Pūt vējiņi, dzen laiviņu...

Man jūra vienmēr ir palīdzējusi sakārtot domas, un nav svarīgi, vai eju pie tās satinusies savā siltajā vilnas šallē ar rakstainiem dūraiņiem rokās, vai atstāju savu baso pēdu nospiedumus liedaga smiltīs. Jūra uzklausa ikvienu un vienmēr, bet vai mēs protam uzklausīt jūru, tās stāstu. Vai mēs vispār to vēlamies? Tā savus noslēpumus mums uz īsu brīdi parāda un atkal noslēpj.

Gluži kā gadu tūkstošus loloti dzintara gabaliņi, Baltijas jūrā ir izkaisītas salas, kas ir tikpat noslēpumainas un neizzinātas kā pati jūra. Bornholma, kur tā pa īstam var izjust zvejnieku dzīves garšu, ieelpojot tik tikko no apvalkdūmeņiem izņemto zivju smaržu. Ēlande ar saviem plašajiem alvāru laukiem. Un Gotlande, kur laiks šķiet apstājies jau tālajos viduslaikos.

 Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani jūriņā...

 Jau senie romieši zināja, ka tālu ziemeļos ir jūra, kas dāvā dzintaru tās piekrastes iedzīvotājiem, un dēvēja to par Mare Suebicum jeb Mare Sarmaticum. Pētnieki apgalvo, ka vārds Suebicum ir jāsaista ar tagadējās Vācijas teritorijā Baltijas jūras piekrastē dzīvojošo svēvu cilti, kas vēlāk uz dzīvi ir apmetusies tagadējās Švābijas teritorijā.

Pirmo reizi termins Mare Balticum parādās 11.gadsimtā kāda Brēmenes hronista Ādama aprakstā. Tomēr nav vienota viedokļa par to, kas būtu iedvesmojis Ādamu izmantot tieši šo apzīmējumu. Savādi šķiet arī tas, ka dažādās valodās nosaukumi ir krietni vien atšķirīgi, piemēram, runājot ar dāni, norvēģi, holandieti, vācieti vai pat zviedru, Mare Balticum pārtop par Austrumjūru (Østersøen, Oostzee, Østersjøen, Östersjön). Savukārt, satiekot igauni, labāk lietot vārdu Läänemeri – Rietumu jūra. Protams, var nepieturēties pie senākā, hronikās minētā nosaukuma, jo loģisks šķiet pamatojums – ja jau jūra atrodas austrumu pusē, dēvēsim to par Austrumjūru, bet ja dažām valstīm tā apskalo rietumu krastus, tad kāpēc ne Rietumu jūra? Pirmajā mirklī samulsina tas, kā somi dēvē  Mare Balticum – Itämeri – Austrumu jūra. Savādi, jo somiem jūra atrodas rietumu pusē. Kā skaidrojumu jāmin Somijas ilglaicīgu atrašanos zem zviedru kroņa, tādēļ jūras nosaukums tiek burtiski tulkots no zviedru valodas.

Tomēr mēs – latvieši un lietuvieši (Baltijos jūra), kā jau īstenas baltu tautas – dzīvojam Baltijas jūras krastos.

Tieši jūra ir bijusi tā, kas dažādos laikmetos spējusi apvienot tās piekrastē dzīvojošās tautas. Tā ir daudz devusi, vienlaikus tikpat daudz ņēmusi, ir bijusi prieka, cerību un bēdu avots. Ja gribētu saskaitīt tos cilvēkus, kurus vieno Baltijas jūra, un kuri dzīvo līdz 10 kilometrus no krasta visapkārt tai, tad vajadzētu prast skaitīt līdz 15 miljoniem.

