Skone – pasaule, kur atrodama laime

Par Skoni dēvē reģionu Baltijas jūras piekrastē, Zviedrijas dienvidos. Skonē saule spīd biežāk nekā daudzviet citur šajā valstī, bet reģiona vēsturē ievērojama loma bijusi dāņu kultūrai, kas, savijoties ar zviedrisko identitāti, mūsdienās veido neatkārtojamu, tipiski skandināvisku kolorītu.

Skonei piemīt daudzveidībā un kontrastos balstīts valdzinājums, un tur iespējams atrast daudzus patīkamus, interesantus pārsteigumus – no vikingu cietokšņa līdz ultramodernai arhitektūrai, no dinamiskām lielpilsētām līdz civilizācijas maz ietekmētām ainavām jūras piekrastē, no racionāli pārdomātas un komfortabli iekārtotas atpūtas industrijas līdz leģendārām gadsimtu gaitā neatminētu noslēpumu mājvietām. Skonē valdošā gaisotne dāvā laimi ikvienam ceļotājam – gan piedzīvojumu un jaunu iespaidu meklētājiem, gan poētiski noskaņotiem sapņotājiem, gan ar pētnieka prātu apveltītiem pasaules izzinātājiem. Gan tad, ja gribam iejusties Skones pilsētu vidē, gan arī tad, ja vēlamies pabūt prom no civilizācijas, dabas klusumā, Dienvidzviedrijā būsim laimīgi!

Ales Stenar – Skones slavenākā laiva

Spēcīgs vējš augšup pa stāvkrastu nes Baltijas jūras smaržu, kad mēs dodamies prom no stāvlaukuma, kas iekārtots pie gleznainas jahtu ostas, garām trauslām suvenīru, zivju un kafijas tirgotavām, kas pieplakušas sargājošajam stāvkrastam, un kāpjam augšup pa taciņu uz mītisko, daudzus gadsimtus seno akmens laivu jeb Ales Stenar (Alesakmeņiem). Pelēkie akmeņi, no kuriem izveidota gigantiskā laiva, atrodas zālainā pļavā stāvkrasta virsotnē, tā ir brīvi pieejama ikvienam ciemiņam, vien pieticīgs uzraksts lūdz uz akmeņiem nekāpt – lai saglabātu šīs aizgājušo laiku liecības unikālo, neparasto veidolu. Daudzu gadsimtu gaitā šīs vietas noslēpums tā arī palicis vēl neatminēts. Fakti liecina: sensenos laikos, jūras piekrastē tika novietoti 59 akmeņi, kas augstumā virs zemes tagad pārsniedz metru, izveidojot 67 m garu un 19 m platu laivu. Nav zināms, kas atnesa akmeņus šeit un kāpēc, un tieši kurā gadā tas noticis (ir atrodami dažādi skaitļi – Ales Stenar esot 5500 gadu seni, bet varbūt – tikai 1400 gadu seni…).

Leģenda vēsta, ka te apglabāts episkais senlaiku valdnieks Ale un no akmeņiem veidotā laiva ir piemiņas obelisks viņam. Ir arī izteikts atzinums, ka šī vieta ir no akmeņiem veidots kalendārs un novakares stundā, kad jūra glaužas pie krasta smiltīm un rietošas saules stari, atmirdzot jūras ūdenī, rotaļājas uz akmeņiem, tas šķiet visai ticami. Cita versija vēsta – ja vieta apzīmēta ar vārdu Ale, tas norāda uz pirmskristietības laika svētvietu. Tiek pieļauts arī, ka gigantiskā akmens laiva ir piemineklis kuģim, kas nogrimis jūrā. Zviedrijas vēsturiskās identitātes saknes ietiecās vikingu laikmetā, un, protams, arī Ales Stenar nereti tiek saistīti ar vikingiem, kuru ikdienā un kultūrā laiva spēlēja nozīmīgu lomu, jo laivas un kuģi ir bijuši vikingu ekonomikas veidošanas – kā miermīlīgas tirdzniecības, tā agresīvu iekarojumu – nozīmīgākais elements, turklāt tiek uzskatīts, ka vikingu pasaules uzskatā (tāpat ka daudzās citās kultūrās) laiva esot figurējusi kā savienotāja starp dažādām pasaulēm un atšķirīgam realitātēm. Zināms arī, ka saules kuģis esot bijis nozīmīgs simbols jau bronzas laikmetā.

