PASTUM, PASTUM, PIETUPIES!

Vai labāk palīdzēs mīkstais somu āmurs vai alus?  Fani gatavojas spēlei.

Šis jautrā brokastotāja Ufo augstais lidojums dzejas mežā izpelnījās negaidītu popularitāti Latvijas hokeja fanu vidū šīgada pasaules čempionātā Turku, Somijā. Iespējams to inspirēja arī spēļu starplaikos rādītais seksīgais turnīra talismans, kurš tāpat demonstrēja strauji stumjošas kustības un lēzenus pietupienus, skanot džinglam, kurā vissaprota- mākais vārds bija sex-machine. Vispār nedaudz jocīgs talismans, bet – kāds nu somiem licies piemērots, tādu arī nākas pieņemt. Apaugot ar pieredzi, aktīvākie pastum-pies dejas horeogrāfi noskaidroja, kā šis sauklis skanētu somiski, un ņēmās mācīt jauno deju arī vietējiem.

Lielie hokeja svētki nu ir beigušies. Devītā vieta nav slikts rezultāts atjaunotni sākušajai izlasei; svarīgākā spēle – ar Baltkrieviju – ir uzvarēta, turklāt, latviešuprāt, bija viena no skatāmākajām; mūsu grupā, kā izrādījās, bija abi nākamie finālisti; jā, šveiciešiem zaudējām un pat nākamās uzvaras tādēļ mūs nespēja ierindot astoņniekā. Taču – ko vērta vien ir Krievijas izlases (hm, kārtējā...) piesmiešana 4. maijā! Un Irbe, kurš tomēr joprojām spēj būt mūris, nevis caurums – kā daži bļāva bēdīgajā mačā ar Kanādas miljonāriem. Nē, Arču nudien pāragri norakstīt! Rezultātus mēs zinām, tāpat esam izjutuši, kāds ir zaudējuma rūgtums un uzvaras prieks, kad, skanot valsts himnai, aiz lepnuma acīs riešas asaras...

Bez komentāriem. (Mežoņi, ne tautieši. Un punkts.)

Tāpēc šoreiz atmiņās pakavēsimies pie notikumiem ap un ārpus ledus laukuma, kaut arī Turku neviens nejāja uz balta zirga – kā Pēterburgā – un Somijas vecākās katedrāles tornī neplīvoja sarkanbaltsarkanais karogs – kā Ķelnē. Šoreiz kā Latviskās identitātes atzīme tika nodedzināta kūla pie Elysee arēnas, ar ko lepoties vis nevaram. Vietējie policisti un atbraukušie ugunsdzēsēji par laimi nezināja, cik modīga tradīcija tā ir mūsu zemē un klasificēja to kā nelaimes gadījumu. Arī klātienes fanu kopskaits pamazām rūk, tomēr ir cerības, ka nākamgad tas atkal varētu pieaugt – uz Čehiju var aizbraukt lētāk un pati zeme, salīdzinot ar Somiju vai Zviedriju, ir tīrā Leiputrija. Prāga ir viena no skaistākajām Eiropas pilsētām ar ārkārtīgi plašām brīvā laika pavadīšanas iespējām. Mūsu grupā nākamgad būs Čehija, Vācija un Kazahstāna. Visi uzskata šo izlozi par ļoti cerīgu. Skaidrs, ka Kazahstāna mums jāpiesit, lai paliktu A grupā, ar pārējiem var pacīkstēties par augstākām vietām – vismaz astotnieku... Pierādīt, ka Latvijas fani tomēr ir labākie, nebūs viegli! Uzminiet, cik līdzjutēju būs čehiem, slovākiem un arī vāciešiem!
Šogad, kā allaž, lielākās fanu masas ieradās tieši uz priekšsacīkšu spēlēm un, kā allaž, tur arī bija lielākā jautrība un ālēšanās. Kurš reiz klātienē pabijis lielajos mačos Latvijas hokeja izlases atbalstītāju pulkā, to neaizmirsīs nekad. Gaisotne paņem, par temperamentīgām karsējām kļūst pat vecmāmiņas, kam agrāk hokejs bija sveša, nesaprotama un varbūt (aurojošā vīra dēļ) pat nīsta spēle.