Baltijas jūras nozīmīgumu vienmēr ir novērtējušas valstis, kas dažādos laika posmos ir pretendējušas uz impērijas vai vismaz lielvalsts statusu. Tā 17. gadsimta sākumā negantu ķīviņu rezultātā Zviedrijas karaliste pamanās izveidot varenu Zviedrijas impēriju, kas kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras piekrasti, tādējādi tā kļūst par Zviedrijas iekšējo jūru. Dānija, Krievija, Prūsija, Vācija – tās visas ar mainīgiem panākumiem ir mēģinājušas kontrolēt Baltijas jūru. Un, protams, atstājušas vairāk vai mazāk paliekošas sekas tās apkārtnē dzīvojošo tautu kultūrā. Bet kā ir ar daudzajām salām un salinieku dzīvēm? Vai tās gadsimtu gaitā ir mainījušās? 

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Aizdzen mani Bornholmā...

 Uz Bornholmas salu Impro ceļa vējš pūš no Jistades (Yistad), t.i., Zviedrijas puses. Tā ir tikai viena no Dānijas 406 salām, un tā nespēj ar saviem kvadrātkilometriem sacensties ar Dānijai piederošo, pasaulē lielāko Grenlandes salu, un tomēr tā piesaista milzum daudz interesentu, kas katru gadu apmeklē salu.

Teiksmainajās sāgās un senajās hronikās šī sala tiek dēvēta par Borghandi (Borghand) vai Borghundu (Borghund), kas tulkojumā nozīmē „augsts kalns”.  Vēlākos gadsimtos tās nosaukums ir nedaudz variējies, pielāgojoties pastāvošās varas lingvistiskajām niansēm, piemēram, Burgendaland (9.gs), Burgundehulm (12.gs). Pētnieki pieļauj iespēju, ka senģermāņu burgundu cilts vēlākos laikos ir izceļojusi un apmetusies uz dzīvi, kā arī devusi nosaukumu vienam no mūsdienu Francijas reģioniem – Burgundijai.

Mūsdienu viesi sala un tās 12 000 gadus senā vēsture nebeidz pārsteigt. Bornholmieši pat ir izveidojuši savu 7 Bornholmas brīnumu sarakstu, tomēr jāsaka, ka sala sniedz daudz vairāk kā brīnumus vien. Tā kā šī ir pirmā no Baltijas salām, līdz kurām mūs ir atpūtis Impro ceļa vējš, uzreiz saprotam, ka kaut kas ir savādāk, neierastāk kā parasti, līdz saprotam, ka nav nekādu satiksmes sastrēgumu, nekādas steigas. Un tas tiešām spēj pārsteigt! Idilliski zvejnieku ciematiņi mijas ar senu un varenu cietokšnu drupām, kas ir it kā nejauši izkaisīti pa šo nelielo miera oāzi. Bet, ja lūkojamies vēstures līkločos, tad miers ir visai mānīgs, jo Bornholmas stratēģiski izdevīgā atrašanās vieta ir interesējusi visas Baltijas jūras lielvaras. Vienīgi vikingi ir spējuši izveidot un nosargāt neatkarīgu karalisti, apvienojot visas salas ciltis.

 Vissenākie cilvēces vēstures periodi bagātīgi sevi atklāj Bornholmā. Tā lepojas ar savām Akmens, Bronzas, Dzelzs laikmeta liecībām. Salas ziemeļu daļā, netālu no Allinges (Allinge) zvejnieku ciematiņa Madsebakē (Madsebakke) ir atrasti vairāk kā 2500 gadu seni zīmējumi klintīs. Kā liecina arheologu pētījumi, 400 gadu ilgā periodā šo vietu bija izvēlējušās burgundu ciltis saviem ziedojumiem un sakrālajiem rituāliem. Mēs tikai varam minēt, kādi un kādiem mērķiem šie rituāli tika veikti.

Viens no salas simboliem Hamershūsas (Hammershus) cietoksnis ir Ziemeļeiropas lielākais viduslaiku nocietinājums, mūsdienās tā varenību apliecina tikai drupas. Cietokšņa atrašanās vieta tika izvēlēta īpaši rūpīgi, lai varētu pārraudzīt ikvienu salai tuvojošos sabiedrotā vai naidnieka laivu. Cietokšņa būvniecība, kura aizsākumi meklējami jau 12.gs, noritēja varākus gadu simtus, ikreiz papildinot vai modernizējot tā aizsardzības būves. Īpaši svarīgi tas bija Dānijas karaļa un Lundes arhibīskapa savstarpējo cīniņu laikā. Līdz savstarpējo kašķu novājināto Hamershūsu 1521.gadā ieņem Lībekas karaspēks.

