Ar patīkamu uztraukumu iedomājos iepriekšējās dienas vakaru pirms kārtējā ceļojuma. Jāsakārto mantas. Dokumenti, nauda, zobu birste, fotolietas, noteikti kāda no neizlasītajām pēdējā laika grāmatām.Tad drēbes un dažādi sīkumi. Tas ir tāds neaprakstāms brīdis.Tu zini tūlīt atvērsies durvis uz jaunu stāstu.
Es necenšos detalizēti izzināt valsti, kuru apmeklēšu. Man patīk ļauties. Ļauties situācijai un brīdim. Neuzlikt rāmjus vai iedomātas brauciena skatukartes. Ar apbrīnu esmu vēries uz tiem, kuri ceļā pavada visu savu dzīvi. Viņi kā Dullais Dauka dodas arvien tālāk, lai atklātu jaunus horizontus. Tā ir kā atkarība. No jaunām sajūtām. No ceļa.
Kad Brazīlijas krastos sagaidām Okeāna Kārli un Gintu, kuri ar laivu šķērsojuši Atlantijas okeānu, tad acīs asaras ir gan tiem, kas atbrauc, gan arī tiem, kas sagaida. Tas ir pa īstam. Nedz augoņi uz ķermeņa vai problēmas tikt krastā nav bijis šķērslis, lai Kārlis atkal būtu laivā. Un jau vienatnē airētu pāri Klusajam okeānam!
Pašreiz studijā montējam stāstu par Hariju Silu un viņa domubiedriem.Vīri ar ugunsdzēsēju mašīnām apbraukuši visu pasauli. Kādā no braucieniem naktī uzbrukuši zagļi un sadūruši visus ar nažiem. Haris par mata tiesu palika dzīvs. Taču tas ne brīdi viņu nav atturējis no nākamajiem braucieniem.
Es vienmēr atcerēšos gājienu pa mežonīgo savannu Etiopijā, kur, vietējās cilts pavadīti, bruņojušies ar šķēpiem un limitētu ūdens daudzumu, devāmies vairāku dienu gājienā. Ir neiespējami aizmirst skatus Somālijas galvaspilsētā, kur vairāk nekā divdesmit apsargu pavadībā devāmies iepirkties vietējā tirgū. Piedzīvotais un emocijas ir tas, kas paliek atmiņā.Tā ir kā iedvesma, lai dzīvotu tālāk.
Nupat kādas filmas prezentācijā dzirdēju pavisam vienkāršus un precīzus vārdus: Ceļošana labā kompānijā ir labākais, kas ar indivīdu var notikt. Tāpēc ņemiet līdzi labus cilvēkus un ceļojiet! Izejiet no savas komforta zonas, un tur sāksies īstā dzīve.
Sandijs Semjonovs