Tendences fanu modē

Daži vīri, kam, acīmredzot, bija pietrūcis kārtīgas galvassegas, pamanījās attiecīgi piemērot kempingā nospertos ugunsdzēsības spaiņus

Katram kārtīgam fanam ir savs ietērps un atribūtika, spilgtu tipāžu netrūkst. Tā kārtības sargi sākumā ieinteresēti pētīja vīru ar improvizētu prezervatīvu cepures vietā, uz kura viņš ik uz spēli uzlīmē attiecīgās pretinieku valsts karogu. Ja runājam par fanu modes tendencēm, jātzīst, ka joprojām kolorītākā ir galvassegas izvēle: naģenes, militāra rakstura cepures, turbāni, cilindri, kovboju cepures, adītas mices, hokeja, celtnieku, motoķiveres un pat spaiņi, lakatiņi, parūkas, dažādas stieples un ragi, kuru galos šūpojas olas...
Ievērojami mazāk kļuvis baibiņu ar zeltainām bizēm (un dabisku bārdu). Ne tik daudz variāciju vērojams kaujas krāsojumā. Savu paveikusi plaukstošā komercija – fani biežāk izvēlas uz vaiga vai pieres līmējamos karodziņus, no kuriem pēc mača vai pirms naktsmiera vieglāk atbrīvoties nekā no grima vai lūpukrāsas.
Šogad fanu vidū parādījās arī pasaulē visvairāk meklētais terorists bin Ladens, aizkustinoši sačervelējušās večiņas un daži citi pabriesmīgi viepļi. Tomēr noskatīties maču šādā maskā, ja vēl aktīvi jābļauj, nav ērti, tāpēc maz ticams, ka šī tendence varētu sevišķi attīstīties. Ko tad mēs nākam darīt uz spēli – atbalstīt mūsējos vai kādu iemeslu dēļ slēpt savu seju?
Fanu krekli ir vairāk vai mazāk klasiski, uzraksts Latvija uz krūtīm tikai pa retam ticis nomainīts uz konkrētāku vietvārdu, daļai zem tā ir arī valsts ģērbonis, daudzus kreklus rotā sponsoru vai pašu darbavietas logo un nosaukumi. Daži savu pilsētu mīl tik ļoti, ka pasniedz somiem modernās ģeogrāfijas stundu (tribīnēs bija pamatīgs plakāts ar uzrakstu Valmiera capital of Finland, tātad Valmiera – Somijas galvaspilsēta).
Izmantoto spēlētāju uzvārdu dažādība uz krekliem ir pietiekami liela, ietverot arī tādus, kas izlasē sen vairs nespēlē vai pat nekad nav spēlējuši. Iepriecināja kāds Lipmans (īstajam gan reiz piedāvāts stāties izlases vārtos...), kura vaibstos nu nekādi nebija samanāmi Lielā Kirova gēni, vēl vairāk – tā vispār bija sieviete. Varbūt Lipmana fane? Pietiekami bieži uz krekla muguras dižojas arī paša nēsātāja vārds vai iesauka. Aktīvākie pastum-dejotāji Mežonis un Jaunpolis uz krekla apakšmalas pie dibengala nēsā brīdinājumu Stāt! Gāž kokus! Vislabāk tas izlasāms, stāvot kaut kur plāniņa vidū, piemēram, pie muzeja ar nolaistām biksēm un skaļi jautājot: Vai ta` čurās ar`?

Līdzjutēji māžojas uz Aleksandra ielas  Helsinku centrā. Pēc Latvijas zaudējuma Kanādai būtu saprotams...

Par neviļus radušos jauno vilni varētu nosaukt kāda fana, kurš līdz čempionātam visiem bija zināms kā atturībnieks, izģērbšanos spēles laikā līdz simboliskam gurnautam, ko parādīja arī TV kameras. Pēc tam nabadziņam sāka pienākt zvani no mājām. Nelāgs piemērs ir lipīgs. Uz nākamo spēli pliko jau bija kuplāks pulks.
Modē bez klasiskajām šallītēm nākuši arī dažādi apmetņi, pončo, pledi un pat kažokādas. Savs labums no tiem ir – pareizajos brīžos tos var izplest kā karogu, ja krāsas ir pieskaņotas (daži nēsā karogu kā apmetni), taču Turku redzētais zilais Zvaigžņu tulka apmetnis ar mēnestiņu uz tūtas formas cepures, kaut arī izskatījās labi, tomēr krāsās ir tuvāks Zviedrijas karogam, bet mīlēt un atbalstīt zviedrus mums taču nav nekāda pamata, vai ne? Spēles ar Baltkrieviju laikā latviešu fani sektorā aiz vārtiem pat paspēja izmest pūku ar belorusus atbalstošajiem zviedriem. Lai Lindstrēms paliek vienīgais izņēmums, ko cienīt un atbalstīt, jo šogad viss beidzās pieklājības robežās, lai neteiktu – daudz labāk, nekā bažījāmies.

