Tā ir virzīšanās cauri laikam, notikumiem, savu cerību, priekšstatu un plānu labirintam. Dzīve pati liek doties ceļojumos, kas nāk kā ārējo apstākļu diktēts pienākums, taču tam blakus vienmēr dzīvo arī cilvēku neremdināmā iekšējā tieksme uzzināt, kas ir aiz meža, aiz jūras, kas slēpjas aiz kalniem. Visa mūža garumā nezūd vēlme izzināt pasauli, ieraudzīt neredzēto, atklāt noslēpumu un arī pārbaudīt sevi. Ceļojums ir kā cilvēka dzīves rezerve, tas saistās ar apziņu, ka kaut kur pastāv valdzinoša, dziedinoša vieta, uz kuru var doties gan tad, kad gribas vienkārši papriecāties un izklaidēties, gan tad, ja ir pavisam slikti, ja vajā splīns, slimība vai nepieciešamība aizmirsties, vajadzība pēc uzlādēšanās un pārlādēšanās. Turklāt vienalga, vai šīs brīnumzonas meklējumi vedīs uz Preiļiem vai Florenci. Ceļojumu rada nemiers, brīžiem gluži mokoša vēlēšanās ieraudzīt, kā saule noriet jūrā pie Liepājas vai vērties rīta saules apmirdzētās Alpu kalnu virsotnēs.
Un šodien tik vieg li to izdarīt. Padomju laikā pat brauciens uz Daugavpili lika pārdomāt, vai pastāv cerība tur dabūt viesnīcu un daudzmaz ciešami paēst, bet šodien jebkuru ieceri var piepildīt ērti un omulīgi. Nemaz nerunājot par ārzemju braucieniem, kas padomju laikā bija tapuši par izlaušanās sportu un bija iegūstami tikai paretam. Tagad joprojām īsta bauda ir apzināties, ka kaut vai šovakar var doties uz lidostu, un brīnums notiks jau pēc pāris stundām iespējams atrasties savā sapņu pilsētā vai gluži pretēji sniegotā klajumā, kur dzīve rit pēc atšķirīgiem likumiem, citā, nomierinošā, dziedinošā ritmā.
Rakstnieks Ksavjē de Mestrs savā 1794. gadā tapušajā stāstā Voyage autour de ma chambre (Ceļojums apkārt manai istabai) spoži parādījis, cik galēji var sašaurināt ceļojuma jēdzienu. Viss, kas atrodas istabā, jebkurš priekšmets var kalpot kā spilgtu uzplaiksnījumu virkne, jo lietām piemīt spēja izsaukt bijušos notikumus, atdzīvināt pagājību. Taču tas iespējams vienīgi gadījumā, ja atmiņa saglabājusi spilgtus iespaidus no īstiem ceļojumiem, jo vairāk, ja iztēlei nāk talkā neiespējamība šo istabu pamest: autors savu darbu sacerēja 42 dienu ilga aresta laikā Turīnas cietoksnī.
Līdzīgā veidā var sēdēt pie televizora un vienā laidā skatīties National Geographic raidījumus, taču simt virtuāli pārdzīvotu eksotisku ceļojumu nespēs dot pat mazu daļu no tā saviļņojuma, ko raisa baraviku lasīšana rasainā mežā pie Kuldīgas vai pieskaršanās Amjēnas katedrāles portālam šo vareno un reizē tik ažūro celtnes masu ieraugot, paceļamies pret debesīm.
Tikai izkāpjot no saviem paradumiem, no ērtās un sakārtotās ikdienas, paklausot šai atavistiskajai jeb varbūt ļoti racionālajai dziņai doties ceļojumā un līdz ar to mesties kādā piedzīvojumā, var dzīvei dot vajadzīgo ritma maiņu, veikt lielāku vai mazāku atjaunošanās kūri.
It bieži, uzsākot ceļojumu, gribas teikt: kāpēc es to uzņēmos, kam vajadzīgi brauciena uztraukumi un riski!? Cik jauki un omulīgi būtu bijis palikt mājās, kur apkārt ir ierastās lietas un gaida nomierinoši vakara rituāli. Vai taisnība nav de Mestram?! Un katru reizi, no jebkura ceļojuma atgriežoties, ir jāsaka: cik riesmīgi, ja es nebūtu to visu redzējis, uzzinājis, izjutis, pārdzīvojis! Kāds zaudējums, kāds neaizpildāms tukšums būtu palicis manā tziņu un sajūtu tilpnē!
Un kur nu vēl brīnišķā iespēja mainīt gadalaikus! It īpaši saltajā ziemā, kad ne vien gribas teikt kopā ar Veidenbaumu: Tur tālumā, kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst, bet arī doties šādas brīnišķīgas vietas meklējumos.
