Trīs Baltijas jūras apskalotās Ziemeļeiropas valstis Zviedriju, Somiju un Igauniju raksturo optimistiska enerģija, nesatricināma pašcieņa un laba gaume, kas izpaužas pilsētvidē, muzeju iekārtojumā, par suvenīriem kļuvušajos zīmolos, kā arī šajās valstīs vērojamajā dzīvesveidā. Daba visām trim valstīm devusi skaudru, pirmatnēju pievilcību, bet iedzīvotāju ziemeļnieciskā mentalitāte harmonisku, tolerances caurstrāvotu gaisotni, kādā uzturēties ir patīkami visu vecumu un dažādu interešu ceļotājiem. Tāpēc manu Baltijas jūras kruīza ceļabiedru vidū ir gan zinātkāri pasaules apceļotāji, kas apmeklētās pilsētas aplūko ar analītisku pētnieka skatu, gan Ziemeļvalstu atrakciju parku popularitātes savaldzināti bērni kopā ar vecākiem, gan tūrisma entuziasti pensionāru gados, kurus kruīzam iedvesmojušas grāmatas par Skandināviju, gan ikdienā intensīvi strādājoši cilvēki, kas jau ceļojuma pirmajās minūtēs atslēdz mobilos tālruņus, jo vēlas vienkārši atpūsties
Dodoties Baltijas jūras kruīzā, ikviens ceļotājs iegūst daudz vairāk patīkamu brīžu un ērtību nekā vienkārši nopērkot Rīgas kasē prāmja biļeti, jo, kruīzs ļauj kolorītajā Stokholmā uzturēties no agra rīta līdz novakarei, iepazīt Somijas pilsētas Helsinkus un Tamperi, kā arī mūsu kaimiņu igauņu Tallinu, turklāt visu ceļojuma laiku nav jāraizējas par transportu ceļotāju rīcībā ir autobuss, kas pieved pie apskates objektiem un prāmju termināļiem. Nav jārūpējas arī par informācijas meklēšanu, jo kruīzā gida stāstījums ir nodrošināts ne tikai pilsētās, bet arī iepazīstina ar visām trim apmeklētajām valstīm Zviedriju, Somiju un Igauniju. Ceļotājam nav nekādu rūpju, var mierīgi izbaudīt atpūtu. Turklāt, ceļojot grupā, jau pirmajās stundās pēc Rīgas atstāšanas iespējams iepazīties ar ceļabiedriem un vienoties par kopīgu, draudzīgu un jautru laika pavadīšanu uz prāmjiem.
Tallinas augstvērtīgās ambīcijas
Baltijas jūras kruīzs ļauj pabūt trijās Ziemeļvalstu galvaspilsētās, ar sirdi izbaudīt to noskaņu un ar prātu salīdzināt tās.
Pirmā ir Tallina ambiciozā, kontrastiem bagātā Igaunijas galvaspilsēta, kuras centrā sadzīvo viduslaiku nocietinājumi un jauni, ekskluzīvi debesskrāpji; pilsēta, kurai piemīt dinamisks dzīves ritms, augstvērtīga stila izjūta un intelektuālā ironijā balstīta prasme piedāvāt interesantas kultūras un izklaides iespējas piemēram, mākslas darbu izstādes kādreizējās fabrikas angāros. Mērķtiecīgi pūloties, igauņi Tallinu ir izveidojuši par ultraeiropeisku pilsētu. Tas mūsu ziemeļu kaimiņiem izdevies, ne tikai uzturot kārtībā senlaicīgo arhitektūru un veidojot pilsētvidē daudzus, atklātnīšu cienīgus, gleznainus skatus, bet arī vēsturiskajam mantojumam iedvešot jaunu dzīvību ar spilgtiem krāsu akcentiem, mūzikas skaņām, viduslaiku tērpu parādēm, kafijas un grauzdētu mandeļu smaržu, dažādiem krāšņiem pasākumiem. Turklāt Tallina pavisam nesen ir uzspodrinājusi savu tēlu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā un piedzīvojusi eiro ieviešanas nodrošinātās priekšrocības tūrisma attīstībā.