Fanošanas peripetijas

Kurri ar labu vārdu piemin arī somi, kurus viņš reiz aizvedis līdz pasaules zeltam. Tāpat somi labi atceras mūsu hokejistus, kuri spēlējuši viņu komandās, jo īpaši Turku varoni Skrastiņu, kura atspēriena punkts uz NHL bija tieši no šīs pilsētas kluba. Jā, somi arī bija par mums, un tas nav nekāds brīnums. Par ko gan viņiem baltkrievi būtu jāmīl vairāk? Kas attiecas uz zviedriem – savulaik sešus gadsimtus pabijuši zem augstprātīgo zviedru tupeles, tagad somi atbalsta jebkuru zviedru pretinieku. Liktenis viņiem šoreiz bija Sliktenis, liekot tikties ar zviedriem jau ceturtdaļfinālā: savstarpējais mačs somiem izvērtās briesmīgāks par nesen svinēto Valpurģu nakti – no 5:1 spēles vidū līdz 5:6 tās beigās... Lūk, negribot atkal sāku runāt par rezultātiem.
Tomēr tādēļ jau braucam, lai klātienē mēģinātu piebļaut vēlamo. Karogi, taures un taurītes, sirēna, tarkšķi, kā arī vīri ar nopietnākiem mūzikas istrumentiem: lielās un mažās bungas, trompete profesionāļa rokās. Kolorītā, labi ekipētā fanu upe lēni un pamatīgi, dziedot dziesmas un skandējot Sarauj!, ieplūst arēnā, šalc, dārd un viļnojas. Lielā hokeja izrāde var sākties!
Daži novērojuši, ka fanu organizētība tribīnēs spēļu laikā tomēr ir saplakusi. Trūkst viena diriģenta, kas varbūt saistīts ar Hokeja fanu kluba atdalīšanos no Sarauj, Latvija? Lielais karogs bija redzams retāk, vilnis tribīnēs tā pa īstam bija tikai reizi. Kas ir? Jāsarauj!
Gods kam gods, jāpiemin, ka lielais karogs toties bija pietiekami manāms pie sportistu izejas, kur tika pavadītas visas personāla mašīnas, kā arī mūsu izlases autobuss. Tradīcija karstākajiem un vienlaikus pacietīgākajiem ir izlases sagaidīšana pie halles sportistu izejas, kur gan ne vienmēr var tikt klāt. Paši hokejisti tomēr varētu būt atsaucīgāki pret saviem atbalstītājiem un biežāk palutināt viņus ar sveicienu, savu klātbūtni un kādu vārdu pēc spēles. Dažkārt viņi pamanās, apkārt neskatoties un itin kā neko neredzot, tik ātri aizskriet līdz autobusam, ka dūša aptekas. Ir gan mums arī atsaucīgie, paldies viņiem un kaut viņu atkal kļūtu vairāk!
Fani jau pazīst mūsu neprognozējamo izlasi un mīl to tādu, kāda nu kuro reizi (un dienu) tā ir. Par populāru meldiņu hokejfanu vidū kļuvusī Ainara Mielava viedā ziņģe Vai Tu zini, mana mīļā, kāpēc vienmēr jābūt tā... pilnībā raksturo mūsu komandas spēles stilu. Nu, nezinu es un Mielavs arī ne (ja nu vienīgi Lipmans) kāpēc tā – bet tā vienkārši ir, jāmīl ar visiem trūkumiem! Tā viens no fanu vadoņiem pēc mūsu izlases gūtajiem vārdiem klusināja pārējos, teikdams, paga, paga, pagaidīsim divdesmit sekundes... Ja neiebliezīs pretī, tad arī sāksim līksmot!

