Nonākot fascinējoši skaistajā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā,
ceļotājiem aizmirstas visas rūpes, ierastās dzīves rutīna, striktais ikdienas
ritms, tālākajā domu nostūrītī aizslīd mājās obligāti veicamo pienākumu saraksts
un jebkāda nomāktība pazūd kā nebijusi kaut kur piekrastes ūdeņu dzelmē vai zem
senatnīgo ielu bruģakmeņiem, jo šī pilsēta spēj dāvāt gan iedvesmu, gan mieru,
gan dzīvesprieku, gan arī intelektuālu un emocionālu baudījumu.
Zviedrijas galvaspilsētas skaistums ir patiess un nemākslots, to veido apbrīnojami atšķirīgās dabas ainavas – robotā piekrastes līnija un šēras, jūras un Mēlarena ezera tumšo ūdeņu spoguļi, mainīgais reljefs – un daudzveidīgā, mūsdienīgas dinamikas un vēsturiska poētiska piesātinātā pilsētvide, kurā sastopama pārdomāta elegance, šarmants jutekliskums, kā arī izsmalcināts, neuzbāzīgs humors. Turklāt ik brīdi izjūtama pašu pilsētas iedzīvotāju dzīves mīlestība un labvēlīgā attieksme pret visu apkārtējo pasauli. Un Stokholma ir bezgala daudzveidīga pilsēta! Tāpēc, pavadot Stokholmā kaut tikai vienu vienīgu dienu, iespējams pabūt vairākās atšķirīgās pasaulēs.
Ierašanās
Uz Stokholmu mūs pāri Austrumu jūrai (Östersjön – kā zviedri sauc
Baltijas jūru) atved prāmis, un pirmie iespaidi par pilsētu rodas, braucot pa
gleznainajām, ar ziemeļniecisko dabas pirmatnību atmiņā paliekošām šērām, garām
lielākām un mazākām saliņām, no prāmja augstumiem nolūkojoties uz sarkanajām
mājām, pelēkajiem akmeņiem un baltajām jahtu burām. (Stāsta, ka pie Stokholmas
esot daudzi tūkstoši salu un saliņu…) Bet sastapšanās ar Stokholmu norit ostā,
kur jūras vējš draiski virpuļo ap gaišajām, savā neapstrīdamajā funkcionalitātē
iespaidīgajām termināļa ēkām. Osta patīkami pārsteidz ar savu sakoptību,
komfortu, vērienīgumu… Un pat šī visai pragmātiskās noskaņās ieturētā vizītkarte
ļauj izjust Stokholmai piemītošo daudzpusīgo, tikai šai pilsētai vien raksturīgo
pievilcību.
Vēl tikai pavisam īss laika mirklis, un dažus kilometrus tālāk ap mums atdzīvojas pilsētas noslēpumainā, dziļi vēsturē iesakņojusies identitāte.
Enerģijai un iedvesmai: leģendāro varoņu pasaule
Ievērojamu personību – kā mītisku, tā vēsturisku – likteņi spēj iedvesmot, un
Stokholmā personības, kuru popularitāte un slava laika gaitā neizzūd, iespējams
ieraudzīt ik uz soļa. Vecpilsētā, aristokrātiskajā Ridarholmenā (Bruņinieku
pakalns jeb sala) uz mums no pieminekļa augstumiem pāri agrajā rīta stundā
tukšajam laukumam noraugās Birgers Jārls, kura tēls pauž seno laiku valdnieku
varenību un drosmi. Tieši Birgeru Jārlu pieņemts uzskatīt par Stokholmas
dibinātāju – 13. gadsimta vidū, būdams reģents, viņš, rūpējoties par Mēlarena
ezera un Baltijas jūras piekrastes aizsardzību, uzbūvējis militāru
nocietinājumu, par kura pirmajiem iemītniekiem esot kļuvuši karavīri, tirgotāji
un kuģinieki, un kurā aizsākusies tagadējās Zviedrijas galvaspilsētas attīstība
un izaugsme. Gadu gaitā Stokholma kļuvusi par bagātu tirgotāju pilsētu; 1419.
gadā – par oficiālu Zviedrijas galvaspilsētu un paliekoši ieguvusi Ziemeļvalstu
metropoles statusu. (Tagad pašā pilsētā vien ir aptuveni 790 000 iedzīvotāju.)
