Nepāla – atgriežoties nākotnē

Katram sava zeme

Gandrīz katrs no mums uz zemeslodes atradīs vietas, kurās vēlāk rodas iespēja atgriezties vēlreiz un vēlreiz... Tās sajūtas, kas pārņem pirmajā tikšanās reizē, ir kā pagātnes atmiņas, kuras liek saprast, ka reiz jau te esi bijis...
Nepāla un Himalaju kalni ne vienam vien latvietim ir zeme, kurā var justies kā mājās. No ģeogrāfiskā viedokļa Nepāla zemeslodes mērogā atrodas ārkārtīgi interesantā un pateicīgā vietā. Nav nevienas citas valsts, kuras teritorijā būtu tik lielas augstuma starpības tik mazā mērogā. No dažiem simtiem metru virs jūras līmeņa Indijas pierobežā līdz augstākajai pasaules virsotnei uz Ķīnas robežas, un tas viss tikai dažu simtu kilometru attālumā! Tieši Himalaji un daudzveidīgās dabas ainavas ierindo Nepālu starp pasaules unikālākajiem dabas reģioniem. Kalni ir viens no šīs zemes galvenajiem pievilkšanas spēkiem. Nenoliedzami, cita ne mazāk būtiska Nepālas vērtība ir tās cilvēki un viņu labvēlība, laipnība, no pagātnes mantotās vēsturiskās un reliģiskās vērtības.

 Burvju vārds „Namaste!"

Nelielā Katmandu lidosta vairāk atgādina noliktavu ēku kompleksu kādā kravas tranzīta zonā, bet ne starptautisku lidostu, kurā ik dienu apgrozās neskaitāms daudzums pasaules līmeņa aviokompāniju. Izkāpjot no gaisa kuģa, mani pārņem īpašais, tikai Katmandu raksturīgais siltā gaisa savdabīgais aromāts. To nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu pasaules pilsētu un lidostu. Silta gaisa smarža, kura aromāta buķetē ir ziedu, putekļu, dūmgāzu, dzīvnieku, ēdienu un vēl daudzu citu nenosakāmu izcelsmes avotu maisījums. Sajūtās paliekošas.
Dokumentu pārbaude aizņem aptuveni pusstundu. Darbs pie pasu un vīzu kontroles nav datorizēts. To veic vairāki cilvēki, pie kam katram darbiniekam, kas strādā ar papīriem, tuvumā grozās divi trīs palīgi, kas ir gatavi pieslēgties, ja rodas pārāk liels sastrēgums pie darba galda. Darbs jādod visiem, jo bezdarba līmenis Nepālā ir ļoti augsts. Kāpēc vajag datoru, ja ir tik daudz darba roku? Samaksājot nelielo vīzas nodevu (USD 30) un saņemot pasē vienkāršu papīra ielīmi ar parakstiem un zīmogu, varu droši ienirt Nepālā un ļauties ikvienam pārsteigumam.
Lidostas sagaidītāju zona ir neliels laukums, kura tuvplānā pie arrival zonas pulcējas trokšņains un kustīgs nepāliešu, kā arī dažu nepalizētu eiropiešu pūlis, starp kuriem daudzi rokās vicina un cilā vidēja izmēra papīra lapas ar uzrakstiem, kas vēsta par viesnīcu un firmu nosaukumiem, cenšoties nomakšķerēt jebkuru iebraucēju, it īpaši tos, kas ieradušies paši uz savu galvu, un pirmajā apjukuma brīdī mēģina saprast, kurp doties talāk. Skaļi saucieni piedāvā taksometra pakalpojumus, izmanīgi un veikli zēni tūlīt piesakās palīdzēt nest smagās ceļasomas, visi ir ļoti rosīgi un skaļi, bet laipni un jautri.
Tiem, kam ir noorganizēta sagaidītājpersona vai pat grupa, katru viesi sagaida ar burvju vārdu „Namaste!", kas turpmākā ceļā pa Nepālu pavērs durvis jebkurā vietā un diennakts laikā. Smaržīgu samteņu virtene tiek aplikta arī ap manu kaklu kā visdziļākās cieņas apliecinājums pirmajā tikšanās brīdī. Jau pēc nedaudz mirkļiem operatīvi un veikli visa bagāža tiek salikta autobusiņā. Tālāk seko aizraujošs brauciens pa Katmandu putekļainajām, skaļajām un bedrainajām ielām uz viesnīcu. Ir karsti un mazliet smacīgi, bet pozitīvais noskaņojums, kas staro no šofera, un smaidošās pavadošās personas uzmundrina un atbalsta. Aiz loga redzamās raibās ielu ainavas ir kā kinofilma, kurai turpmākās dienās sekos vēl daudzas sērijas.

