Stokholmas ekstravagantā pievilcība

Nonākot fascinējoši skaistajā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, ceļotājiem aizmirstas visas rūpes, ierastās dzīves rutīna, striktais ikdienas ritms, tālākajā domu nostūrītī aizslīd mājās obligāti veicamo pienākumu saraksts un jebkāda nomāktība pazūd kā nebijusi kaut kur piekrastes ūdeņu dzelmē vai zem senatnīgo ielu bruģakmeņiem, jo šī pilsēta spēj dāvāt gan iedvesmu, gan mieru, gan dzīvesprieku, gan arī intelektuālu un emocionālu baudījumu.

Zviedrijas galvaspilsētas skaistums ir patiess un nemākslots, to veido apbrīnojami atšķirīgās dabas ainavas – robotā piekrastes līnija un šēras, jūras un Mēlarena ezera tumšo ūdeņu spoguļi, mainīgais reljefs – un daudzveidīgā, mūsdienīgas dinamikas un vēsturiska poētiska piesātinātā pilsētvide, kurā sastopama pārdomāta elegance, šarmants jutekliskums, kā arī izsmalcināts, neuzbāzīgs humors. Turklāt ik brīdi izjūtama pašu pilsētas iedzīvotāju dzīves mīlestība un labvēlīgā attieksme pret visu apkārtējo pasauli. Un Stokholma ir bezgala daudzveidīga pilsēta! Tāpēc, pavadot Stokholmā kaut tikai vienu vienīgu dienu, iespējams pabūt vairākās atšķirīgās pasaulēs.

Ierašanās

Uz Stokholmu mūs pāri Austrumu jūrai (Östersjön – kā zviedri sauc Baltijas jūru) atved prāmis, un pirmie iespaidi par pilsētu rodas, braucot pa gleznainajām, ar ziemeļniecisko dabas pirmatnību atmiņā paliekošām šērām, garām lielākām un mazākām saliņām, no prāmja augstumiem nolūkojoties uz sarkanajām mājām, pelēkajiem akmeņiem un baltajām jahtu burām. (Stāsta, ka pie Stokholmas esot daudzi tūkstoši salu un saliņu…) Bet sastapšanās ar Stokholmu norit ostā, kur jūras vējš draiski virpuļo ap gaišajām, savā neapstrīdamajā funkcionalitātē iespaidīgajām termināļa ēkām. Osta patīkami pārsteidz ar savu sakoptību, komfortu, vērienīgumu… Un pat šī visai pragmātiskās noskaņās ieturētā vizītkarte ļauj izjust Stokholmai piemītošo daudzpusīgo, tikai šai pilsētai vien raksturīgo pievilcību.

Vēl tikai pavisam īss laika mirklis, un dažus kilometrus tālāk ap mums atdzīvojas pilsētas noslēpumainā, dziļi vēsturē iesakņojusies identitāte.

Enerģijai un iedvesmai: leģendāro varoņu pasaule

Ievērojamu personību – kā mītisku, tā vēsturisku – likteņi spēj iedvesmot, un Stokholmā personības, kuru popularitāte un slava laika gaitā neizzūd, iespējams ieraudzīt ik uz soļa. Vecpilsētā, aristokrātiskajā Ridarholmenā (Bruņinieku pakalns jeb sala) uz mums no pieminekļa augstumiem pāri agrajā rīta stundā tukšajam laukumam noraugās Birgers Jārls, kura tēls pauž seno laiku valdnieku varenību un drosmi. Tieši Birgeru Jārlu pieņemts uzskatīt par Stokholmas dibinātāju – 13. gadsimta vidū, būdams reģents, viņš, rūpējoties par Mēlarena ezera un Baltijas jūras piekrastes aizsardzību, uzbūvējis militāru nocietinājumu, par kura pirmajiem iemītniekiem esot kļuvuši karavīri, tirgotāji un kuģinieki, un kurā aizsākusies tagadējās Zviedrijas galvaspilsētas attīstība un izaugsme. Gadu gaitā Stokholma kļuvusi par bagātu tirgotāju pilsētu; 1419. gadā – par oficiālu Zviedrijas galvaspilsētu un paliekoši ieguvusi Ziemeļvalstu metropoles statusu. (Tagad pašā pilsētā vien ir aptuveni 790 000 iedzīvotāju.) Birgera Jārla vārds dots arī iespaidīgam, baltam tornim, kas atrodas krastmalā. Leģenda vēsta – tur, kur tagad slejas Birgera Jārla tornis, viļņi krastā atnesuši baļķi, ko pēc 1187. gada ugunsgrēka Mēlarena ezera viļņiem uzticējuši senās rezidences pilsētas Sigtūnas iedzīvotāji. Baļķis, protams, bijis īpašs – tajā bijuši paslēpti Sigtūnas dārgumi, turklāt ne tikai – šis baļķis arī norādījis zviedriem jauno dzīves un rezidences vietu, kā arī devis vārdu nākamajai galvaspilsētai – (stock – baļķis, holme – saliņa).

