Viens no iecienītākajiem tā sauktajiem tējas namu trekingiem jeb pārgājieniem pasaules augstākajos Himalaju kalnos Nepālā ir Džomsoma treks. Par to stāsta firmas "Baltijas Datu nams" direktors KASPARS ULSTS.
Kāds sakars pārgājienam ar tēju?
Kas ir šie tējas namu pārgājieni?
Tie ir tādi maršruti, kuros var doties, pat speciāli nepētot kartes un neplānojot pārgājiena stundas, jo labi zināms, ka ik pa laikam būs sastopami tā saucamie tējas namiņi, kuros varēs gan paēst, gan dažā labā arī pārnakšņot. Parasti no viena tējas namiņa līdz otram nav vairāk kā pāris stundas gājiena, lai gan vientuļākās aizās iznāk iet pat pusi dienas.
Vai nevar nomaldīties?
Tas nav īsti iespējams: ir viens ceļš gar upi, bet apkārt 8000 metru augsti kalni. Ja arī gadās kāda sānu noeja, tad uz tās ir norādes angļu valodā. Džomsoma pārgājiens sākas tajā pašā vietā, kur klasiskais trekings un kura galamērķis ir Annapurnas ledājs. Džomsoma taka savukārt iet uz Poon Hill kalnu pāreju. Pie tās, Gorepani ciemā parasti visi gājēji pēc pirmās dienas arī apmetas, lai nākamajā rītā jau ap trijiem celtos un lukturīšiem rokās dotos uz Poon Hill virsotni sagaidīt saullēktu. Tālāk taka noved līdz Kaligandaki upes ielejai un vijas gar upi augšup līdz pat Džomsoma ciemam kopumā tas ir piecu dienu gājiens, ko aprakstījis arī Moriss Ercogs savā slavenajā grāmatā par pirmo uzkāpienu Annapurnā. Augstuma starpība kopumā it kā nav liela, taču jau pirmajā dienā jāveic pamatīgs 1725 augstuma metru uzkāpiens, tad atkal tikpat uz leju un tad atkal divi kilometri uz augšu. Tiesa, nekāda īpaša aklimatizācija nav nepieciešama. Nonākot Džomsomā, turpmākajam ceļam ir vairāki varianti. Vai nu doties atpakaļ pa to pašu ceļu, vai apmēram 30 dienas iet apkārt visam Annapurnas kalnu masīvam, vai arī lidot projām no nelielās Džomsomas lidostas. Mēs turpinājām pārgājienu, virzoties uz Tibetas pusi līdz pat Višnas un Jvala Mai budistu tempļiem, tad atgriezāmies Džomsomā, kur mūs jau gaidīja lidmašīna.
Kāds bija jūsu gājiena ritms?
Klasisks. Iet sākām ap deviņiem rītā, beidzām ap četriem pieciem pēcpusdienā. Protams, uz takas nebijām vienīgie. Tur var sastapt ļaudis no visas pasaules un tā ir neparasta publika. Vismaz puse ir tā sauktie kosmopolīti, pasaules klaidoņi, kas lielākoties iet pa vienam vai diviem. Tējas namiņa ēdamzālē parasti ir liels kvadrātisks galds, gar kura malām ir piesista un līdz pat grīdai nokarājas bieza sega. Zem galda tiek kurināta krāsniņa. Vakaros, kad ir diezgan vēsi, visi tās nakts iemītnieki sasēžas ap galdu, pabāž kājas zem segas, sildās un uzsāk sarunas. Tur tad arī var lieliski iepazīties ar pārējiem gājējiem. Tikpat kā nav organizētu tūristu grupu, toties daudz brīvo klaidoņu, kuru stāsti skan apmēram tā: pagājušogad pametu Vāciju, lai dotos uz Indiju, kur nodzīvoju trīs mēnešus, tad apmeklēju Tadžikistānu, nu esmu Nepālā, kur palikšu kādu mēnesi, tad lidošu uz Jaunzēlandi, kur sameklēšu kādu darbu, nopelnīšu naudu, lai pēc kāda pusgada atkal dotos tālāk... Dažs ceļotājs iegrimis līdzpaņemtā biezā grāmatā, cits var būt vienkārši meditē. Vakari ir tumši un ārpus tējas namiņiem tāpat jau nav kur iet apkārt ir tikai kalni
Arī kalnos ir intereses
Latvieša mentalitātei gan laikam nav pieņemama šāda veida klaidonība?