 Nejaušības ir likumsakarīgas

Pirmajā brīdī nav saprotams, ka Katmandu šodien ir viena liela pilsēta, kas ir izveidojusies, saplūstot kopā trīs atsevišķām pilsētiņām, bijušajām karalistēm (Katmandu, Lalitpura jeb Patana un Kirtipura). Ceturtā karaliste, tagad viena no pievilcīgākajām Katmandu ielejas pilsētiņām, ir Bhaktapura, kura pagaidām vēl atrodas ārpus galvaspilsētas aglomerācijas.
Dodos pirmajā pastaigā pa Katmandu ielām. Esmu apmeties netālu no Patanas. Tikai desmit minūšu gājiens un esmu ārpus mašīnu, mopēdu, motociklu un rikšu trokšņainās plūsmas. Patanā jūtama viduslaiku gaisotne - koka un mūra namos, mazajās lūgšanu vietās, šaurās, ēnainās ieliņās, pagodām rotātos tempļos valda klusums, kuru brīžiem pātrauc cilvēku balsis un dažādi ikdienas saimniekošanas trokšņi. Senatnīgo atmosfēru mazliet nojauc sīkās saimniecībā noderīgu lietu un pārtikas preču pārdotuves gandrīz vai katrās mājas durvīs. Pēcpusdienas suta ir paretinājusi ļaužu kustību ielās. Labākais laiks pasēdēt vai pagulēt ēnā. To lieliski prot izmanto vecāki vīrieši un suņi. Bērni skrien un trokšņo, kā jebkurā citā zemē.
Man uzrodas ceļabiedrs, kādus divpadsmit gadus jauns puisēns ar lielām, brūnām, smaidīgām acīm. Viņa vārds ir Prem (tulkojumā no nepāliešu valodas - mīlestība). Runājam angliski. Viņš apgalvo, ka vēlas praktizēties valodas apgūšanā un jau iepriekš man izsaka pateicību, ja ļaušu viņam mani pavadīt un parunāt svešvalodā. Protams, ka ļauju, jo zinu arī to, ka daudziem jauniešiem šāda veida prakse ir arī laba iespēja piepelnīties kā neoficālam gidam. Iepazīstoties viņš uzsver, ka viņa ģimene nāk no Gautama dzimtas, no kuras ir nācis Buda.
Klausījos mana jaunā drauga stāstu par atmodinātā (no sanskrita tā var tulkot vārdu Buda) dzīvi, un man kļuva saprotami un tuvi nemitīgie jaunā prinča meklējumi pēc tā, kur beidzas cilvēka ciešanas... Ilgo klejojumu un meditāciju laikā viņš saprata, ka cēlonis meklējams vēlmēs un kaislībās. Atsakies no tām, un tu pietuvosies apgaismībai. Tā radās viena no pasaules reliģijām - budisms.

 Visu redzošās acis

Mans mazais pavadonis aicina doties uz kādu attālāku vietu. Izmantojam motorizēta transporta pakalpojumu - taksometru, kurā vietas ir tik vien kā četriem vidēja izmēra cilvēkiem un motoram. Pēc ceturtdaļstundas līkumošanas un kratīšanās pa labirintam līdzīgo pilsētu, mēs nokļūstam pie vienas no pasaulē slavenākajām budisma stūpām - Svajambunata. Lēni slīdam augšup pa gadu simteņos nogludinātiem akmens pakāpieniem. Acis seko katram pakāpienam, katram solim, lai nepakluptu uz nelīdzenumiem vai nepaslīdētu uz kādas vecas banāna vai arbūza mizas. Vienlaikus ar vienu acs kaktiņu cenšos nepazaudēt kustīgo Premu starp daudzajiem tūristiem, svētceļotājiem un suvenīru tirgotājiem. Apstājos, atliecu galvu atpakaļ, paceļu acis augšup - tas tik ir ko vērts! Manā priekšā kalna virsotnē paceļas stūpa, kādu vēl nebiju redzējis nevienā līdzšinējā ceļojumā. Pēc mirkļa esam augšā. Stūpas puskupols attēlo debesis, bet virs tā redzams kubs ar pakāpienveida piramīdu, kuru izdaiļo kaut kas līdzīgs lampas abažūrai.
Prems parāda uz stūpu. - Vai tiesa, ka tā līdzinās lotosa ziedam? - Es piekrītoši pamāju ar galvu. - Redzi, uz katras kuba skaldnes ir uzzīmētas lielas acis - tās ir visu redzošās Budas acis. Labā ir uguns acs, ar kreiso viņš vēro visu, kas notiek uz zemes, starp uzacīm, ieskaties labāk, attēlots tāds kā komats - tā ir Budas trešā acs, kura zina it visu, ko mēs domājam un jūtam.
No kurienes uzradusies šī vienreizējā stūpa? Vēlāk, klejojot pa Nepālu, es redzēju simtiem stūpas, izmētātas ciematos, laukos un kalnos. Lielākas un mazākas, bet visas pēc formas lieliskas savā precīzajā un pilnīgajā izpildījumā.
Kāds nepāliešu vēsturnieks padalījās ar savām domām par to, kā stūpas radušās. Pirmatnējās to formas, iespējams, bijušas reliģioza rakstura pieminekļi, kas kalpoja kā kupolveida apbedījumi ļoti senā budisma attīstības stadijā. Tajās tika apglabāti mirušie - sēdus ar sakrustotām kājām (iespējams, šeit radusies visiem zināmā jogas lotosa sēdēšanas poza). Vēlākos laikos apbedījumos tika ievietoti mirušo pelni.
Daudzajos budistu un hindu tempļos mani pārsteidza sakoptība un tīrība, kā arī milzīgais lūdzēju daudzums. Viņi bija visur. Cilvēki gāja uz darbu vai tirgu, bet pa ceļam iegriezās palūgties, aizdedzināt tauku svecīti un atstāt ziedojumu. Nepāliešiem tas ir tik ierasta dzīves sastāvdaļa, kas dziļi sakņojas viņu dvēselē, nu gluži kā elpot.
- Nebrīnies, - saka Prems, - pie mums templis - tas ir kā turpinājums mājām, pilnvērtīga dzīves sastāvdaļa, neatdalāma no visām ikdienas rūpēm un problēmām. Vai tu zini cik Nepāla ir iedzīvotāju? Tad, lūk, pareizini šo skaitli ar divdesmit un tu iegūsi dievu un dievību skaitu. To es zinu tikai par hindu dieviem, jo nāku no bramaņu dzimtas. Cik ir citās reliģijās, es gan nezinu. Tātad uz katru nepālieti ir vairāki dievi. Visiem dieviem vajag pateikties, palūgt tiem labvēlību vai pažēloties.
Ieejam kādā pagalmā, kurā atrodas neliels templis, bet pie tā dievība ar ziloņa galvu. Templis ir veltīts dievībai Ganešs. Leģenda vēsta, ka bargais Šiva kādā dusmu mirklī, pašam neapzinoties, nocirta galvu savam mazajam dēlam Ganešam. Māte, dieviete Parvati žēlabās un dusmās pavēlēja Šivam labot situāciju un atrast citu galvu. Tuvumā pirmais gadījās zilonis. Šiva tūdaļ nocirta galvu zilonim un to pielika savam mazajam dēliņam. Izrādījas, ka Ganešam ļoti paveicās. Iegūstot stiprākā un gudrākā dzīvnieka galvu, viņš neticamā ātrumā pieņēmās gudrībās, un tā kļuva par gudrības un veiksmes dievu.
- Redzi, sieviete dievībai pie kājām noliek augļus, apsmērē galvu ar purpura krāsu un aplej ar palmu eļļu, - šos ziedojumus nesot gudrības dievībai, tiek gaidīts padoms, kā rīkoties, ja gadītos ģimenē domstarpības. Tieši Ganešu pielūdz katrā indusa mājā. Viņš ir īsts mājas dievs, kas palīdz nodrošināt ģimenē labklājību, - patētiski pēdējo frāzi izrunājis, Prems saliek plaukstas kopā pie krūtīm un pateicībā aizver acis.