Nesatricināmā mierā, politiski vienaldzīgas ir salas vējdzirnavas, kas, kā izrādās, mēdz būt dažādas. Bornholma var lepoties gan ar ūdens dzirnavām, gan ar tā saucamajām staba dzirnavām, kā arī ar 18.gs ievestām Holandes dzirnavām. Šobrīd salas kultūrvēsturiskā fonda aizbildniecībā ir 19 dzirnavas, daļa no tām ir atvērtas visiem seno mehānismu interesentiem.

Tomēr vislielāko uzmanību piesaista īpatnējas formas baznīcas. Četras no tām atrodas seno bornholmiešu svētvietās, kas attiecināmas uz pirmskristīgo periodu. Varbūt tas ir arī iemesls, kādēļ, ieejot šajās apaļajās ēkās, pārņem savāda miera sajūta. It kā visus pasaules un savus kreņķus būtu nejauši aizmirsusi ārpusē. Vietas, kurās atrodas apaļās baznīcas, nav izvēlētas nejauši. Ne velti tieši šeit tiek atrastas gan senākās salu iedzīvotāju liecības, gan arī vikingu laika rūnakmeņi. Osterlaras baznīca var lepoties ar trim šādi izrakstītiem akmeņiem.

Osterlaras (Østerlars) baznīca ir vispazīstamākā, visvecākā, kā arī vislielākā no tām. Iespējams, tās pirmssākumi ir attiecināmi uz 1150.gadu, un, līdzīgi kā pārējās apaļās baznīcas, tā tika izmantota gan sakrāliem mērķiem, gan arī draudzes locekļu aizsardzībai ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Nevar nepamanīt tās apaļās formas līdzību ar Eiropā tik ierastajiem aizsardzības vai pulvertorņiem.

Ja Jūs interesē viss, kas saistīts ar Templiešu ordeņa bruņiniekiem un tā dārgumiem, tad Osterlaras baznīca ir īstā vieta, kur tos meklēt (vismaz tā apgalvo vairums izdoto Bornholmas informatīvo brošūru).

Bornholmā ir tikai divas samērā nelielas pilsētas, Ronne(Rønne) un Nekso (Nexø), tomēr, neskatoties uz abu pilsētiņu seno vēsturi, gandrīz visa koka apbūve, nelielās, zvejniekiem tik raksturīgās ēkās 2.Pasaules karā tika iznīcinātas. No Nekso pilsētas 900 ēkām 400 tika pilnībā iznīcinātas un 330 vairāk vai mazāk cietušas Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumu laikā 1945. gada 7. un 8.maijā. Tas ir iemesls, kāpēc ilgu laiku Bornholmas salas iedzīvotāji atteicās pie savām mājās izkārt valsts karogus, lai pieminētu 2.Pasaules kara noslēgumu. Bornholmiešiem tas ir laiks, kad tikai sākās cīņa par izdzīvošanu. Salas galvaspilsētu Ronni, kas varēja lepoties ar 675 gadu vēsturi,  piemeklēja tāds pats liktenis kā Nekso. Par tās interesanto viduslaiku apbūvi vien liecina brīnumainā kārtā uzlidojumu laikā neskartā Sv.Nikolaja baznīca un ap to esošās ēkas. Palīdzīgu roku sniedza kaimiņi zviedri, kas palīdzēja atjaunot abas nopostītās pilsētas, tādēļ Nekso nedaudz atgādina nelielu zviedru ciematiņu.