Ierodoties Tallinā, laika līdz vakara prāmim uz Helsinkiem ir pietiekami, lai es pa šaurām, bruģētām vecpilsētas ieliņām kāptu augšup uz skatu terasēm Tompea kalnā. No manas visiemīļotākās skatu terases ieraugāms Rātsnama tornis ar pilsētas simbolu veco Tomasu, Nigulistes baznīca un jaunās, modernās augstceltnes. No otrā skatu laukuma redzama Olevistes baznīca, kas reiz bijusi bāka. Ieraugāma arī plašā osta un prāmji, kas nodrošina satiksmi ar Helsinkiem, Stokholmu un citām pilsētām, bet tālumā vīd slavenās Kadriorga Dziesmu svētku estrādes gliemežnīcai līdzīgais jumts un vēsturiskās Piritas klostera drupas. Ainava no trešā skatu laukuma ir ikdienišķāka koku lapotnes un tālumā vīdošas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, toties šīs skatu laukums atrodas leģendārā vietā. Saskaņā ar igauņu tautas teiku, tieši te, zem Tompea kalna dus mūsu kaimiņu nacionālais varonis Kalevs, bet pašu Tompea kalnu uz viņa kapa esot uzbērusi sieva Linda, kuras vārdā nosaukts netālu esošais parks. Tas jau var būt tikai nostāsts, bet gluži reāls ir viduslaiku nocietinājumu tornis, saukts par Garo Hermani, kas savukārt leģendārs ir tamdēļ, ka tiek atzīts par Igaunijas neatkarības simbolu, un tajā jau kopš Atmodas laika plīvo zilmenbaltais Igaunijas Republikas karogs. Torņa valstisko nozīmi pastiprina fakts, ka tas ietilpst Igaunijas parlamenta kompleksā.
Dodoties lejā no Tompea kalna ostas virzienā, ir īstais brīdis iedzert igauņu kafiju kādā no Rātslaukuma mājīgajām kafejnīcām un apskatīt Katariina käiik jeb Katrīnas ģildi, kur pie autentiska viduslaiku mūra izvietojušās stikla mākslas darbu un igaunisku rokdarbu tirgotavas. Izejot pa Jūras vārtiem, garām amizantajam viduslaiku tornim, sauktam Resnā Margarēta, kurā tagad mīt Jūrniecības muzejs, un nonākot plašajā ostā, jāatzīst, ka intravertajiem, racionālajiem igauņiem ir izdevies savu galvaspilsētu padarīt par vienu no krāšņākajām, stilīgākajām Eiropas pilsētām, un plašā, komfortablā osta ir kā rotājuma rozīne šajā tortē. (Nesen, Rīgas ostā, kur kārtējo reiz atkal kaut ko remontēja, un tāpēc pasažieriem prāmī vajadzēja sakāpt no autoklāja, gribot negribot bija jādomā, ka šo to no igauņiem gan derētu pamācīties, piemēram, prasmi labāk rūpēties par savu ciemiņu ērtībām.)
Helsinku nesteidzīgā elegance
Somijas galvaspilsēta Helsinki, salīdzinot ar Tallinu, ir daudz viendabīgāka un rāmāka, toties Helsinkiem piemīt neuzbāzīga elegance un klusa pašcieņa. Atšķirībā no Igaunijas, kas pēdējos 20 gadus ambiciozi un neatlaidīgi centusies sevi pierādīt kā Eiropas valsti un savu Tallinu padarīt par Ziemeļeiropas metropoli, Somijai un līdz ar to arī Helsinkiem. nevienam nekas nav bijis jāpierāda. Man vienmēr patikuši Helsinki tieši tāpēc, ka šī pilsēta necenšas izdabāt ne modei, ne konjunktūrai.
Mūsdienās, kā paši somi saka, viņu galvaspilsēta ir riteņbraucēju un informācijas tehnoloģiju fanu paradīze. Par šī apgalvojuma patiesumu var pārliecināties uzreiz pēc ierašanās Helsinkos ielās un parkos ir izveidoti riteņbraucēju celiņi, bet pie daudzām ēkām labi pamanāmas velosipēdu novietnes. Savukārt somi ar portatīvajiem datoriem, bezvadu internetu, iPhone un kafijas krūzēm pie galdiņiem brīvdabas kafejnīcās tā jau ir pilsētas klasiskā ainava! Galu galā Somija ir programmatūras «Linux» un pasaulslavenā mobilo sakaru giganta «Nokia» dzimtene. Izmantojot modernās tehnoloģijas, Helsinku iemītnieki izbauda atpūtu kafejnīcās, bet vienlaikus strādā, mācās, lasa ziņu portālu vēstis un e-grāmatas, raksta e-pastus un dzīvojas sociālajos tīklos.