Birgera Jārla vārds dots arī iespaidīgam, baltam tornim, kas atrodas krastmalā.
Leģenda vēsta – tur, kur tagad slejas Birgera Jārla tornis, viļņi krastā
atnesuši baļķi, ko pēc 1187. gada ugunsgrēka Mēlarena ezera viļņiem uzticējuši
senās rezidences pilsētas Sigtūnas iedzīvotāji. Baļķis, protams, bijis īpašs –
tajā bijuši paslēpti Sigtūnas dārgumi, turklāt ne tikai – šis baļķis arī
norādījis zviedriem jauno dzīves un rezidences vietu, kā arī devis vārdu
nākamajai galvaspilsētai – (stock – baļķis, holme – saliņa).
Šajā vēsturiskajā krastmalā var ieraudzīt 20. gadsimta Zviedrijā leģendāru
personību – visai populāro dzejnieku un dziesminieku Ēvertu Taubi – kurš,
pieminekļa veidolā iemūžinātā aizrautībā, spēlē rotaļīgu, pār ūdens klaidu
brāzmojoša vēja melodiju. (Ridarholmenas rajonā pasaulē esot nācis cits
ievērojams radošās inteliģences pārstāvis – slavenais literāts Augusts
Strindbergs.)
Ridarholmenas ainavas dominante ir baznīcas tornis, kura jumta segums atgādina caurspīdīgas mežģīnes, bet baznīcas veidolā savijušies daudzi dažādi arhitektūras stili. Baznīca ir cieši saistīta ar Zviedrijas pagātni, un tai ir ievērojama loma citu dievnamu vidū, jo tieši Ridarholmenas dievnamā atdusas daudzas Zviedrijas karaļu paaudzes.
Rīta stundās kvartālos, kas ietver dievnamu, redz vien tādus pašus Stokholmas
viesus kā mēs, bet, sākoties darba dienai, ielās ieraugāmi lietišķa izskata
cilvēki, kuri steidzas uz saviem birojiem valsts iestādēs, kas kuplā skaitā
izvietojušās šajā vēsturiskajā rajonā. Tā piemēram, baltajā, simetriskajā,
torņiem rotātajā Vrangela pilī, kas arī mūsdienās izstaro harmonisku eleganci un
lepnu pašapziņu, valda Temīda – tur darbojas Augstākā tiesa. Monolīto pili pirms
vairākiem gadu simtiem Karlam Gustavam Vrangelam – tālaika Zviedrijā ietekmīgam
aristokrātam, kura karjeru bija veicinājis Trīsdesmit gadu karš, – projektēja
daudzu, vēl arī mūsdienās ievērojamu Stokholmas namu arhitekts Nikodēmuss Tesīns
Vecākais. Turklāt 17. gadsimta nogalē un 18. gadsimtā, pēc Trīs kroņu pils
nodegšanas 1697. gada ugunsgrēkā, Vrangela pils bijusi Zviedrijas karaļa ģimenes
rezidence. Savukārt Bruņinieku nama fasādē17. gadsimta filozofiju atgādina
uzraksts Arte et marte, kas būtu tulkojams kā Māksla un cīņa, un,
pētot nama rotājumus, mēs personificētā veidolā ieraugām Drosmi, Neatlaidību,
Godprātību, Apdomību un Varenību. Pie ieejas Bruņinieku namā jau daudzus gadus
uz nama garāmgājējiem pētoši nolūkojas Gustavs Vāsa, bet dārzā ieraugāms nama
vēsturiskais īpašnieks, savulaik ietekmīgākais cilvēks Zviedrijā, politiķis un
aristokrāts Aksels Uksenšērna.
Pa ceļam
no Ridarholmenas uz Karaļa pils rajonu atrodas iespaidīgais Parlamenta jeb
Riksdāga komplekss. Pa tā telpām iespējams doties organizētā ekskursijā un
ieraudzīt, kādā vidē strādā ar savu mūžseno demokrātismu slavenās Ziemeļvalsts
likumdevējvaras pārstāvji.