Gan jau kāds kaut kur klīst... Klaidonība varētu būt vairāk asinīs tām tautām, kas apdzīvo plašākas teritorijas un kas pašas bijušas aktīvākas jaunu zemju apgūšanā, piemēram, amerikāņi, vācieši, briti, austrālieši. Līdz Nepālai nokļūt nav lēts prieks, bet daudzi Rietumu pasaules cilvēki uz turieni dodas ne tikai kalnu un skaistās dabas dēļ, bet arī tāpēc, ka Nepālā var justies ļoti brīvi un droši. Nepālā nevalda reliģisks fundamentālisms, tūrisms ir gandrīz vienīgais valsts ienākumu avots. Par tūrista maciņu Nepālā vietējie necīnās tik agresīvi, kā Indijā vai vienā otrā arābu valsti, taču savas īpatnības ir arī tur. Piemēram, ielidojot ar lidmašīnu valsts galvaspilsētā Katmandu, jau iepriekš bijām parūpējušies par naktsmājām un zinājām, ka mūs lidostā sagaidīs. Varat iedomāties mūsu pārsteigumu, redzot uzreiz vairākus cilvēkus dažādos sagaidītāju pūļa stūros ar uzrakstiem "Mr Ulsts" rokā. Vēlāk sapratām, ka tur lidostā ir tāda kārtība: kā viens izvelk kaut kādu uzrakstu, tā kāds cits nošpiko un uz savas tāfelītes fiksi uzraksta to pašu. Tā arī līdz pat šai dienai nezinu, vai nokļuvām pie tā viesnīcnieka, kas bija iepriekš sarunāts... Arī ar nesējiem kalnos jābūt uzmanīgiem. Tie dalās vienkāršos nesējos, kas zina dažas frāzes angliski un tikai nes, un gidos, kas arī kaut ko var pastāstīt un ieteikt. Pilnīgi skaidrs gan ir viens: ja arī gids kaut ko iesaka, tad viņam tur noteikti ir sava interese, savs procentiņš labuma. Var gadīties, ka nesējs pusceļā pēkšņi noliek mantas un pārprasa, par cik tad īsti bijis nolīgts, un rāda izbrīnītu seju, kad nosauc norunāto summu, sak, laikam nebiju sākumā lāgā sadzirdējis, un prasa vairāk... Šādos gadījumos nekas cits neatliek kā piekāpties, jo bieži no nesēja ir atkarīgs, vai laikus paspēsi noteiktā vietā, piemēram, uz lidmašīnu, bet, lai atrastu citus nesējus, kalnos varbūt vajadzēs vairākas dienas. Mēs bijām nolīguši vienu nesēju un tas mums izmaksāja kādus piecus latus dienā.
Himalaju "Hilton" viesnīca...
Vai ar tamlīdzīgām viltībām jāsastopas arī tējas namiņos?