Tūrista acīm raugoties, atklāt Helsinku pievilcību vislabāk iespējams, uzmanību veltot arhitektūrai un pieminekļiem. Iegrimt meditatīvās noskaņās var, apmeklējot Balto baznīcu jeb Helsinku Domu, kas slejas augstu pār pilsētas centru, katoliskajiem dienvideiropiešiem šīs baznīcas iespaidīgās granīta kāpnes šķiet kā grēku nožēlas ceļš, bet visiem citiem lieliska iespēja fotografēt Helsinku ainavu no dažādiem skatupunktiem. Vērts apmeklēt arī uz blakus pakalna uzcelto Uspenskas katedrāli, un, protams, doties uz dzīvojamo ēku gredzenā ieskauto, unikālo Klintsbaznīcu. 20. gadsimta arhitektūras daudzveidība spilgti atklājas vienā no Helsinku dzīvākajām satiksmes artērijām Karla Gustava Mannerheima ielā, kurā atrodas Somijas parlaments, Nacionālais muzejs, opera, pasaulslavenā somu arhitekta Ālvāra Alto projektētā multifunkcionālā halle «Finlandia», modernās mākslas muzejs «Kiasma» un arī Olimpiskais stadions ar vairāk nekā 70 m augsto panorāmas vērošanas torni.
Slavenākais piemineklis Helsinkos, protams, ir piejūras parkā ieslēpušās, sudrabotās stabules veltījums somu komponistam un nācijas pašapziņas stiprinātājam Janam Sibēliusam. Ir vērts nopirkt gan disku ar Sibēliusa slavenās simfoniskā poēmas «Somija» ierakstu, gan skatu kartiņu, kurā redzami Koli kalni, kas komponistu šim skaņdarbam iedvesmojuši, un, mājās aizbraucot, paklausīties kā dabas skaistums pārtapis mūzikā. Tomēr visprecīzāk Helsinku būtība izjūtama pašā pilsētas centrā divās paralēlajās ielās Ziemeļu Esplanāde un Dienvidu Esplanāde. Starp ielām izvietojies parks, kurā uzbūvēta brīvdabas estrāde un bieži skan mūzika. Abās Esplanādēs rindojas mākslas galerijas, dizaina preču veikali un kafejnīcas. Vērts ieiet kādā no tām, lai nogaršotu somu slaveno plātsmaizi ar ogām, no māla krūzes iedzertu zāļu tēju vai no «Iittala» stikla krūzes kafiju un izbaudītu Helsinkos valdošo, mierpilno eleganci. Šajā pilsētā cilvēki savās ikdienas gaitās dodas bez steigas, negrūstas, neklaigā, necenšas izrādīties, nedemonstrē nervozas bailes palikt nepamanīti vai nokavēt. Bet, neraugoties, uz mierīgo dzīves uztveri, vai varbūt tieši tās dēļ, Somija saglabāja ekonomisko stabilitāti pat pēdējās pasaules krīzes gados un lepojas ar to arī patlaban. Protams, nevienu pilsētu nevajag idealizēt, bet, ja gribas pabūt vidē, kurā valda harmoniska atmosfēra, Helsinki ir pareizā izvēle. Reiz mēs ar kolēģi spriedām, cik ilgam laikam gan jāpaiet, lai arī Latvijas iedzīvotāju raksturā un dzīves stilā parādītos tas miers un dziļā, rāmā pašcieņa, kas sastopama uz ziemeļiem no Igaunijas, uz dienvidrietumiem no Lietuvas, respektīvi, kad mūsos iedzīvosies eiropeiskums šī vārda labākajā nozīmē? Sarunā vienojāmies, ka, jo biežāk mūsu valsts iemītnieki brauks uz Ziemeļvalstīm un Rietumeiropu, jo drīzāk eiropeiskais miers un saskarsmes kultūra kļūs arī par Latvijas zīmolu.
Viena diena Stokholmā
Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā Baltijas jūras kruīzs ļauj pabūt no agra rīta līdz pat novakarei. Uzreiz pēc ierašanās Stokholmā, kamēr pilsēta vēl mostas, dodos uz Fjälgattan, Sēderas rajonā, jo tieši mazo Fjälgattan sauc par pilsētas skaistāko ieliņu. Šī apgalvojuma pamatā nav vis apbūve, bet gan skats, kas no ieliņas paveras uz Ziemeļu Venēciju. Šādi Stokholmu dēvēt ir visai pamatoti, jo tā uzbūvēta vietā, kur satiekas Baltijas jūras un Mēlarena ezera ūdeņi, turklāt pilsētā ir 14 salas un vairāk nekā 50 tilti. No Fjälgattan redzams jūras līcis Saltšens un atraktīvais Jūrjordenas rajons, kurā izvietojušies vairāki slaveni muzeji. Bet raugoties vecpilsētas virzienā, labi pamanāms ir Ridarholmenas baznīcas tornis, kura jumta segums atgādina caurspīdīgas mežģīnes.
