Mani ceļojumi sākās 1991. gadā, kad sāku strādāt laikraksta Diena ārzemju ziņu nodaļā. Tolaik neapzinājos, ka līdz ar pirmo braucienu uz Gruziju lieku pamatus nopietnām izmaiņām savā dzīvē. Nenojautu, ka ārpus mājām un Latvijas pavadīšu daudz laika. 90. gadu sākumā regulāri mēroju ceļu uz Dienvidkaukāzu un Ziemeļkaukāzu, kur norisinājās dažādi militāri konflikti. Atgriežoties redakcijā, pierasta lieta bija melnais humors man jautāja, vai esmu atgriezies bez ievainojumiem. Tobrīd jau biju sapratis, ka šie reportiera braucieni ir ļoti vērtīgi, tie ļāva paskatīties uz pasauli citām acīm. Vissmagāk bija noraudzīties cilvēku ciešanās, un tādu netrūka. Šķita, ka visai cilvēcei lemts izjust kara pārdzīvojumus ar cilvēku un īpašumu bojāeju, ar bēgļu gaitām. Reiz Armēnijas dienvidos, sēdēdams viesnīcā, klausījos šāviņu eksplozijās un domāju: ko es te daru? Atbildēju sev, ka tādā veidā izrādu savu atbalstu tiem, kuri pakļauti netaisnībai un ciešanām.
Pavisam tālu no jebkādas civilizācijas tāds pirms 20 gadiem bija nelielais Hodžabahaudinas ciematiņš Afganistānas ziemeļos. Nedaudz māju, lielākā daļa māla kleķa namiņi, nedaudz citu lielāku un dārgāku ēku, koka veikaliņinoliktavas, kurās pārdevēji nosēž visu dienu, bet dažreiz pārlaiž arī nakti, un neliels laukums, kur var nopirkt dārzeņus, svaigu gaļu, rīsus un tēju. Hodžabahaudina dzīvoja gandrīz tāpat kā iepriekšējos gadsimtos bez elektrības, telefona, TV, tās iedzīvotāju sadzīve bija pagalam vienkārša, tā bija ekoloģiska, pilnīgi bez atkritumiem. Tad tur ieradās desmitiem ārzemnieku žurnālisti. Bija sācies ASV uzbrukums Taleban režīmam. Tas ļoti mainīja dzīvi, jo žurnālisti uzturējās Hodžabahaudinā aptuveni mēnesi līdz frontes sabrukumam un Taleban pazušanai.
Jau pirmajā vakarā nolīgu tulku Junosu, sirmu tadžiku, kas dienesta laikā Afganistānas armijā nelaimīgā kārtā bija palicis bez vienas acs. Viņš zināja dažus desmitus angļu vārdu un pavisam nedaudz krievu valodu. Kopā nostrādājām trīs nedēļas, kuru laikā nobraucām simtiem kilometru, iepazīstot skaisto un skarbo Ziemeļafganistānu.
Tā bija sevišķi izdevusies diena, lai arī tās lielāko daļu pavadījām Matina stūrētajā padomju bobikā jeb uazikā. Fantastiska automašīna par to pārliecinājos, kad ilgāku laiku braucām pa akmeņainas upes izžuvušo gultni. Akmeņi bija lieli, taču Matins vadīja mašīnu tik izcili, ka tā ne reizi nenoslāpa. Vakars tuvojās ar iespaidīgu saulrietu, mēs turpinājām ceļu. Augstāk kalnos netālu no neliela ciematiņa uaziks apklusa un nebija iedarbināms. Matins sagaidīja, kamēr uz vientuļā ceļa parādījās citi braucēji, kas mašīnu aizvilka līdz citam ciematam. Mēs ar Junosu palikām turpat un gājām uz čaihanu, ēdām vārītu jēra gaļu ar maizi, piedzerdami tēju. Tur bija arī citi ceļotāji. Atlaidušies uz nodilušajiem paklājiem, nesteidzīgi sarunājāmies. Vaicāju, kā viņiem šķiet, kas ir spēcīgāki amerikāņi vai krievi? Protams, krievi, teica viens. Kādēļ, prasīju. Nu kā, krievi taču pirmie aizlidoja uz Mēnesi!
Groznija. 1994. gada septembris. Čečenijas galvaspilsētā vairākas dienas tika svinēta neatkarības pasludināšanas 3. gadadiena. Ārzemju žurnālisti bija gaidīti viesi. Ar mums visi labprāt sarunājās. Kāds pieklājīgs vīrs, inženieris, vaicāja, vai pasaule atzīs Čečenijas neatkarību. Atbildēju, ka tas laikam būs ļoti sarežģīti. Ko par to svētku tribīnē domāja prezidents Džohars Dudajevs, kuru nofotografēju, tagad nepateiks neviens. Visticamāk, viņam kā bijušajam padomju armijas ģenerālim vajadzēja nojaust, ka neatkarība nebūs vienkārši sasniedzama. Tobrīd lielākā daļa ļaužu vienkārši izbaudīja priecīgās brīvdienas. Arī mani pārliecināja šis pacēlums, un pilsēta, kuras lielākā daļa bija uzcelta padomju gados, šķita pievilcīga. Pavisam cits noskaņojums valdīja dažu desmitu kilometru attālumā no Groznijas. Tur atradās bruņotā čečenu opozīcija, ar kuras palīdzību Maskava plānoja uzveikt sapņotājus par neatkarību.
Otari ir mans gruzīnu draugs, kas dzīvo Kahetijā Signahi. Pilsētā, kurā padomju laikā bijis pat 1012 tūkstošu iedzīvotāju, tagad dzīvo nepilni divi tūkstoši. Šo iztrūkumu var nepamanīt, jo uz pilsētu brauc daudz tūristu. Reizēm Otari, kurš jau nosvinējis savu 75. dzimšanas dienu, parūc par augstajām cenām, kas atnākušas līdz ar lielo viesu skaitu, tomēr aizvien turas pie sava vēl nesen pāris reižu nedēļā gāja uz svaru zāli. Un treniņiem bija rezultāti vairākus gadus savā vecuma kategorijā un arī starp jaunākiem atlētiem viņš bija pirmais Gruzijā svaru stieņa celšanā no guļus stāvokļa. Līdz ar pavasara atnākšanu Otari regulāri dodas uz saviem vīnogulāju laukiem 12 kilometru attālumā no Signahi. Raža padodas kā nu kuru gadu, taču oktobrī viņa mājas pagrabā gatavojas līdz divām tonnām vīna.
Kāpēc jau trīspadsmit gadu regulāri braucu pie Otari? Droši vien vēlos smelties viņa spēku un prasmi viegli izturēt dzīves pārbaudījumus, kādu Gruzijas nesenajā vēsturē nav trūcis. Reizēm kavējos atmiņās par braucieniem uz Čečeniju un Afganistānu, tikai diemžēl vairs nav iespējams redzēt daudzus, kurus kādreiz tur satiku.