Kad es biju maziņš, bet angliski jau šo to sapratu, man nez kā rokās pagadījās Alfrēda Tenisona dzejas krājums.
Neko par dzejniekulordu nezināju ne toreiz, ne, atklāti sakot, arī tagad, bet uzšķīrās man pagarš dzejolis ar nosaukumu Uliss, kā angliskajā pasaulē mēdz dēvēt Odiseju. Homēra Odiseju es, protams, lasījis nebiju, toties sengrieķu mitoloģijas pārstāstus gan.
Sižets vienkāršs. Aklā stāstnieka varonis sen jau kā atgriezies no ilgā ceļojuma, mierīgi valda savā valstiņā, pamazām noveco kopā ar viņu sagaidījušo sievu, bet mieru tā arī nav atradis un, latviski izsakoties, nemierīgi dīdās.
Gluži kā šobaltdien atceros, kā tieši šī dzejoļa rindiņas par Odiseja izbaudīto kaujas prieku far on the ringing plains of windy Troy man pirmoreiz lika aizdomāties bet kaut kur taču šī pasaku un varoņmītu Troja ir bijusi! Un, ja reiz ir bijusi, tur taču var nokļūt!
Gadiem ejot, man bija vēl daudz atklājumu. Izrādījās, Troja ir atrasta. Izrādījās, tā nez kāpēc atradās dīvainā vietā nevis tur, kur biju iedomājies, bet pašos, pašos Turcijas rietumos. Izrādījās, atradis to bija Hermanis Šlīmans cilvēks, kurš trakuma un avantūrisma ziņā varēja līdzināties pašam Odisejam. Atradis un noracis, jo, viņaprāt, tā bija nepietiekami īsta
Auga buciņš, auga arī radziņi. Grāmatu atklājumiem sekoja īsti, un apetīte auga ēdot. Grenlandes vidienes ledāji un pasaules augstākā ūdenskrituma virsotne Venecuēlā, it kā neizbrienamie Kongo džungļi un Sahāras dinozauru kapsētas, visvisvisvientuļākā sala Klusā okeāna vidū un leģendārā tuksneša zelta pilsēta Timbuktu.
Tas viss ir bijis, ir sasniegtas visneiedomājamākās pasaules malas, un globuss mājās ir krustu šķērsu izraibināts ar krāsainām kniepadatu galviņām visur, kur nu ir pabūts un no kurienes ir atvestas atmiņas par Pieredzēto.
Pasaules slavenākās sudraba raktuves un meksikāņu grandiozie kapu svētki, Svētās Nāves kults un narkokarteļu kari, komunistiskā Slaktera Če Gevaras nāves vieta, brunčotu bolīviešu sieviešu teatralizēti kautiņi arēnā un ajavaskas ceļojumi, tā, ir tikai neliela daļiņa no manā jaunākajā ceļojumu grāmatā aprakstītā.
Bet visam pasaulē ir savs sākums, un viss šis ceļš sākās vienā pavisam konkrētā vietā un brīdī. Vienā 1998. gada septembra dienā, kad viss izrādījās tieši tur un tieši tā, kā tam vajadzēja būt.
Vējainā Troja bija tieši tik vējaina, kādai tai bija jābūt, un skanošie līdzenumi no pakalna virsotnes pletās līdz pat pamalei.
Vēl vairāk, varbūt šis bija tas gadījums, kad krievu tulkotājs viņu sauc Grigorijs Kružkovs bija pat pārspējis oriģinālteksta autoru. Spriediet paši в звоне битв на гулких, ветреных равнинах Трои...
Krieviski гулкий nozīmē gan skanīgs, gan spalgs, gan dobjš. Nezinu, kas ir šis Grigorijs un vai viņš vispār kādreiz ir bijis Turcijā, bet Trojas līdzenumi dīvainā kārtā bija tieši tādi vienlaikus gan skanīgi, gan spalgi, gan dobji.
Lorda Tenisona nejaušajam lasītājam šie līdzenumi pastāstīja, ka taisnība ir dzejniekam un viņa poēmas varonim ir cilvēki, kuriem lemts, ka viņus mūžam uz priekšu dzīs vēlme doties nopakaļ krītošajai zvaigznei viņpus izzinātās pasaules malai. Jo dzīve, rau, ir varoņdarbs, nevis tikai elpošana vien
Jā, mani mīļie, odiseji jūs varat nebūt, un arī savu homēru jums nebūs, bet pasaulē ir ļoti maz vietu, kur nevar nokļūt cilvēks ar šādiem tādiem finanšu līdzekļiem un, galvenais, vēlmi iztukšot klejojumu kausu līdz pēdējai pilītei.
Nepalaidiet garām savu iespēju!
Lato Lapsa