Stokholma ir skaista pilsēta, tai ir ilgāka un respektablāka vēsture nekā Helsinkiem, laimīgāks liktenis nekā Tallinai kopš dibināšanas 13. gadsimta vidū Ziemeļu Venēcija tikpat kā nav cietusi karos un tāpēc attīstījusies ļoti sistemātiski. Turklāt zviedriskajā mentalitātē veiksmīgi sadzīvo tādas īpašības kā cieņa pret nācijas vēsturisko mantojumu un spēcīga sociālā taisnīguma izjūta, bet tas nodrošina pilsētvides sakopšanu, prasmīgu finanšu līdzekļu izlietojumu un skaidri saskatāmu labklājību.
Kamēr vēroju skatu no Fjälgattan, apkārtējo māju iedzīvotāji pamazām mostas, un ielās parādās sportiski rīta skriešanas entuziasti, suņu saimnieki ar saviem mīluļiem, bet pa atvērtajiem dzīvojamo māju logiem izplatās kafijas smarža.
To, kāda ir rīta Stokholma, var vērot arī aristokrātiskajā Ridarholmenā. Mūsdienās tas ir valsts iestāžu rajons, tāpēc tur var ieraudzīt lietišķā stilā tērptus stokholmiešus steidzamies uz saviem birojiem. Par Stokholmas vēsturi te atgādina piemineklis pilsētas dibinātājam Birgeram Jārlam, pie kura apstāties un, kā mēdz teikt, sasveicināties ir sena viesu tradīcija. No Jārla laukuma eju tālāk uz Taubes terasi, pie pieminekļa 20. gadsimta zviedru dzejniekam un dziesminiekam Ēvertam Taubem, kurš attēlots spēlējam kādu no savām jūrai veltītajām dziesmām. No Taubes terases paveras viena no Stokholmas vizītkartes ainavām Ridarfjerdena ūdeņi un Pilsētas nams. Tā vairāk nekā 100 m augstajā tornī saulē spoži mirdz vēsturiskais Zviedrijas simbols trīs kroņi, kas jau ilgu laiku ir šīs valsts oficiālais ģerbonis.
Un tad ir laiks izstaigāt Gamla Stan jeb vecpilsētu, kamēr to vēl nav piepildījuši ciemiņu pūļi. Vecpilsētā labirintos vijas daudzas šauras, līkumotas ieliņas, no kurām pati mazākā Mårten Trotzig Gränd ir tikai 90 cm plata, turklāt tās garums ir vien 36 pakāpieni. Agrās rīta stundās Gamla Stan grimst klusumā un atgādina arhitektūras muzeju. Vecpilsēta strauji izmainās ap pulksten 10, kad durvis ver suvenīru tirgotavas, mākslas galerijas, konditorejas un veikaliņi. Aicinot ienākt, pie suvenīrbodīšu durvīm parādās grozi ar dažādiem, sīkiem nieciņiem un atklātnīšu stendi, pagalmos smaržo pēc kanēļa un svaigi ceptām maizītēm, bet ielu muzikants spēlē možu melodiju. Visā šajā kolorītajā vidē īpašu vērību pelna mākslas galerijas, kas ļauj ieraudzīt šolaiku zviedru glezniecības jaunumus, kā arī aplūkot interesantās rotaslietas, batikotās šalles, apgleznotus traukus un dažādus lietišķās mākslas izstrādājumus. Praksē pārbaudīts, ka mākslas galerijas un veikalus Stokholmā var droši apmeklēt arī «tikai paskatīties» darbinieki nav uzbāzīgi un katram ienācējam ļauj pašam izlemt, vai iepirkties un ko pirkt. Ar sasveicināšanos gan jārēķinās, bet parasti būs angliskais «good morning» nevis zviedriskais «morgon» un atbildēt var arī latviski. Zviedru valoda vecpilsētas ielās dzirdama reti, jo šis rajons piesaista galvenokārt ceļotājus, kuri Stokholmā sabrauc no visas pasaules.
