Visi jau bērnībā ir dzirdējuši teicienu, ka labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Taču ne visi apzinās, ka šī banālā patiesība tiešām ir patiesība. Es to atklāju pirms 20 gadiem, kad ar Impro palīdzību pirmo reizi nokļuvu savā sapņu zemē Grieķijā. Tas notika senās Olimpijas drupās vietā, kurā piedzima olimpiskās spēles un kur man bija jāvada pirmā ekskursija. Es biju labi sagatavojies, biju izlasījis daudz zinātniskās literatūras un izstudējis vairākus ceļvežus, man līdzi bija kartes, shēmas un bildes, likās, ka es visu zinu un bez grūtībām varēšu orientēties uz vietas. Taču ieejot Olimpijas teritorijā, es sapratu, ka neko nezinu par šo vietu, jo dzīvē viss izskatījās savādāk, ne tā, kā es biju iztēlojies. Un tikai izstaigājot visu kompleksu, man izdevās savienot redzēto uz kartēm un bildēm ar to, kas ir dabā. Tikai tad es apzinājos, ka es zinu un saprotu šo vietu. Šī sajūta palika manī uz visu mūžu. Tā palīdzēja man saprast seno grieķu gudrību: viņu valodā vārds zināt ir atvasināts no vārda redzēt pabeigtās pagātnes formas, proti es zinu skan kā esmu redzējis. Par šīs domas pareizību esmu pārliecinājies neskaitāmas reizes arī vēlāk, apceļojot svešas zemes, jo vienmēr patiesa zināšana par konkrēto vietu ir nākusi tikai tad, kad teorijai pievienojās redzēšana. Starp citu, vārds teorija sengrieķu valodā nozīmē tieši redzēšanu. Tātad zināt un saprast izriet no redzēt
Toreiz Olimpijā notika vēl viens zīmīgs fakts: pirmo reizi saskaroties ar savu sapņu zemi, kuras vēsturi un kultūru studēju, pasniedzu un aprakstu, es iegāju eiforijā un šķiet, ka pārvietojos, lidojot virs zemes. Tajā dienā grupas biedri iesauca mani par Hariju Laimīgo, un viņi joprojām mani tā uzrunā. Tas ir pierādījums tam, ka ceļošana var padarīt cilvēku laimīgu.
Grieķu mītiskie varoņi un paši senie grieķi daudz ceļoja, turklāt tik ļoti, ka apdzīvoja visus Vidusjūras un Melnās jūras krastus. Par ceļotāja simbolu ir kļuvis Odisejs, lai gan viņa ceļojums nebija brīvprātīgs un viņš desmit gadus tiecās tikt mājās. Taču tas ir labs simbols: jebkurš ceļojums būtībā ir ceļš uz mājām, tai skaitā arī dzīves ceļš. Odisejam piemita galvenā ceļotāja īpašība - ziņkārība: viņu interesēja ne tikai ceļš, bet arī iespēja kaut ko jaunu ieraudzīt un uzzināt. Tādēļ viņš dažreiz atļāvās novirzīties no maršruta. Tā viņš nokļuva ciklopa alā, jo nekad nevar zināt, kur aizvedīs ziņkārība. Riski pavada ikvienu ceļu, bet, kā zināms, no vilka baidies uz mežu neej. Odisejs laimīgi sasniedza mājas, un tā ir priekšzīme visiem ceļotājiem.
Kādreiz sen kaut kur izlasīju, ka XX gs. Japānā tika plaši piekopta ceļošanas veicināšanas politika, kas izpaudās tādā veidā, ka valsts un privātie uzņēmēji apmaksāja ceļa izdevumus saviem darbiniekiem. Šī informācija atsauc atmiņā disciplinētās japāņu tūristu grupas, obligāti klātesošas katrā nozīmīgā kultūrvēsturiskā objektā. Japāņu doma ir skaidra un gudra: ceļošana attīsta personību, tā spēcīgi paplašina cilvēka redzesloku un domu apvārsni, un, jo attīstītāks ir cilvēks, jo vērtīgāks viņš ir savā vietā. Pēc katra ceļojuma esmu pārliecinājies par šīs domas patiesumu, atklājot sevī jaunas atziņas un jaunu izpratnes līmeni. Tas ir ieguvums, kas uz mūžu ierakstās gan apziņā, gan zemapziņā, papildinot mentālo uzkrājumu fondu. Taču ir jāpiebilst, ka rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no paša ceļotāja: var ceļot, vienkārši skatoties mainīgās bildes aiz loga un neko nesaprotot, un var ceļot apzināti, izzinot un cenšoties izprast redzēto tāda ceļošana dara mūs reāli bagātākus. Tātad ceļošana ir sevis izglītošanas un pilnveidošanas veids. Vārdu sakot, ja kāds vēlas labāk saprast pasauli un sevi, tam ir jāceļo.
Dr. hist. Harijs Tumans.