Ceļš man allaž ir atgādinājis sveicienam pastieptu roku. Raupju un siltu kā podnieka delna, bērnišķīgi neveiklu un kautrīgu vai taisnu un garlaicīgu kā oficiāls rokasspiediens.
Dodoties ceļā, mēs speram soli uz šīs plaukstas. Parasti gribas ticēt, ka tā ir Dieva plauksta, kas sargā ceļinieku no likstām un paklupšanas.
Laikam tāpēc man tik ļoti patīk ceļot. Domas par to, ka rītdien jādodas ceļā, rada patīkamu satraukumu un sirdstrīsas. Uz laiku jāpamet viss, kas ierasts, ērts, komfortabls, nedaudz apnicīgs kā vecas mājas čības. No rīta jāceļas jau pirms gaismas, jāuzvelk ērtāki apavi, jāpaņem līdzi pats nepieciešamākais vēdera un gara tiesai, jāpiesēž uz brīdi, jāpārmet krusts, sperot soli pāri slieksnim, un rūpīgi jāaizslēdz aiz sevis mājas durvis.
Aiziet!
Tad sākas brīnumi. Ceļā parasti var sastapt visapbrīnojamākos cilvēkus. Tu viņus pamani, sasveicinies, mirkli parunājies, un jūs paejat viens otram garām. Tikai pēc kāda laika saproti, ka šis svešais garāmgājējs nevilšus tev ir pateicis tos vārdus, kādi tieši šajā brīdī bija vajadzīgi. Iespējams, jūs nekad vairs nesatiksieties, bet brīnums jau ir noticis.
Latviešu valodā ir tik daudz salikteņu ar vārdu ceļš! Ceļavīrs, ceļaspieķis, ceļasoma, ceļamaize, ceļavārdi. Ceļavējš, ceļarādītājs un ceļvedis. Tad, kad pirms daudziem gadiem sāku pavadīt ceļotāju grupas, sapratu, cik svarīga ir ceļadoma lai ceļš būtu uzsākts ar labu domu un mērķi. Tad pretī pastiepjas tik daudz laipnu roku daudz ceļu, daudz ceļos satikto cilvēku, kuri allaž prot pateikt īstos ceļavārdus.
Man patīk dzelzceļa stacijās un lidostās vērot ceļiniekus. Tur viņi ir īsti un patiesi, neaizsargāti un neveikli kā putnēni, kas izkrituši vai izstumti no ligzdas. Man patīk lūkoties, kā viņi izmanto laiku, kurā steigties un rosīties nav jēgas, kad nekas cits neatliek, kā tikai ļauties un gaidīt, līdz pienāks tavs laiks un priekšā pastiepsies ceļa roka, paņems tevi un aizraus projām nezināmajā.
Bet ceļotāji zināmā mērā ir arī kā gliemeži, jo katrs, pats to neapzinoties, ir paņēmis ceļā līdzi savu māju un klusītiņām, pacietīgi to stiepj, samērojot ar to visus svešās zemēs ieraudzītos brīnumus. Tā ir savējā izjūta, drošības sajūta. Atceros, kā pirmoreiz Parīzē pēc Eifeļa torņa un slavenās Parīzes Dievmātes katedrāles apskatīšanas
vissvētlaimīgākā jutos kādas necilas baznīcas dārzā, kur pavisam latgaliski ziedēja mežrozītes un smaržoja dievkociņš.
Protams, ikkatram ceļam visjaukākais ir mājupceļš. Tomēr pēc kāda laika sirds atkal kņud un gribas spert soli uz ceļa plaukstas, lai būtu tā, kā rakstnieka Jāņa Klīdzēja aprakstītajam klejojošajam muzikantam Izidoram virs galvas Debesis, zem kājām Ceļš, bet pa ceļu tev pretī nāk Cilvēks.
