Elbrusa piekājē

Stāvajās Kaukāza kalnu nogāzēs un plašajās ielejās dzīvo pāris duči nelielu tautu ar savu kultūru, valodu un tradīcijām, kas nav zudušas ilgajos padomju varas un Krievijas virskundzības laikos. Cilvēku pasēs netiek rakstīta nacionalitāte, bet no plašās krievu tautas tos nošķir ieraksts par dzīves vietu jeb t.s. propiska (pieraksts): Kabarda - Balkārija, Ingušija, Čečenija… Melnīgsnējās sejās patvērušies katram etnosam raksturīgie vaibsti un neviltots pašlepnums, tāpēc ātri spējam atrast kopēju valodu — mūs tomēr vieno mazo tautu sindroms! Braucam uz Krieviju divatā — Andris Klepers un Zintis Varts, divi ģeogrāfi, kuros mīt neremdināmas alkas pēc piedzīvojumiem un nostalģiskas atmiņas par pagājušajiem ģeogrāfu austrumu prakšu laikiem. 

"Kā gribu, tā braucu!"

Daudziem vārds "Kaukāzs" saistās ar karadarbības postījumiem un nepārtrauktiem nemieriem, kas, neiedziļinoties plašajā reģiona ģeogrāfijā, vismaz pagaidām uz nenoteiktu laiku padara šo virzienu par tabu … Viens no visbiežāk dzirdētajiem balkāriešu atvadu vārdiem skanēja: “Sakiet Latvijā, ka uz šejieni droši var braukt! Jūs taču paši redzat, ka pie mums neviens nekaro!” Par tautas reliģiju pēdējos desmit gadus oficiāli ir pasludināts islams, bet balkāru kareivīgums tiecas tikai dzīves apstākļu uzlabošanas virzienā. Galvaspilsēta Naļčika ir liela un saposta pilsēta, kas tomēr netraucē kādam solīdi tērptam vīram ielas malā starp daudzdzīvokļu mājām ganīt septiņas baltas kazas, kas nervozi grauž klintenāju dzīvžogu.
Pa neseno plūdu postīto Baksanas ieleju traucamies GAZ mikroautobusā ar vienādu ātrumu gan cauri ciematiem un pilsētām, gan pa vientuļiem apvidiem. Šoferis — vietējais balkārs, lielīdamies saka: “Kā gribu, tā braucu!”, un ar auto signālu pasveicina ceļa malā stāvošo autoinspekciju. Ik pa brīdim izvairīgi līkumojam cauri govju labirintiem, kas reizēm sildīdamās guļ pat asfaltētā ceļa vidū. 
Uz robežas ar Gruziju ir stipri bruņota robežsardze, bet zaldāti aiz bezdarbības dzenā futbolbumbu. “Šeit vienmēr bijis un būs mierīgi,” atgādina kāds balkāru pastnieks, sasaiņodams Verhņaja Baksanas ciematiņā biezu kaudzi ar vēstulēm, ko zaldāti sūta saviem tuvajiem. Agrāko tūrisma varenību var vērot ik uz soļa: vecās tūristu bāzes, vērienīgās sanatorijas. Laiks mainās un var redzēt, ka tiek celtas jaunas, mazākas ietilpības privātas viesu mājas. Bet arī esošajās viesnīcās joprojām ir viesi. Satiekam austrāliešus, angļus, vāciešus, meksikāņus, rumāņus, poļus, bulgārus... Visus viņus vilina doma par uzkāpšanu Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā (5642 m). Tiek asfaltēti ceļi. Krievijas prezidents Putins esot teicis: “Šeit jātop lielākajam Krievijas ziemas kūrortam!”, un viss notiek kā pēc burvju nūjiņas mājiena. 

Leģendu kalns

Garabašī nometne 3800 m augstumā  — no šejienes līdz Elbrusa virsotnei jāiet  vismaz astoņas stundas!