Šajā vēsturiskajā krastmalā var ieraudzīt 20. gadsimta Zviedrijā leģendāru personību – visai populāro dzejnieku un dziesminieku Ēvertu Taubi – kurš, pieminekļa veidolā iemūžinātā aizrautībā, spēlē rotaļīgu, pār ūdens klaidu brāzmojoša vēja melodiju. (Ridarholmenas rajonā pasaulē esot nācis cits ievērojams radošās inteliģences pārstāvis – slavenais literāts Augusts Strindbergs.)

Ridarholmenas ainavas dominante ir baznīcas tornis, kura jumta segums atgādina caurspīdīgas mežģīnes, bet baznīcas veidolā savijušies daudzi dažādi arhitektūras stili. Baznīca ir cieši saistīta ar Zviedrijas pagātni, un tai ir ievērojama loma citu dievnamu vidū, jo tieši Ridarholmenas dievnamā atdusas daudzas Zviedrijas karaļu paaudzes.

Rīta stundās kvartālos, kas ietver dievnamu, redz vien tādus pašus Stokholmas viesus kā mēs, bet, sākoties darba dienai, ielās ieraugāmi lietišķa izskata cilvēki, kuri steidzas uz saviem birojiem valsts iestādēs, kas kuplā skaitā izvietojušās šajā vēsturiskajā rajonā. Tā piemēram, baltajā, simetriskajā, torņiem rotātajā Vrangela pilī, kas arī mūsdienās izstaro harmonisku eleganci un lepnu pašapziņu, valda Temīda – tur darbojas Augstākā tiesa. Monolīto pili pirms vairākiem gadu simtiem Karlam Gustavam Vrangelam – tālaika Zviedrijā ietekmīgam aristokrātam, kura karjeru bija veicinājis Trīsdesmit gadu karš, – projektēja daudzu, vēl arī mūsdienās ievērojamu Stokholmas namu arhitekts Nikodēmuss Tesīns Vecākais. Turklāt 17. gadsimta nogalē un 18. gadsimtā, pēc Trīs kroņu pils nodegšanas 1697. gada ugunsgrēkā, Vrangela pils bijusi Zviedrijas karaļa ģimenes rezidence. Savukārt Bruņinieku nama fasādē17. gadsimta filozofiju atgādina uzraksts Arte et marte, kas būtu tulkojams kā Māksla un cīņa, un, pētot nama rotājumus, mēs personificētā veidolā ieraugām Drosmi, Neatlaidību, Godprātību, Apdomību un Varenību. Pie ieejas Bruņinieku namā jau daudzus gadus uz nama garāmgājējiem pētoši nolūkojas Gustavs Vāsa, bet dārzā ieraugāms nama vēsturiskais īpašnieks, savulaik ietekmīgākais cilvēks Zviedrijā, politiķis un aristokrāts Aksels Uksenšērna.

Pa ceļam no Ridarholmenas uz Karaļa pils rajonu atrodas iespaidīgais Parlamenta jeb Riksdāga komplekss. Pa tā telpām iespējams doties organizētā ekskursijā un ieraudzīt, kādā vidē strādā ar savu mūžseno demokrātismu slavenās Ziemeļvalsts likumdevējvaras pārstāvji.

