Ēģipte pēdējā laikā ir kļuvusi populāra. Par to daudz raksta. Arī tūristi no Latvijas šo valsti apciemo pietiekami lielā skaitā. Pirmatnējās eksotikas meklētāji gan paretam sūdzas: piramīdas ar tirgotājiem priekšplānā, speciāli tūristu vajadzībām tuksnesī ievesti beduīni, pludmales hoteļu aizvēnī, pieradināti kamieļi nav gluži tas, ko gribētos sagaidīt no šīs valstis. Jā, tas viss arī ir lieliski, bet, līdz ko tu gribi doties kur uz savu roku prom no šīs kičīgās tūrisma industrijas, priekšā ir vai nu militarizēti kareivji vai vismaz tev personisku postu sološi priekšraksti.
Tik traki jau nav, taču es domāju, ka vismaz pirmoreiz uz Ēgipti vajadzētu doties organizētas tūrisma grupas sastāvā, saka gids GUNTIS BERKLĀVS. Kad lielā mērā apgūti valsts rakstītie un nerakstītie noteikumi, dažas viltības, tad jau vienmēr var kaut ko izkombinēt. Piemēram, iepriekšējo reizi esot Ēģiptē, vienatnē apstaigāju tos galvaspilsētas Kairas rajonus, kuros eiropietis parasti savu kāju nesper. Jutos ļoti droši, jo labi zinu, ka musulmaņu zemēs nav pieņemts fiziski uzbrukt vai aizskart otru cilvēku, jāuzmanās tikai no kabatas zagļiem un tirgotāju viltīgi liktām lamatām. Jā, protams, cita lieta, kad notiek karadarbība tad jau cilvēkus nesaudzē. Bruņotus sargus tūristu grupām pierīko, kad tās autobusos dodas tuksnesī vai pa mežonīgo kalnu rajoniem, bet bez speciālas uzraudzības var pārvietoties pa Sinajas pussalu, Aleksandriju, Kairu un citām valsts ziemeļdaļas pilsētām. Taču, jo tālāk iekšā tuksnesī, jo bīstamāk. Tur dzīvo un slapstās islama fundamentālisti, kas, kā zināms, nav prognozējami. Vienā brīdī viņi var saņemt pavēli un sākt rīkoties. Fundamentālistu mērķis ir pievērst uzmanību. Kāda jēga, piemēram, mani noslaktēt kādā mazā Kairas ieliņā? Ne gailis man pakaļ dziedātu, ne kādā avīze vai televīzija tam pievērstu uzmanību. Cita lieta būtu atklāt uguni pa kādu lielu vāciešu vai šveiciešu tūristu grupu.
Daudzas lietas Ēģiptē ir nekonsekventas un neprecīzas. Piemēram, braucu nelielas grupas sastāvā pa tuksnesi no Kairas uz Kurgadu bez jelkāda konvoja, apstājamies, kur gribējām. Kad braucām no Kurgadas un Luksoru, mūs jau apsargāja. Policisti gan stāstīja, ka pēdējā laikā nopietnu starpgadījumu neesot bijis, bet visu laiku atskan draudi, tāpēc uz visu jābūt gataviem. Starp citu, apsargi ir no dažādiem militāriem grupējumiem, visi ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, kaut gan angliski runā slikti. Izskatās, ka tūristiem ar šāda veida militāriem pakalpojumiem vēl ilgi būs jārēķinās. Vēl pirms gada konvojējamie autobusi tika sapulcināti šosejas malā, bet tagad to jau dara dzelzsbetona laukumos ar žogu un jumtu, tur ir maksas tualetes, kafejnīcas un tirdziņi. Tūrisms Ēģiptes budžetam ienes miljonus, tā šo sfēru neparko negribēs zaudēt. Līdz ar tūristu skaita palielināšanos Ēģipte kļūst arvien dārgāka zeme.
Ja tomēr gribat paceļot pa Ēģipti savā vaļā... Neviens jau jums nesekos, kad ar mugursomu plecos sāksiet kaut kur iet, tikai ziniet, ka varēsiet uzdurties militāriem valsts posteņiem, kuros nāksies izskaidroties, bet, ja uzkulsieties fundamentālistiem, tad... Vēl jāņem vērā, ka daudzus rajonus, piemēram, Valdnieka ieleju pie Luksoras vai Suecas kanālu apsargā un tiem nemaz tik vienkārši nevar piekļūt.
Jums neizdosies noslēpt savu eiropieša izcelsmi. Bet par katru balto cilvēku arābs domā kā par ļoti bagātu, kuru nedrīkst tā vienkārši palaist vaļā: nauda ir vai nu jāizlūdzas, vai nu visdažādākajā veidā jāattirgo, arī ne sevišķi godīgā veidā, kas mūsu mentalitātei varbūt arī nav sevišķi patīkami.
Ēģiptietis uz visiem jautājumiem parasti atbild ar vārdu "jā", arī gadījumos, kad skaidri zina, ka nevar sniegt vajadzīgo pakalpojumu, galvenais ka notiek darījums.
Nedrīkst dzert ūdeni no vietējām ūdens ieguves vietām un ēst tirgus produktus. To visu labi zinādams, vienreiz plus 39 grādu karstumā neizturēju un padzēros akas ūdeni, bet citā gadījumā, baidoties apvainot cilvēku, neatteicos no lētas ieskrietuves ēdiena. Piedevām to man pasniedza uz tik palietota plastmasas šķīvja, ka man uzreiz bija skaidrs no tā ēduši vismaz piecdesmit ēģiptiešu. Nebija nekāds brīnums, ka diezgan smagi saindējos kā vienā, tā otrā gadījumā. Kāpēc ēģiptieši vēl ir dzīvi? Cilvēki jau pielāgojas apstākļiem, kuros dzīvo, un vīrusiem un baktērijām, kas mīt visapkārt viņiem. Pilnīgi iespējams, ka ēģiptietis saindētos, atbraucot uz Latviju un nomēģinot mūsu skābputru, sklandu rausi vai žāvētu cūkas stilbu... Vēl pamatīgi iekritu ar Ēģiptē augošo melnsēklīti jeb melno ķimeni, ko reklamē (arī latviešu ārsti, starp citu) kā ārkārtīgi stipru imūnsistēmas stiprinošu līdzekli. Līdz ar pirmajiem rudens lietiem un tiem sekojošajām iesnām nolēmu šo brīnumlīdzekli arī pamēģināt. Rezultāts bija bēdīgs: kļuvu zaļš ar visām tālāk izrietošam sekām.
Ja ceļo bez gida, ir labi zināt kādu pussimts svarīgāko arābu valodas vārdu, jo, kā jau minēju, Ēģiptē ir daudz nekonsekvenču. Vienā vietā kaut kas var būt uz visstingrāko aizliegts, citur aizliegts formāli, vēl citur atļauts. Piemēram, no Ēģiptes aizliegts izvest koraļļus un gliemežnīcas, bet neesmu manījis, ka to pārbaudītu, turklāt vietējie uz nebēdu tirgojas ar šīm mantām. Ej nu saproti! Bet dzīvos koraļļus gan nevajag postīt: tas tiešām ir noziegums, turklāt tam nav jēgas. Jo miris korallis zaudē savu brīnišķīgo krāsu un bezdievīgi smird.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"