Kad ir nedaudz iepazīta salas ziemeļu daļa un tās vidiene, tad ir vērts aizbraukt līdz salas tālākajam dienvidu ciematiņam – Dueodde, kuru balto pludmaļu dēļ iecienījuši apkārtējo valstu iedzīvotāji laisku brīvdienu pavadīšanai. Daudzas pasaules kūrortpilsētas lepojas ar savām balti zeltainām pludmalēm, tomēr Dueodde tik tiešām pārsteidz ar smilšu balto krāsu. Ļaujoties jūras un smilšu burvībai, vēl arvien šķiet, ka kaut kas īsti nav tā, kā ierasts, līdz saproti, ka pārsteidz ne tikai smilšu krāsa, bet arī milzīgo viesnīcu un grezno vasarnīcu neesamība. Nav bāru, kuros pasūtīt kādu kokteili ar paradīzes ābolīti, kas aizāķēts aiz glāzes maliņas, nav krāsaino saulessargu un plastmasas izlaižamo krēslu. Savādi – nekas no iepriekš minētā nepietrūkst. Te ir tikai jūra, smiltis un manas izjūtas...

 

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Aizdzen mani Ēlandē...

 Lai arī domās iztēlojamies Ēlandes gleznainās aprises, pa ceļam no Jistades ir vērts pieturēt un tuvāk iepazīt skolas vēstures stundās tik bieži pieminēto Kalmāras pilsētu. Pat, ja viss jau sen ir piemirsts, apjausma, ka tuvojamies kaut kam svarīgam, paliek.

Pāršķirstot vēstures grāmatas, jau varam precizēt, ka tieši šajā pilsētā 1397.gadā tika noslēgta savienība starp tā laika nozīmīgākajām Baltijas jūras reģiona valstīm – Dāniju, Zviedriju, Somiju, – kā arī Norvēģiju, vienojoties par kopīgu pārvaldes sistēmu. 1997.gadā ar vērienu tika atzīmēta Kalmāras ūnijas noslēgšanas sešsimtgade,

un par godu šim datumam atklāto monumentu ar Zviedrijas karaļa Kārlis XVI Gustava, Dānijas karalienes Margrētas II, Norvēģijas karaļa Haralda, Somijas un Īslandes prezidentu iegravētajiem parakstiem uz granīta piemiņas plāksnes, var skatīt pilsētas senākajā daļā, kas šobrīd sevī ietver tikai dažas nelielas ieliņas, kurās ir saglabājusies koka apbūve līdzās varenajai Kalmāras pilij, kas mūsdienās ir atvērta ikvienam interesentam.

Jau no vecpilsētas paveras skats uz izdaudzināto Ēlandes tiltu. Līdz 1972.gada 30.septembrim, kad 6072 metrus garais tilts tika atklāts, uz Ēlandes salu varēja nokļūt, šķērsojot Kalmāras šaurumu ,tikai izmanojot kādu no prāmjiem. 

Nilsam Holgersonam brīnišķīgā ceļojuma laikā ar meža zosīm tika atklāts Ēlandes rašanās noslēpums. Sensenos laikos, cilvēki un zvēri bija daudz lielāki nekā tagad, protams, arī taureņi. Tie tikai ar grūtībām varējuši sevi pacelt spārnos. Esot dzīvojis kāds tauriņš, kura ķermenis bija vairāku jūdžu garš, un viņa spārni esot bijuši sudrabaini skaisti un lieli kā jūra. Kādā jaukā dienā tauriņš uzdrošinājās lidot virs Baltijas jūras, bet necik tālu vis netika, netālu no krasta uzkrita klintīm. Ar laiku tā varenais ķermenis pamazām pārkaļķojās un pārveidojās par garu, šauru un klinšainu salu – Ēlandi.

Ēlandes vidiene tiešām spēj pārsteigt ar savām alvāru ainavām, kur gandrīz tikai uz kaļķakmeņa spēj augt ne tikai kadiķi, bet arī ķērpji un sūnas, kas spēja pārsteigt ar savu daudzveidību pat slaveno zviedru botāniķi un dabas pētnieku Kārli Linneju, kurš 1741.gadā Ēlandes ceļojuma laikā mēģināja klasificēt visas alvāru laukos sastopamās augu sugas.