Pirms pulksten 12 dienā mēs esam atnākuši pie Karaļa pils, lai noskatītos karaliskās sardzes maiņu, un iejūkam kuplā skaitā sanākušo skatītāju daudznacionālajā pūli. Tā vien šķiet, ka Stokholmas viesi, kas šajā brīdī satikušies Zviedrijas karaļa pils pagalmā, pārstāv visu pasauli. Arī mūsdienās zviedri saglabājuši lepnumu par savu monarhiju kā stabilu, nemainīgu vērtību šajā tik mainīgajā un nedrošajā pasaulē. Karaliskās sardzes maiņa ir must see (obligāti jāredz) pasākums ikvienam Stokholmas viesim – gan tāpēc, lai izprastu šīs pilsētas un valsts identitāti, gan pasākuma ritualizētās unikalitātes dēļ.

Saskaņā ar karaliskās sardzes maiņas norises kārtību, visi sanākušie svinīgo karaliskās sardzes maiņas sākumu gaida laukuma vienā malā, līdzās karalienes Kristīnes piemineklim. Atliek laika izpētīt, ka filozofu un zinātnieku karaliene, kura dzīves gaitā pārgāja katoļticībā, lai arī bija augusi Pēcreformācijas laika protestantiskajā Zviedrijā, un kuras valdīšanas laikā arī Rīga un Vidzeme bija administratīvi saistīta ar Stokholmu, izstaro dziļu pārdomu apcerīgumu. Un tad, līdz ar soļu dipoņu un marša taktīm, karaliskā sardzes maiņa sākās: zirgi, mūzika, karavīru tumšzilās formas, ieroču spožums un ritmiskā soļošana… Tas ir muzikāls, militārā gaisotnē notiekošs, teatralizēts, bet reizē autentisks uzvedums, kas joprojām tiek ieturēts vēsturisko tradīciju garā. Karaliskā sardze izveidota jau 1521. gadā un ir viens no vecākajiem līdz mūsdienam pastāvošajiem militārajiem formējumiem Eiropā. Turklāt laikam gan jābūt nācijai, kas nav piedzīvojusi karu savā zemē gadsimtiem ilgi, lai militārisma simbolus demonstrētu ar tik mītisku un saviļņojošu spožumu.

Daudzu skatītāju redzējumā senām tradīcijām piemīt teiksmaina nozīmība. Kad sardzes maiņa pēc gandrīz stundu ilgas ceremonijas ir noslēgusies, tos ceļotājus, kuri jūsmo par spožumu, kas apvij visu karalisko, gaida gan Karaļa pilī iekārtotie muzeji, gan karalisko suvenīru veikaliņš. Bet Zviedrijas valstisko pašcieņu var skaidri saskatīt arī, no ārpuses apskatot Karaļa pils kompleksu, – no pils fasādes lūkojas monarhi, zinātnieki un valstsvīri, to vidū ir gan Ziemeļu kara varonis karalis Kārlis XII, gan arhitekts no Tesīnu dzimtas, gan daudzi citi Zviedrijā ievērojami cilvēki. Bet tuvāk krastmalai ieraugāms leģendārā karaļa Gustava III piemineklis. Karaļa valdīšanas laiku 18. gadsimta otrajā pusē vēl šodien dēvē par Zviedrijas kultūras dzīves zelta laikmetu, kad attīstījās literatūra, māksla un teātris un iedibināts gustaviānisma stils interjerā. Gustavs III kopš senseniem laikiem demokrātiski noskaņotajā Zviedrijā centies valdīt visai vienpersoniski un pret viņu vērstais atentāts Operas masku ballē kļuva par skandālu tālaika Eiropā un atainots arī plaši pazīstamajā Džuzepes Verdi operā Masku balle. Pie Lielās katedrāles labi pamanāms ir Reformācijas ieviesējs Zviedrijā, rakstnieks un Bībeles tulkotājs Ūlauss Petri. Lielajā katedrālē, kuras interjera askētiskā harmonija rada patiesi garīgu noskaņu, sastopams Stokholmas sakrālais aizgādnis un varonis – Svētais Juris, kurš uzvar pūķi. Reiz šī skulptūra paudusi Zviedrijas uzvaru pār tālaika ienaidnieci Dāniju, bet vēlāk Svētais Juris kļuvis par simbolu labā uzvarai pār ļauno – visplašākajā nozīmē.