Mūsdienās Ales Stenar joprojām ir gan zinātnieku, kuri dēvē sevi vienlaikus par astronomijas un arheoloģijas speciālistiem, izpētes objekts, gan enerģētiski spēcīgo vietu un seno svētvietu meklētāju mērķis, un, protams, viens no vispopulārākajiem tūrisma objektiem Dienvidzviedrijā (to katru gadu apmeklē vairāk nekā 750 000 viesu). „Visit Ales Stenar!” (Apmeklējiet Ales Stenar!), mūs, Latvijas ceļotājus, mudina Jistades kempingā sastapts vietējais skontietis, un, piebilst: „You must see Ales Stenar – very interesting, mysterious place!” (jums jāredz Ales Stenar, ļoti interesanta, noslēpumaina vieta!). Viņš arīlaipni piešķir informatīvu bukletiņu. Tajā ietverta fotogrāfija, kurā Ales Stenar izteikti līdzinās Lielbritānijas Stounheidžai, un izlasāms, ka mītiskā Ales Stenar laiva pētīta un zīmēta jau 18. gadsimtā. Skonietim ir taisnība – Ales Stenar noteikti ir jāapmeklē – gan tāpēc, ka tas ir lielākais no akmens veidotais laivas formas senatnes piemineklis Zviedrijā, gan arī tāpēc, ka fascinējoša ir mistiskās izcelsmes aura, jo nav vienas vienīgās atbildes uz jautājumu, ko īsti gribēja pasacīt akmens laivas veidotāji un kādā nolūkā... Ales Stenar ir jāapmeklē arī tāpēc, ka šī vieta izstaro skaistumu, enerģiju un harmoniju, ko veido cilvēku radošās izdomas un dabas elementu simbioze. Laimes izjūta – ilgotā un valdzinošā – gluži kā negaidīta dāvana pārņem, stāvot maģiskajā, milzīgajā, no akmeņiem veidotajā laivā, kurā, šķiet, paslēpta Dienvidzviedrijas sirds, un apkārt redzot tipisku, rāmas burvības caurstrāvoto Skones ainavu – Baltijas jūru, smilšu stāvkrastu, zāļu pļavas, sarkanrudās koka ēkas tālumā. Varbūt tieši tāpēc arī akmeņu laiva ir veidota, lai mēs tajā pabūtu un izjustu, ka tā vieno mūs ar visu pasauli, ārpus laika un telpas robežām, dodot spēku, drosmi un dzīvesprieku.

Trelleborga – vikingu forts, lietussargi strūklakā un palmas

Ne jau vienmēr pagātni ietin noslēpumainības plīvurs. Leģendārā vikingu laikmeta liecības Skones pilsētā Trelleborgā ir skaidras un nepārprotamas. Trelleborgā, gluži tāpat kā daudzviet citviet Ziemeļvalstīs, mūsdienās sistemātiski un pievilcīgi tiek nodrošināta šī vēsturiskā perioda klātesamības izjūta, jo tieši vikingu laikos noformējusies skandināviskā identitāte, dzimis Zviedrijas un Dānijas valstiskums, kā arī tad īstenoti daudzi ievērojami sasniegumi. Loģiski, ikvienai nācijai ir patīkami ikdienā atcerēties epizodes, kas ļauj izjust gandarījumu par sasniegumiem arī pēc daudziem gadsimtiem – tieši vikingi valdījuši pat Lielbritānijas teritorijā, dodoties pāri okeānam, atklājuši Ameriku ilgi pirms Kolumba, bet dodoties uz dienvidaustrumiem, dibinājuši Kijevu, turklāt vikingu tirgotāju iemaņas un atziņa – saproti, kas tirgum vajadzīgs – ir šolaiku mārketinga teorijas pamatā… Trelleborgā vikingu laikmetā mēs nokļūstam, esot pašā pilsētas centrā, kur atrodas vēsturiskais forts, kas arī devis pilsētai tās vārdu. Skones Trelleborgas (gluži tāpat kā otras Trelleborgas, kas atrodas Dānijā) nosaukums nozīmē cietoksni jeb borg, ko būvējuši brīvību zaudējušie gūstekņi, kurus senajā dāņu valodā dēvējuši par trell. Mūsdienu lingvisti gan domā, ka vārdam trell var būt daudzas dažādas nozīmes, bet par cietoksni jeb borg kā pilsētas dzīves aizsācēju šaubu nav.