Mans iemīļotākais veikals ir vikingu suvenīru tirgotava Västerlånggatan ielā. Tas daudz neatpaliek no citur Skandināvijā redzētajiem vikingu muzejiem un piedāvā visdažādākos suvenīrus ar vikingu simboliku, skandināvu rūnu komplektu un pat dažādus rūnu akmeņus, ko aizvest mājās un novietot grāmatplauktā.
Laiks vecpilsētā aizrit nemanot, pulkstenis rāda jau 12 un jāsteidzas uz Zviedrijas karaļa pils laukumu, kur šajā stundā katru dienu notiek karaliskā sardzes maiņa. Izņēmums ir svētdiena, kad sardzes maiņa notiek stundu vēlāk, kad beidzies dievkalpojums Stokholmas Domā. Zviedrijas karaļa pils, kurā mūsdienās atrodas monarha darba telpas un vairāki muzeji, ir pārsteidzoša. Brūnpelēka, ļoti askētiskā ēka, kura uzbūvēta 18. gadsimtā, pēc pils tiešām neizskatās un cilvēku, kuri Stokholmā ir pirmo reiz, sejās, uzzinot, ka, lūk, šī ir karaļa pils, parādās neslēpta neticība: Kas nu tā par pili?! Nevar būt?! Kur grezni rotājumi, barokālas cakas un torņi? Bet tāda nu zviedriem karaļa pils ir, jo gaume un stila izjūta šai tautai patiešām tiecas uz minimālismu. Turpretī karaliskās sardzes maiņa ir krāšņa. Zviedri, kā jau nācija, kas nav piedzīvojusi karu savā zemē gadsimtiem ilgi, militārisma simbolus demonstrē ar mītisku un saviļņojošu spožumu. Tāpēc sardzes maiņa ir muzikāls, militārs, teatralizēts, bet reizē autentisks uzvedums, kas joprojām tiek ieturēts vēsturisko tradīciju garā. (Karaliskā sardze izveidota jau 1521. gadā un ir viens no vecākajiem līdz mūsdienām pastāvošajiem militārajiem formējumiem Eiropā.) Pēcpusdien, pēc karaliskās sardzes maiņas, ir jādodas uz Jūrjordena muzejiem. Tur iespējams aizceļot laikā uz 17. gadsimtu, apmeklējot kuģa Vāsa muzeju. Var arī pabūt 19. gadsimta lauku vidē un paciemoties pie amatniekiem brīvdabas muzejā Skansenā. Savukārt kā rotaļīgs, bezrūpīgs bērns var justies ikviens, dodoties ceļojumā ar karuseļvilcieniņu pa Astridas Lindgrēnes tēlu pasauli, kas mīt muzejā Junibacken.
Sportiskais gars atrakciju parkos
Tipisks Ziemeļvalstu iemītnieks ir sportisks cilvēks, kurš brīvo laiku velta fiziskām aktivitātēm brīvā dabā braukšanai ar laivu, riteņbraukšanai, nūjošanai, peldēšanai un, protams, slēpošanai. Bet, tā kā izteiktāka kļūst urbanizācija, un aizvien vairāk ir cilvēku, kuriem ikdiena paiet lielpilsētas dzīvokļos, birojos un tirdzniecības centros, tad bērnu pieradināšanai pie sportiska dzīvesveida noder atrakciju parki.
Ieejot pa visā Eiropā slavenā Tamperes atrakciju parka Särkanniemi vārtiem, uzmanību piesaista sportisks pasākums braukšana ar laivu pa atrakciju parkā ierīkotu upi. Ar to var sākt! Un pēc tam var doties uz vēl nākamo laivu, pēc tam uz šūpolēm «Vikingu laiva», tad uz karuseli gigantiska delfīna veidolā, un tad uz amerikāņu kalniņu līdzinieku, un pēc tam uz ķēžu karuseli Pat sēne izrādās karuselis! Särkanniemi atrakcijas ir piemērotas cilvēkiem, kā mēdz teikt, vecumā no gada līdz 100 gadiem. Līdzās sportiskajām izklaidēm, te ir arī izglītošanās iespējas var noskatīties delfīnu izrādi, apmeklēt akvāriju, planetāriju un pat modernās mākslas muzeju. Kad es uzbraucu 168 m augstajā skatu tornī, apkārt paveroties šķiet, pat pussalai, uz kuras uzbūvēts atrakciju parks, un mākoņiem debesīs ir karuseļa forma . Bet apkārtne ir tipiski somiska ezeri, ezeri Särkanniemi pussalu apskalo plašais Nesijervs, bet cauri Tamperes centram plūst upe, kas to savieno ar ne mazāk iespaidīgo Pihajervu. 20. gadsimta otrās puses apbūve pa vidu starp abiem ezeriem tiek dēvēta par spēļu klucīšiem, bet tajā paslēpusies īsta pērle bibliotēkas komplekss Metso, kas pieaugušos ieintriģē ar neparasto arhitektūru un Akmeņu muzeja ekspozīciju, bet bērnus ar iespēju satikt slaveno Muminu ģimeni.
