ir piefiksēts un dokumentēts. Šāda noslēgta salas vide bija ideāla vieta ne tikai medībām, kur savvaļas dzīvniekiem tika atvēlēta milzīga teritorija (kuru gan norobežoja 17.gs), bet arī izcila vieta, lai audzētu sugas zirgus, protams, karaliskajām vajadzībām. Savādi, bet mūsdienās pa salas ziemeļu daļu, gar vēsturisko Borgholmas pili klīst kamieļu ganāmpulks. Nez, vai arī karaliskajām vajadzībām?
Tomēr vairāk par visu Ēlandes apmeklētājus ir biedējušas daudzās Velna laivas. Nevienam nav precīza skaidrojuma par milzīgajiem akmeņiem, kas izkārtoti lielas laivas formā. Te gan jāatzīst, ka Ēlandes sala nav vienīgā vieta, kur šādas laivas ir atrastas. Visu Baltijas jūras valstu teritorijā ir diezgan līdzīgi šādi akmens kārtojumi. Pie kam, ik pa laikam parādās arvien jaunas šādu Velna laivu esamības liecības. Tātad jautājums kāpēc senajiem cilvēkiem bija tik eleganti un skaisti jānovieto akmeņi laivas formā? Vai tas tik tiešām būtu saistīts ar pašu
Nel
abo? Arheoloģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka lielākoties tās ir senas apbedījumu vietas. Liela daļa ir saistīta ar Vikingu laiku, bet ir arī tādi apbedījumi, kuri tiek datēti ar laika posmu pirms mūsu ēras. Protams, var uzskaitīt daudzās liecības, kas ir atrastas šādās laivās, kas apstiprina versiju, ka laivas ir tā laika prominentu personu apbedījuma vietas. Tomēr ir daži jautājumi, uz kuriem nav sniegtas atbildes vēl joprojām. Uz jautājumu kāpēc šādi apbedījumi tiek dēvēti par Velna laivām? Var mēģināt atbildēt, piesaucot viduslaiku bailes no nezināmā un neizskaidrojamā. Ja kaut ko nebija iespējams izskaidrot no kristīgās ticības viedokļa, tad tas noteikti ir saistīts ar ko ļaunu un sātanisku. Bet neizskaidrota paliek dažu akmens laivu atrašanās vieta attiecībā pret debess spīdekļiem planētām un zvaigznēm. Ne velti slavenie Ales akmeņi tiek dēvēti par Zviedrijas Stounheindžu. Šo akmeņu izkārtojums atbilst Saules gada kustībai, precīzi izgaismojot noteiktus akmeņus saulgriežu laikā. Arī attiecība pret dažiem zvaigznājiem palikusi neizskaidrota. Un pamatojums senajiem cilvēkiem bija svarīgi zināt saulgriežu laiku, neiztur kritiku. Nedomāju, ka noteicošais faktors šādu milzu akmens bluķu izvietošanai, kur katra akmens svars ir 1.8 tonnas, ir uzzināt, kurā brīdi ir jālec pāri Jāņu ugunskuram.
Starp citu, Ēlande tiek dēvēta par Zviedrijas vissaulaināko vietu. Tātad ideālo vietu, kur pavadīt kādu no savām brīvdienām. Arī Zviedrijas monarhu ģimenei salā ir uzbūvēta sava vasarnīca. Tātad ideāla vieta vissmalkākajai atpūtai.
Pirātiskā Gotlande
Savādas un dalītas izjūtas pārņem daudzus latviešus, izdzirdot Gotlandes vārdu. Glābiņš, zaudētās cerības un neatkarības ideja. Tas viss ir attiecināms uz salīdzinoši neseno vēsturi. Tieši tādēļ ir precīzi zināms attālums 170 km no Kurzemes krastiem līdz Gotlandes pilsētai Slitei, kur piestāja daudzās latviešu bēgļu laivas 2.Pasaules kara gados. Aptuvenās aplēses liecina, ka nelielās zvejnieku laivās šo attālumu mēroja 4559 bēgļi. Diemžēl daļu no šiem patvēruma meklētājiem Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai.