Vasaras rītā, kad apciemojam iespaidīgo Trelleborgas vikingu laikmeta nocietinājumu (diametrā ~125 m!), tur valda dziļš klusums, kontrastējot ar pilsētas ielās jūtamo dinamisko rosību. Pagātnē aizgājusī vikingu pasaule snauž mūsdienīgu dzīvojamo namu paēnā, pļavā, ko norobežo augsts riņķveida koka nožogojums. Vien vēstures faktu zināšanas un iztēle mūs aizved tajos laikos, kad šai vietai bija svarīga militāri stratēģiska nozīme Skones teritorijas aizsardzībā. Pirmais riņķveida nocietinājums, domājams, uzbūvēts pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, dāņu valdnieka Harolda, kas iedēvēts par Zilzobi, valdīšanas laikā. (Trelleborgas – tāpat kā visas Skones vēsturē – zviedu kultūra cieši savijusies ar dāņu ietekmi.) Vairākus gadsimtus pēc Trelleborgas cietokšņa uzbūvēšanas, 13. gadsimta vidū, Trelleborgu zviedru princis Valdemārs esot saņēmis kā dāvanu kāzās no Dānijas karaliskās ģimenes, bet pēc neilga laika pilsēta atkal kļuvusi par Dānijas teritoriju. Līdz ar pārējo Skones reģionu tā tika iekļauta Zviedrijas teritorijā 1658. gadā saskaņā ar Roskildes līgumu. Jau pirms šī līguma Trelleborga ir bijusi vērienīga siļķu zvejas osta un ievērojams tirdzniecības centrs, bet laika gaitā to pārspēja netālā Ēresuna ostas pilsēta Malme.

Mūsdienās Trelleborgai ir divas sejas: viena, industriālās rūpniecības un ostas pilsētas nopietnā seja, otra – rotaļīgā, koķetā kūrortpilsētas seja. Pilsētas centrā skaudri industriālo rosību nejūtam, bet pilsētvides izdaiļošanā ieguldītu Zviedrijai raksturīgu, labestīgi intelektuālu ironiju un elegantu eksotiku gan redzam. Trelleborgas centra ielās un ostas promenādē zaļo Zviedrijai netipiski koki – palmas, kas laikam gan pielāgojušās ziemeļnieciskajam klimatam, bet ceļotājiem liek pārsteigumā apstāties un aizrautīgi fotografēt šo dienvidniecisko akcentu, kas Trelleborgu vērš līdzīgu, piemēram, Portugāles ostas pilsētām. (Dažādu koku sugu daudzveidību iespējams iepazīt arī Pilsētas parkā, kas dibināts jau 1896. gadā un mūsdienās tajā ir vairāk nekā 90 dažādas koku sugu.) Palmas oriģinālā veidā simbolizē to, ka Zviedrijā par Trelleborgu runājot, patiešām saka – dienvidi, respektīvi, vistālāk dienvidos esošā Zviedrijas pilsēta. Zem palmām, ostas tuvumā novietoti visā pasaulē populārie kuģniecības simboli – enkuri, bet plašas, izcili sakoptas gājēju ielas vidū, kas slīgst ziedu pārbagātībā un ceļotājus priecē ar dizaina preču, suvenīru un augļu veikaliņiem, slejas pilsētas slavenākā strūklaka, kura rāda dāmu pulciņu slēpjamies zem lietussargiem, strūklakas ūdenim skalojoties ap augstpapēžu kurpēm. Bet Trelleborgas kūrortpilsētas gars visspilgtāk izjūtams pilsētas austrumu daļā, kur atrodas vēl viens starptautisku popularitāti ieguvis pilsētas simbols – 170 m garais jūras tilts!

Malme – Turning Torso un vecpilsētas starojošais dzīvesprieks

Iepazīt Malmi – tas nozīmē vizināties spilgtā karuselī, kas griežas arvien ātrāk un nes aizvien augstāk, ar katru pagriezienu atklājot plašāku apkārtnes panorāmu.

Pirmais karuseļa pagrieziens mūs aiznes Malmes jaunajā rajonā, kur sava valdzinājuma varā mūs ietver 21. gadsimta arhitektūras metāliski spožais skaistums, racionāli aprēķinātā, ģeometriski precīzās līnijās izteiktā pievilcība un katrā elpas vilcienā izjūtamā dinamika. Tur pret debesīm slejas pilsētas ainavas neaizēnojamā dominante, par visas Malmes simbolu kļuvušais Turning Torso – spāņu arhitekta Satjago Kalatravas projektētais, ekstravagantais, 54 stāvus augstais dzīvojamais nams. Turning Torso ir ievērojams ne tikai ar to, ka slejas 190 m augstumā, tādējādi ir visaugstākā būve Zviedrijā un tiek uzskatīts arī par visaugstāko dzīvojamo namu Eiropas Savienības valstīs, bet arī ar savu unikālo siluetu – namu veido deviņi marmorbalti, 90 grādu leņķī sašķiebušies kubi, katrā pa pieciem stāviem, kuru logu rindas gluži kā spožas, tumšzilas acis noraugās uz visu pilsētu. Pieejot tuvāk Turning Torso, gaida vēl viens pārsteigums – nams šķietami peld ūdenī. Turning Torso ir tipisks trešās tūkstošgades arhitektūras brīnums – namu oficiāli atklāja 2005. gadā, bet būvniecība aizsākās neilgi pēc jaunās tūkstošgades sagaidīšanas.