 

Velna laivas ir vienas no neparastākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem, kas visos laikos ir piesaistījušas pētnieku uzmanību. Akmens krāvumi visdažādākajās formās ir sastopami daudzviet pasaulē, tai skaitā arī Latvijā. Pats nosaukums – velna laiva, liecina, ka ilgu laiku šādi akmens izkārtojumi nodarbināja un dažkārt arī biedēja cilvēku prātus. Un viss, kas ir neizskaidrojams un biedējošs, ir jāsaista ar pašu nelabo. Iespējams, tieši tādēļ tautā iegājies šāds nosaukums – velna laiva. Baltijas jūras salās, arī Ēlandē, šīs laivas saista ar vikingu apbedījumiem, kas ir raksturīgi salas piekrastes rajoniem.

Getlinges laiva viena no šādām apbedījuma vietām. Baltijas jūras piekrastē ir milzīgs daudzums šādu apbedījumu. Diemžēl laika zobs ir bijis visai nežēlīgs. Daudzviet šādi apbedījumi atrodas lauksaimnieciski izmantojamos tīrumos. Un ik pa laikam zemnieki virszemē „izceļ” kādu no akmeņiem. Un tikai tuvākas arheoloģiskās izpētes rezultātā var noteikt, vai tas ir vienkārši liels laukakmens vai kāds no apbedījuma laivas akmeņiem.

Vēsturiski nozīmīgās Kalmāras pilsētas tuvums zināmā mērā noteica Ēlandes ikdienas dzīvi. Kalmāra zviedru augstmaņiem bija saspringta lēmumu un politisko cīniņu vieta, bet Ēlande - ar tās nepieejamību ikvienam cilvēkam- pārvērtās par augstmaņu atpūtas vietu, kas, protams, bez karaliskajām medībām nebija iedomājama.  Tādēļ likumsakarīga ir pils būvniecība un medību lauku ierīkošana.

Senākās liecības par Bornholmas pili ir attiecināmas uz 1268.gadu, kad zviedru reģents Knuts Ēriksons šeit uzbūvē cietoksni, lai labāk varētu pārraudzīt Kalmāras šaurumu. Nākamie 450 gadi bija samērā intensīvi pārbūves gadi, pārmaiņus pielāgojot pili te izpriecu un medību, te aizsardzības vajadzībām. Hanzas savienības laikā cietoksnī uzturējās apmēram 2000 vīru liels garnizons. Neskatoties uz savu stratēģiski svarīgo izvietojumu, 17.gadsimtā nocietinājums pakāpeniski zaudēja savu nozīmīgumu un pēc vairākiem uzbrukumiem vairs netika atjaunots. Līdz 1803.gadā telpas tiek izīrētas audumu krāsotājam Akselam Adlersparrem. Tomēr jau pēc trim gadiem ugunsgrēkā pils pilnībā nodeg.

 Mūsdienās pils slepenie kambari ir izstaigājami, tās plašais iekšpagalms, kurā ir izcila akustika, ir atvēlēts vasaras izrādēm un koncertiem. Daudzu iecienītā zviedru grupa „Roxette” ir uzņēmusi video klipu pazīstamajai dziesmai „Listen to your heart” tieši šajās pilsdrupās.

 Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Gotlandē...

 Kuģojam tālāk uz Gotlandi. Atšķirībā no Bornholmas un Ēlandes, šī sala daudziem latviešiem bija saistīta ar lielām cerībām, jaunām iespējām un nepiepildītiem sapņiem.

Salas nosaukumu bieži mēdz skaidrot, to burtiski tulkojot, „Dieva zeme” vai „Labā zeme,” tomēr salai par savu nosaukumu padies ir jāsaka gotu ciltij, kas ir apdzīvojusi salu jau pirms mūsu ēras. Gutasāgā, kas pierakstīta 11.gs, ir minētas gotu ciltis, kuras pārcēlušās uz Dagdas salu, kur tie esot uzcēluši pili, tomēr, nespēdami sevi uzturēt, pa Daugavu devušies tālāk uz Krieviju un Grieķiju.

