Kaimiņu karalistes

Tikai jūras šaurums atdala abas kaimiņos esošās karaļvalstis – Dāniju un Zviedriju. Karaļvalsts nenoliedzami skan jaukāk nekā sarežģītais burtu kopums konstitucionālā monarhija. Iebraucot karaļvalstī, rodas doma, ka tevi varētu sagaidīt bruņās tērpies robežsargs ar pīķi rokā, taču – nekā! Tādu sastapt var vienīgi Legolandē. Arī pašas karaliskās ģimenes, kaut gan tautas mīlētas, vairāk ir kā savu valstu pārstāvji, galvenais lēmējs tik un tā ir parlaments.

Neuzkrītoši, tomēr abas Ziemeļu kaimiņvalstis liekas esam mierīgākas un klusākas nekā pārējā trauksmainā Eiropa. Varbūt to nosaka pašu iedzīvotāju raksturs, varbūt paskarbā apkārtējā vide, bet varbūt šīs zemes atgādina labi atpūtušos cilvēku – ja agrāk abas valstis bija itin kareivīgas, ar pasaules mēroga prasībām, tad divu pēdējo pasaules karu viesuļi Dāniju skāra salīdzinoši nedaudz, bet Zviedrijai vispār izdevās saglabāt nosacītu neitralitāti.

Kaut arī tuvas kaimiņienes, abas valstis jāaplūko atsevišķi, lai pamanītu tos daudzos jaukos sīkumus, kas tās atšķir vienu no otras un rada par vilinošu ceļamērķi daudzu zemju tūristiem.

No auglīgiem līdzenumiem līdz Polārajam lokam

Zviedri ir pieraduši, ka pie viņiem ir salīdzinoši daudz plašumu un neskartas dabas. Visai lielajā zemes teritorijā (450 000 km², platības ziņā sestā Eiropā!) dzīvo mazāk nekā deviņi miljoni iedzīvotāju. Eiropas mērogiem tas nav daudz. Iedzīvotāji izvietojušies nevienmērīgi. Zviedrijas daba un klimatiskie apstākļi ir loti atšķirīgi. Ziemeļos, neskatoties uz to, ka tur ir kalni un pašos ziemeļus pat redzama ziemeļblāzma, iedzīvotāju ir krietni mazāk nekā rūpnieciski attīstītajā un auglīgajā valsts dienviddaļā.

Zeme ir akmeņiem un klintīm bagāta visā tās teritorijā, tāpēc acis var mielot ar neaizmirstamiem skatiem, kad klinšaini skarbais mijas ar zaļo un raibi ziedošo, un to visu vēl papildina pasakainie Zviedrijas ezeri, fjordi, šēras un saliņas, kā arī paši zviedri ar savu attīstīto saimniecību, interesanto kultūru un romantiskajām tradīcijām.

Par zviedriem pasaule uzzināja jau 9.-11. gs., kad tuvākos un tālākos sirojumos devās skandināvu, tai skaitā arī zviedru, vikingi. Labi attīstītā sabiedrība, kaut arī sadrumstalota vietējo valdnieku starpā, bija labs atspēriena punkts valsts kristīšanas un apvienošanas laikos 11. gs. Ar likumu valsts tika apvienota 1350. gadā, un turpmākā vēsture tai bijusi visai raiba. No kopējas savienības ar kaimiņzemēm līdz lielvalstij, kura galu galā sabruka Ziemeļu kara rezultātā. Šis karš zviedriem bija mācība – kopš tā laika citu zemju bruņoto konfliktu laikā Zviedrija vienmēr pamanījusies ieturēt neitralitāti.

No piena separatora līdz dinamītam

19. gs. vidū Zviedrija no lauksaimnieciskas valsts (jāatzīmē, ka jau kopš 14. gs. sākuma Zviedrijā bija atcelta dzimtbūšana) sāka pārtapt par rūpniecisku valsti. Sekoja atkal jauns Zviedrijas slavas uzplaukums, kurš turpinās līdz pat mūsu dienām.

18. gs. pasaule jau pazina Karla Linneja dabas sistematizāciju un Andersa Celsija termonetru, bet 19. gs. zviedri pasauli iepazīstināja ar jauna parauga uzgriežņu atslēgām, piena separatoru, un, protams, dinamītu. 20. gs. Zviedrija devusi pasaulei tetra-pak iepakojumus, daudzus jauninājumus sakaru jomā, kā arī īpaši atzīmējamu lietu – trīspunktu drošības jostu automašīnām, bez kā šodien nav iedomājams neviens civilizētas zemes spēkrats.

