Ceļošana mūsdienu tūrisma izpratnē ir jauns jēdziens. Alpu ledājos iestingušais vīrs pirms vairākiem gadu tūkstošiem nebija nācis uz šļūdoņa priecāties par saullēktu vai ekstremālos apstākļos paslēpot. Ceļojumā viņu bija raidījusi vajadzība kaut kur nokļūt.
Ģeogrāfisko dēku spīdekļu Magelāna, Prževaļska vai Livingstona ceļotāja tituls nav apšaubāms. Tomēr tuvāk papētot viņu maršrutus un mērķus, ceļošana izrādās līdzeklis, pakļauts uzdevumam atrast, respektīvi, nokļūt. Nokļūt līdz zemei, kur gatavo traukus no venēciešiem nepazīstamā porcelāna. Nokļūt ūdens klajuma viņā krastā un atgriezties mājās no pretējās puses, pierādot, ka zeme ir apaļa. Atrast un izpētīt teritorijas, ko impērijām būtu vērts ne tikai iekārot, bet arī iekarot.
Toreiz zemeslode šķita neaptverami liela. Nezināmo no tā, kas bija atrasts un zināms, šķīra milzu attālums. Šā iemesla dēļ jēdziens nokļūt saplūda ar jēdzienu ceļot. Ceļot nozīmēja ilgi un grūti pārvarēt attālumu. Atcerieties, Marko Polo ceļojums uz Mongoliju un Ķīnu ilga 24 gadus.
Attālums stājās pretī kā hidra ar daudzām galvām: mokošiem pārbraucieniem zirgu vilktos ratos vai jāšus, ilgiem burājumiem untumainās jūrās, blaktainām naktsmītnēm, malāriju, drudzi un skorbutu, laušanos cauri džungļiem, slāpju halucinācijām, tropiskā karstuma žņaudzošo smagumu un aukstuma nāvējošo zaglību.
Mūsu dienās pasaule sarāvusies maza mazītiņa, viss ir tepat un tuvu. Gribat uz Amazones džungļiem? Lūdzu! Gribat dzimšanas dienu svinēt Ziemeļpolā? Lūdzu! Vai tas nozīmē, ka attāluma mērvienības vairs nespēlē lomu? Diez vai. Jautājums ir, ko par mērvienībām pieņem. Mans vectēvs attālumu esot mērojis ar ceļā izsmēķētām pīpēm. No viņa mājām līdz Stultes mežam bijušas četras pīpes, bet no Burtnieku baznīcas līdz Dūresmuižai - trīs. Mūsdienās par mērvienību kļuvusi monetārā sistēma: Karpatu kalni (ar slēpošanu) LVL tik un tik, Riodežaneiro (ar karnevālu) LVL tik un tik. Lidojums kosmosā gan pagaidām USD.
Būtu kļūda iedomāties, ka ceļošana kļuvusi brīva no problēmām. Problēma ir sapņaini vieglo un ērto nokļūšanu atkal pārvērst ceļošanā. Grūtību smagums ir izvēlē, kas jāizdara katram pašam: kas mani šajā pasaulē īsteni interesē? Kāds ir mans mērķis?
Tūrisma pakalpojumu nozari es salīdzinu ar solīdu lielveikalu, kas piedāvā kārdinoši fasētus un visdažādākajās variācijās pasniegtus pasaules krāšņumus un vērtības. Tikai dažas pēdējās desmitgades dod iespēju nevis fantastu sapņos, bet īstenībā metru pa metram izokšķerēt unikālo Visuma bumbiņu, kas vienlaikus ir mūsu paradīze un mūsu elle.
Tomēr uzmanieties, tūrisma nozarē eksistē arī krāmu bodes, kas piedāvā, bet negarantē. Saskare ar tām rada skeptiķus, kas, apskrējuši Eiropas zīmolus, ieslīgst mieļainā rezignācijā: visur viens un tas pats. Parīzē ir Eifeļa tornis, Berlīnē - Brandenburgas vārti, Romā - Trevī strūklaka, bet Briselē mazais bronzas puika nevar vien beigt čurāt.
Virtuālo tehnoloģiju negaisīgajā uzbrukumā cilvēku pamazām pakļauj ilūzija, ka viņš visu ir redzējis un visu zina, visur bijis un par visu pārliecinājies. Ka pārvietošanās reālajā telpā nav nepieciešama, jo lielo ekrānu, ko sauc par dzīvo pasauli, bez pūlēm var instalēt dzīvoklī kā gatavu produktu - virtuālo pasauli. Taču XXI gadsimta pasaule ir jauna un nepazīstama. Tā ir pasaule, kas zaudējusi dabisko atstatuma dimensiju, pasaule, kurā nojukušas gandrīz visas robežas un šķirtnes, pasaule, kurā pēkšņi vienā pulkā sadrūzmēti Aristoteļa un Einšteina mantinieki un ciltis ar akmens laikmeta dzīvesziņu, kristieši un musulmaņi, jūdaisti un ateisti, budisti un sintoisti, zaļie un sarkanie, teroristi-pašnāvnieki un dziedoši-dejojošie krišnaīti.
Un būtu kļūda šajā jaunajā, neatklātajā pasaulē mānīt sevi ar veciem pieņēmumiem, kas aplamībā neatšķirtos no mūsu priekšteču iedomas, ka zemeslode balstās uz trīs vaļiem. Par laimi, mūsu rīcībā ir iespējas ne vien konstatēt, ka Parīzē ir Eifeļa tornis un Romā - Trevī strūklaka, bet iegūt pieredzi, ko virtuālās mirāžas nespēj sniegt, - ar dzīvām klātbūtnes izjūtām un alkām kāru muti pašiem kost augļos no labā un ļaunā atšķiršanas koka.