Lai nokļūtu ūdens atrakciju parkā Serena, jālīkumo pa celiņiem mežainā apvidū, kas plešas uz ziemeļiem no Helsinkiem. Tāpat kā Särkanniemi, arī Serena atrodas vidē, kas ir tipiska Somijai. Ezeru gan te nav, bet ir iespaidīgi, pelēki akmeņi, ar zāli noaugušas klintis un bērzi. Pilsētu civilizācija te nav jūtama, bet par mūsu laikmeta dinamiku atgādina vien lidmašīnas, kas lido zemu pār ūdens atrakciju parku uz netālo Helsinku-Vantā lidostu vai prom no tās. Ekstrēmākas un rāmākas ūdens atrakcijas, āra baseins un arī baseins zem jumta, sauļošanās uz pelēkiem akmeņiem ūdens atrakciju parka pagalmā, klintī izveidotas tropiskas kafejnīcas apmeklējums tāda ir Serena. Vieta, par ko somi tajā pat katrs peldētnepratējs kļūst par aizrautīgu ūdensatrakciju cienītāju!
Saulriets uz jūras un salas
Manā kafijas tasē atspīd rietošas saules stari, kas zeltaini rudu iekrāsojuši debesu malu un jūru. Es stāvu uz prāmja klāja un kopā ar vēl desmitiem ceļabiedru vēroju liesmu krāsas sauli, tai aizvien dziļāk slīdot jūrā. Saulriets, atrodoties uz prāmja Baltijas jūras vidū, izskatās daudz iespaidīgāk, nekā vērojot to uz sauszemes, jo uz ūdens fona gaismēnu spēle un krāsu kontrasti apkārtējā ainavā saskatāmi daudz spilgtāk. Vienu mirkli pelēkās, akmeņainās salas vizmo zeltītā gaismā, bet jau nākamajā mirklī saule nogrimst jūrā, un pasauli aiz prāmja margām ietin necaurskatāma tumsa. Paiet laiks, līdz tumsu pāršķeļ zvaigžņu mirdzēšana, un vēl pēc brīža pie debesīm ieraugāms arī mēness, kura sudrabotā gaisma mazajām, akmeņainajām salām piešķir sirreālu noskaņu, atsaucot atmiņā zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas prozā ievītās skandināvu teikas. Un prāmis slīd pa jūras viļņiem, lēni jo lēni, ļaujot izbaudīt gleznaino ainavu.
Tieši braucot ar iespaidīga lieluma kuģiem, kurus ierasts dēvēt par prāmjiem, Baltijas jūras ainavas poēzija atklājas vislabāk. Terminoloģiskais skaidrojums vārdam «prāmis» gan ir diskutabls sacīt prāmis, nevis kuģis esot pareizi tāpēc, ka tas brauc pa noteiktu maršrutu no vienas pilsētas uz otru. Lai nu būtu prāmis. Bet patiesībā šie peldošie giganti, kas nodrošina satiksmi starp piekrastes pilsētām, ir daudzstāvu viesnīcas ar veikaliem, deju zālēm, restorāniem
Un atklātiem klājiem, no kuriem var priecāties par jūras ainavu, ja taupība likusi ceļojumam izvēlēties kajīti bez loga. Ja gadījies būt devīgākam pret sevi, un kajītei ir logs, tad panorāmas vērošana nodrošināta, pat nepieceļoties no dīvāna.
Somi, brīvdabas atpūtas un klusuma cienītāji, daudzas akmeņainās salas savas valsts piekrastē apbūvējuši ar sarkanbrūnām koka vasaras mājām, liekot Latvijas ceļotājiem domāt par to, kā gan īsti paiet atvaļinājums askētiskā vasarnīcā uz pelēkiem akmeņiem, kam visapkārt ūdens, turklāt, kas latvieša prātam ir visneaptveramākais, nav pat sava sakņu un puķu dārza, kurā parakņāties! Bet somus tas neuztrauc. Viņi, sākoties brīvdienām, kāpj savās jahtās un motorlaivās, vai arī izmanto sabiedrisko transportu kuģīšus, kas regulāri kursē piekrastē, un, mūsdienu civilizāciju paņemot līdzi vien mobilā tālruņa veidā, dodas katrs uz savu salu, kur gaida ilgotā pasaule privātā vasarnīca.