Dažus kvartālus tālāk Lielajā laukumā (Stortorget) atrodas izcilā ķīmiķa un izgudrotāja Alfrēda Nobela muzejs, kurā atklājams vēstījums par Nobela prēmijas vēsturi, prēmijas saņēmējiem un viņu sasniegumiem, kas apliecina cilvēka prāta neierobežotās iespējas.

No Vecpilsētas mēs dodamies uz Pilsētas nama (Stadshuset), kur notiek Nobela prēmijas pasniegšanas svinības, kvartālu. Jau no attāluma labi pamanāms ir Pilsētas nama vairāk nekā 100 m augstajā tornī mirdzošais vēsturiskais Zviedrijas simbols – trīs kroņi, kas jau ilgu laiku ir Zviedrijas oficiālais ģerbonis. Populārākā versija par simbola nozīmi ir saistīta ar karaļa Magnusa II valdīšanas laiku 14. gadsimtā – trīs kroņi simbolizējuši Zviedriju, Norvēģiju un tajā laikā iekarotos Skandināvijas reģionus (cita versija vēsta, ka ka šo simbolu ieviesis karalis Meklenburgas Albrehts 14. gadsimta nogalē kā zviedru, somu un meklenburgiešu apdzīvoto zemju simbolu). Pats Pilsētas nams izstaro harmonisko simetriju un skandināviskā atturībā ieturētu patētismu, kas tipisks nacionālā romantisma arhitektūrai.

Pilsētas nama dārzs, kam piemīt izcila sakoptība un ainaviskā pievilcība, ir lieliska vieta relaksējošai pastaigai. Mēs nokāpjam līdz Riddarfjärden ūdeņiem, plastisko skulptūru Dziesma un Deja izstarotās mākslinieciskās poēzijas ielenkumā. Pāri Riddarfjärden paveras skats uz Birgera Jārla torni, uz ko kopā ar mums noraugās arī simboliskais visu laiku varoņu pārstāvis Engelberts – brīvības cīnītājs (zviedriem gan liktenis bijis labvēlīgs un ir izdevies iztikt bez skaudrām cīņām par savu brīvību, tāpēc šim piemineklim arī esot vēlēts paust vēstījumu par Ziemeļvalstu mentalitātē ietverto cilvēka iekšējās brīvības apziņu).

Filozofiskam mieram: nemirstīgās pagātnes pasaule

Ir tikai jāatver kādas pavisam parastas durvis, lai no gaišās, saules gaismas pielietās 21. gadsimta lielpilsētas ielas nonāktu 17. gadsimta kuģa pustumšajā vidē: kuģa Vāsa muzejs spēj vislabākajā nozīmē pārsteigt ar moderniem muzeoloģiskiem risinājumiem, kas spējuši radīt pagātnes nemirstības un klātesamības izjūtu. Izmantojot viena vienīga kuģa likteni, te iespējams dzīvot dzīvi, kāda tā reiz bijusi Stokholmā. Tumšajā daudzstāvu ēkā, kuras centrā atrodas kuģis Vāsa, patiesi atdzīvojies tālais 17. gadsimts un kuģa būvētāji, kuģinieki un pasažieri šķiet tikpat reāli kā laikabiedri – katrs ar savu raksturu, likteni, iecerēm un prasmēm. Atklājot ikdienu, kāda tā bijusi uz 17. gadsimta kuģa, apbrīnojama šķiet tālaika cilvēku drosme, dodoties jūrā vēja un ūdens varai pakļautā burukuģī…

1628. gadā uzbūvētais kuģis, nosaukts Zviedrijā valdošās dinastijas vārdā un būvēts karaļa Gustava Ādolfa vadībā, tā vietā lai kļūtu par zviedru flotes lepnumu, nogrima drīz pēc uzbūvēšanas – tiek uzskatīts, ka aptuveni 60 m garā un 68 m augstā, 700 skulptūrām rotātā karakuģa bojāejā vainojama demonstratīva, nepārdomāta izrādīšanās tieksme (kā jau bieži vien…). 333 gadus kuģis atradās dzelmē, līdz zinātnes attīstība un cilvēku racionāla prāta triumfs tam ļāva atkal visā senākajā spožumā parādīties virs ūdens un kopš 1961. gada atkal vest ceļojumā – ne vairs pa piekrastes ūdeņiem, bet gan caur gadsimtiem Stokholmas iedzīvotāju pasaulē.