Rajons ap Turning Torso ir atbilstošs fons šim namam, to veido daudzi drosmīgi arhitektoniskie risinājumi, kuros dominē balti mirdzošā krāsa, kā arī plašs stikla un metāla materiālu pielietojums: mūsdienīgi tirdzniecības centri, ultramodernas biroju ēkas, ekstravaganti dzīvojamie nami, futūristiski rotaļu laukumi bērniem... Šis rajons ir mājvieta moderniem, intelektuāliem cilvēkiem, kuriem nepiemīt konservatīvisms vai nostalģija pēc aizgājušo gadsimtu dzīves stila, kuriem īpaši nerūp apkārtējo viedoklis, un, protams, – ir finansiāla stabilitāte, jo rajons nav no lētajiem. Pat viesojoties šajā Malmes daļā neilgu laiku, mēs izjūtam te valdošo noskaņu – nevis skaļu, ārišķīgu rosību, bet pašapzinīgu, līdzsvarotu virzību pretī mērķim, kāda raksturīga cilvēkiem, kuri apzinās, ko grib sasniegt un zina, kā to panākt. Bet raugoties uz Turning Torso sašķiebtajiem kubiem, Latvijas ceļotāju vidū nav daudz tādu, kuri vēlētos šo ēku saukt par savām mājām. Slīpās konstrukcijas un nepieciešamība pārvietoties ar liftu vien (jo kā gan citādi nokļūt 30., 40., 50. stāvā) šķiet pretstats mājīguma un stabilitātes izjūtai, lai arī tās trūkumu noteikti atsver brīnišķīgais skats: no ēkas augšējo stāvu rietumu puses logiem noteikti var vērot ne tikai Ēresuna tiltu un jūras līča ūdeņus, bet arī kaimiņvalsts Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas panorāmu.

Nākamais karuseļa dejas loks aiznes Malmes vecpilsētā, kuras senatnīgo arhitektūru atdzīvinājusi radoša izdoma un bohēmisks gars: vecpilsētā savijas kultūrvēsturiskās pagātnes noskaņas ar visaptverošu tirgošanās un izklaides prieku: mūsdienīgi šopinga centri un mazi suvenīru veikaliņi miniatūrās, senās mājās, skandināviski elegantas pasāžas un daudznacionālas ielu tirgotavas… Te spilgti izjūti šīs pilsētas kosmopolitisko vidi, jo mūsdienās Malme kļuvusi par mājvietu dažādu nāciju pārstāvjiem, bet vēsturiski bijusi cieši saistīta ar Zviedrijas kaimiņvalsti Dāniju. Stor Torget (Lielā laukuma) vidū no iespaidīga pieminekļa augstumiem noraugās Kārlis X Gustavs, kurš visvairāk tiek godāts tieši par to, ka Skoni iekļāva Zviedrijas teritorijā un izbeidza dāņu laikus šajā reģionā. Bet Stor Torget, tipiski Malmei, pārsteidz, pat šokē ar kontrastiem – laukumā iedzīvojies ceļojošais atrakciju parks, kas atgādina milzīgus, krāšņus spēļu klucīšus, bet tam līdzās ieraugām pasaulslaveno, bagātīgi dekorēto, izsmalcināto 16. gadsimta vidū būvēto un 19. gadsimta nīderlandiešu renesanses stila veidolu ieguvušo Malmes rātsnamu. Turpat netālu ir arī vecākā Malmes būve – Sv. Pētera baznīca, kas celta no rudiem ķieģeļiem gotikas stilā jau 14. gadsimtā, bet modernās arhitektūras iespējas fascinē, aplūkojot Gaismas kalendāru – Malmes bibliotēku, kas būvēta mirdzošām stiklotām sienām pēc dāņu arhitekta Henninga Larsena projekta.

