Zēnībā sapņoju iepazīt pasauli. Kad paaugos, apjautu, ka nav
iespējams aptvert neaptveramo. Šī apziņa nostabilizējās, kad sāku kājot pa Latviju. Trauktin traucos. Bet tā bija vēja ķeršana.
Un tad pēkšņi apstājos. Nē, manī neaprima redzētgribētājs. Bet es sevī saplauktiņoju vēlmes: saaiļoju Latviju un pasauli būtiskumos.
Sāku ar vienkāršībām: augstākais, dziļākais, garākais, slavenākais. Izrakstīju pasaules brīnumus, dabas parādību dižākās
neparastības. Tādējādi zemeslodi mērķtiecīgi sapunktoju.
Daži piemēri.
Biju lasījis par daudzām vietām, kur cilvēki dzīvo uz ūdens. Taču mani magnetizēja Venēcija. Izvēlējos to. Gribēju Svētā Marka
laukumā sēdēt pītā krēslā un barot baložus. Un baroju. Gribēju gondolā slīdēt pa kanāliem. Un slīdēju. Gribēju visu
nakti klaiņot pa Venēciju. Un klaiņoju.
Jau bērnībā varēju stundām sēdēt pie mazupītes maziņās ūdenskrācītes un iztēloties, ka esmu pie izdaudzinātā Niagaras
ūdenskrituma. Pie Niagaras tiku, kad biju jau pusmūžā. Pēc tam esmu redzējis, kā ūdeņi krīt Kalnu Altajā. Un daudzviet citur. Man
ir salīdzinošais priekšstats. Un neatlaidīga vēlme, kad vien iespējams, kādu stundiņu pabūt Kuldīgā pie rumbas.
Izvēloties ceļojuma mērķus, mani mudina arī emocionālie kritēriji - noskaņas. Visu mūžu manī ir skanējis un skan valsis. Šī melodija
aizvilināja uz Vīni. Ik rītu cēlos agri, lai aizdotos pie Johana Strausa pieminekļa, lai izstaigātu vasaras estrādi, kurā diriģējis
komponists.
Pieminēju tikai dažas mērķtiecības, kuras sastopoties pārsteidz ar pulkām
nejaušībām un necerētībām.
Kopš manī ir Latvijas un pasaules iepazīšanas sistēma, es vairs neķeru vēju un necenšos aptvert neaptveramo. Es dodos pie
būtiskumiem. Reizumis tie sakrīt ar vispāratzītajiem, bet bieži vien tie ir tikai man visnozīmīgākie.
Ēriks Hānbergs