Muzeji Stokholmā (un to pilsētā ir vairāk par 70) kā jau visur Ziemeļvalstīs ir interesanti un aizraujoši; tāds ir arī par Eiropā vecāko brīvdabas muzeju atzītais Skansens, kas nodrošina iespēju ne tikai izzināt, bet arī izjust cita laikmeta lauku un mazpilsētas vidi un dzīves stilu līdz ar neaizmirstamu klātbūtnes izjūtu 19. gadsimta ļaužu ikdienas darbos un svētkos. Plašā brīvdabas muzeja teritorijā ietvertais modernās lielpilsētas Stokholmas stūrītis pārtapis par pasauli, kurā vēl nepazīst motorizētu transportu, namus daudzu desmitu stāvu augstumā un rūpnieciski ražotu, pilnīgi vienādu preču pārdošanu visas pasaules tirdzniecības centros… Skansenu noteikti vērts apmeklēt, jo, veidojot un attīstot savu brīvdabas muzeju, zviedri labi apzinājās, ka nepietiek tikai vienkopus novietot senlaicīgas mājas, lai aizgājušais laikmets atdzīvotos un kļūtu nemirstīgs, raisot mūsdienu cilvēku interesi un vēlmi ielūkoties pagātnē – māja bez iedzīvotajiem ir tikai tukša čaula, dzīvību tai dod iemītnieki. Tā nu Skansenā vējā griežas vējdzirnavu spārni, darbojas senatnīgos tautastērpos ģērbušies stikla pūtēji, podnieki, kurpnieki, apģērba darinātājas, tur tiek cepta maize kā senāk laukos un vārīta zāļu tēja. Arī Skansena veikaliņā piedāvāti dažādi tautiski suvenīri, metālkalumi, zāļu tējas un citi atbilstoši suvenīri. Vietā, kur iekārtots muzejs, ir daudzveidīgs reljefs un no Skansena pakalna paveras plaša Stokholmas panorāma. Lai to vērotu, mēs uzkāpjam arī skatu tornī, un izbaudām braucienu ar muzeja kalnu vilcieniņu.

Dzīvespriekam: mūžam bezrūpīgā bērnības pasaule

Daudzu paaudžu lasītāju vidū populārās zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes Junibacken, protams, ir muzeja veidolā ietverta, krāsaina, spēļu un rotaļu pasaule bērniem, bet ne tikai – arī visiem pieaugušajiem, kuri atbraukuši uz Stokholmu kopā ar bērniem, un visiem, visiem, kuri vēlas izjust mazliet no bērnības gaišās bezrūpības un uz mirkli atkal ļauties paļāvīgai ticībai brīnumam; visiem, kuri bērnībā pavadījuši daudzas dienas kopā ar komisko Karlsonu, nebēdnīgo Pepiju, drosmīgo Ronju, labsirdīgo Emīlu un citiem Astridas Lindgrēnes grāmatu varoņiem. Šī vēlme atkal smieties tik līksmi kā bērnībā un sastapties ar brīnumu, mūs mudina kāpt muzeja telpās braucošā karuseļtipa vilcieniņā, kas aizved Lindgrēnes brīžiem humorpilnajā, brīžiem smeldzīgajā grāmatu varoņu pasaulē – uz lauku sētu Junibakenu, pāri Stokholmas namu jumtiem, uz klinšaino mežu, kur mīt laupītāji, uz gigantiskas žurkas alu un visbeidzot – uz teiksmaino prieka un gaismas zemi, kurā nokļuva brāļi Lauvassirdis.