Gotlande vienmēr ir bijusi dumpinieciski nepaklausīga, kur nebija apspiedēju kungu un ķēniņu, bet valdīja savstarpējā izdevīguma princips. Tomēr tās sākotne meklējama vēl krietnu laiku pirms mūsu ēras. Gotlande ir gan Zviedrijas, gan Baltijas jūras senvēstures apslēpto dārgumu sala. Ne velti, vēsturiski visvērtīgākie Zviedrijas muzeju eksponāti nāk no Gotlandes. Šeit ir atrodamas pat 5000 gadus senas vaļu mednieku apmetnes.
Mūsdienās vārds goti vispirms jau asociējas ar 20.gs subkultūras grupu, kuras ārējā atšķirība ir melni izaicinošs tērps ar savdabīgiem aksesuāriem un spilgti depresīva dekoratīvā kosmētika. Tomēr senatnē ar vardu goti apzīmēja tautu, kas Lielās Tautas staigāšanas laikā aizceļoja līdz pat tālākajiem Eiropas nostūriem. Tās iekarotās teritorijas patiesi bija iespaidīgas. Ne tikai goti, bet norvēģi, dāņi, vācieši, krievi, ar mainīgiem panākumiem, ir kontrolējuši visas norises salā.
Tomēr Gotlandē es gribētu izcelt vikingu laiku, kura liecības te atrodamas ik uz soļa, un īpaša vieta ir rūnakmeņiem. Šīs senās rakstu zīmes šobrīd ir modē. Līdzīgi kā senatnē, izmantojot rūnas, tiek gan zīlēts, gan meklēti īpaši aizsardzības un veiksmes amuleti. Internetā ir pieejamas īpašas programmas, kur atliek vien uzklikšķināt datora ekrānā, lai rastu tūlītēju atbildi uz kādu jautājumu, ko sniedz rūnas. Diemžēl man jāatzīst, ka šāda veida rūnu modernizācijai nav nekā kopīga ar to seno simbolisko nozīmi. Tomēr Gotlandē neviens nešaubās par šo seno zīmju varenajām aizsargspējām. Atliek vien ieskatīties un pamanīsim kādas viduslaiku baznīcas durvīs kokā iegrebtu seno zīmi vai kāda gotlandieša mājas lievenī iegravētu aizsargrūnu. Par tradicionālām Gotlandes mājām arī te būtu piebilstams. Jau 18.gs bija skaidrs, ka Skandināvijā tik ierastās koka ēkas būtiski izmaina salas ekoloģiju. Vienkāršāk sakot, tiek izcirsti meži, lai būvētu jaunas ēkas. Tomēr meža resursi tik ātri nespēj atjaunoties. Un jau 1757.gadā (!) tika pieņemts likums, kurā ieteica vietējiem iedzīvotājiem mājas mūrēt no akmens un jumtam izmantot aso purva grīsli. Ja šie ieteikumi tiktu ievēroti, tad gotlandietis 20 gadus bija atbrīvots no nodokļu maksāšanas. Tas arī ir iemesls, kāpēc Gotlande, salīdzinot ar pārējām Baltijas jūras salām, var lepoties ar saviem mežiem.