Tajā iederas arī sauna. Somu valodā ir īpašs vārds mökki, kas nozīmē vasaras mītni pie ūdeņiem. Kā reiz sacīja kāds somu papīra ražošanas uzņēmuma menedžeris, tikai uz akmeņainas salas, savā mökki ar saunu, prom no burzmas un bez nepieciešamības skatīties pulkstenī, ir iespējams pilnvērtīgi atpūsties. Vasaras mājas ārēji ir ļoti līdzīgas gan vienkāršās arhitektūras, gan sarkanbrūnās krāsas ziņā. Pastāv dažādas versijas par to, kāpēc visā Skandināvijā ir daudzi jo daudzi simti sarkanbrūnu koka māju, viena no versijām vēsta, ka mājas savulaik krāsotas ar krāsu, kurai piejaukta rūda, cita versija ir, ka izvēlēts tonis, ko vislabāk var pamanīt miglā, tomēr rezultāts ir arī estētiski veiksmīgs pelēkie akmeņi un uz tām uzbūvētās sarkanbrūnās vasarnīcas veido pievilcīgu krāsu kontrastu. Savukārt tieksme ar savu māju atšķirties un izcelties uz kaimiņu fona, lai demonstrētu savu sociālo statusu un finansiālos panākumus, šī reģiona iedzīvotājiem vienkārši nav raksturīga. Pie prāmjiem, kas kursē tuvu salām, somi pieraduši pat bērnus neredz ziņkārīgi pētām garāmbraucošos milzeņus. Savukārt mani Latvijas ceļabiedri gan aizrautīgi pēta un fotogrāfijās iemūžina neparasto Baltijas jūras ainavu, kas krasi atšķiras no mūsu valsts plašajām balto smilšu pludmalēm un piejūras pļavām. Helsinku pievārtē esošās salas apbūvētas ne tikai ar vasaras mājām. Piecas no tām ir pazīstamas pasaules mērogā, jo tajās izvietojies UNESCO Pasaules
mantojuma sarakstā iekļautais Suomenlinnas cietokšņa komplekss. Savukārt Korkeasāri salā iekārtots zooloģiskais dārzs. Ziemeļvalstu iemītnieku kaislību pret vasaras mājām pie ūdeņiem var pamanīt arī Zviedrijas piekrastē, tuvojoties Stokholmai. Vairāku stundu garumā prāmis kuģo garām lielākām un mazākām salām pa īstiem ūdensceļu labirintiem Stokholmas austrumos atrodas apmēram 24 000 salu. Uz tām gan augu valsts ir bagātīgāka nekā uz Somijas salām, bet atpūtas stils tas pats klusumā, bezrūpībā, askētiskā vasarnīcā, ūdens malā. Slavenāko Stokholmas arhipelāga salu vidū ir Vaksholma, kas lepojas ar cietoksni, kurā tagad iekārots militārās vēstures muzejs, Ūte kādreizējā dzelzs rūdas raktuvju, tagadēja kūrorta sala, un, protams, burātāju iecienītā Sandhamna. Burāšana ir daudzu zviedru kaislība, un viņi par sevi mēdz teikt, ka jahta ir pat svarīgāka par automašīnu, vai vismaz, tik pat svarīga. Likumsakarīgi, visai iespaidīgs ir skats, kas Stokholmas piekrastē paveras ik vasaru piektdienas novakarēs, kad pilsētas iemītnieki ar savām jahtām, zem baltām, vēja piepūstām burām brauc uz salu vasarnīcām!
Prāmja vides rituāli
Baltijas jūras kruīzā vakari, naktis un rīti paiet uz prāmjiem, iemiegot sapņos ieaijā Baltijas jūras viļņu šūpošanās, bet nomoda stundās iespējams izbaudīt prāmju piedāvātos izklaides pasākumus.