Pie Junibakena durvīm uz muzeja viesiem, kuri prom dodas daudz līksmāki nekā bija atnākot, patiesā gandarījumā, turot rokā savas dzīves tik svarīgo vērtību – grāmatu – ar gandarījumu nolūkojas Astrida Lindgrēne (tieši pati rakstniece vēlējusies, lai Junibakens būtu daudzpusīgs, bērniem interesants muzejs, ne tikai veltījums viņas personībai un sasniegumiem).

Netālu no Junibakena, turpat Jūrjordenas (Djurgården) salā (dabisko pussalu zviedri savulaik padarīja par salu, lai karaļa medībām paredzētie brieži neaizmūk citos mežos) atrodas Gröna Lund Tivoli parks, kas aicina doties aizraujošā piedzīvojumā! Tas dibināts jau 1883. gadā. Ja tuvumā nav kalnu, tad sportisku azartu var rast, apmeklējot atrakciju parku. Tur iespējams paraudzīties uz Stokholmu no 80 metru augstuma un ļauties brīvam kritienam, neprātīgā ātrumā traukties vilcieniņā, griezties virpuļojošā karuselī, pacelties augstu pretī debesīm un tad strauji atgriezties uz zemes un izmēģināt visus izaicinājumus, ko piedāvā atrakciju parka nodrošinātā, vilinošā dēku izspēle.

Spilgtiem, neaizmirstamiem iespaidiem: kolorītā vecpilsētas pasaule

Stokholmas ekstravagantais valdzinājums savas burvības varā visā pilnībā ietin gājēju ieliņas Västerlånggatan (Garā Rietumu iela), kas vijas cauri Gamla Stan rajonam (Stokholmas vecpilsētai), un tai piederošo šķērsielu un laukumu rajonā. Tieši Västerlånggatan tuvumā visspilgtāk izdodas izjust pilsētas identitāti, jo tur Stokholma atklājas visā savā spožumā un krāsainībā. Pasacīt līdz banalitātei novazāto frāzi Tas – sirdij, tas – dvēselei, bet tas un tas prātam! nozīmētu nepateikt neko un noniecināt vecpilsētas būtības atklāsmi, kas ikvienu uzrunā šauro ieliņu līkločos un vēsturiskajos laukumos. Tur novērojama laikmetu saspēle, ko īsteno arhitektūra, apliecinot pagātnes romantiku, tagadnes dinamismu un novatorisku nākotnes vīziju. Vikingu suvenīru veikaliņš patiesībā izrādās īsts vikingu laikmeta muzejs, kurā var uzzināt daudz par skandināvu rūnām, vikingu laika ieročiem un rotām un pat par Ziemeļvalstu folkloru un mitoloģiju. Pie vairākiem veikaliņiem plīvo Zviedrijas dzeltenzilie karogi, bet zem tiem draudzīgi līdzās sadzīvo troļļi un ziemeļbrieži. Ceļotājiem tiek piedāvātas krūzītes, glāzes, Stokholmas skatu kartiņas. Pārdevēji nemēdz būt uzstājīgi, ļauj izvēlēties ikvienam pircējam pašam un vēl laipni pastāsta par to, kas nozīmīgs attēlots katrā pilsētu simbolizējošajā skatā. Bet vispievilcīgākā šķiet tā, kur redzams Birgera Jārla tornis, Ridarholmenas baznīcas tornis, Taubes terase un Riddarfjärden ūdeņos – kajakā, airi rokā – seno vikingu gara mantinieks.