Visstraujāk vecpilsētas dzīve mutuļo ap Lilla Torg (Mazo laukumu), kurā saglabājusies izsmalcinātā, gleznainā 16. gadsimta apbūve. Tagad laukumā mājvietu radušas daudzas āra kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, izvietoti brīvdabas izstādes stendi. Kad mums pietiek ielās un laukumos valdošās burzmas, ēdienu smaržu kokteiļa un veikalu skatlogu spožuma, ļaujam karuselim ritēt lēnāk un dodamies gluži citā, rāmā un klusā pasaulē – ainaviskajā, izcili sakoptajā Malmes pils parkā, kas atrodas tieši līdzās vecpilsētai. Malmes pils tiek uzskatīta par vecāko renesanses stila būvi Skandināvijā, tā uzcelta ap 1434. gadu pēc Pomerānijas Ērika, Kalmāras Ūnijas savienoto visu Ziemeļvalstu valdnieka, rīkojuma. Vēlāk pils vairākkārt pārbūvēta, un tagad tajā iekārtots izglītojošs muzejs, kurā šīs valsts viesiem iespējams izzināt zviedru zemes dabas daudzveidību un vēsturi, bet pēc tam atpūsties muzeja kafejnīcā pie zviedru kafijas krūzēm, pārrunājot iespaidus par redzēto. Modernajā muzeja kompleksa daļā vērts ieiet mākslas mīļotājiem un dzīvās dabas pētniekiem, jo tur atrodas mākslas ekspozīcija un akvārijs.

Malmes vecpilsētā valdošās noskaņas raisa asociācijas ar Vācijas pilsētu Lībeku, varbūt Baltijas jūras piekrastes ostas pilsētām raksturīgā, radniecīgā vecpilsētas plānojuma dēļ, varbūt laukumos joprojām izjūtamās senāk bagāto tirgotāju pilsētu labklājības dēļ, vai varbūt tāpēc, ka gan Malmes, gan Lībekas centru aptver kanālu loks. Ir vērts ļaut, lai karuseļa straujais ritējums ienes tieši kuģīša piestātnē, kas atrodas Malmes centrā pie dzelzceļa stacijas, un ar kuģīti izbraukt pa kanālu labirintiem, apkārt vecpilsētai, gar Östra Promenaden un Söndra Promenaden un kopumā zem vairāk nekā 20 Malmes tiltiem.

Bet par tiltiem runājot – tieši Malmē ietiecas Ēresuna tilts, kas ļauj aptuveni pusstundas laikā nokļūt no Zviedrijas Dānijā un ir vēl viens pilsētas arhitektoniskais brīnums. Šis grandiozais mūsdienu būvtehnoloģisko risinājumu varenības paraugs tika atklāts 2000. gadā. Tilts ietver divlīmeņu struktūru, t.i. gan autoceļu, gan dzelzceļu. Tilta konstrukcija ietver arī tuneli un mākslīgo salu. Tilta garums ir 8 km, ceļš pāri mākslīgajai salai – 4 km un tuneļa garums arī ir 4 km. Līdz ar tilta uzbūvēšanu tika ieviests termins: Ēresuna reģions, kurā ietilpst gan Dānijas, gan Zviedrijas teritorijas un kas tiek atzīts par vienu no ekonomiski attīstītākajiem reģioniem Ziemeļeiropā, bet Malme, protams, atzīta par Ēresuna reģiona Zviedrijas pērli.

Lunda – garīguma un intelekta skaistums

Pēc straujās virpuļošanas Malmes karuselī Lunda sagaida ar gluži citādu noskaņu – neuzbāzīgu laipnību, senlaicīgu šarmu un akadēmisku respektablumu; sagaida un savaldzina. Pasaulslavenās Zviedrijas universitātes mājvieta, kuras arhitektoniskais simbols, nenoliedzami, ir gandrīz tūkstoš gadu vecais Doms, pagaidām nepelnīti vēl nav iekļuvusi Eiropas slavenāko un ilgotāko ceļa mērķu vidū, lai gan tai būtu tur jāatrodas, jo Lundai piemīt bagātīgs kultūrvēsturiskais skaistums, zviedriska elegance, izsmalcinātā sakoptība, un sirsnīga, emocionāli silta pievilcība, kas šo pilsētu, reiz redzētu, padara neaizmirstamu. Turklāt vēl Lundas rakstura spilgta iezīme ir cieņa pret intelektuāliem sasniegumiem un garīgām vērtībām un, protams, arī studentu dzīves jautrās tradīcijas. Pāri vecpilsētai 55 m augstumā slejas palsi pelēkā, romānikas stilā būvēta, apbrīnojami simetriskā un iespaidīgā doma torņi. Ieejot domā, atnācējus, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības vai konfesionālās piederības, pārņem sakrāla miera noskaņa, un pārdomas tiecas prom no ikdienas materiālistiskajām rūpēm, laikam taču pret debesīm, jo ziemeļnieciski askētiskā Doma velves izstaro neapstrīdamu garīgumu. Vislielākais Doma brīnums un pārsteigums ir astronomiskais pulkstenis, Prāgas plaši pazīstamā laikrāža līdzinieks. Tas izveidots ap 1424. gadu un atjaunots nepilnus 500 gadus vēlāk – 1923. gadā. Divas reizes dienā 12.00 un 15.00 katru dienu (svētdienās vienreiz – 13.00 pulkstenis demonstrē savu apbrīnojamo, astronomisko izrādi. Tajā dominē epizodes no kristietības vēstures, bet ap pulksteņa ciparnīcu redzamas arī horoskopa zīmes, apliecinot, ka reliģija un astroloģija var iet roku rokā, pulksteni rotā arī saule, mēness un kalendārs. Krāšņajam pulkstenim ir pat savas īpašas ērģeles – vismazākās no visām piecām Lundas doma ērģelēm.