Dzīvās dievietes parādīšanās

Nākošajā rītā mēs satiekamies Katmandu centrālajā vietā senatnīgajā Durbaras laukumā, kurā viens pie otra saspiedušies desmitiem tempļi un lūgšanas vietas, karaliskās pilis, bet koku ēnās laiku kavē ticīgie. No tempļiem skan dziedājumi, bet turpat ielās un laukumos pircēji skaļi kaulējas ar pārdevējiem. Pieliekot ne mazu fizisku piepūli un saņemoties palikt emocionāli līdzsvarots, es lauzos cauri pūlim starp diedelētājiem, uzbāzīgajiem un skaļi kliedzošajiem ielu suvenīru tirgotājiem, kas zelēdami kaut kādu augu, spļauda sārtas siekalas pa labi un pa kreisi. Vārdu sakot, esmu īstā putras katlā, kāds iedomājams tikai austrumu garā aprakstītās Kiplinga grāmatās.
Izlauzušies cauri trokšņainajam pūlim, mēs nonākam pie XVIII gadsmita koka pils. Galvu pieliecot, izejot caur mazām durvīm, nonākam ēkas iekšpagalmā. Tur kā ar nazi tiek nogriezts trokšņojošais pūlis un mūs apņem miers un klusums. Mēs atrodamies dzīvās dievietes Kumari pils pagalmā. Viņa ir jāredz! Dzīva dieviete!
Viņas parādīšanās trešā stāva mazajā lodziņā tautai notiek katru dienu vienā un tajā pašā laikā, bet ir reizes, kad dieviete var neiznākt. Kad viņa būs un kad nebūs, nezina neviens. Kumari ieraudzīt ir veiksme. Mēs apsēžamies nojumes ēnā, lai gaidītu.
Jāsaka, ka jau daudzus gadu desmitus dievieti izvēl visai demokrātiskā veidā - no zemo kastu dzimtām starp trīs līdz piecu gadu jaunām meitenītēm. Tomēr izvēles process nav viegls, jo mazās meitenītes iziet daudzus desmitus pārbaudījumus. Pirmkārt viņai ir jābūt skaistai: pareizi sejas vaibsti, balti zobiņi, patīkama balss, skaisti mati, slaida pēc auguma (pirms kādiem simts gadiem Nepālā bija cita mode - cieņā bija neliela auguma apaļas meitenītes). Meitenītei noteikti jābūt lielām acīm. Tāpat pretendentei ir jābūt gudrai, jāprot atbildēt uz daudziem jautājumiem saistībā ar sadzīvi. Viņa tiek vērtēta dažādu vilinājumu kontekstā: ar rotaslietām, apģērbu, ēdiena daudzveidību u.c. Īsts skaistuma konkurss, bet ar vienu prasību: pretendentes horoskopam ir jasakrīt ar karaliskiem dzimšanas datumiem.
Un tad pienāk galveno pārbaudījumu laiks. Galvenais nākošajai dievietei - māka saglābāt stipru garu jebkurās negaidītās situācijās. Piemēram, meitenītei nav jābaidās no augstām amatpersonām, kas pēkšņi var viņu apciemot. Viņai jāprot ar cieņu iziet no jebkurām negaidītām situācijām. Nākamajai dievietei jābūt stingram un drošsirdīgam raksturam. Pat pieaugušais nobīsies, ja viņa acu priekšā negaidīti izšķīdīs gaisā asinis, ja tiks nocirsta galva aunam vai vērsim, bet bērns nedrīkst pat acis pamirkšķināt. Viens no grūtākajiem pārbaudījumiem notiek tumsā - negaidīti parādās cilvēki šausmīgās maskās vai kustīgi mistiski tēli, no kuriem nedrīkst acis slēpt aiz rociņām, bet ir jāiet caur tumšo istabu tā, it kā nekas nebūtu redzams.Ja meitenīte iztur visus pārbaudījumus, tad gudro padome viņai dod jaunu vārdu - dieviete Kumari, bet veco ir jāaizmirst uz visiem laikiem.
Dieviete turpmāk dzīvo tieši šajā koka pilī ar kvadrātveida blīvi pieguļošām durvīm un logiem, kas vērsti tikai uz pagalmu, kur mēs tagad sēžam un gaidām viņas parādīšanos. Parasti Kumari visu savu laiku pavada pilī, izņemot dažas reizes gadā, kad viņa dodas uz pili, lai piedalītos dažos svētkos, kas veltīti dievībām, piemēram, Indras dievietes svētkos vai Kumari džatra svētkos, kas veltīti viņai pašai. Kumari tad tiek nesta pa pilsētu īpašās nestuvēs, un to pavada sajūsmā kliedzošā tauta. Arī šeit viņa nedrīkst ne uzvienu skatīties, jo pretējā gadījumā, ja cilvēka acis satiksies ar dievietes acīm, tas var atnest nelaimi.
Meitenītei sniedzot divpadsmit gadus vecumu vai parādoties pirmajām asinīm, dieviete Kumari tiek izvēlēta atkal no jauna. Turpāk viņas dzīve parasti veidojas ne pārāk laimīgi, jo viņa nav iemācījusies rūpēties pati par sevi, neprot mājsaimniecību. Tomēr pats galvenais, kā to zina stāstīt zinoši ļaudis, meitene netiek izdota pie vīra, jo laulībā ģimenes dzīve jaunajam vīram ar bijušo dievību nekad neesot veiksmīga.
Pils pagalmā gaidīšana sasniedz kulmināciju. Klikšķ fotoaparātu slēdži, dūc videokameras - pretēji brīdinošajam uzrakstam, ka par fotografēšanu un filmēšanu draud sods. Beidzot viena lodziņa slēģi atveras un kokgrebuma rotājumu loga ailē parādās daiļa sejiņa. Brīnums ilgst tikai mirkli: mīlīga sejiņa, nolaists skatiens zem lielajām skropstām un gandrīz nemanāms smaids uz lūpām. Viss! Dieviete izzūd. Kā ēna. Slēģi aizcērtas.

