Maijā pagāja 50 gadi kopš pasaules augstākā kalna Everesta virsotni Himalaju augstienē sasniedza un no tās atgriezās pirmie cilvēki jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un šerpa Tenzings Norgajs. Atzīmējot šo jubileju, ap desmit alpīnistu grupu un arī atsevišķi kāpēji veica dažādu grūtības pakāpju pārgājienus.
Arī es kā World Ekspedition vienas kalnā kāpēju grupas dalībnieks devos uz Everesta bāzes nometni un tās tuvumā atrodošos Kalapatar 5660 metru augsto virsotni.
Šādās ekspedīcijās ir zināmas egoisma izpausmes, personīgu sasniegumu intereses un arī daudz romantisma klāt jūsmot par dabu, neaptveramo skaistumu kalnos. Nepiederu gan pie tiem, kas sasnieguši augstākās virsotnes esmu uzkāpis līdz 6500 metriem. Ja grib doties augstāk par 8000 metriem, pirms tam ir vajadzīga milzīga fiziska, psihiska un arī finansiāla sagatavošanās Nepālas valdība par atļauju kāpt augstākajā virsotnē Everestā prasa 50 000 dolāru.
Kalnos sastopami dažādi ļaudis, un viņu vidū ir arī jauni studenti, kas kāpj vieni paši, bez pavadoņiem un mantu nesējiem. Tas nav briesmīgi grūti. Ja es būtu vēl studenta gados, arī būtu rīkojies tāpat. Un tad var iztikt ar diezgan nelielu naudu pats lētākais veids, kā nokļūt Katmandu, ir iesēsties autobusā, kas no Londonas aizvedīs uz Nepālas galvaspilsētu.
Mūsu grupas vadītājs bija slavenā Edmunda Hilarija dēls Pēteris Hilarijs. Visas desmit grupas pēc divarpus nedēļu gājuma satikās budistu klosterī. Bijām nogājuši apmēram 200 kilometrus jeb dienā vidēji 12 15 kilometrus pa takām un kalnu nogāzēm. Mūsu budžets bija viduvējs, neieskaitot braucienu, trīs nedēļas kalnos katram izmaksāja apmēram 750 angļu mārciņu. Daļu pārtikas arī paši paņēmām līdzi žāvētus augļus, riekstus, šokolādi. Galvenā pārtika man bija vārīti kartupeļi, pupiņas, no rītiem auzu putra.
Grupā bijām 12 cilvēki un vēl astoņi šerpu nesēji. Viņi stiepa virtuves piederumus, mūsu teltis, līdz 50 kilogramiem smagu kravu katrs. Mēs paši nesām ap 25 kilogramu smagas somas. Šerpas ir ārkārtīgi stipri puiši, un viņu vidū bija arī viena meitene, apbrīnojami, ka viņa spēja tikpat daudz raugies vien, kā ar smago nastu pārvietojas augšup lejup pa stāvajām nogāzēm. Drusku neērti, ka viena maza šerpu meitene, nesdama divreiz smagāku somu, smaidīdama paiet garām mums, tādiem it kā stipriem Rietumu vīriem!
Kalnos gājēji ļoti slavē šerpu tautu. "Šerpas" nozīmē "austrumu tauta", t. i., nākuši no austrumu Tibetas un ap 15. gadsimta vidu migrējuši uz dienvidiem Nepālu. Tā ir iecienīta kā pavadoņi. Ar lielisku humora izjūtu, uzticami. Daudziem rietumniekiem viņi arī iedveš mieru, iespējams, vairāk ticot nenovēršamajam un nemokoties kā rietumnieki ar visādiem dvēseli plosošiem jautājumiem par visa notiekošā cēlonību.
Taši un Džudi Tenzingi savā grāmatā Tenzing and the Sherpas of Everest raksta par šerpu fizioloģiskajām īpatnībām, kas gadu tūkstošu gaitā ir kļuvušas atbilstīgas augstkalnu dzīves prasībām. Šerpas ilgstoši var darboties virs 5000 metru augstuma, bet jūras līmeņa iedzīvotājiem jau pēc neilga laika sākas dažādi fiziski un garīgi deģeneratīvi procesi. Šerpas ieelpojot vairāk skābekļa, viņu sirds labā puse nepalielinoties augstkalnu apstākļos, hemoglobīna koncentrācija asinīs esot lielāka un arī bagātāks muskuļu kapilāru tīkls. Viņi kalnos guļ labāk un nezaudē svaru kā jūras līmeņa cilvēki, šerpas retāk piemeklē kalnu slimība plaušu un smadzeņu tūska. Kalnu slimība izpaužas galvassāpēs, bezmiegā, apetītes zudumā, ja tā piemeklē vēl nopietnāk, tad jau naktīs ir pagrūti elpot. Tāpēc teltīs guļ pa diviem kopā. Ja viens gulētājs mana, ka otrs sāk dikti krākt un šņākt, viņš jāmodina, jo sāk aiztūkt elpvadi un tā var pat nosmakt. Dienā tā parasti nenotiek, jo tad ir pietiekami ātra asinsrite un tā neļauj izveidoties tūskai. Smadzeņu tūska saistās ar dezorientāciju, kad cilvēks gatavs pieņemt nesakarīgus un pārgalvīgus lēmumus. Viņš sāk streipuļot un beigās vairs nespēj paiet.
Skābekļa trūkumu sāku just 5000 metru augstumā. Sāpēja galva, un negribējās ēst, bet mana elpošana nebija kritiskā stāvoklī.