Lunda savulaik bijusi viens no Dānijas teritorijas kristietības centriem, bet sakrālais vienmēr bijis saistīts ar izglītību – pie katedrāles 1085. gadā dibināto skolu uzskata par vecāko izglītības iestādi toreizējā Dānijas teritorijā. Bet 1666. Lundā tika dibināta universitāte, kura pilsētai piešķīra akadēmiska studiju un zinātnes centra nozīmību un vienlaikus optimistiskas studentu mājvietas noskaņu. Pa ziediem bagātīgi rotāto ielu un ieliņu labirintu ejot, sameklējam vel vienu Lundas simbolu – universitātes galveno ēku. Baltā, izcili harmoniskā klasicisma stila ēka būvēta 19. gadsimta 80. gados pēc tolaik slavenā arhitekta Helgo Zettervalla projekta un ir gan Tartu, gan Kopenhāgenas universitātes līdziniece. Protams, lieliski ir būt Lundā slavenā pilsētas karnevāla laikā. Karnevāla tradīciju pilsētai, protams, dāvājuši studenti, un jau kopš 1849. gada karnevāls notiek ik pa četriem gadiem, tuvākais – 2010. gadā!

Jistade – atpūta skandināvu gaumē

Uzturoties rāmajā piejūras pilsētā Jistadē, nav iespējams nebūt pie jūras – pludmales vilinājums ir nepārvarams. Turklāt pilsētas atpūtas industrija – daudzie kempingi, kuros iespējams mierīgi relaksēties jūras tuvumā, izjūtot saikni ar apkārtējo dabu – izvietojušies tiešā jūras tuvumā. Jistades kempingi bauda lielu popularitāti dažādu paaudžu un valstu ceļotāju vidū; kā sacīja kāds ceļotājs: “Kad man vairs nepatiks nakšņošana kempingā, tā būs droša zīme, ka esmu kļuvis vecs. Pagaidām, par laimi, tas vēl nav noticis un es ar prieku uzturos kempingā”. Turklāt Jistades kempingi ir lieliski, kempingu komforta līmenis praktiski visur Ziemeļvalstīs ir augsts. Jistade visādā ziņā ir tipiski ziemeļnieciska kūrortpilsēta – tas nozīmē daudzveidīgas sportiskās atpūtas iespējas un iespēju baudīt arī dziļu klusumu, kādā pilsēta iegrimst pēc sešiem vakarā, kad rosība valda vien peldvietās un uz veloceliņiem. Trokšņainu vakara izklaides dzīvi te nav ko meklēt. Ziemeļvalstu iedzīvotāji mēdz sacīt, ka viņu baznīca ir daba, un visspilgtākais apliecinājums šai pārliecībai ir atpūtas vietas – atpūta ir svēta, neatņemama dzīves sastāvdaļa, un tai jānorit brīvā dabā. Tādēļ jūras piekrastē ap Jistadi arī ārpus kempingu teritorijas vērojama idilliski gleznaina ainava – ar sportiskiem riteņbraucējiem, vasaras mājiņām, pie kurām plīvo zeltaini zilais valsts karogs, koptu zālienu un baltām dārza mēbelēm, labiekārtotām peldvietām pie balto smilšu pludmalēm un klusumu, ko reizēm pārtrauc bezrūpīgi smiekli, bet ne skaļa, ārišķīga klaigāšana.