Kāds balkārs Elbrusā uzkāpis 209 reizes, pēdējo — savā 110 gadu jubilejā, un pēc tam mierīgi gultā arī atvadījies no šīs pasaules. Divu virsotņu kalns balkāru valodā tiek saukts par Mingi-tau, kas nozīmē “Viens no tūkstoša”, bet kabardīnieši to dēvē par Ošho-maho jeb “Laimes kalnu”. Vēl tagad balkāri stāsta seno leģendu par Simurgu — milzu putnu, kas kādreiz mitinājies kalna virsotnē un pāri ielejām sūtījis vētras un sniegus. Vienīgi drošsirdīgais balkāru jauneklis Artūrs sasniedzis virsotni un spējis ar putnu izrēķināties. Tomēr ne katram tur pat mūsdienās izdodas uzkāpt. Izmēģinām arī savus spēkus, bet laiks tomēr nav labvēlīgs: liels vējš naktī un sniegs, bet pa dienu migla. Dziļais sniegs un tam nepiemērotais ekipējums liek griezties atpakaļ, sasniedzot 5000 metru augstumu. Starp citu, joko, ka francūži nemaz augstāk nekāpjot, jo Elbruss jau ir augstāks par Monblānu. Papildu gurdumu dod arī retinātais gaiss. Varbūt tieši tas ar mums izspēlē dīvainu joku. Kādā miglas pārņemtā nogāzē ieraugām helikopteru, jau liekam pirmo soli, lai skrietu klāt un fotografētu, bet izrādās, ka tā ir tikai... spāre! Tas gan nav nekāds brīnums: stundām ilgi skatoties tikai uz baltiem sniega laukiem, zūd mēroga un attāluma izjūta. 

Pēc kāpšanas Elbrusā  Baksanas upes krastā  ar balkāru tradicionālajām cepurēm.

Ciemos pie ingušiem

Savarbeks, Zintis un Isa  — kāds kaimiņu puika  skolas formā, kurš  priekšzīmīgi mācās  karaskolas 7. klasē.

Saulē apdegušām sejām kratāmies ar trešo mūžu dzīvojošu autobusiņu pa kādreizējās karadarbības sapostītajiem ceļiem uz Ingušiju. Robežsargi negrib laist pāri robežai, lai arī tā pati Krievija vien ir, bet šoferis stingri nostājas mūsu pusē un jau pēc brīža ejam pa vārgas gaismas izgaismotajām kādreizējās naftas pilsētas Malgobekas ielām. Cilvēki, tērpušies pārsvarā tumšas krāsas apģērbos, par mums smejas: šortos šeit staigā vienīgi puišeļi! No kāda agresīva jaunekļa izvairāmies, nosaucot vīra vārdu, pie kā esam atbraukuši ciemos. Attieksme mainās zibenīgi! Vecos vīrus šeit ciena un vārda pieminēšana kalpo kā parole. Visas privātmājas atrodas aiz augstiem dzelzs žogiem, pagalma daļu sedz nojume un pamatne ir betonēta. Aiz mājas kaktiņš ar šķūnīšiem un niecīgu saimniecību. Savarbekam, kurš ir tēvs meitenei Tenzilai, ar ko mēs iepazināmies vilcienā šurp braucot, esam tikpat liels pārsteigums, kā tiem daudzajiem bērneļiem, kas vienā momentā saskrēja ap mums riņķī, kad beidzot bijām atraduši īsto māju. Runas par kaukāziešu viesmīlību īstenojās pilnībā. 
Dzeram jau septīto tasi tējas. Tā šeit ir pieņemts — gan no pialas veida tasītēm, gan glāzēm. Ingušu valodā nav vārda “lūdzu” — visu prasa tieši un bez liekulības. Mājās cep baltu kviešu maizi, ēdam klāt paštaisītu skābenu sieru — īstu gardumu! Sievietes pie galda kopā ar viesiem nesēžas — neesot pieņemts. Istabu sienas un grīdas viscaur klātas paklājiem, goda vietā nolikts Korāns, tiesa, arābu valodā. Liels esot cilvēks, kas prot to lasīt!
Ir vēls vakars. Skatāmies TV. McDonald reklāmas laikā pēc ilgākas skatīšanās pulkstenī Savarbeks sagumst uz paklāja un, drudžaini starp pirkstiem virpinot lūgšanu virteni, piemin Allahu. Nezinu, vai tas bija uz Mekas pusi, bet katrā ziņā rituāls tiek ievērots stingri — jābūt piecām lūgšanu reizēm dienā. 