Pirms pulksten 12 dienā mēs esam atnākuši pie Karaļa pils, lai noskatītos karaliskās sardzes maiņu, un iejūkam kuplā skaitā sanākušo skatītāju daudznacionālajā pūli. Tā vien šķiet, ka Stokholmas viesi, kas šajā brīdī satikušies Zviedrijas karaļa pils pagalmā, pārstāv visu pasauli. Arī mūsdienās zviedri saglabājuši lepnumu par savu monarhiju kā stabilu, nemainīgu vērtību šajā tik mainīgajā un nedrošajā pasaulē. Karaliskās sardzes maiņa ir must see (obligāti jāredz) pasākums ikvienam Stokholmas viesim – gan tāpēc, lai izprastu šīs pilsētas un valsts identitāti, gan pasākuma ritualizētās unikalitātes dēļ.
Saskaņā ar karaliskās sardzes maiņas norises kārtību, visi sanākušie svinīgo
karaliskās sardzes maiņas sākumu gaida laukuma vienā malā, līdzās karalienes
Kristīnes piemineklim. Atliek laika izpētīt, ka filozofu un zinātnieku
karaliene, kura dzīves gaitā pārgāja katoļticībā, lai arī bija augusi
Pēcreformācijas laika protestantiskajā Zviedrijā, un kuras valdīšanas laikā arī
Rīga un Vidzeme bija administratīvi saistīta ar Stokholmu, izstaro dziļu pārdomu
apcerīgumu. Un tad, līdz ar soļu dipoņu un marša taktīm, karaliskā sardzes maiņa
sākās: zirgi, mūzika, karavīru tumšzilās formas, ieroču spožums un ritmiskā
soļošana… Tas ir
muzikāls, militārā gaisotnē notiekošs, teatralizēts, bet reizē
autentisks uzvedums, kas joprojām tiek ieturēts vēsturisko tradīciju garā.
Karaliskā sardze izveidota jau 1521. gadā un ir viens no vecākajiem līdz
mūsdienam pastāvošajiem militārajiem formējumiem Eiropā. Turklāt laikam gan
jābūt nācijai, kas nav piedzīvojusi karu savā zemē gadsimtiem ilgi, lai
militārisma simbolus demonstrētu ar tik mītisku un saviļņojošu spožumu.
Daudzu skatītāju redzējumā senām tradīcijām piemīt teiksmaina nozīmība. Kad
sardzes maiņa pēc gandrīz stundu ilgas ceremonijas ir noslēgusies, tos
ceļotājus, kuri jūsmo par spožumu, kas apvij visu karalisko, gaida gan Karaļa
pilī iekārtotie muzeji, gan karalisko suvenīru veikaliņš. Bet Zviedrijas
valstisko pašcieņu var skaidri saskatīt arī, no ārpuses apskatot Karaļa pils
kompleksu, – no pils fasādes lūkojas monarhi, zinātnieki un valstsvīri, to vidū
ir gan Ziemeļu kara varonis karalis Kārlis XII, gan arhitekts no Tesīnu dzimtas,
gan daudzi citi Zviedrijā ievērojami cilvēki. Bet tuvāk krastmalai ieraugāms
leģendārā karaļa Gustava III piemineklis. Karaļa valdīšanas laiku 18. gadsimta
otrajā pusē vēl šodien dēvē par Zviedrijas kultūras dzīves zelta laikmetu, kad
attīstījās literatūra, māksla un teātris un iedibināts gustaviānisma
stils interjerā. Gustavs III kopš senseniem laikiem demokrātiski noskaņotajā
Zviedrijā centies valdīt visai vienpersoniski un pret viņu vērstais atentāts
Operas masku ballē kļuva par skandālu tālaika Eiropā un atainots arī plaši
pazīstamajā Džuzepes Verdi operā Masku balle. Pie Lielās katedrāles labi
pamanāms ir Reformācijas ieviesējs Zviedrijā, rakstnieks un Bībeles tulkotājs
Ūlauss Petri. Lielajā katedrālē, kuras interjera askētiskā harmonija rada
patiesi garīgu noskaņu, sastopams Stokholmas sakrālais aizgādnis un varonis –
Svētais Juris, kurš uzvar pūķi. Reiz šī skulptūra paudusi Zviedrijas uzvaru pār
tālaika ienaidnieci Dāniju, bet vēlāk Svētais Juris kļuvis par simbolu labā
uzvarai pār ļauno – visplašākajā nozīmē.