Pasaules slavu guvušas tādas zviedru firmas kā Volvo, SAAB, SKF, Husquarna, Sandvik, Eriksson un daudzas citas. Plaši pazīstama ir ABBA, Roxette, Ingmars Bergmanis, Astrīda Lindgrēne, Karlsons, Lennebergas Emīls, Pepija Garzeķe un citi nozīmīgi zviedri.

Galvaspilsēta uz ūdens

Stokholma nav ne Ziemeļu Venēcija (kā to nezin kādēļ mēdz dēvēt), Amsterdama, Pēterburga un pat ne Hamburga. Pilsētas ūdens artērijas neveido kanāli, bet gan jūra un Mēlarena ezers. Tās centrālā daļa atrodas uz neskaitāmām salām un saliņām. Tuvojoties pilsētai pa jūru, nākas ilgu laiku kuģot pa šērām, starp neskaitāmām mazākām un lielākām saliņām. Jūra iesniedzas līdz pat pilsētas centram, tāpēc tur iespējama pelde jūras ūdenī un ar makšķeri var noķert kādu jūras zivi.

Stokholmu bieži mēdz saukt par Muzeju zem klajas debess. Jau pati vecpilsēta Gamla Stan, kura atrodas uz saliņas pilsētas centrā, ar savām šaurajām ieliņām, veikaliņiem un restorāniem, daudzi no kuriem nemainīgi še atradušies vairāku gadsimtu garumā, atgādina muzeju. Tepat atrodas arī Zviedrijas monarhijas simbols – karaļpils, pie kuras katru dienu tūristus pulcē pils sardzes maiņas procesija, uz blakus saliņas atrodas iespaidīga 20. gs sākuma celtne – Zviedrijas parlaments jeb Riksdāgs.

No muzejiem atzīmējami Vēstures muzejs, Armijas muzejs, Modernās mākslas muzejs, kā arī Ziemeļu muzejs. Pavisam netālu no Ziemeļu muzeja atrodas vietas, kas īpaši pievelk apmeklētājus. Tas ir brīvdabas etnogrāfiskais muzejs Skansens, kurā varam aplūkot seno Zviedrijas lauku sadzīvi, un tas ir Vasa, kuģis, kurš apgāzās un nogrima turpat netālu no Stokholmas ostas savā pirmajā braucienā 1628. gadā. Pēc 333 dzelmē pavadītiem gadiem kuģi izcēla, nu tas ir restaurēts un atrodas speciāli izveidotā muzejā, kurā bez paša kuģa atrodams daudz atraktīvas informācijas par 17. gs. vēsturi, kuģubūvi un sadzīvi.

Blakus šiem trim muzejiem atrodas pazems šķūnis, ko no ārpuses par muzeju nosaukt grūti. Tas ir Junibacken, kur lieli un mazi var iepazīties ar Astrīdas Lindgrēnes varoņiem, dodoties ceļojumā ar kabīnītēm cauri mazai Lindgrēnes darbu valstībai. Tikties ar īstu Pepiju vai kādu citu no darbu varoņiem. Stokholmas prastižajā nomalē Līdingē (kā Rīgā Berģi vai Baltezers, tikai tuvāk centram) atrodas tēlnieka Kārļa Millesa nams ar skulptūrām rotātu dārzu, kurš neatstās vienaldzīgu nevienu mākslas vai vienkārši skaistuma cienītāju.

Uz dienvidiem!

Lai tuvāk iepazītu vidi kur dzīvojuši daudzi citi Lindgrēnes varoņi bez stokholmieša Karlsona (Vasastan – Vāsas pilsēta ir Stokholmas mikrorajons), jādodas uz valsts dienvidiem. Smolandes un Skones provinces ne velti sauc par Zviedrijas maizes klēti. Zviedrija sevi apgādā ar lauksaimniecisko produkciju, kaut arī aramzemes platības sastāda tikai 8% no valsts teritorijas. Salīdzinājumam, ūdeņi aizņem 9%, kalni 16%, bet meži – 54%.