Labi pamanāms, ka prāmji iekārtoti tā, lai kajītēs pasažieriem gribētos pavadīt vienīgi miegam vajadzīgo laika minimumu, jo ar īpašu plašumu tās nevar lepoties, toties ārpuskajīšu dzīve ir daudzveidīga, un izklaides telpu interjers spožs. Vakarus uz prāmja var pavadīt, atbilstoši skandināvu rituālam. Vispirms vakariņas tā dēvētā zviedru galda restorānā, kas piedāvā dzīres gardēžiem, ļaujot nobaudīt gan Ziemeļvalstu virtuvei raksturīgās zivis, gan gaļas ēdienus, uzkodas un saldos plašā izvēlē, pēc tam kāda dzēriena glāze bārā, tad došanās skatīties muzikālā šova programmu lielākajā izklaides zālē un pēc tam vakara noslēgums, metoties straujā dejā vai arī dziedot karaoke savas iemīļotākās dziesmas. Mums, Latvijas ceļotājiem, ir izvēle, vai izbaudīt prāmju dzīvi, saskaņā ar šo rituālu, vai ar vispirms pavadīt pāris stundas uz klāja, vērojot ostas atstāšanu, vakariņas izlaist, bet pēc tam tomēr kopā ar skandināviem nokļūt deju un karaoke valdzinājuma varā.
Mūzikai uz prāmjiem ir atvēlēta nozīmīga vieta. Ņemot vērā, ka uz daudzstāvu peldošajām viesnīcām ir daudzas, dziesmām un dejām paredzētas zāles, tad, pārvietojoties no vienas uz nākamo, iespējams dzirdēt gan klasisko ballīšu mūziku, gan disko ritmus, gan ģitāras spēli un dziesmas, ko izpilda tā dēvētie prāmju trubadūri. Tieši pie trubadūra vērts apstāties, ar kafijas krūzi vai kokteiļa glāzi apsēsties pie iluminatora un nesteigties tālāk, jo trubadūrs zviedru un somu dziesmās izdzied to poētisko, relaksējošo burvību, kas ir izjūtama vienīgi uz Baltijas jūras prāmjiem.
Ja noskaņojums pragmatiskāks, tad var apmeklēt kādu no prāmja veikaliņiem, kur iespējams nopirkt Ziemeļvalstu materiālās kultūras simbolus. Lai arī cenas nav zemas, ērtā preču pārskatāmība mudina vērt vaļā maku. Man ir gadījies krist iepirkšanās kārdinājumā, ieraugot lietas ar slavenajām somu dizaina zīmola «Marimekko» sarkanajām puķēm. Bet tās prāmja veikalos noteikti nav pamanāmākās, jo te gan praktiski pielietojamos suvenīros, gan vienkārši vizuāli baudāmos nieciņos dominē visu Ziemeļvalstu simbols ziemeļbrieža tēls. Pat Zviedrijas suvenīrs no koka gatavotais, sarkani krāsotais Dalarnas zirgs ir atkāpies ziemeļbriežu vairākuma priekšā. Tas ir visai paradoksāli, jo brīvā dabā ziemeļbrieži jeb kā somi viņus sauc poro, sastopami vien Somijas un Skandināvijas pussalas pašos ziemeļos. Iespējams, ziemeļbrieža popularitātes pamatā ir tas, ka poro iemieso slaveno Skandināvijas un Somijas iemītnieku sīkstumu. Tāpēc ikvienam ceļotājam, kuram šis dzīvnieks šķiet pievilcīgs, prāmja suvenīru veikala preču klāsts ļaus nokomplektēt apģērbu, aksesuārus, traukus un interjera elementus vienā saskanīgā stilā ar ziemeļbriežiem. Bet Ziemeļvalstu materiālās kultūras izgaršošanai vārda tiešā nozīmē der pārtikas veikaliņā piedāvātais slavenais zviedru lāceņu džems un ne mazāk slavenais somu lāceņu liķieris «Lakka».
Pēc iepirkšanās, ap pusnakti vērts doties uz kādu no deju zālēm, lai izmēģināt savu prasmi unikālajā dejā somu tango, kas tiek dēvēta par nācijas identitātes zīmi un kam par godu tiek rīkoti īpaši festivāli. Ja nav vēlēšanās dejot, var paklausīties mūziku somu tango tiek dejots, skanot dziesmām, kas ir smeldzīgākas un melodiskākas par vienu otru populāru šlāgeri.
Atbraucot mājās no Baltijas jūras kruīza, ir daudz skaistu emociju un patīkamu iespaidu, kā arī patīkama relaksācijas izjūta. Un arī vēlēšanās atgriezties trijās Ziemeļvalstīs, lai ielūkotos aiz to galvaspilsētu priekškara un apciemotu arī kādu no Baltijas jūras viļņu apskaloto, akmeņaino salu arhipelāgiem.
Nāra Saliņa