Gotlande

Gotlande – neatkārtojami saulrieti, kadiķu audzes, klintis, jūra un tam visam pāri – senatnīguma pieskaņa. Šekspīrs, brāļi Lauvassirdis, viduslaiku klostera drupas, mūzikas smeldzīgais skanējums, kam pāri klājas vasaras ziedu smarža un pievakares saulrieta krāsas. Vārdos grūti aprakstāmas izjūtas, kas rodas šeit, uz salas. Raugoties kartē, nav jau tik tālu, mūs šķir tikai jūra.

Gotlande parasti mūsu domās saistās ar vikingiem, viduslaiku noskaņu vai arī leģendām par bagātajiem tirgotājiem. Ne velti nostāsti par drosmīgajiem un turīgajiem saleniekiem savulaik sasniedza arī Latviju. Mūsdienās tā ir tikai viena no Zviedrijas administratīvajām vienībām ar centru Visbijā, veidojusies Zviedrijas administratīvās reformas rezultātā, kas tika realizēta 20. gs. 70. gados. Kopumā šo teritoriju veido viena liela sala un vairākas tai apkārt esošas nelielas saliņas, no kurām pazīstamākā ir Färo. Tās lielākā daļa – dabas liegums, kura visspilgtākā īpatnība ir laika gaitā savu formu un veidolu izmainījušās klintis – raukari. Tiesa gan, vietumis tādas pašas aplūkojamas arī Gotlandes salā. Pati Gotlandes sala Baltijas jūras vidū ir 175 km gara un 50 km plata. To īsi raksturojot, varētu teikt – tuva pilsētai un tuva laukiem. Taču jebkurā gadījumā šeit jūtama viduslaiku gaisotne ar tikai saliniekiem raksturīgām iezīmēm. Iedzīvotāju skaits – 58 tūkstoši, bet, ceļojot pa salu, rodas iespaids, ka to ir krietni mazāk. Krasta līnija 800 km garumā ir iecienīta atpūtas vieta – gan tūristiem, gan arī pašiem gotlandiešiem. Salas galvenās vērtības – dabas ainava, vēstures, arheoloģijas un arhitektūras pieminekļi. Vēstures elpa jūtama ik brīdi, arī tādā niansē kā ainavā. Gotlandieši lepojas ar tās sakoptību un vēlmi saglabāt arī turpmākajām paaudzēm. Kā izsakās vietējie speciālisti – meži šeit aug lēni, jūra un vējš tos padara izturīgus, bet koksni – īpaši vērtīgu. Salas viesiem apmeklēšanai sagatavoti dažādi arheoloģiskie pieminekļi: gan dzīvesvietas ar ēku rekonstrukcijām, gan senās apbedījumu vietas – akmens krāvumu kapulauki. Viens no iespaidīgākajiem šādiem kompleksiem skatāms Fjalē. Vieta 

jau pati par sevi ir atšķirīga no ierastās Gotlandes ainavas, zem milzīgajiem ozoliem jūnijā saziedējušas vai visas iespējamās pļavu puķes. Starp tām – kādreiz esošā ciema ēku pamati, akas vieta, māju rekonstrukcijas un turpat, gandrīz līdzās daudz akmens krāvumu senkapu. Vairums no tiem arheologu izpētīti, pēc tam izveidoti sākotnējā izskatā. Rekonstrukcijas precīzas, informācija pietiekama, atliek tikai apbrīnot. Lai nu kā, bet akmeņu gan salā nekad nav trūcis. Arī apbedījumi, ko mēs Latvijā dēvējam par "velna laivām", šeit saukti par "akmens kuģiem" – lielāki, varenāki un brīžiem šķiet, ka lūkojies ilustrētā vēstures mācību grāmatā, ka tā jau īstenībā nemaz nevarētu būt. Gotlandes baznīcas, kas harmoniski papildina ainavu, saglabājušās no pat 12. gs., kad ap tām vēl tika veidoti aizsargtorņi. To durvis atvērtas ikvienam, ja vien ir vēlēšanās paraudzīties senatnīgajos sienu gleznojumos un interjeros – laipni lūgti! Viens no interesantākajiem kompleksiem atrodas pie Brö – 12. gs. baznīca, kuras sienās vēlāk, jau 16.-18. gs. iemūrēts arī senais bilžakmens. Turpat, tuvajos laukos, skatāmi vēl divi rūnakmeņi, viens no grandiozākajiem akmens krāvuma uzkalniņiem un svētvots. Tikpat senatnīgi grezna ir baznīca Angē, kur sienu gleznojumi ar Bībeles sižetiem saglabājušies vēl no 15. gs., virs tiem atrodas rūnu raksti, kas vēstī par baznīcas celtniekiem. Šīs un pārējās kulta celtnes joprojām vairumā gadījumu pilda savas sākotnējās funkcijas. Nedaudz savādāk laika ritumu pārcietis Romas 11. gs. celtais cisterciešu klosteris. To savā aizgādniecībā pārņēmusi "ideālistu biedrība" – mākslinieki, kas rūpējas par šī reģiona kultūras attīstību kopumā. Klostera drupās iebūvētā estrāde tiek izmantota, lai vasaras vakaros šeit varētu noskatīties V. Šekspīra vai A. Lindgrēnes darbu iestudējumus. "Hamlets" vai "Karalis Līrs", "Brāļi Lauvassirdis" un citas mums tik mīļas un pierastas izrādes tieši šeit gūst citu skanējumu, savijoties kopā ar vasaras saulrietiem un siltajām piejūras naktīm. 17. gs. līdzās cisterciešu klosterim tika uzcelts muižas ēku komplekss, kuru tagad apsaimnieko mākslinieki kopā ar "ideālistu biedrību" - bez darbnīcām, veikaliņiem, restorāna un citām vilinošām lietām, te var ieiet arī "melnajā istabā" - telpā, kur katram apmeklētājam uz tīras lapas jāuzraksta sava problēma un turpat arī jāatstāj. "Ideālistiski," vai ne?