Ceļā uz dienvidiem gaida vēsturiskās vikingu laika liecības kā kādreizējā nocietinātā apmetne Trelleborga un vikingu apbedījumi, kam raksturīgs akmeņu novietojums laivas veidā, ko tautā sauc par velna laivām. Vēsturē slavenā Kalmāras pilsēta, kurā 14. gs. tika slēgta savienība Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas starpā, Lunda ar jaukiem parkiem un vareno Domu – vienu no Zviedrijas slavenākajām baznīcām. Dienvidu piekrastē atrodas Zviedrijas trešā lielākā pilsēta – universitātes pilsēta Malme un Jistade, kura bez cita slavena arī kā mūsdienu populārāko zviedru kriminālromānu varoņa Kurta Vallandera darba vieta (vienā no romāniem viņš pat sagribēja precēt latviešu meiteni Baibu Liepu).

Ceļš no Husquarn pilsētas Jēnčēpingas ved gar Zviedrijas otra lielākā un paša skaistākā ezera – Veterna – krastu. No visiem daudzajiem Zviedrijas ezeriem Veterns ir teikām un tam veltītām dziesmām visbagātākais. Zviedri, starp citu, nav mazāk dziedoši par mums – gandrīz jebkuri svētki tiek pavadīti ar dziesmām, un tradīciju un svētku zviedrienm nav mazums.

Viss gads kā svētki

No zviedriem esam pārņēmuši Svētās Lūcijas dienas svinības, kaut gan paši zviedri tās aizguvuši no Itālijas. Vasaras vidū zviedri – līdzīgi kā mēs – sagaida Līgo vakaru. Mums mazāk pazīstama varētu būt 30. aprīļa Valpurģu – raganu saieta nakts. Arī to ļaudis vislabprātāk sagaida brīvā dabā pie ugunskuriem. Apejot vēl vairākus svētkus un svinamās dienas, gribas nedaudz pievērsties zviedru gastronomiskajām tradīcijām.

Augusta beigās populārākais radījums Zviedrijā ir vēzis. Pērkamas gan pastkartes, gan suvenīri ar vēžiem, bet galvenais – kā dzīvi, tā saldēti vēži, kuri tad nedēļas nogalē tiek vārīti un ģimenes vai draugu lokā ēsti kopā ar gandrīz vienmēr obligāto piedevu – glāzi alus vai šņabja, bet vislabāk abiem uzreiz.

Nosaukums zviedru galds ieguvis plašu popularitāti visā pasaulē. Jāatzīst gan, ka tradicionālais zviedru galds ne pārāk līdzinās viesnīcās un dažādos sarīkojumos citviet Eiropā sastopamajiem. Tradicionāli tas ir lērums sviestmaizīšu uz kurām sastopams viss ledusskapī un tuvējā veikalā atrodamais, var būt arī mazas kotletītes un protams, kādas saldas smalkmaizītes, ko baudīt ar kafiju, jo zviedri sevi uzskata par pasaules lielākajiem kafijas dzērējiem. Uz maizītēm rotājas zaļumi, gaļa, zivs, taču ir kāds zivju ēdiens, kuru zviedru galdā neatrast. Tā ir surstomming, kas latviski tulkojams kā skābēta reņģe. Zivis tiek sagatavotas īpašā sālījumā un pēc tam konservētas. Pēc laika bundžas ir ieguvušas īsto skatu – uzpūtušās, bet zivis – īsto garšu un aromātu (smaku). Lielākā daļa zviedru nejūsmo par šo savu delikatesi. Otra daļa ir patiesi cienītāji, kuri to liek uz plānas maizītes un tad, pievienojot kādu sīpolu un salātu lapu, bauda, pastiprinot šo baudījumu ar alu vai šņabi. Garšas ziņā tā atgādina stipri iestāvējušās ķilavas, smarža ir daudzkārt spēcīgāka par iebojātām ķilavām, tādējādi atvērt konservu kārbu ar šo delikatesi ieteicams ārpus telpām, teiksim, brīvdabas piknikā. Taču interesentiem varu atgādināt, ka zivs NAV puvusi un ne reizi nav pieredzēts, ka kādam no tās baudītājiem pēc tam būtu problēmas ar vēderu.Tomēr glāzīte šņabja pirms tam nekaitētu, jo šī delikatese nudien ir lieliska uzkoda, nevis pamatēdiens.