Pašupati - sākums un gals

Hindu svētceļotāju meka Nepālā. Turp arī mēs dodamies.
Sadhu - mūžīgie svētceļnieki. Viņi klīst pa pasauli apkārt, ģērbušies garā nokarenā un košā apģērbā vai apseguši sevi tikai ar vienu gurna apsēju, grozot un klanot savu pinkaino galvu. Viņu ķermeņi ir izkrāsoti visneiedomājamakos ornamentos un krāsās. Viņi matus negriež, nemazgā un neķemmē, kā solījušies dieviem. Cienīgi sēži vai staigā, lēni skaitot krellīšu virtenes savos kaulainajos pirkstos, ilgstoši macījušies svētās gudrības un nolēmuši veltīt savu dzīvi kalpošanai dieviem un svēto grāmatu studēšanai.
Bagmati upes krastmala ir pilnībā noklāta ar akmens plāksnēm un ķieģeļiem, bet ik pa kādiem 10 metriem izveidoti nelieli akmens paaugstinājumi, uz kuriem tiek krauti gari koka gabali, malkas pagales un žagari. Ir skaidrs, ka tiek veidots liels ugunskurs. - Kas tas ir? Vai ziedojuma vieta?, - es jautāju. - Paskaties tālāk, - mans pavadonis norāda ar roku maliet nostāk gar krastmalu. - Vai redzi gājienu? Cilvēki ģērbušies baltās drēbēs, bet pie mums baltā krāsa - skumju un sēru krāsa. Tur uz svēto upi nes aizgājēju, lai ugunskurā sadedzinātu, bet pelnus izkaisītu virs Bagmati upes. Redzi mirušo, kas ievīstīts dzeltenajā audumā? Viņu noņem no nestuvēm un uzliek uz sakrautās malkas grēdas... Seju neatsedz un atvadoties aigājēju nenoskūpsta.
- Kad mana māte nomira, es ar saviem brāļiem uz sērošanas laiku pārcēlāmies dzīvot atsevišķi. Trīspadsmit dienas vajag lūgties un sērot, kamēr gars vēl klejo ap māju. Mēs noskuvām matus pilnībā (sērām par godu), lielākie brāļi noskuva ūsas un bārdu un visi apģērbāmies baltos apģērbos. Gulējām salmos, ne arvienu netikāmies, nelasījām, neklausījāmies mūziku. Ēdām tikai rīsus, uzdzerot pienu. Lūdzāmies no rīta līdz vakaram sežot aplī, kas tika uzzīmēts uz zemes.
Daudziem svētceļotājiem Pašupati ir vieta, kur pabeigt savu dzīvi jeb pēc hindu pasaules uzskatiem, atvadīties no savas dvēseles un ļaut tai sākt jaunu ceļojumu.