Viena pie otras izvietojušās mākslas galerijas, kurās mēs ieraugām zviedru mākslas klasisko vērtību un avangardisma simbiozi, iepazīstam šolaiku mākslas tendences un uzzinām topošo slavenību vārdus. Gluži kā izstāžu zāles iekārtotas daudzas stikla, apgleznotu trauku un citu dizaina preču tirgotavas – pat neko nepērkot, aizejot līdzi paņemams ieguvums – iespaidi un zināšanas par zviedru dizaina attīstību. Apmeklēšanas vērti ir amatnieku tautisko darinājumu veikaliņi, no kuru skatlogiem raugās Dālarnas zirdziņi – lauksaimniecībā sakņotās labklājības simbols – nav jābaidās ieraudzīt salātzaļus zvejnieku tīklus vai sivēnrozā šalles, kas pārpratuma pēc vien ierindojamas starp apģērbiem, jo zviedru rokdarbniecēm piemīt lieliska gaume un laba krāsu izjūta. Mēs atrodam arī pašu šaurāko ieliņu Mårten Trotzig Gränd, kas ir tikai 90 cm plata un kuru veido36 pakāpieni. Ieliņa aizved laukumā, kurā atrodas vēsturiskā Stokholmas konditorija. Mājīgajā vidē, kur smaržo pēc kanēļa, kafijas un tikko ceptas maizes, mums līdzās pie galdiņiem kopā ar draugiem un tuviniekiem, sarunās iegrimuši vai laikrakstiem rokās sēž daudzi stokholmieši. Un skaidri redzams, ka mums, viesiem no Latvijas, un vietējiem ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, jo mūsu labākās īpašības ir radniecīgas – intelekts un loģisks prāts, humorpilna asprātība, neuzbāzīga labestība un mierpilna līdzsvarotība.

Izgaršot zviedru materiālo kultūru – raksturīgākos ēdienus – atbilstošā interjerā var Österlånggatan (Garā Austrumu iela), 51, restorānā, ko uzskata par vecāko Stokholmā, jo tas dibināts jau 1722. gadā, pēc Ziemeļu kara beigām. Tur tiek piedāvāti nacionālie ēdieni, turklāt tiek stāstīts, ka restorāns esot senāk bijis slavena mākslinieka, bet tagad esot Zviedru akadēmijas īpašums.

Pa Västerlånggatan turpinošo Drottninggatan iespējams nokļūt gluži citādā Stokholmā – mūsdienīgā un dinamiskā. Tur sastapto cilvēku sejās vīd mērķtiecība, no modernajām skulptūrām pilsētas ielās dzirkstī intelektuāla ironija, bet Serjela laukuma (Sergelstorg) arhitektūra apliecina radošā gara un stikla materiāla triumfu.

Neizbēgamā atkalsatikšanās

Kāpēc mūs tā valdzina Ziemeļvalstis un Stokholma, kas daudzējādā ziņā ir Ziemeļvalstu identitātes simbols? Laikam gan tāpēc, ka tur izjūtams patiess, nemākslots skaistums, ko veido dabas ainavu un kultūras harmonija, racionāla prāta sasniegumu apliecinājumi, laba gaume un stila izjūta bez pārspīlējumiem un lēta spožuma. Turklāt Zviedrijas galvaspilsēta izstaro (ne demonstrē) klusu, bet neapstrīdamu spēku, ko spēj dāvāt saviem viesiem līdz ar neaizmirstamu svētku sajūtu. Tādēļ iepazīšanās ar Stokholmu rada ne tikai mirkļa aizraušanos, bet paliekošu mīlestību, kas tiek glabāta gadu gadiem, pamudinot atkal un atkal atgriezties šajā pilsētā.

Turklāt atgriezties nemaz nav sarežģīti. Uz Stokholmu var doties ar prāmi no Rīgas, Tallinas, kā arī no Turku, apskatot viena ceļojuma laikā Somiju un Zviedriju, vai arī dodoties tālāk uz Norvēģiju vai Dāniju.

Atkal ierodoties Stokholmā, jāuzbrauc augstajā Fjallgatan skatu laukumā, no kura paveras daudzveidīga un krāšņa pilsētas panorāma – tilti, kuģi, baznīcu torņi, Gröna Lund Tivoli parka atrakcijas, prāmju terminālis. Jūrjordenā vēl var apskatīt Ziemeļu muzeju (Nordiska museet) un Stokholmas akvāriju. Labas mākslas cienītājiem jāizstaigā gleznainais Milesa dārzs ar izcilā zviedru tēlnieka Karla Milesa veidoto un savākto darbu kolekciju, un izcilie Modernās mākslas un Arhitektūras muzeji, Nacionālā galerija, jāapmeklē Stokholmas opera. Varbūt arī jāpavizinās ar kuģīti... un jāatklāj vēl daudzas, daudzas Stokholmas pasaules.

Magda Riekstiņa