Dažus kvartālus tālāk Lielajā laukumā (Stortorget) atrodas izcilā
ķīmiķa un izgudrotāja Alfrēda Nobela muzejs, kurā atklājams vēstījums par Nobela
prēmijas vēsturi, prēmijas saņēmējiem un viņu sasniegumiem, kas apliecina
cilvēka prāta neierobežotās iespējas.
No Vecpilsētas mēs dodamies uz Pilsētas nama (Stadshuset), kur notiek Nobela prēmijas pasniegšanas svinības, kvartālu. Jau no attāluma labi pamanāms ir Pilsētas nama vairāk nekā 100 m augstajā tornī mirdzošais vēsturiskais Zviedrijas simbols – trīs kroņi, kas jau ilgu laiku ir Zviedrijas oficiālais ģerbonis. Populārākā versija par simbola nozīmi ir saistīta ar karaļa Magnusa II valdīšanas laiku 14. gadsimtā – trīs kroņi simbolizējuši Zviedriju, Norvēģiju un tajā laikā iekarotos Skandināvijas reģionus (cita versija vēsta, ka ka šo simbolu ieviesis karalis Meklenburgas Albrehts 14. gadsimta nogalē kā zviedru, somu un meklenburgiešu apdzīvoto zemju simbolu). Pats Pilsētas nams izstaro harmonisko simetriju un skandināviskā atturībā ieturētu patētismu, kas tipisks nacionālā romantisma arhitektūrai.
Pilsētas nama dārzs, kam piemīt izcila sakoptība un ainaviskā pievilcība, ir
lieliska vieta relaksējošai pastaigai. Mēs nokāpjam līdz Riddarfjärden
ūdeņiem, plastisko skulptūru Dziesma un Deja izstarotās
mākslinieciskās poēzijas ielenkumā. Pāri Riddarfjärden paveras skats uz
Birgera Jārla torni, uz ko kopā ar mums noraugās arī simboliskais visu laiku
varoņu pārstāvis Engelberts – brīvības cīnītājs (zviedriem gan liktenis
bijis labvēlīgs un ir izdevies iztikt bez skaudrām cīņām par savu brīvību, tāpēc
šim piemineklim arī esot vēlēts paust vēstījumu par Ziemeļvalstu mentalitātē
ietverto cilvēka iekšējās brīvības apziņu).
Filozofiskam mieram: nemirstīgās pagātnes pasaule
Ir tikai jāatver kādas pavisam parastas durvis, lai no gaišās, saules gaismas
pielietās 21. gadsimta lielpilsētas ielas nonāktu 17. gadsimta kuģa pustumšajā
vidē: kuģa Vāsa muzejs spēj vislabākajā nozīmē pārsteigt ar moderniem
muzeoloģiskiem risinājumiem, kas spējuši radīt pagātnes nemirstības un
klātesamības izjūtu. Izmantojot viena vienīga kuģa likteni, te iespējams dzīvot
dzīvi, kāda tā reiz bijusi Stokholmā. Tumšajā daudzstāvu ēkā, kuras centrā
atrodas kuģis Vāsa, patiesi atdzīvojies tālais 17. gadsimts un kuģa
būvētāji, kuģinieki un pasažieri šķiet tikpat reāli kā laikabiedri – katrs ar
savu raksturu, likteni, iecerēm un prasmēm. Atklājot ikdienu, kāda tā bijusi uz
17. gadsimta kuģa, apbrīnojama šķiet tālaika cilvēku drosme, dodoties jūrā vēja
un ūdens varai pakļautā burukuģī…
1628. gadā uzbūvētais kuģis, nosaukts Zviedrijā valdošās dinastijas
vārdā un būvēts karaļa Gustava Ādolfa vadībā, tā vietā lai kļūtu par zviedru
flotes lepnumu, nogrima drīz pēc uzbūvēšanas – tiek uzskatīts, ka aptuveni 60 m
garā un 68 m augstā, 700 skulptūrām rotātā karakuģa bojāejā vainojama
demonstratīva, nepārdomāta izrādīšanās tieksme (kā jau bieži vien…). 333 gadus
kuģis atradās dzelmē, līdz zinātnes attīstība un cilvēku racionāla prāta triumfs
tam ļāva atkal visā senākajā spožumā parādīties virs ūdens un kopš 1961. gada
atkal vest ceļojumā – ne vairs pa piekrastes ūdeņiem, bet gan caur gadsimtiem
Stokholmas iedzīvotāju pasaulē.