 Mazā Tibeta

- Bet tagad, - atkal pasmaidīja Prema acis un lūpas. Mēs dosimies uz kādu ļoti, ļoti īpašu vietu visiem budisma sekotājiem un garīgi izglītotiem cilvēkiem. Dosimies uz lielāko stūpu Nepālā - Boudha.
Lai paspilgtinātu iespaidus un iepazītu Katmandu dažādos veidos, mēs ceļojam cauri pilsētai (stūpa atrodas pilsētas pretējā pusē no hindu tempļiem Pašupati). Vispirms mēs noķeram taksometru, ar ko visai ātri nokļūstam līdz centram, bet tur pārsēžamies rikšā - velo ratos jeb divvietīgā riteņu kulbā, kuru velk uz priekšu velosipēds. Teikšu atklāti, ekoloģisks transporta līdzeklis, kaut neapskaužu smago pedāļminēja darbu. Pusstundas laikā bija iespējams dzirdēt, redzēt, sajust, sasmaržot un visādi citādi uztvert Katmandu daudzveidīgo būtību. Tu esi it kā ārpus visa notiekošā, bet vienlaikus ar visām maņām esi līdzdalībnieks.
- Jau sirmā senatnē Boudhā stūpa bija Tibetas budisma centrs, - Prems sāk mani izglītot jau pirms mēs acīm skatām šo svēto vietu. - Tādēļ nav nemaz pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta vidū, kad Ķīnas valdība okupēja Tibetu, ievērojamas bēgļu straumes ieradās tieši šajā Katmandu vietā.
Boudhā stūpa ir kā maza Tibeta Nepālas galvaspilsētas trokšņainajā murdoņā. Noslēpusies aiz ēkām un pagalmiem, tā jebkuram apmeklētājam atklājas tik pēkšņi un negaidīti, ka pirmajā mirklī ikvienam ir vēlēšanās apstāties un aptvert ieraudzīto. Milzīgais kupols, kura apkārtmērs zemes līmenī sasniedz simts metrus, paceļas pret debesīm kā milzīga, balta puslode. Cilvēku plūsma ap stūpas pamatni ir nepārtraukta (pulksteņa rādītāja virzienā). Katrs gājējs ik pa brīdim iegriež mantru lūgšanu muciņas. Daudz ir budistu mūku un skolnieku sarkanajā apģērbā, tāpat ne mazums tibetiešu, ģērbušies vienkāršās darba vai ikdienas drēbēs. Viņi soļo, murminot pie sevis mantras un turot rokās krelles vai griežot mantru bundziņas. Ne mazāk tūristu piedalās kopīgā kustībā. Arī mēs abi jau pēc mirkļa esam plūsmā. Pirmajā aplī ir jālūdz par cilvēkiem, otrajā - par dzīvniekiem, bet trešajā - par sevi.
Stūpas augšējā līmenī ir visu redzošās budas acis. Mēs uzkāpjam stūpas otrajā līmenī un acīm paveras pasakains skats no augšas uz pilsētu, uz ejošajiem cilvēkiem stūpas pakājē, uz tirgotājiem mazajos veikaliņos. Atkal mūs apņem smaržas un skaņas, kas raksturīgas tikai šai vietai. Norunājam ar manu draugu, ka tiekamies pie izejas pēc stundas. Es vēlos šo vietu izbaudīt, ļaujoties visam, kas notiks.
Satumst šeit ātri, kā jau kalnu zemēs dienvidos. Naksnīgā pilsēta no grabošā taksometra loga izskatās burvīga. Tikpat kustīga, trokšņaina, bet man par patikšanu, ne tik sutīga. Pie viesnīcas mums ir jāšķiras. Prems ir neviltoti priecīgs un sajūsmināts par aizvadīto dienu. Mēs sirsnīgi apskaujamies, saliekam plaukstas kopā katrs pret savām krūtīm un paklanamies viens pret otru, kā tas pieņemts Nepālā. Pēc mirkļa zēna melnā galviņa pazūd pūlī, uguņotajās un trokšņainajās ielās. Es dodos uz viesnīcas pusi, kur durvīs mani sagaida šveicars ar platu, sirsnīgu smaidu sejā. Atverot durvis, mani aicina iekšā ar burvju vārdiņu „Namaste".
Priekšā vēl daudz dienas, kurās būsim arī citās pilsētās, cilvēkos, tempļos un, protams, Himalaju kalnos. Kāds būs šis stāsts, to es vēl nezinu, bet nešaubos, ka ne mazāk aizraujošs un piepildīts...

Himalaji atrodas labajā pusē...

Nav daudz cilvēku, kuri zina, kas ir Nepāla un kur tā atrodas, bet krietni vairāk ir tādu, kas ir dzirdējuši un, protams, zina, ka Himalaji ir pasaules augstākie kalni, ka te atrodas pasaulē augstākā virsotne Everests. Un ne tikai augstākie. Himalaji ir arī ģeoloģiski jaunākie kalni. Te atrodas arī grūtāk pieejamākās virsotnes, un lielākā daļa pasaules augstākās virsotnes atrodas tieši Himalajos, 8000 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Gandrīz katrs Nepālas apceļotājs dodas arī uz kalniem. Bez tā Nepālas apceļošana būtu kā piedalīšanās sātīgās pusdienās, kurās jums tiktu parādīta plašā ēdienkarte, bet cienastā jūs saņemtu tikai salātu uzkodas. Ne jau visi dodas iekarot sniegotās virsotnes, jo tas prasa iemaņas, spēku un zināšanas. Tāpat kā pirms 56 gadiem, kad Edmunds Hilarijs pirmais sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu, arī tagad uzkāpšana jebkurā Himalaju astoņtūkstošniekā prasa ļoti daudz līdzekļu.
Nepālā visas augstākās virsotnes un tām pieguļošās kalnu teritorijas ir Nacionālie Parki. Mēs dodamies uz Anapurnas masīvu. Droši varu apgalvot - skaistāko un populārāko trekinga  (vairāku dienu pārgājiens) rajonu. Nokļūt Annapurnas masīva pievārtē kūrortpilsētā un trekinga mekā Poharā iespējams divos veidos - pa sauszemi ar satiksmes autobusu vai vieglo automašīnu, kā arī ar lidmašīnu. Pirmajā gadījumā šos 250 km nāksies „baudīt" aptuveni astoņas stundas, bet otrajā - jūsu sapnis ilgs mazliet ilgāk par pusstundu. Lidmašīnas ir mazas, lidojums zems, redzamība lejup un uz abām pusēm lieliska, jo sliktos laika apstākļos vienkārši neviens nelido. Ieteikums fotomīļiem - sēdieties pie loga labajā pusē, tad varēsiet visu ceļu vērot un fotografēt baltās Himalaju virsotnes.