Glimingehusas pils – viduslaiku autentiskā melodija

Saulainā vasaras rītā, dodoties no Jistades ziemeļaustrumu virzienā, pa ceļam apstājamies pie Glimingehusas pils, kas līdz mūsdienām saglabājusi savu autentisko viduslaiku veidolu – simetriski precīzās līnijas, pelēko akmeņu mūrus, pildrežģu arhitektūras stila iezīmes rudo jumtu un siluetā labi pamanāmo pakāpienu motīvu, kāds rotā daudzu Dienvidzviedrijas un arī Dānijas, baznīcu un piļu jumtus. Nav jau brīnums, jo Glimingehusas pils ir uzbūvēta tad, kad Skone vēl piederēja Dānijai. Pils veidols – šaurie lodziņi un iespaidīga biezuma sienas – liek domāt par viduslaiku militārajiem konfliktiem un to, ka šī pils, domājams, kalpojusi kā aizsargcietoksnis, ne komfortabla mītne vai reprezentācijas ēka. Tā savulaik šķitis arī slavenajai zviedru rakstniecei Selmai Lāgerlēvai, kura pili aprakstījusi kā cilvēku pamestu vietu un žurku valstību. Mūsdienās žurkas pilī gan nemana, bet pilij tiek piedēvēti cilvēcisku būtņu rēgi, respektīvi, spoki. Leģenda vēsta, ka jau gadsimtiem ilgi visbiežāk sastopamais pils spoks – bruņinieks – esot pils būvētājs, dāņu aristokrāts, kurš 15. gadsimta nogalē esot ieradies no Ēresuna piekrastes nomaļajā Skonē, bēgot no nelaimīgas laulības ar despotisku, ļaunu sievu, un, sākot jaunu dzīvi, septiņos gados (tam laikam apbrīnojami īsā laika periodā) uzbūvējis šo pili, bet tagad klīstot pa pils gaiteņiem, sargādams savas mājvietas mieru un vēlākos iemītniekus. (Vēstures fakti liecina, patiešām, kāds dānis, Jens Holgersens Ulfstads, 1499. gadā sācis pils būvniecību.) Pilij gan ir daudz dažādu leģendu, un tās reizēm tiek iedzīvinātas teātra mākslā viduslaiku svētkos, kas regulāri norit pilī.

Gar piekrasti uz ziemeļiem, uz kuģu valstību Karlskronu

Karlskrona šķiet gluži kā burukuģis, kas iepeldējis 21. gadsimta okeānā no 17. gadsimta rāmajiem ūdeņiem, jo no tā laika pilsēta ir saglabājusi ielu plānojumu un piekrastes apbūvi, kur nocietinājumu mūru pelēkie akmeņi un siluetu pusloku līnijas veido tikai Karlskronai vien raksturīgu panorāmu. Tiek uzskatīts, ka pilsētas vēsture aizsākusies Stumholmen pussalā, kur varam izbaudīt jūras un Karlskronas arhipelāga skaistumu un izlasīt pilsētas ainavā ierakstīto zviedru kuģniecības likteņstāstu, kas atklājas ne tikai pilsētas vēsturiskajā arhitektūrā, bet arī, apmeklējot Jūrniecības muzeju. Tas iekārtots modernā, mūsdienīgā būvē un nodrošina Ziemeļvalstu muzejiem raksturīgo, aizraujošo klātesamības izjūtu – muzejā ieejot, uzrunā Zviedrijas kuģniecības pasaule: kuģu daudzveidība, vēstījums par dzīvi uz klāja, jūras kaujas, navigācijas principi, iespēja ieskatīties jūras dzelmē, kuģu būvniecība dažādos laikos, jūrnieku ikdiena, lielākas un mazākas zemūdenes… Daudzu gadsimtu garumā ritējis attīstības ceļš, ko Baltijas jūras lielvalsts Zviedrija veikusi no vikingu laivu laikmeta līdz modernajai jūrniecībai, daudzreiz tieši kuģniecībā balstot gan ekonomiku, gan aizsardzību. Turklāt tieši kuģniecībai Karlskrona var pateikties par savu esamību – pilsētu 1680. gadā, laikā, kad Zviedrija dominēja Baltijas jūras reģionā, dibināja Zviedrijas karalis Kārlis XI kā Zviedrijas flotes bāzi un kuģu būvēšanas centru, neilgi pēc dibināšanas Karlskronas kuģu būvētava bijusi, domājams, lielākais industriālais uzņēmums valstī. No dibinātāja vārda pilsēta arī ieguvusi savu nosaukumu. Šodien uz pilsētu Kārlis XI noraugās no pieminekļa centrālajā laukumā (šo laukumu uzskata par vienu no lielākajiem pilsētu laukumiem visā Eiropā), pa vidu starp divām baznīcām – Frederika baznīcu, ko projektējis Stokholmas arhitektoniskā tēla veidotājs Nikodemuss Tesīns jaunākais 18. gs. pirmajā pusē, un kolonnām rotāto Sv. Trīsvienības baznīcu. Karlskronas vecpilsēta apbur ar baroka stila arhitektūru un senās flotes varenības laika ēkām un pieminekļiem. Ēnainā parkā sameklējam Admiralitātes baznīcu, kas tiek uzskatīta par Zviedrijā lielāko koka baznīcu, un netālu no tās – slavenajā Selmas Lāgerlēvas grāmatā Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums iedzīvinātā Rozenbauma skulptūru ; tāpat kā pirms 100 gadiem arī šodien viņš lūdz ziedojumus trūcīgajiem. Un turpat netālu no Admiralitātes baznīcas ir virvju vītuve un citas kuģu būvēšanas vēsturiskās liecības. Tagad gan kādreizējo industriālo auru nomainījusi tūrisma attīstība. Pilsētvides plānojuma ziņā otras Karlkronai līdzīgas pilsētas nav ne Zviedrijā, nav arī kur citur pasaulē un savas industriāli vēsturiskās unikalitātes dēļ tā ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Kalmāra – Ziemeļvalstu identitātes atslēga