6. un 7.gadsimts salai atnes apmēram 100 jaunu nocietinājumu. Notiek intensīva tirdzniecība starp Gotlandi un Kursu, ko apstiprina arheologu atradumi abās vietās. Ir zināms, ka tieši Gotlandes vikingi ir veiksmīgi izveidojuši sakarus ar tālajām austrumu zemēm. Par to liecina Visbijas Fornsal muzejā izveidotās ekspozīcijas, kur līdzās ievērojamiem naudas depozītiem, var izpētīt ne tikai salas senāko vēstures posmu, iedziļinoties vissīkākajās detaļās, bet arī ielūkoties jaunākajos mūsdienu zinātnes sasniegumos. Jāatzīst, ka pasaulē nav daudz tādu muzeju, kas tik uzskatāmi un vienlaikus vēsturiski precīzi, izstādot oriģinālos eksponātus, ļauj izsekot salas vēsturei kopumā, spējot norises Gotlandē sasaistīt ar vispārējām tā laika tendencēm Eiropā.

Kareivīga noskaņa valdīja 14.gadsimtā, kad Gotlandi savas valsts kartē vēlējās iezīmēt divas skandināvu lielvaras – Dānija un Zviedrija, kas radīja situāciju, ka salā noteicošo „lomu spēlēja” vitāliešu brālība, kam nebija nekādas saistības ar kādu reliģisku vai politisku organizāciju, bet tikai un vienīgi ar pirātismu. Un gotlandieši labprāt atbalstīja pirātu laupīšanas, jo nevēlējās būt nedz dāņu, nedz zviedru pakļautībā. Zviedrijā par karali kļuva Meklenbūrgas Albrehts. Tomēr pašu zviedru augstmaņi bija pret svešzemju monarhu, tomēr Vācijas (īpaši Hanzas) pilsētas vēlējās saglabāt savu ietekmi Zviedrijā. Savstarpējās nesaskaņas izmantoja arī Dānijas karaliene Margarēta, lai paplašinātu savas valsts teritorijas Zviedrijas virzienā. Neviena no Hanzas pilsētām nespētu pretoties Margarētas flotei, tādēļ Vismāra un Rostoka noslēdza vienošanos ar pirātiem par dāņu tirdzniecības kuģu izlaupīšanu. Tomēr notika ne viens vien misēklis, kas saniknoja pārējās Hanzas pilsētas, jo pirāti, kas nu sevi „smalki” dēvēja par vitāliešu brāļiem, daudz nešķiroja Dānijas tirdzniecības kuģis vai kāds cits. Un tad, kad visas Baltijas jūras pilsētas apvienojās, lai pieliktu punktu laupīšanām, gotlandieši atvēra savas ostas pirātiem.

Salas galvaspilsēta (patiesībā arī vienīgā pilsēta uz salas) Visbija ir kā  brīvdabas muzejs, kurā skatāmas visu laikmetu liecības. Visplašāk pārstāvēti ir viduslaiki, kas vispirms jau iezīmē pilsētas robežu. 12.gadsimtā būvētais aizsargmūris 3.4 km garumā ietver sevī vislabāk saglabājušos un mūsdienās vislabāk aprūpēto viduslaiku pilsētu Skandināvijā. Iespējams, tieši tādēļ katru gadu augustā tiek rīkota īpaša viduslaiku nedēļa. Par pilsētas nozīmi Hanzas savienībā liecina neskaitāmās baznīcas, kuras katra pilsētas būvēja saviem tautiešiem, diemžēl par tām šodien liecina vien tikai krāšņas drupas. Ne velti pilsētu dēvē par viduslaiku „drupu un rožu pilsētu”. Par baznīcu un citu pilsētas ēku drupām „parūpējās” virkne lielvaru, kas laika gaitā kāroja pārņemt kontroli pilsētā – mūžīgās sāncenses: Dānija un Zviedrija, kā arī Lībeka, pat Krievija 1808.gadā uz dažiem mēnešiem diktēja savus noteikumus Gotlandei. Tomēr, neskatoties uz pēdējo lielo Lībekas armijas posta darbu 1525.gadā, pilsēta savas rētas slēpj aiz kuplajiem rožu krūmiem un šodien spēj sniegt patvērumu un mieru ikvienam mūslaiku stresa pārņemtajam.

