Vaira Vīķe Freiberga
Laimīgs, kas Odisejam līdzīgs...

„Heureux qui, comme Ulysse, a fait un beau voyage, Ou comme cestuy-la qui conquit la toison, Et puis est retourné, plein d’usage et raison, Vivre entre ses parents le reste de son âge!”... Joachim Du Bellay (1522-1560) 

Laimīgs, kas Odisejam līdzīgs, ir jaukā ceļojumā bijis, Vai arī tas, kam Zelta Aunādu sev iekarot bij’ veicies, Un pēc tam mājās atgriezās, pilns pieredzes un prāta, Lai mūžu nobeigtu starp tuviniekiem saviem...

 Laimīgākais no ceļotājiem ir tas, kam, kā Odisejam, ir sava Itaka, uz kuru atgriezties mājās. Tas nekas, ja pa starpu ir pagājuši divi gadu desmiti, kā Odisejam, vai pat pieci, kā man tas atgadījies. Galvenais – lai būtu kāda vieta pasaulē, ko varētu saukt par mājām, lai būtu kur atgriezties. 
Ceļojums ir tikai tad, ja tu labprātīgi izbrauc no mājām, lai atkal tur atgrieztos. Citādi tas vairs nav ceļojums, bet izsūtījums. Tā nav vairs pasaules apskatīšana, bet trimda. Starp izsūtījumu, bēgļu gaitām, trimdu un ceļojumu, tikai ceļojums ir tas, kas sniedz pilnīgu brīvību un paša izvēles iespējas. 
Cilvēks dodas ceļojumā, lai kaut ko jaunu redzētu un piedzīvotu, lai paskatītos, kas rādās aiz tā apvāršņa, kas, mājās dzīvojot, tev kā cilpa vienmēr ir ap kaklu (kā latviešu dzejnieks to teicis). Ceļojums ir tad, kad tu satiec citādus ļaudis ar citādām paražām un vari nopriecāties par to, cik gan tie ir interesanti, krāsaini un jauki, bet ļoti labi zini, ka tev, par laimi, nebūs viss savs pārējais mūžs jāpavada viņu vidū. Kad būsi atguvis žirgtumu un dzīves prieku starp jaunumiem un brīnumu lietām, kad būsi uzsūcis pietiekami daudz svaigu un svešu iespaidu, tu varēsi mierīgi braukt mājās izgulēties, darbā atpūsties (kā to mēdz sacīt) un justies it kā no jauna piedzimis un pilns ar svaigiem spēkiem. 
Svešās zemēs, kur ir daudz un jauku brīnumu, tavas acis varēs ieplesties pret neredzētiem dabas krāšņumiem un tavas krūtis elsot to varenības priekšā. Tu varēsi brīnīties par elpu aizraujošām, dižām arhitektūras celtnēm un bezgalīgām kultūras bagātībām muzejos. Ja gribēsi, varēsi saulē gozēties uz maigām silto zemju smiltīm un jūrās, siltās kā piens, peldēt starp koši krāsainiem zivtiņu bariem. Tavas ausis varēs noklausīties maigās, skarbās vai trakulīgās svešzemju skaņas, un, jā,– tava mute varēs mieloties ar svešzemju gardumiem, kas brīžam gan ir šķebinoši vai pat neēdami, bet citkārt tādi, ka pirkstus var nolaizīt, un tu vēlies pagatavošanas recepti noteikti pārvest mājās, lai ar to palielītos saviem draugiem. 
Ceļošana ir jauka, ja tevi pie rokas ved vieds Cicerons, kas laipni izvadā pa visām tām slavenām vietām, kas tikai attēlos ir redzētas, bet kuras noteikti pašam ar savām acīm arī reiz ir jāredz un pie kurām obligāti ir jānofotografējas. Vakarā tu izliec savas mantiņas uz trotuāra un tās tiek nogādātas tavā istabiņā. No rīta tev tikai tās jāizliek aiz durvīm, un viss tālākais jau ir nokārtots, samaksāts, saplānots. Kā klēpja sunīti pie saites gidi tevi vadās no vienas svarīgas vietas uz citu. Tu tikai sēdi, staigā, skaties un priecājies. Nekādos neceļos tu noklīst nevarēsi, nevienu minūti no savā dārgā ceļojuma laika tev nebūs jāzaudē, pa liekiem sānceļiem klīstot. 
Bet ir arī cita veida ceļošana, kur tu paļaujies tikai pats uz saviem spēkiem. Viens pats vai tikai ar tuvākajiem draugiem. Ar karti vai pilsētas plānu rokās, ar labu ceļvedi kabatā, kur neviens tevi neved, nevelk, negrūsta, neliek tev kavēties tur, kur tev neinteresē, un tūliņ nerauj prom no tām vietām, kur gribas pakavēties un izjust, kā pagātne tev iesūcas kaulos. Pilnīgi svešā vietā tu vari vienkārši doties tur, kur deguns rāda, griezties pa labi vai kreisi, kā kuru reizi tev ienāk prātā. Ja laimēsies, atradīsi labākos ceļus, pa kuriem pārvietoties, bet ja nē, tad sastapsi tādus līkumus, ko visu mūžu atcerēsies. Ja laimēsies, jau vēlā vakarā vēl atradīsi visā pilsētā vienīgo brīvu palikušo viesnīcas istabu, bet, ja nē, tad gūsi piedzīvojumu, kas atkal būs neaizmirstams. Var gadīties, ka, simtiem kilometrus braucot, nebūs nekādu dzīvības pazīmju, kamdēļ ir vienmēr labi līdzi vest mazliet ūdens, kādus riekstus vai sausus augļus. Var noderēt. 
No neparastā un negaidītā atmiņas ir īpaši saldas. Tā, lūk, kāds vasaras saulgriežu vakars Kanādā, Jukonas ziemeļos. Kādas 12 stundas pie stūres pa dziļi izmirkušu, grūti izbraucamu grants ceļu. Priekšas fenderis jau salūzis, bet, sasiets ar striķa gabalu, kaut kā vēl turas. Saule pie debesīm, kaut tuvojas pusnakts. Izkāpju tundras klajumā. Plakans līdzenums līdz visām apvāršņa pusēm, klāts ar apledojuša sniega kārtu. Klusums. It kā nevienas pašas skaņas. Bet tomēr. Zem izkurcušā ledus un sniega kūst sīciņas ūdens tērcītes, kas pil, satek kopā un tek tālāk sīkās un dziedošās urdziņās. Neskaitāmi tūkstoši kūstošu urdziņu. Tālo ziemeļu pavasara simfonija. Un ne tikai tā. Virs galvas, gaiši zilās debesīs, pretī saulei, kas netaisās norietēt, neskaitāmu cīruļu treļļi, kas pievienojas dzīvā ūdens dziesmai. 
Ceļot ir ļoti jauki! Bet laimīgs tas, kam kā Sprīdītim vai kā Odisejam ir vieta pasaulē, kur atgriezties mājās.