Kalmāras vecpilsēta aicina ienirt gleznainu ieliņu labirintā, parka ielokā nesen uzbūvētais mākslas muzejs demonstrē šolaiku arhitektūras askētisko pievilcību, bet lai pagaida vecpilsēta un muzejs, mēs iesim uz pilsētas izcilāko ēku – Kalmāras pili! Jūras viļņu apskalotā pils piekrastes aizsardzībai uzbūvēta jau 12. gadsimtā, vēlāk tā ieguvusi renesanses arhitektūras stila iezīmes un līdz mūsdienām saglabājusi savu iespaidīgo veidolu, izstarojot gan spēkpilnu varenību, gan romantisku auru. Pilī pārņem paļāvības izjūta – ir taču pasaulē kas ilglaicīgs, par to liecina iespaidīgie mūri, kas redzējuši tik daudz, bet saglabājuši savu veidolu līdz pat mūsdienām. Pāri aizsarggrāvja tiltam ieejam pilī, lai paraudzītos uz jūru pa torņa zāles šaurajiem logiem, soļiem izmērītu pils Lielo zāli un sasveicinātos ar leģendāro Ziemeļvalstu valdnieci Margrētu I. Tieši šī dāma Kalmāras pili padarījusi par slavenāko rezidenci Ziemeļvalstīs, un, pateicoties viņai, Kalmāras pils ieguvusi apzīmējumu karaļvalsts atslēga: 1397. gada 20. jūlijā pēc Margrētas I iniciatīvas šeit tika noslēgta Kalmāras Ūnija – nodibināta viena no ietekmīgākajām lielvarām tālaika Eiropā, kas apvienoja Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju, kā arī Somiju un vēl citas ziemeļzemju teritorijas ar kopīgu karali un vienotu pārvaldes sistēmu. 1997. Kalmāras pils piedzīvoja Ūnijas 600-gades svinības, kuru laikā pilī viesojās Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs, Dānijas karaliene Margrēta II, Norvēģijas karalis Haralds, Somijas un Īslandes prezidenti. Mūsdienās Kalmāras pilī redzam vēstures liecību un modernās mākslas savdabīgu, atraktīvu simbiozi: spilgtas instalācijas un senlaicīgi gobelēni, senāko pils iemītnieku mēbelētas istabas un rotaļu telpas mūsdienu bērniem, jo vēsturei ir jābūt dzīvai un saistītai ar šodienu.

Izejot laukā no pils, ir laiks doties uz vecpilsētu ar krāsainam koka mājam un gleznainiem suvenīru veikaliņiem, plašo parku, mākslas muzeju…un tālāk varbūt pāri pa sešus kilometrus garo tiltu no Kalmāras uz Ēlandes salu ar tās skandināviski skaudrajām dabas ainavām, vai uz ziemeļaustrumiem un karalisko metropoli Stokholmu, vai uz ziemeļrietumiem, uz Veterna ezeru… kurp vien vēlamies, jo no Kalmāras ceļi ved uz visiem Ziemeļvalstu reģioniem!

Ceļā pēc laimes

Lai arī cik daudzas dažādas pasaules valstis es neiepazītu un sev neatklātu, Ziemeļvalstīm vienmēr piederēs daļiņa no manas ceļotājas sirds. Es zinu, ka atkal atgriezīšos Skonē un turp aicināt vēlos arī jūs visus, draugi! Nākamajā vasarā dosimies pēc Skones dāvātās laimes, un lai domas par šo ceļojumu ļauj pasmaidīt jau šobrīd!

Magda Riekstiņa