Nu, mēs vienu nakti pārlaidām namā, kas lepni bija nosaukts pieczvaigžņu viesnīcu tīkla "Hilton" vārdā... Tā bija divstāvu mūra ēka ar šķirbainām durvīm un koka dēļu gultām. Gulēšana notiek savos guļammaisos, pie tam ieteicams galvā atstāt cepuri, jo naktis ir diezgan vēsas. Tā ka namu nosaukumiem kalnos nav nekādas nozīmes. Par servisu gan negribētos sūdzēties, pat apbrīnoju nepāliešus, ka pat necilā būdiņā vairāku kilometru augstumā vienmēr sastopams labs alus un "Coca - Cola", ko uz turieni vairākas dienas uz muguras stiepj nesēji. Turklāt dzeramais ir stikla pudelēs. Izlietotās pudeles vispirms sakrauj kā malku grēdā un pēc tam stiepj lejā, lai tās no jauna tiktu uzpildītas. Pieejams ļoti labs "Tuborg" alus un īsta "Coca Cola", tikai daudz saldāka nekā pie mums sastopamā. Šāds salds, kalorijām bagāts dzēriens ir ļoti labs dienas beigās pēc nogurdinoša kāpiena. Vēl tur pilsētiņās dabūjams tāds interesants dzēriens kā vietējais brendijs. Šo biznesu te uzsācis kāds nepālietis, kurš kādu laiku dzīvojis Rietumos. Pēc garšas šis dzēriens atgādināja visīstāko kandžu. To varēja nopirkt necilos veikaliņos parasti apkvēpušā istabiņā, kur uz dēļa plaukta sarindotas mazas pudelītes ar parasta rūtiņu papīra etiķetēm, uz kurām ar lodīšu pildspalvu uzšņāpts brendija nosaukums. Vismaz godīgi... Mēs, protams, šis pudelītes pirkām lai izbaudītu eksotiku, kaut gan pats dzēriens lielu uzticību neviesa.
Varbūt šāda pieeja alkohola tirdzniecībai ir tikai tāds mārketinga, uz Rietumu tūristiem orientēts triks?
Nedomāju vis. Nepālieši vienkārši tā uztver dzīvi.
Tomātu zupa no kečupa
Kalnos jūs gājāt no namiņa uz namiņu, tāpēc laikam pārtika nebija jānes līdzi.
Jā. Tējas namiņā visbiežāk pasūtīju tomātu zupu, kas bija vienmēr un visur ļoti garšīga, taču, manuprāt, vārīta no parasta kečupa. Vēl varēja nobaudīt nepāliešu tradicionālo rīsu ēdienu ar gaļas mērci Dal - Bhat, ļoti garšīgus steikus. Tā ka pašam konservus stiept līdzi nav nekādas jēgas, ja nu vienīgi kāds baidās saķert kādu slimību. Patiesi, uz Nepālu būtu jāņem līdzi joda tabletes ja nu patiešam ir tā, ka nevar nopirkt dzeramo ūdeni un pieejams ir tikai nevārīts ūdens, tad vērts to dezinficēt pretējā gadījumā ātri vien var iedzīvoties dizentērijā. Ūdeni ēstuves saimnieki parasti pasmeļ no strauta, kas tek cauri ciemam. It kā jau ūdens liekas diezgan tīrs, reizēm pat šķiet, ka tas nāk no ledāja vai pazemes avota. Tikai nākamajā dienā, ejot tālāk kalnā augšup, atklājas, ka šis pats strauts tek cauri nākamajam ciematam un vēl nākamajam, un nākamajam. Un ja vēl mēs zinām, ka austrumnieki neizmanto papīru, bet apskalojas ar ūdeni, tad labi varam iedomāties... Tāpēc vienmēr jāraugās, lai tējas ūdens būtu uzvārīts. Ūdeni bieži mēdz tikai uzsildīt, jo kalnos malka ir dārga, to taupa un tā jānes augšā no ielejas. Ja uz viesnīciņas fasādes ir liels uzraksts "Hot shower" (karsta duša angliski), tad varat būt pilnīgi drošs, ka tas nav neka cits, kā melna, pa dienu uz jumta saulē sasilusi muca ar ūdeni, kas ātri jāizmanto, kamēr ūdens vēl nav atdzisis.
Patiesībā tas, ar ko Nepālā jāsastopas kalnu tūristam, nav nekas traks tā ir nepāliešu dzīve un savdabības, kurās uz laiku jāiejūtas un jābauda. Vienkārši jābauda.
Artis Drēziņš