Augstāk par 5500 metriem jau ik pēc pāris soļiem bija jāapstājas, lai ieelpotu pietiekami skābekļa. Dienā gaiss sasila līdz +20 grādiem, naktī reizēm bija pat 20. Šerpas pie tādām temperatūras maiņām ir pieraduši. Mēs, kolīdz saule rietēja, sākām steigšus saģērbties, bet šerpas nelikās par to zinis. Turklāt mēs pēc gājiena kādu brīdi mierīgi sēdējām, kamēr atpūtāmies, bet viņi, apmetnes vietā tikuši, uzreiz dziedāja, līksmojās, spēlēja bumbu spēles.
Ģimenē turīgo šerpu prioritāte ir bērnus sūtīt privātskolās. Un tas ir jauks skats ieraudzīt pa kalnu takām pretī nākam bērniņus privātskolu formās: baltos kreklos, kaklasaitēs.
Šerpu tautas ticība ir budisms, bet viņi nav fanātiski un dogmatiski, piemēram, viņi neiebilst, ja tūristi ieiet budistu lūgšanu vietās rituālu laikā. Viņiem nav nekas pretim, ka ļaudis kāpj kalnos, kur, pēc viņu ieskata, dzīvo dievības. Agrāk šerpas nav kāpuši kalnos, domājot, kamdēļ gan to darīt, ja var apiet apkārt.
Šerpas, kas nopelnījuši naudu, kā pirmo prestiža pirkumu iegādājas jakus vismaz trīs, bet vēl labāk sešus. Jaki ir lieli, izcili skaisti dzīvnieki, agri pieradināti pie smagajām nastām. Bet ja nastu nesējam gadās ceļā cilvēks, jaks iet taisni uz priekšu, šo šķērsli neievērodams. Dzīvnieks nevienam neuzbrūk, bet, ja aizņemat taku un viņu kavējat, jaks jūs vienkārši pabīdīs nost. Ar to laikus jārēķinās un jāatkāpjas ne jau uz kraujas malas, bet gan uz klints sienas pusi! Jo lielā krava jaka mugurā var nogrūst no takas, un tādi gadījumi patiešām ir bijuši. Grupas vadītājs, brīdinādams mūs, izstāstīja gadījumu par tūrista cīņu ar jaku uz tilta. Tūrists uz tā uzgājis pirmais, un uz 50 metru garā tilta ticis jau līdz pusei, kad jaks ar savu saimnieku sācis virzīties pretī. Cilvēkam būtu bijis jāiet atpakaļ, bet viņš to nav darījis. Jaks nostūmis viņu nost, un vīrietis uz brīdi palicis karājamies tilta malā, un aiz dusmām palauzis jakam asti. Dzīvnieks samulsis, paklupis, pārlauzis kāju. Eiropas tūristu par šo nodarījumu apcietināja, un viņam bija jānopērk jauns jaks savainotā dzīvnieka vietā.
Zemākās vietās nastu nesējas ir kalnu govis, augstāk jaki, un tie strādā līdz 5000 metru augstumam. Vairāki jaki tā šerpam ir liela bagātība. Nākamais īpašums maza no akmeņiem būvēta viesnīciņa, vietējie cer, ka pelnīs naudu ar tūristu izmitināšanu. Bet tagad to motelīšu jau par daudz sabūvēts, un lielākoties tie ir tukši. Mums ieteica tajos neiet, lai nedabūnam vēdergraizes, jo daudzi rietumnieki nav pieraduši pie vietējiem ēdieniem. Kad tiek augstāk kalnos, vēdersāpes gandrīz vienmēr pāriet, jo tur ir stipri mazāk mikroorganismu.
Šerpas, kas nāca mums par pavadoņiem, gatavoja maltītes uz petrolejas plītiņām, ko nesām līdzi. Saudzēdami vidi, mēs nevienu koka gabalu kalnos nesadedzinājām.
Dzīvojām tikai teltīs. Vairākus ceļabiedrus mocīja doma, ka dikti gribas tikt siltā dušā, jo kalnos visa mazgāšanās bija reizi dienā noskalot seju un rokas mazā bļodiņā un vēl izlīdzēties ar līdzpaņemtajām mitrajām salvetēm. Daži pamanījās bļodiņā arī kājas nomazgāt, bet gudrākie kājas nemazgāja. Ir tāds interesants atklājums kalnos kājas ir veselīgākas, ja tās nemazgā. Jo tādējādi nenoskalo no ādas saprofītus, kas cīnās ar sēnītēm. Jau pēc pāris nedēļām rodas līdzsvars starp sēnītēm un to apkarojošiem mikroorganismiem. Otrs izskaidrojums kalnos kāpjot, ir ļoti aktīva asinsrite, un tādēļ arī āda ir veselīgāka.
Šerpas vispār nemazgājas. Un cilvēkam, kurš par to brīnās, var atgādināt ja atrodaties Romā, dariet kā romieši; ja esat pie šerpām, mācieties no viņiem.
Šerpas, būdami ar lielisku humora izjūtu, smejas par dzīves situācijām un par rietumniekiem, kuri arī kalnos mēģina būt pārāk rietumnieciski, piemēram, ja sievietes rītos mēģina dikti spoguļoties un pucēties. Protams, aizsargrēms pret sauli gan jāuzziež sejai un higiēniskai lūpu pomādei jābūt kabatā, lai ik pa brīdim to uzziestu.
No 12 cilvēku grupas līdz galamērķim neaizgāja četri, pietrūka spēka. Divi apstājās jau pie 4000 metriem viena meitene jutās piekususi un nevesela un draugs palika kopā ar viņu.
Grupā bija pāris stipri kāpēji, kas gāja ļoti ātri augšā, un nebūt ne tie jaunākie, vīri pāri piecdesmit, gan ar augstkalnu treniņu pieredzi.
Viņi bija pilnīgi nesmēķētāji un nedzērāji.
Jānis Priedkalns