Neatkarīgi vienpaši, noguruši no apkārtējo valstu politiskajām interesēm, nepakļāvīgi, pirātiski avantūristiski un vienlaikus atsaucīgi un sirsnīgi, kas palīdzīgu roku sniegs gan savējam, gan svešam – tādi man šķiet gotlandieši. Salinieki vistiešākajā šī vārda nozīmē, kas veido savu pasauli, skaidri apzinoties šīs pasaules robežas tiešā veidā. Gotlandietim pasaule beidzas tur, kur sākas jūra. Tā vien šķiet, ka arī dabas spēki ir centušies pastiprināt Gotlandes neatkarīgo un īpatnējo raksturu, veidojot tās piekrastes ainavas. Dažreiz šķiet savādi, ka raukari – kaļķakmens klintis, kuras vēja un ūdens iedarbības rezultātā izveido visdīvainākās formas – atrodas vienu vai pat vairāku kilometru attālumā no krasta. Izrādās, vietās, kur

jūra ir atkāpusies, par veco krasta līniju liecina vien raukari. Īsta raukaru paradīze ir kaimiņos esoša Fores (Fårö)  sala, kuru par savu mājvietu pēdējos sava mūža 40 gadus bija izvēlējies slavenais zviedru kino un teātra režisors Ingmars Bergmans. Sala, kur nav mums tik ierastās bankas, nav pasta, un nav pat sava policijas iecirkņa. Un tik tiešām – kāpēc tas viss nepieciešams mazāk kā 600 cilvēkiem, kuri apdzīvo tikai 111.35 kvadrātlikimetru lielu teritoriju un spēj lieliski saprasties runājot dialektā, kas ir atzīts par vecāko zviedru valodā?

Gotlande visos laikos ir bijusi atvērta tiem, kuriem bijusi nepieciešama palīdzība. Arī mēs, latvieši, salas atvērtību varējām izjust 2.Psaules kara laikā, kad ceļā uz Gotlandi no Kurzemes puses devās neskaitāmas bēgļu laivas. Stāvot Slites ostā pie piemiņas vietas, kas veltīta latviešu bēgļiem, varu vien sev uzdot jautājumu – cik lielam bija jābūt izmisumam, lai dotos 170 kilometrus pāri Baltijas jūrai tikai 16 metrus garā laiviņā? Un varam tikai minēt, vai attaisnojās viņu cerības? Lasot neskaitāmus trimdinieku dzīves aprakstus un memuārus, saprotu, ka Gotlande bija cerība un iespēja, kur jūra pagātni atstāja Kurzemē, bet nākotnes cerības saistīja ar Gotlandes krastu. Tomēr ne visiem cerības piepildījās. Bija latvieši, kuri bīstamo jūras ceļu mēroja veltīgi, jo bija bēgļi, kurus zviedru valdība izdeva Padomju varai. Un tikai 1994.gadā Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs atvainojās par tā laika Zviedrijas politiku.

Bet neskatoties uz politiskajām niansēm, latvietis bija un ir gaidīts viesis Gotlandē. To pierāda 1979.gadā rīkotie Pasaules Brīvo latviešu Dziesmu svētki, kad mūsu tautieši mēģināja izveidot dziesmotu tiltu pār jūru. Dziedot sirds lūst – būt tik tuvu savai tēvu zemei, bet tajā pašā laikā, tik neaizsniedzami tālu. Tomēr tā nebija vienīgā reize, kad Gotlandē skanēja latviešu tautas dziesmas, jo jau 1997.gadā Gotlandē notika Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kuros drīkstēja apvienoties abpus jūras dzīvojošie tautieši.

Ir brīži, kad, lai labāk izprastu sevi un pasauli ap to, ir nedaudz jāatkāpjas un jāpalūkojas uz sevi un visu notiekošo no zināma attāluma. Baltijas jūras otrs krasts ir vienlaikus pietiekami tuvs, lai nezaudētu saikni ar sevi un nepazustu plašajā pasaulē, bet vienlaikus arī ļoti tāls, lai vēlētos to izpētīt tuvāk.

Pūt,vējiņi dzen laiviņu
Pūt,vējiņi,pūt...

Ilze Neikena

---