Pāri jūrai

Jūras šaurums, kas šķir Zviedriju un Dāniju, pārvarams divējādi – pa jauno tiltu vai ar prāmi. Tā kā, šķērsojot tiltu, tāpat jāmaksā, nokļūšana no Helsingborgas uz Helsingēru vislabāk veicama ar prāmi, kas kursē katru pusstundu. Drīz vien Dānijas krastā pamanām senās muitas pils vietā 16. gs. celto Kronborgas pili, kādreizējo dāņu spēkavīra Holgera Dāņa uzturēšanās vietu, kura 2000. gadā iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Jau ilgi pirms tam pili nemirstīgu darījis Viljams Šekspīrs, izvēloties to par dāņu prinča Hamleta dzīves vietu.

Esam nokļuvuši uz pašas lielākās salas vienā no Eiropas mazākajām valstīm – Zēlandes. Zaļa zeme jūras vidū – tā par savu zemi saka paši dāņi. Viņus nesatrauc, ka zemes platība ir tikai 43 000 km².

Valsts centrālo daļu veido Jitlandes pussala un apkārt tai plešas ap 1000 dažāda lieluma salu, no kurām kādas simt ir apdzīvotas. Paši Dānijas iedzīvotāji, kuru valstī ir pieci miljoni, izceļas ar draudzīgumu un atvērtību. Viņi pasmej par to, ka Dānijas augstākajā virsotnē (170 m v.j.l.) var uzbraukt ar auto. Kārtības labad šī vieta gan nosaukta par Debesu kalnu... Vēl viņi joko, ka vairākiem cilvēkiem vienlaikus iebrienot kādā no Dānijas lielākajiem ezeriem, ūdens līmenis tajos pacelsies par vairākiem centimetriem. Jāpiebilst gan, ka Dānijai ir divi autonomie reģioni – Farēru (Fēru) salas un Grenlande. Uz pasaules lielākās salas mierīgi varētu izvietoties ap 50 Dāniju.

Mazais milzis

Neskatoties uz mūsdienu Dānijas Karalistes nelielo teritoriju, tai bijusi liela loma Eiropas vēstures veidošanās procesā, un arī mūsdienās Dānijai ir liela nozīme daudzās ekonomikas, politikas un kultūras jomās.

Pamatojoties uz 1958. g. likumu, Dānijas tronī pēc 600 gadu pārtraukuma 1972. gadā varēja kāpt Mārgarete II, otrā Mārgarete un otrā karaliene Dānijas Karalistes gandrīz tūkstoš gadu ilgajā vēsturē. Tāpat kā Zviedrija, arī Dānija pirms karalistes izveidošanās bija vikingu sīko valdnieku pārvaldīta zeme, par kuras kareivīgumu un saimniecību liecina daudzie arheoloģiskie atradumi, tostarp Roskiles līcī atrastie vikingu kuģi, kuri tagad skatāmi muzejā. Par īpašu vēstures avotu jāuzskata Skandināvijā atrodamie rūnakmeņi, uz kuriem rūnu rakstā, ko latīņu alfabēts izspieda tikai 12. gs., atrodamas ziņas par dažādiem tālaika notikumiem.

Mūsdienās Dānija sasniegusi augstu līmeni pasaules valstu vidū. Dāņu lauksaimniecība, kurā gan nodarbināti tikai 6 % valsts iedzīvotāju un kura savu kāpumu sasniegusi pēdējo 30 gadu laikā, tiek atzīta par vienu no vadošajām pasaulē.

Rūpniecībā dominē mazie un vidējie uzņēmumi, kuru priekšrocība ir tā, ka tie var elastīgi piemēroties tirgus prasībām. Smagā rūpniecība valstī nav attīstīta. Dānijai nav pašai savu izejvielu. Šā iemesla skubināti, dāņi arī elektroenerģijas ieguvē maksimāli izmanto vēja spēku. Vēja ģeneratori sastopami daudz biežāk nekā citās valstīs.

Pasaulē Dānija pazīstama ar vieglās rūpniecības ražojumiem. Īpaši slavens ir dāņu dizains – mēbeles, sadzīves priekšmeti, radioelektronika. Elektronikas un televizoru firma Bang&Olufsen ir viena no pašām atzītākajām pasaulē ne tikai kvalitātes, bet arī preču dizaina (un attiecīgi augstās cenas) dēļ.