Muzeji Stokholmā (un to pilsētā ir vairāk par 70) kā jau visur Ziemeļvalstīs
ir interesanti un aizraujoši; tāds ir arī par Eiropā vecāko brīvdabas muzeju
atzītais Skansens, kas nodrošina iespēju ne tikai izzināt, bet arī izjust cita
laikmeta lauku un mazpilsētas vidi un dzīves stilu līdz ar neaizmirstamu
klātbūtnes izjūtu 19. gadsimta ļaužu ikdienas darbos un svētkos. Plašā brīvdabas
muzeja teritorijā ietvertais modernās lielpilsētas Stokholmas stūrītis pārtapis
par pasauli, kurā vēl nepazīst motorizētu transportu, namus daudzu desmitu stāvu
augstumā un rūpnieciski ražotu, pilnīgi vienādu preču pārdošanu visas pasaules
tirdzniecības centros… Skansenu noteikti vērts apmeklēt, jo, veidojot un
attīstot savu brīvdabas muzeju, zviedri labi apzinājās, ka nepietiek tikai
vienkopus novietot senlaicīgas mājas, lai aizgājušais laikmets atdzīvotos un
kļūtu nemirstīgs, raisot mūsdienu cilvēku interesi un vēlmi ielūkoties pagātnē –
māja bez iedzīvotajiem ir tikai tukša čaula, dzīvību tai dod iemītnieki. Tā nu
Skansenā vējā griežas vējdzirnavu spārni, darbojas senatnīgos tautastērpos
ģērbušies stikla pūtēji, podnieki, kurpnieki, apģērba darinātājas, tur tiek
cepta maize kā senāk laukos un vārīta zāļu tēja. Arī Skansena veikaliņā
piedāvāti dažādi tautiski suvenīri, metālkalumi, zāļu tējas un citi atbilstoši
suvenīri. Vietā, kur iekārtots muzejs, ir daudzveidīgs reljefs un no Skansena
pakalna paveras plaša Stokholmas panorāma. Lai to vērotu, mēs uzkāpjam arī skatu
tornī, un izbaudām braucienu ar muzeja kalnu vilcieniņu.
Dzīvespriekam: mūžam bezrūpīgā bērnības pasaule
Daudzu paaudžu lasītāju vidū populārās zviedru rakstnieces Astridas
Lindgrēnes Junibacken, protams, ir muzeja veidolā ietverta, krāsaina,
spēļu un rotaļu pasaule bērniem, bet ne tikai – arī visiem pieaugušajiem, kuri
atbraukuši uz Stokholmu kopā ar bērniem, un visiem, visiem, kuri vēlas izjust
mazliet no bērnības gaišās bezrūpības un uz mirkli atkal ļauties paļāvīgai
ticībai brīnumam; visiem, kuri bērnībā pavadījuši daudzas dienas kopā ar komisko
Karlsonu, nebēdnīgo Pepiju, drosmīgo Ronju, labsirdīgo Emīlu un citiem Astridas
Lindgrēnes grāmatu varoņiem. Šī vēlme atkal smieties tik līksmi kā bērnībā un
sastapties ar brīnumu, mūs mudina kāpt muzeja telpās braucošā karuseļtipa
vilcieniņā, kas
aizved Lindgrēnes brīžiem humorpilnajā, brīžiem smeldzīgajā
grāmatu varoņu pasaulē – uz lauku sētu Junibakenu, pāri Stokholmas namu
jumtiem, uz klinšaino mežu, kur mīt laupītāji, uz gigantiskas žurkas alu un
visbeidzot – uz teiksmaino prieka un gaismas zemi, kurā nokļuva brāļi
Lauvassirdis.