Bet kā tad ir ar pirātiem? Te nav nekā mistiska vai pārdabiska. Pie pirātu sirošanas Baltijas jūrā un to apmešanos Gotlandē ir vainojami divi Skandināvu valsts monarhi Dānijas karaliene Margarēta un Zviedrijas karalis Albrehts. Dānijas varenākajai dāmai plāni bija ne pa jokam ambiciozi savā pārvaldījumā pārņemt visu Skandināviju. Bet Albrehtam tas nebija pa prātam. Tomēr vācu izcelsmes Zviedrijas monarham nebija tādu iespēju, lai stātos pretī un godīgā cīņā galanti pieveiktu smalko dāmu. Tad nu nācās izmantot ne tik galantas metodes noalgot pirātus, kas laupītu Dānijas un Norvēģijas tirdzniecības kuģus. Bet apetīte, kā zināms, aug ēdot. Rezultāts pirātu visatļautība. Tika laupīti ne tikai Dānijas kuģi, bet visi kuģi, kas gadījās pa rokai. Nopostītas tika arī viena otra pilsēta. Vēsturnieki esot saskaitījuši, ka 14.gs Baltijas jūrā esot kuģojuši vismaz 100 kuģi ar apmēram 5000 pirātiem. Viņi gan smalki sevi dēvēja par vitāliešu brāļiem, jo maz taču zināja, ka tulkojumā no franču valodas tas nozīmē jūras laupītājs. Lai cik smalki pirāti sevi arī nedēvēja, tomēr jau 1398.gadā viņu sirojumi Baltijas jūrā tika pārtraukti. Un patvērums Gotlandē viņiem tika liegts. Kaut gan tā vien šķiet, ka pirātiski nepakļāvīgais gars vēl joprojām ir jūtams katra gotlandieša raksturā.
Atšķirībā no citām Baltijas jūras salām, te atrodas pilsēta. Nu, vismaz tāda, ko mēs, kontinenta iemītnieki, dēvējam par pilsētu. Taisnības labad ir jāpiebilst, ka Visbija ir īstena viduslaiku pilsēta ar pamatīgu nocietinājuma mūri, torņiem un baznīcu drupām. Tā ir viena no retajām pilsētām, kas ar tik plašu vērienu svin slaveno un nedaudz biedējošo Valpurģu nakti. Iespējams, daudzo raganu klātbūtne ir iemesls, kāpēc baznīcu un pilsētas nozīmīgo ēku sienās ir iemūrētas jaunavas. Tomēr saulainā vasaras dienā, klusi pastaigājoties pa Visbijas ielām, nekas no iepriekš minētām raganiskām šausmām nav redzams. Vienīgi košas rožu dobes pie gandrīz katras ēkas. Ne velti Visbiju dēvē arī par rožu pilsētu, jo tās tik tiešām priecē ikvienu pilsētas viesi. Atliek tik izvēlēties vispiemērotāko krodziņu, kur ieturēt maltīti goltandiešu gaumē, nobaudot jēra cepeti un lēni malkojot Gotlandē brūvēto Gotlandsdricka alu.
Bet, ja gribat izbēgt civilizācijai, atrast kādu nostūri, kur savās domās un sajūtās neviena netraucēts var aizklīst prom no visiem un visa, nekur tālu nav jādodas. Izrādās eksistē tāda vieta, kur nav nedz policistu (tātad nav arī likumpārkāpēju), kur nav bankas (tātad nav arī kredītu), kur nav pasta (tātad neviens nesastums pastkastītē reklāmas makulatūru). Izklausās pēc sirreālas
vietas. Bet tomēr, tāda pastāv. Tā ir turpat Gotlandes ziemeļos esošā Fero sala, kas līdz pat 1990.gadam bija aizliegta teritorija pat zviedriem. Tā ir pavisam neliela saliņa, kur skatam paveras pasakaini savāda raukaru piekraste. Visdīvainākās formas kaļķakmens klintis spilgtajā saules un jūras gaismas saspēlē veido dažādus iedomu tēlus kamielis, trollis, sēne un limuzīns, to visu var saskatīt, pacietīgi vērojot raukaru formas. Ne velti Ingmars Bergmans Fero salā pavadīja daudzus gadus, iespējams, šeit gūstot iedvesmu savām filmām.
Baltijas jūra ir pārbagāta ar šādām iedvesmas vietām. Ir tikai jāpaveras tās virzienā. Atliek vien novēlēt: Uz tikšanos mistiskajā Bornholmā, aizliegtajā Ēlandē un pirātiskajā Gotlandē augustā, kad pie debesīm skatāms zvaigžņu lietus!
Ilze Neikena