Pohara - vārti uz Anapurnu

Poharas pilsēta un tai pieguļošais Pevas ezers atrodas plašā ielejā Anapurnas „ēnā" . Tie tiek uzskatīti par otru iecienītāko tūristu vietu aiz Katmandu. Patiesībā te ir divas Poharas - viena ar šaurām, trokšņainām, putekļainām, bedrainām ielām un tirgiem, bet otra ir viesnīcu zona ar mierīgu, laisku atmosfēru, kurā labprāt uzturas tūristi starpposmā uz un no kalniem. Ilgāk par trīs dienām Poharā tūristi nemēdz uzturēties. Arī mēs.
Pēc nosēšanās mazajā Poharas lidostā un iekārtošanās viesnīcā Pevas ezera krastā (te atrodas lielākā daļa labāko viesnīcu) varam „iziet ielās". Šeit tas nozīmē trīs veida izklaides - iepirkšanās (trekinga lietas un suvenīri), garšīga maltīte vai izbrauciens ar laivu gleznainā un mierīgā Pevas ezera ūdeņos. Katmandu ir īpašs tūristu iepirkšanās rajons - Thamel, kurā daudzi tūristi pirms došanās uz kalniem, iegādājas sev vajadzīgās lietas - apģērbu, mugursomas, aprīkojumu utt. Ja dodaties uz Anapurnas masīvu, tad varat to izdarīt Poharā. Cenas būs mazliet zemākas, un nebūs tik liela un skaļa drūzma kā Katmandu. Latviešiem taču nepatīk, ja pārdevējs skatās virsū vai, nedod dies', sāk vēl runāt, nolasot no acīm vēlmes. Ja iepirksities Poharā, tad ieplānojiet tam laiku. Minimāli vismaz divas trīs stundas.

 Adrenalīna upe

Raftings. Ja šis vārds nav dzirdēts, tad nevarat pat iedomāties, kas tas ir par zvēru un ko tas ēd. Tādēļ vienkāršā valodā mēģināšu iztulkot, ko ar to saprot un kā tas izpaužas Nepālā. Ir kalnu upe, divas trīs reizes platāka nekā Gauja. Straumes ātrums kā Amatā pavasara palu laikā. Ir krāces - mazas, vidējas un lielas. Lielākās vismaz 2-3 metrus augsti ūdens virpuļi, kas veidojas ūdenim gāžoties pāri vai ap Latvijas dižakmeņu lieluma zemūdens akmeņiem. Upe saucas Trisuli.
Visus tūristus apģērbj drošības vestēs, katram galvā uzliek ķiveri. Mugurā tiek atstātas drēbes un apavi, kurus nav žēl samērcēt, ja gadās apgāzties. Katrā gumijas laivā izveido komandu no 8 līdz 10 cilvēkiem. Instruktāžā visiem izstāsta, kas būs jādara laivā, parādīta un ir dota iespēja pamēģināt, kā darbojas airis, kā jāsēž laivā un kā jāpilda laivas kapteiņa komandas. Ir tikai četras rīkojuma komandas, un tās spēja atcerēties praktiski jebkurš - pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atpakaļ. Komandas tiek sauktas angļu valodā. Un tad visas laivas tiek palaistas straumē. Atpakaļceļa nav. Kā nu airēsim, tā brauksim. Emocijas sit augstu vilni gandrīz vai katru krāču pārvarēšanas brīdī. Ar baiļu spiedzieniem pirms krāces un to šķērsošanas laikā. Ar skaļām urravām un smiekliem pēc krācēm. Auksta ūdens šļakatas un šaltis neļauj atslābināties, bet karstās saules stari palīdz ātri nožāvēties. Pēc pāris stundu ilgas cīņas ar dabas spēkiem visas laivas laimīgi sasniedz paredzēto nometnes vietu, kur gaida garda un spēcinoša maltīte. Vienaldzīgo nav. Katrs saņēmis to adrenalīna un iespaidu devu, cik bijis tam gatavs.

Degunradžu „medības"

