1960. gada vasarā tusnīga smagā automašīna GAZ-51 ar
uzrakstu Ekskursija putekļoja pa Daugavas ielejas balto
lielceļu, šķērsoja graciozo Pērses tiltu un piestāja Kokneses
pilskalna pakājē. Starp ceļiniekiem, kas rausās no dēļu soliem
aprīkotās vaļējās kravas kastes, žiperēja piecus gadus vecs
puišelis, kuram vecāki gribēja pirms V. I. Ļeņina Pļaviņu HES
pabeigšanas parādīt applūdināšanai nolemtās tēvzemes
svētvietas. Tā bija mana pirmā ekskursija, ko nekad un
ne par kādu naudu nevarēšu atkārtot. Kokneses klinšu
kanjona, Pērses ūdenskrituma, Liepavota un Staburaga,
kas iedvesmojuši daudzas jo daudzas latviešu un eiropiešu
paaudzes, vairs nav. Tomēr zudušās ainavas atmiņās dzīvo.
Staburaga rēta sūrst.
Nākamajā vasarā krustmāte, Odzienas skolotāja, mani
paņēma līdzi audzināmās klases braucienā uz Rīgu. Tad
atklāju trolejbusu vados kā koncentrācijas nometnē
ieslodzīto Brīvības pieminekli gluži kā sarkano plakātu,
karogu, ļeņinekļu un pie veikaliem neiztrūkstošo rindu
ikdienā nomākto Latviju. Vai tad manī nesāka sūrstēt
latviešiem laupītās valsts rēta? Vēlāk sekoja ekskursijas uz
Siguldu, Jūrmalu, Gaiziņu, Munameģi, Lietuvu, Pēterburgu,
Pečoriem, Mihailovsku. Pie katras iespējas devos uz Rīgas
Zooloģisko dārzu iepazīt tolaik neaizsniedzamu pasaules
klimatisko joslu dzīvniekus.
Baltieši pagājušā gadsimta otrajā pusē Baltijas valstu
okupācijas apstākļos skaitījās ņiprākie Padomju Savienības
apceļotāji. Tikt ārpus dzelzs aizkara vienkāršam cilvēkam,
zināms, nebija iespējams. Eskursijas pa varen plašo, vienoto
un nedalāmo ļāva vismaz daļēji saglabāt atņemtās brīvības
sajūtas, veicināja Maskavas apspiesto tautu neformālu,
Kremļa nesankcionētu solidaritāti. Tai savukārt izrādījās liela
nozīme procesos, kas pirms 25 gadiem noveda līdz Latvijas
Tautas frontes, igauņu Rahvarinne, lietuviešu Sajūdis un
līdzīgu nacionālās atbrīvošanās kustību dibināšanai padomju
impērijā. Ja nebūtu tā, ģeopolitiskā katastrofa, vārdā PSRS,
laikam turpinātos vēl šodien.
Kur un kāpēc jādodas brīvajam? Iespējams, nekur. Brīvais
var brīvi izvēlēties: aut kājās pastalas vai kurpes; doties
ārā no mājām vai nedoties nekur. Pie brīvā pasaule nāk
ciemos arī tad, ja viņš neizbrauc no dzimtā ciema, kā to
pasaules literatūrā lieliski pierādījis armēņu rakstnieks Grants
Matevosjans. Tomēr es pats Grantu Matevosjanu satiku un
iemīlēju tikai savā pirmajā ekskursijā pa Armēniju. Tālab
man šķiet, ka ikvienam latvietim vismaz reizi mūžā šis tas
jāapmeklē un jāredz klātienē gan Latvijā, gan ārzemēs.
Piemēram, Trešās atmodas laikā izglābtā Augšdaugava
un dabas parks Daugavas loki. Kaut tādēļ, lai viņā nerastos
alkatība to iznīcināt ar kārtējo Daugavpils HES projektu.
Piemēram, Rundāles pili, lai viņam, tāpat kā padomju varai,
neienāktu prātā to atkal pārvērst par graustu. Piemēram, vienu
otru atjaunoto Latvijas baznīcu, kas ne tik sen kolhozniekiem
kalpojusi par minerālmēslu noliktavu vai ko tamlīdzīgu.
Kas nemīl un nepazīt tēvzemes dabu, nemīl arī tēvzemi,
1912. gadā, pamatodams gauži nekomerciālo Rīgas
Zooloģiskā dārza dibināšanas nepieciešamību, rakstījis
baltiešu dabaspētnieks Karls Grevē. Būdami Eiropas
Savienības pilsoņi, mēs to varam attiecināt arī uz savu
kontinentu un pasauli. Varbūt ir vērts apmeklēt kaut vai
Holandi, lai redzētu, kā izskatās valsts, kur sen nav dabisko
mežu, tāpat kā nevienas vietiņas ārtelpā, no kuras nebūtu
dzirdama automaģistrāļu rēkoņa. Vai tādai vajadzētu būt
mūsu attīstībai? Ir vērts ar skatienu pieglausties Kalifornijas
milzu sekvojai, lai sadzirdētu, kā vaid Latīņamerikas
mūžameži, dodami vietu eļļas palmu plantācijām. Vērts
apmeklēt kādu Āfrikas safari, lai ievērotu, kā izzūd mūsu
pašu vērtīgākie mežu masīvi un kā Latvijas skaistās pļavas
arvien nesātīgāk pārņem nāvīgi indētu rapšu lauki. Vērts
pamanīt ar vidi līdzsvaroto senču arhitektūru Latvijā un tikpat
harmoniskās pasaules civilizācijas būves, lai pārdomātu, par
ko nākamās paaudzes mums būs vairāk pateicīgas: par kaut
ko nojauktu un jaunuzslietu, vai neuzceltu, bet saglabātu?
Manuprāt, nav vērts kaut kur skriet pa galvu pa kaklu, lai tikai
redzētu.
Manuprāt, ir vērts ceļot, lai iepazītu, saprastu un
domātu par šīs pasaules saudzēšanu. Lai neiznāktu kā ar manu
pirmo ekskursiju, ko neviens un nekad vairs nevarēs atkārtot.