Pie Junibakena durvīm uz muzeja viesiem, kuri prom dodas daudz
līksmāki nekā bija atnākot, patiesā gandarījumā, turot rokā savas dzīves tik
svarīgo vērtību – grāmatu – ar gandarījumu nolūkojas Astrida Lindgrēne (tieši
pati rakstniece vēlējusies, lai Junibakens būtu daudzpusīgs, bērniem
interesants muzejs, ne tikai veltījums viņas personībai un sasniegumiem).
Netālu no Junibakena, turpat Jūrjordenas (Djurgården) salā (dabisko pussalu zviedri savulaik padarīja par salu, lai karaļa medībām paredzētie brieži neaizmūk citos mežos) atrodas Gröna Lund Tivoli parks, kas aicina doties aizraujošā piedzīvojumā! Tas dibināts jau 1883. gadā. Ja tuvumā nav kalnu, tad sportisku azartu var rast, apmeklējot atrakciju parku. Tur iespējams paraudzīties uz Stokholmu no 80 metru augstuma un ļauties brīvam kritienam, neprātīgā ātrumā traukties vilcieniņā, griezties virpuļojošā karuselī, pacelties augstu pretī debesīm un tad strauji atgriezties uz zemes un izmēģināt visus izaicinājumus, ko piedāvā atrakciju parka nodrošinātā, vilinošā dēku izspēle.
Spilgtiem, neaizmirstamiem iespaidiem: kolorītā vecpilsētas pasaule
Stokholmas ekstravagantais valdzinājums savas burvības varā visā pilnībā
ietin gājēju ieliņas Västerlånggatan (Garā Rietumu iela), kas vijas cauri
Gamla Stan rajonam (Stokholmas vecpilsētai), un tai piederošo šķērsielu
un laukumu rajonā. Tieši Västerlånggatan tuvumā visspilgtāk izdodas
izjust pilsētas identitāti, jo tur Stokholma atklājas visā savā spožumā un
krāsainībā. Pasacīt līdz banalitātei novazāto frāzi Tas – sirdij, tas –
dvēselei, bet tas un tas prātam! nozīmētu nepateikt neko un noniecināt
vecpilsētas būtības atklāsmi, kas ikvienu uzrunā šauro ieliņu līkločos un
vēsturiskajos laukumos. Tur novērojama laikmetu saspēle, ko īsteno arhitektūra,
apliecinot pagātnes romantiku, tagadnes dinamismu un novatorisku nākotnes
vīziju. Vikingu suvenīru veikaliņš patiesībā izrādās īsts vikingu laikmeta
muzejs, kurā var uzzināt daudz par
skandināvu rūnām, vikingu laika ieročiem un
rotām un pat par Ziemeļvalstu folkloru un mitoloģiju. Pie vairākiem veikaliņiem
plīvo Zviedrijas dzeltenzilie karogi, bet zem tiem draudzīgi līdzās sadzīvo
troļļi un ziemeļbrieži. Ceļotājiem tiek piedāvātas krūzītes, glāzes, Stokholmas
skatu kartiņas. Pārdevēji nemēdz būt uzstājīgi, ļauj izvēlēties ikvienam
pircējam pašam un vēl laipni pastāsta par to, kas nozīmīgs attēlots katrā
pilsētu simbolizējošajā skatā. Bet vispievilcīgākā šķiet tā, kur redzams Birgera
Jārla tornis, Ridarholmenas baznīcas tornis, Taubes terase un Riddarfjärden
ūdeņos – kajakā, airi rokā – seno vikingu gara mantinieks.
Viena pie otras izvietojušās mākslas galerijas, kurās mēs ieraugām zviedru
mākslas klasisko vērtību un avangardisma simbiozi, iepazīstam šolaiku mākslas
tendences un uzzinām topošo slavenību vārdus. Gluži kā izstāžu zāles iekārtotas
daudzas stikla, apgleznotu trauku un citu dizaina preču tirgotavas – pat neko
nepērkot, aizejot līdzi paņemams ieguvums – iespaidi un zināšanas par zviedru
dizaina attīstību. Apmeklēšanas vērti ir amatnieku tautisko darinājumu
veikaliņi, no kuru skatlogiem raugās Dālarnas zirdziņi – lauksaimniecībā
sakņotās labklājības simbols – nav jābaidās ieraudzīt salātzaļus zvejnieku
tīklus vai sivēnrozā šalles, kas pārpratuma pēc vien ierindojamas starp
apģērbiem, jo zviedru rokdarbniecēm piemīt lieliska gaume un laba krāsu izjūta.