Krāsnī smaržo ingušu saimnieču  gatavotā kviešu maize.

Savarbeka pavadībā ejam uz tirgu. Vējš dzenā daudzo atkritumu jūkli, ceļmalas saulē balo auna galvaskauss, pa ielām klīst klaidoņu suņu bariņš, lai arī suņus mājās turēt nav pieņemts. Pa smilšainajām ielām klaiņo govis, kazas un aitu bari, kašājas tītari un vistas. Tirgus kā īsts bazārs: var nopirkt visu, sākot no elektrospuldzēm, saulespuķu sēkliņām un beidzot ar govi. Blakus čečenu bēgļiem tiek dalīta humānās palīdzības pārtika. 
Mužičos — Ingušijas skābaržiem apaugušajos kalnos — atrodams liels kopējs kaps: sena svētvieta Solničnaja Mogila. Saverbeks stāsta, ka savulaik veci cilvēki, jūtot savas nāves tuvošanos, paši mērojuši ceļu uz šo svētvietu. Gūlušies atklātā bedrē uz jau esošajiem cilvēku kauliem un miruši. Runā, ka vēl pat mūsdienās tā darot. Neviens viņus pēc tam neapglabājot un arī senču kaulus nepārvietojot.

Līgavu zagšana

Precību tradīcijas atgādinot populārajā kinokomēdijā “Kaukāza gūstekne” redzēto: Ingušijā pieņemts līgavu zagt. Līgavainis noskata sev skaistu sievieti un parasti kopā ar draugiem to nozog. Ja sievieti nozog vakarā, tad visticamāk zaglis viņu arī apprecēs, jo citādi jau par sievieti tiek runāts kā par vienreiz zagtu. Pilnīgi nopietna lieta ir izpirkuma maksa. Līgavas vecāki iet pie līgavaiņa vai viņa vecākiem un nosaka maksu — parasti pat 1000 un vairāk ASV dolāru . Ja līgavainis var argumentēt, ka viņš ir ļoti labi izglītots vai īpaši cienījamas izcelsmes, viņš drīkst meiteni saņemt par velti. Noteikta arī minimālā maksa, kas līgavainim jāmaksā viņas vecākiem, — 12 500 krievu rubļu jeb apmēram 250 latu. Iespējama arī slēpta vienošanās un līgavaiņa vecāki turpina maksāt pamazām, tā sacīt, līgava uz līzinga. Kāzas notiek tikai svētdienā. Tā ir plaša ceremonija, kurā piedalās vairāki simti cilvēku. Tuvākie radi parasti dāvina dārgas dāvanas, pārējie dod naudu. Gredzena kā laulību apliecinoša simbola nav. Lai laulība tiktu atzīta arī valstiski, to pēc ceremonijas mošejā nepieciešams reģistrēt zagsā. Tomēr ne visi to dara — galvenais, ka tauta zina.
Ģimenes, kurās ir daudz meitu, bieži nedzīvo slikti: izpirkuma maksa ienes vietējiem apstākļiem brangus līdzekļus.

Andris Klepers
autora foto

Kabarda-Balkārija
Krievijas autonomā republika
Platība: 12, 5 tk km².
Iedzīvotāji: 790 000 (kabardīnieši 48%, balkāri 9,4%, krievi 32%).
Valodas: krievu, balkāru, kabardīniešu.

Ingušija
Krievijas autonomā republika. 
Platība: 3, 6 tk km².
Iedzīvotāji: 300 000 (inguši 55%, bēgļu statusā esošie čečeni un osetīni).
Valodas: krievu, ingušu.