Novārtā nepamestās izklaides

Braucot uz Pasaules čempionātu, ja vien aizliet acis nav mērķis vienīgais, bet gribas arī kaut ko redzēt, svarīgas ir no spēlēm brīvo dienu un rītu pavadīšanas iespējas. Visplašāk – ar padsmit autobusiem – pārstāvētā tūrisma firma Impro brīvajā dienā savējos veda uz pārējām čempionāta pilsētām: Helsinkiem, iekļaujot dzīvinošas peldes ūdensatrakciju parkā Serena, un Tamperi, iekļaujot Hokeja muzeja apskati, kā arī Tanku un kara tehnikas muzeju Hēmenlinnā. Dzīvākie fani neesot smādējuši nevienu. Pakāpjoties uz bruņuvilciena Tanku muzejā, skanējušas kaismīgas runas ar galveno domu: cik tad te tālu līdz Pēterburgai! Par laimi, Hokeja muzejā, šķiet, neviens nemēģināja nospert šīgada pasaules čempioniem paredzēto kausu. Pastaigājuši, papētījuši, kā klājies iepriekšējos čempionātos, kuri bijuši rezultatīvākie, izmēģinājuši uzmest pa vārtiem hokeja simulatorā. Pamanot tik daudz laatviešu Tamperē, tur dzīvojošie slovāku līdzjutēji bijuši neizpratnē un taujājuši, vai tad mēs jau esam ar savu apakšgrupu tikuši galā un atbraukuši mačoties tālāk? Ūdensatrakciju parka Serena trubas un baseini laikam gan arī nebija pieredzējuši hokeja kreklos tērptus peldoņus un šļūcējus.
Apgūti tikuši arī slavenākie Turku krogi. Savdabīgi ir pieci, kuri, saglabājot specifiskas interjera detaļas, iekārtoti bijušajā slimnīcā, aptiekā, bankā, meiteņu ģimnāzijā un sabiedriskajā tualetē. Skolā bariņš fanu pie tāfeles, protams, ne jau bez alus, atsvaidzinājis vēstures zināšanas, sacenšoties pilsētu dibināšanas gadu minēšanā. Savukārt bijušajā publiskajā atejā, kuras telpas joprojām rotā dažādu formu, konstrukciju un krāsu vaterklozeti, fani nelaida garām iespēju nobildēties uz zeltaina poda ar nolaistām biksēm un alus kausu rokā.

Helsinku Titāniks

Atmiņas nebūtu pilnīgas, ja nepieminētu igauņu kompānijas Eckero Line prāmja Nordlandia liktenīgo salūšanu īsi pēc izbraukšanas mājup no Helsinkiem, kas piespieda ap tūkstoš Latvijas hokeja fanu dzīvot veselu dienu uz šī prāmja Helsinku ostā, kamēr tika organizēts mājupceļš ar Tallink prāmi Meloodia (autotransporta līdzekļiem ar cargo – kravas prāmi). Mājās gribas visiem, bet jo sevišķi gribējās tiem, kam bija biļetes uz futbola maču Latvija – Sanmarīno Rīgā. Labi, ka futbolisti uzvarēja arī bez mūsu balsīm, lai gan, protams, būtu gribējies redzēt. Nedaudz jautri – gan ne mājās palikušajiem – dzirdēt ziņas par sevi no Latvijas, gluži kā spēlē Sabojātais telefons – izrādās, kuģis, uz kura atrodamies, esot uzskrējis gluži vai aisbergam, sānos esot caurums, prāmis grimst... Patiesībā pie vainas bija kreisās puses stūre vai kā to dzinējpropelleru sauc. Nekas bīstams pasažieriem pieostas ūdeņos, tomēr aizkavēšanās un problēmas, kas kopīgiem spēkiem tika godam atrisinātas. Nordlandia, starp citu, ir viens no jaunākajiem un salīdzinoši modernākajiem kuģiem igauņu un somu ūdeņos, taču – kam negadās!
Par sāpēm Eckero Line visam kurnošajam tūkstotim uzsauca mīkstos dzērienus visos kuģa krogos un zviedru galdiņklājies pusdienas, kur tecēja arī laimes upes no vīna un alus krāniem. Jāatzīst, ka pārtikas krājumi uz kuģa patiešām ir ievērojami! Diemžēl igauņi, kuriem par īstenām hokeja tradīcijām nav nojēgas (kaut arī šogad aizsitušies līdz 3. vietai B grupā!), neizturēja pie trešās nopietnākās fanu dziesmas un dziedātstimulējošos krānus aizgrieza ciet. Nekādi alu, alu, namamāte! un, jāatzīst, arī ne tik tautiskas dziesmas tur vairs nelīdzēja. Nu ko… Gatavosimies nākamgadam. Čehi jau brūvē alu priekš mums!

Raitis Strautiņš

Anekdote
Iet divi letiņu fani gar Elysee arēnu Turku. Viens sadzēries pilnīgās lupatās, otrs kaut cik turas, rokā apelsīns. Pirmais žēlojas: vai, cik draņķīgi, un kur tā nolāpītā arēna, kur ir mūsu autobuss, kā mēs vispār tiksim mājās? Otrs, lūkodamies uz apelsīnu, mierina: nebēdā, sarkanais kamolītis mūs aizvedīs uz mājām!

Ticējums
Ja no rīta sāp galva, iepriekšējā vakarā ir jaukts minerālūdens ar parasto (krāna) ūdeni.