Mēs atrodam arī pašu šaurāko ieliņu Mårten Trotzig Gränd, kas ir tikai 90
cm plata un kuru veido36 pakāpieni. Ieliņa aizved laukumā, kurā atrodas
vēsturiskā Stokholmas konditorija. Mājīgajā vidē, kur smaržo pēc kanēļa, kafijas
un tikko ceptas maizes, mums līdzās pie galdiņiem kopā ar draugiem un
tuviniekiem, sarunās iegrimuši vai laikrakstiem rokās sēž daudzi stokholmieši.
Un skaidri redzams, ka mums, viesiem no Latvijas, un vietējiem ir daudz vairāk
kopīgā nekā atšķirīgā, jo mūsu labākās īpašības ir radniecīgas – intelekts un
loģisks prāts, humorpilna asprātība, neuzbāzīga labestība un mierpilna
līdzsvarotība.
Izgaršot zviedru materiālo kultūru – raksturīgākos ēdienus – atbilstošā
interjerā var Österlånggatan (Garā Austrumu iela), 51, restorānā, ko
uzskata par vecāko Stokholmā, jo tas dibināts jau 1722. gadā, pēc Ziemeļu kara
beigām. Tur tiek piedāvāti nacionālie ēdieni, turklāt tiek stāstīts, ka
restorāns esot senāk bijis slavena mākslinieka, bet tagad esot Zviedru
akadēmijas īpašums.
Pa Västerlånggatan turpinošo Drottninggatan iespējams nokļūt gluži citādā Stokholmā – mūsdienīgā un dinamiskā. Tur sastapto cilvēku sejās vīd mērķtiecība, no modernajām skulptūrām pilsētas ielās dzirkstī intelektuāla ironija, bet Serjela laukuma (Sergelstorg) arhitektūra apliecina radošā gara un stikla materiāla triumfu.
Neizbēgamā atkalsatikšanās
Kāpēc mūs tā valdzina Ziemeļvalstis un Stokholma, kas daudzējādā ziņā ir
Ziemeļvalstu identitātes simbols? Laikam gan tāpēc, ka tur izjūtams patiess,
nemākslots skaistums, ko veido dabas ainavu un kultūras harmonija, racionāla
prāta sasniegumu apliecinājumi, laba gaume un stila izjūta bez pārspīlējumiem un
lēta spožuma. Turklāt Zviedrijas galvaspilsēta izstaro (ne demonstrē) klusu, bet
neapstrīdamu spēku, ko spēj dāvāt saviem viesiem līdz ar neaizmirstamu svētku
sajūtu. Tādēļ iepazīšanās ar Stokholmu rada ne tikai mirkļa aizraušanos, bet
paliekošu mīlestību, kas tiek glabāta gadu gadiem, pamudinot atkal un atkal
atgriezties šajā pilsētā.
Turklāt atgriezties nemaz nav sarežģīti. Uz Stokholmu var doties ar prāmi no
Rīgas, Tallinas, kā arī no Turku, apskatot viena ceļojuma laikā Somiju un
Zviedriju, vai arī dodoties tālāk uz Norvēģiju vai Dāniju.
Atkal ierodoties Stokholmā, jāuzbrauc augstajā Fjallgatan skatu laukumā, no kura paveras daudzveidīga un krāšņa pilsētas panorāma – tilti, kuģi, baznīcu torņi, Gröna Lund Tivoli parka atrakcijas, prāmju terminālis. Jūrjordenā vēl var apskatīt Ziemeļu muzeju (Nordiska museet) un Stokholmas akvāriju. Labas mākslas cienītājiem jāizstaigā gleznainais Milesa dārzs ar izcilā zviedru tēlnieka Karla Milesa veidoto un savākto darbu kolekciju, un izcilie Modernās mākslas un Arhitektūras muzeji, Nacionālā galerija, jāapmeklē Stokholmas opera. Varbūt arī jāpavizinās ar kuģīti... un jāatklāj vēl daudzas, daudzas Stokholmas pasaules.
Magda Riekstiņa