Kas ir lego, domājams, zina ikviens, neatkarīgi no vecuma. Jāpiebilst, ka Lego rūpnīca atrodas Dānijas mazpilsētā Billundā, kura nu pasaulē pazīstama ar Legoland atrakciju parku. Tajā maksimāli viss ir darināts no lego klucīšiem, un tā ir jauka laika pavadīšanas vieta kā lieliem, tā maziem.

Dānijā atrodamas neskaitāmas alus darītavas, tomēr pašas slavenākās dāņu alus šķirnes ir Carlsberg un Tuborg. Eksportētas diemžēl tiek tikai pašas populārākās šķirnes, toties pašā Dānijā varēsit nobaudīt daudz ko nezināmu no šo firmu ražojumiem. Vienu lietu gan jūs labākajā gadījumā atradīsit tikai Carlsberg muzeja suvenīru veikalā – tās ir metāla kārbas. Jebkurš dzēriens metāla kārbās tiek ražots tikai eksportam. Tas darīts tamdēļ, lai valstī neradītu liekus atkritumus, jo pudeles, kā zināms, ir lietojamas vairākkārt, kā arī pārstrādājamas.

Carlsberg muzejs atrodas Kopenhāgenā, bet pa ceļam uz turieni ir vērts iegriezties modernās mākslas muzejā Luisiana. Tik plašu modernās mākslas kolekciju var skatīt reti kur, turklāt Luizianas parks ar skatu uz jūru vilšanos nesagādās nevienam.

Karuselis

Ne tikai Tivoli parks ir tas, kas, kas vedina Kopenhāgenu salīdzināt ar raibu karuseli. Karalienes rezidences, parlaments un slavenā dāņu tēlnieka Bertila Torvaldsena muzejs liecina par visnotaļ nopietnu pilsētu. Arī pilsētas brīvdomātāju komūna Kristiānija nav pilsētas galvenā vizītkarte. Pārsteidz pilsētas daudzveidība. Dienā varam mierīgi pastaigāties gar karaļpili, apmeklēt Mazo nāriņu, nedaudz straujākām izjūtām jāpavizinās ar kuģīti, kurš izrādīs jums to Kopenhāgenu, kuru, kājām ejot vai braucot ar autobusu, nu nekādi neredzēsit, bet vakarā atkal jāatgriežas pilsētas centrā.

Vakara centrs stiepjas vairāku kilometru garumā. Tas sākas ar Tivoli parku, kurā vilina visdažādākās izklaides, sākot ar klasiskās un vieglās mūzikas koncertiem un teātra izrādēm, līdz pat galvu reibinošām atrakcijām.

Turpat aiz Tivoli atrodas rātslaukums, kurā atrodams gan Vaska figūru muzejs, gan Ripley`s – muzejs, kurā savākti dažādi pasaules kuriozi. Bez ekspozīcijas apskates arī pats muzeja apmeklētājs nonāk dažādās aizraujošās situācijās, kurās tiek aicināts aktīvi darboties līdzi.

No rātslaukuma nonākam uz ļaužu pārpilnas ielas, kura ved uz kādreizējo Jauno ostu. Pa ceļam pavada neskaitāmas kafejnīcas, veikali un ielu muzikanti, kā arī Ginesa rekordu muzejs un Erotikas muzejs.

Kopenhāgenas centra apmeklējumu beidzam skaļajā un raibajā ostas rajonā, kur galvenokārt atrodas kafejnīcas, bāri, restorāni, kā arī dažāda veida spēļu un izpriecu vietas. Arī kuģu še nav mazums. Dienā no šejienes kursē tūristu kuģīši, bet vakarā galvenā kuģošana notiek uz senajiem buriniekiem un tvaikoņiem ierīkotajos restorānos.

Atvadoties no Dānijas, jāatceras, ka pērn apritēja 200 gadi, kopš Odenses pilsētiņā dzimis Hanss Kristians Andersens, cilvēks, kurš Dāniju aprakstījis gan dzejā, gan prozā, bet jo īpaši pasaulslavenajās pasakās, kuras pēc Dānijas apmeklējuma mums šķitīs vēl mīļākas un saprotamākas.

Artis Švedrēvics