Nepālas vecākais, vislabāk attīstītākais un uzturētais ir Čitvanas Nacionālais parks, kas atrodas tikai 120 km attālumā no galvaspilsētas pie pašas Indijas robežas. Būtībā tā ir džungļiem un purviem klāta teritorija, kurā brīvā dabā dzīvo desmitiem un simtiem dzīvnieku, putnu, kukaiņu un augu sugu. Cilvēka ietekme šeit tiek stingri regulēta. Ir izveidots dienests, kas rūpējas par dzīvās dabas novērošanu un pētīšanu. Atsevišķs sektors dabas parkā ir atvēlēts tūristiem. Parka teritorijā ir labiekārtotas naktsmītnes un tiek organizētas ekskursijas džungļos. Viens no jautrākajiem pasākumiem ir degunradžu „medības". Īpaši apmācītu ziloņu mugurās koka krēslos sēž „mednieki" ar fotoaparātiem, t.i. tūristi. Šādi uz ziloņiem tiek sasēdināta visa grupa - uz katra ziloņa trīs četri pasažieri. Ziloņu pavadoņi „stūrē" milzīgos džungļu mersedesus pa viņiem vien zināmām takām uz vietām, kur mitinās degunradži. Milzīgie ragneši un ziloņi viens pie otra ir pieraduši un zināmā mērā ļoti meistarīgi pilda aktieru pienākumus. „Medību" laikā tiek meklēti arī citi „upuri" - putni, krokodili un džungļu dabas ainavas.
Īpaša atrakcija ir ziloņu peldināšana. Pasākumu var vērot un tajā var piedalīties. Domāju, ka ir vērts uzkāpt ziloņa skausta mugurā, sajust viņa silto un raupjo ādu, papliķēt pa milža muguru, bet balvā saņemt kārtīgu ūdens šļācienu vismaz pāris spaiņu tilpumā. Vairākas reizes!
Ārkārtīgi jauks ir brauciens ar kanoe līdzīgām laivām pa Rapti upi. Laivas ir ļoti šauras, ne pārāk stabilas, iegrime dziļa, un sajūta, sēžot laivā, ir tāda, it kā atrastos ūdenī. Katrā laivā sēž vismaz 10 pasažieri. Jāuzvedas ir mierīgi, citādi visi sabirs ūdenī krokodiliem par barību. Brauciena laikā laivinieks stāsta par upes dzīvo faunu - sastopam daudz putnu, bet kā saldais ēdiens - arī īstu krokodilu, kurš vienaldzīgi sauļojas ūdens malā. Laivas piestāj džungļos, un garā ķēdītē viens aiz otra pa taku dodamies biezoknī. Vēlams būt klusiem, jo var paveikties ieraudzīt kādu lielāku dzīvnieku. Putni ir, termītu pilis arī, kukaiņi, bet lielie dzīvnieki nerādās. Pārgājiena galapunktā ierodamies ziloņu fermā. Te dzimst un tiek apmācīta jaunā ziloņu paaudze. Sastopam pāris nedēļas jaunus mazulīšus jau krietna bullēna lielumā, bet kāds jautrs gadu vecs jaunulis rotaļājas ar apmeklētājiem, cenšoties pabadīt ar savu pieri drošākos fotogrāfus.
Čitvanas nacionālā parka teritorijas nomales apdzīvo Tharu cilts. Uz šīs etniskās grupas ciematu ir iespēja doties organizētās ekskursijās, lai iepazītos ar ikdienas dzīvesveidu. Nez vai man patiktu, ja katru dienu tūristi staigātu pa manu pagalmu un māju, fotografētu manus bērnus un manas ikdienas nodarbes, bet visam šim pasākumam ir arī medaļas otra puse - vieniem tā ir eksotika redzēt, kā citi dzīvo nabadzībā, bet caur ekskursijām kaut kādā veidā sniedzot finansiālu atbalstu. Patīkams pārsteigums tika sagādāts vakarā viesnīcas dārzā, kur Tharu vīriešu deju grupa sniedza savdabīgu etniskās kultūras deju un dziedāšanas programmu. Dažiem varbūt likās, ka šī māksla ir stipri primitīva, bet katrs otrais no mūsu grupas atlaida bremzes un ļāvās ritmiskajām kustībām kopā ar Tharu dejotājiem. Nemaz jau tik tālu mēs neesam attīstījušies savā rietumu civilizācijā. Un man šķiet, ka tieši nacionālajā parkā ir jāsaglabā tā vienkāršā dzīve saskaņā ar dabu, kā tas bijis tad, kad Tharu ciltis savulaik te apmetās uz dzīvi... 

Tikai viena nakts

Nagarkota. Laikam tikai tūrismā ieinteresētas un biznesu saprotošas personas varēja izdomāt šajā Dieva pamestajā ciematā uzbūvēt vairākas lepnas viesnīcas kalnu terasēs. Ar kādu nolūku? Vienīgi un tikai ar to, lai cilvēki šeit brauktu tvert pozitīvas emocijas, vērojot saullēktus un saulrietus. Šī, iespējams, ir viena no labākajām vietām Katmandu ielejā, no kurienes paveras pasakainas panorāmas uz Annapurnas grēdu rietumos un uz Everestu, Kančendžungu un citām augstākajām virsotnēm austrumos.
Siltā segā ieritinies viesnīcā uz savas istabiņas terases vai balkona, blakus uz galdiņa noliec aromātisku tēju vai kafiju un ļaujies mierīgai rīta harmonijai. Klausies rīta putnu balsīs un cilvēku radītās skaņās, kas ceļas augšup no ielejas. Sajūti pirmās vēja pūsmas, kad nakts dzestrumu sāk nomainīt sasilušās gaisa strāvas. Ļauj, lai tavas acis klejo pa horizonta tālēm, kur norisinās maģiska saullēkta izrāde ar neatkārtojamām krāsu spēlēm. Galvenie aktieri ir rīta saules stari un tālumā dūmakā ieslēpušās pasaules augstākās kalnu virsotnes. Tikai viens saulriets un viens saullēkts, bet tavā atmiņu un sajūtu kartē šie mirkļi, iespējams, kļūs par nozīmīgākajiem visā ceļojumā...