Ainavas tipisks papildinājums ir dzirnavas - dažādu veidu, sākot no senajām, bieži skatāmajām arī Eiropā, līdz pat mums tik zināmajiem vēja ģeneratoriem. Modernā ainava salā rāda arī tās bagātību un lepnumu kaļķakmeni. Vislielākās raktuves un pārstrādes uzņēmums ir Slitē un tās apkārtnē, kaut arī šī vieta latviešiem saistās arī ar citiem notikumiem – 1945. gadā latviešu bēgļi šeit rada patvērumu un ne velti Slites ostā ir piemiņas plāksne “paldies Gotlandei”, bet turpat netālu uzraksts vēstī “avots”- vieta ko ierīkoja latviešu bēgļi piemiņai par šo politiski tik sarežģīto laiku.
Gotlandes sirds ir Visbija. Pilsēta, kurā šaurās viduslaiku ieliņas līkumo gar jūras krastu, augšup klintīs, līdz atduras viduslaiku pilsētas mūra priekšā. Šī ir viena no retajām pilsētām, kas saglabājusi plānojumu no 13. gs., laika, kad Hanzas savienības tirgotāji padarīja slavenu un bagātu kādreizējo tirgotāju apmetni. Ne velti senākā ostas un apmetnes vieta tiek īpaši saudzēta un aizsargāta, neskatoties uz Gotlandes universitātes studentu draiskajiem pasākumiem, kas parasti tiek rīkoti tieši šeit. Pilsētas mūris ir 3-5 km garš un līdz pat 11 m augsts un vēl joprojām ierobežo senāko un vairāk saudzējamo tās daļu, lai gan gadsimtiem ritot, pilsētas robežas nu jau sniedzas arī ārpus tā. Mūra iekšpusē jeb vecpilsētā vēl joprojām iekļūt var pa trim vārtiem. Un lai gan satiksme šeit ir krietni vien ierobežota, staigājot pa šaurajām ieliņām, nereti nākas pamukt sāņus – diendienā gan autotransports, gan velosipēdisti virtuozi līkumojot, noslogo tās. Bieži ielu satiksmi vienkārši norobežo kristietības un arī visas salas simbols – jērs. Visbijā to ir īpaši daudz gan suvenīru tirgotavās, gan kā rotājumi, gan arī kā praktiska lieta.

No 23 tūkstošiem Visbijas iedzīvotāju apmēram 1/3 dzīvo iekšpus mūra. Arī nozīmīgākie kultūras pieminekļi aplūkojami tieši šeit: gan seno baznīcu un klosteru paliekas, gan arī viduslaiku dzīvojamās ēkas. Pats dīvainākais akcents šajā viduslaiku arhitektūrā ir kādreiz tik vareno baznīcu drupas, kuru karkasi rada neatkārtojamu iespaidu un, ja paveicas, vasaras vakaros šeit var gan klausīties klasiskās mūzikas koncertus, gan arī omulīgi pavadīt laiku ierīkotajos krodziņos. Visjaukākais laiks ir vasara, kad, uzziedot maijrozītēm, ceriņiem un citām Latvijā neredzētām puķēm, pilsētā virmo kā romantiskas, tā smeldzīgas izjūtas. Kāds visnotaļ racionāli domājošs arhitekts, stāstot par pilsētas apbūvi un raksturojot šo ziedošo brīdi Visbijā izsaucās: “Tik skaisti, ka gribas raudāt!” Un laikam jau šie vārdi arī izsaka to gaisotni, kas te valda. Ja vēl izdodas redzēt viduslaiku nedēļu Visbijā, tad droši var teikt: tā ir cita, nedaudz attālināta, bet bezgala jauka un savāda pasaule.
Gotlande ir jāredz – tā ir vieta, kas iespiežas atmiņā. Ir jāizbauda gan jēra cepetis, gan safrāna pankūkas ar kazeņu ievārījumu, ko paši salenieki dēvē par savu nacionālo virtuvi. Vai arī gluži vienkārši jāatrod tā retā puķe “Ādams un Ieva”, kur no vienas saknītes uzzied divi dažādu krāsu ziedi – dzeltens un sarkans.

Sandra Zirne