Dievību pilsēta

Tā tiek dēvēta Bhaktapura - pilsēta Hanumanas upes krastā, tikai 10 km attālumā no Katmandu. Trešā mazākā no Katmandu ielejas pilsētām varētu kļūt par ceļojuma galamērķi arī tad, ja jūs ierastos Nepālā tikai šīs pilsētas dēļ vien. Bhaktapuru, manuprāt, nevar baudīt grupā vai barā. Tā ir vieta, kur ir jāklīst, labākā gadījumā divatā, vai vēl labāk, vienatnē. Vēsturiski senākos laikos tā ir bijusi atsevišķa karaliste, bet par to, kas un kā ir noticis, lai stāsta gidi, kad atradīsieties starp pilsētas vecajiem mūriem. Ieskicēšu tikai virzienus, kur lūkoties, bet kad būsiet tur, paši sapratīsiet.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka pilsētas vecais centrs ir kā muzejs. Iekļūt tajā ir iespējams tikai ar biļetēm, kas derīgas vienu dienu. Izņēmums ir, ja viesnīca atrodas vecpilsētā. Tad visus labumus var baudīt 24 stundas no vietas. Un teikšu atklāti, tas ir to vērts, pārnakšņot starp dievībām... Pilsēta - muzejs. Vērtības uz katra soļa. Kā tajās orientēties? Nav vienmēr jāseko gidam, nav jācenšas visu izlasīt ceļvežos. Ļauj, lai tevi uzmeklē un uzrunā kāds jaunietis vai jauniete, kas dzīvo un studē Bhaktapurā. Atlicini jaunajam censonim dažus dolārus un iegūsi brīnišķīgu un neatkārtojamu piedzīvojumu.
Otrkārt, veltī sev arī brīvu laiku iepirkumiem. Pilsētas lielākā cilvēku radītā bagātība ir tās amatnieku darinājumi. Visslavenākie ir Bhaktapuras podnieku izstrādājumi. Podniecība ir tik pat sena kā civilizācija. Tādēļ varam domāt, ka Bhaktapuras saknes meklējamas ļoti senā civilizācijas sākotnē. Noteikti ir jāapstājas podnieku laukumā (Kumha Twa), lai aplūkotu, kā top podi un māla rotājumi tieši ielas malā. Turpat ir arī ceplis un veikaliņš. No citiem izstrādājumiem te varēsiet atrast praktiski jebko - koku, metālu, izšuvumus u.c. Vēl viena Bhaktapuras vizītkarte ir thangkas skolas (thangka - raksturīgs tibetiešu reliģiska rakstura gleznojums uz auduma). Daudzajos veikaliņos var iepazīties ar thangkas mākslas darba procesu vai, ja interesē, uzzināt kur un kad notiek apmācības rietumniekiem. Iespējams ir viss! Vajag tikai ļaut, lai darbnīcas saimnieks jums pastāsta. Ne vienmēr obligāti ir kaut kas jāpērk. Ja jums ir laiks, tad gandrīz katras darbnīcas vai veikaliņa īpašnieks var kļūt par jūsu personīgo gidu savā nozarē.
Treškārt, ja nakšņojat pilsētas centrā, nepaslinkojiet un piecelieties reizē ar saullēktu. Uz mirkli ir vērts pakavēties pirmajos saules staros, uzkāpjot jumta terasē, ļaujoties pirmajiem siltajiem staru glāstiem un pavērojot pilsētu no augšas. Dzīve norit visos līmeņos. Un tad ir jāiet ielās, jo dievnamu zvani un zvaniņi skan jau labu laiku. Cilvēki dodas uz darbu, bet pa ceļam piestāj palūgties kādā templī savai dievībai. Skaņas un vīraka smaržas piepilda pilsētu. Saplūsti ar nepāliešiem. Klausies un vēro. Tā ir viņu dzīve un tradīcijas kopš senseniem laikiem. Stabilas vērtības neizzūd. Kad esi arī savu ziedojumu atstājis savai dievībai, dodies ielās, kur zemnieki tirgo savus produktus. Cik glīti un akurāti sarindoti banāni, mandarīni, paprikas un kartupeļi! Mazas zaļumu buntītes un pupu piramīdiņas. Viss ir izklāts uz sedziņām turpat ielas malā. Tas ir īstens un smeķīgs zaļais tirgus, kā pie mums to sauktu Mārtiņš Rītiņš. Kaut ko jau noteikti vajag arī nopirkt un nobaudīt.
Ceturtkārt, atrodi laiku (atkal laiku), lai pasēdētu kādā Taumadhi laukuma kafejnīcā. Es pat varētu rekomendēt to, kas atrodas Nyatapola Mandir tempļa (augstākā brīvi stāvoša pagoda Nepālā!) labajā pusē, ja stāvam ar seju pret templi, bet aiz muguras paliek laukums. Tur nelielā un necilā ēkā jumta stāvā uz terasītes izdzeriet kādu pēcpusdienas tēju, vai varbūt ir vērts šeit vakariņot un sagaidīt krēslas iestāšanos.
Bhaktapura ir dievību pilsēta un reizē arī sajūtu pilsēta. Tādēļ nesteidzies aizbēgt, nesteidzies izskriet tai cauri. Ļauj, lai uzrodas ceļabiedri, lai stāsta amatnieki, lai smaida viesmīļi un bērni. Turi atvērtas acis un sirdi, lai pilsēta ienāk un paliek sajūtās.

 Atvadas

No Nepālas aizceļot ir viegli. Pat, ja ir skumji atvadīties no kalniem, dievībām un jaunajiem draugiem, sirdī ir vieglums. Tas tādēļ, ka lielākā daļa Nepālas dzīvo katru dienu ar pilnu krūti - bez steigas, bet ar godbijību, bez satraukuma, bet ar rūpēm, bez dusmām, bet ar mīlestību. Laikam tas tādēļ, ka nepāliešiem ir kalni. Tādi kalni kā nevienam un nekur! Himalaji ir kā māte un tēvs, kas nodrošinot stabilu aizmuguri un mūžību.
Dzīves vērtība ir atrodama tajā, ka katru dienu un mirkli cenšamies dzīvot kā vienīgo un skaistāko.
Līdz pat lidostas pēdējai pārbaudei mūs pavada gids un uzticamie šoferi. Drošības sajūta mūs pavada vēl ilgi. Līdz pat mājām.

Ints Mūrnieks