Bērnībā man bija sajūta, ka manī kā ikkatrā no mums ir zinības par visdziļākajiem radības noslēpumiem, taču tās aiz kādiem tobrīd neizprotamiem, bet noteikti gudriem iemesliem uz laiku ir atņemtas, padarītas fragmentāras. Varbūt tāpēc, lai es ar visu savu gribu un visu savu spēku tiektos šīs zinības atgūt? Atmiņa tas taču arī ir ceļojums. Mēs nemākam ieraudzīt to, kas būs aiz ceļa nākamā pagrieziena, bet mēs varam mēģināt izprast to, kas ir mūs šurp atvedis.
Man bija gadi četri vai pieci, kad māmiņa nolēma man iemācīt nebaidīties no tumsas. Mēs iegājām viesistabā. Vispirms viņa lūdza, lai apeju ap lielo apaļo galdu, palūkojos zem galdauta stūriem, pavirinu bufetes durtiņas. Un tad viņa paņēma mani pie rokas un izslēdza gaismu. Kolīdz acis aprada ar tumsu, mēs kopā apgājām ap galdu, palīdām zem tā, ielūkojāmies istabas stūros, pavirinājām bufetes durtiņas. Bija jautri. Turklāt izrādījās, ka atšķirībā no māmiņas es diezgan labi redzu tumsā. Pietiekami labi, lai saprastu, ka telpā ap mani kopš gaismas izslēgšanas brīža nekas nav mainījies. Tā ceļojums tumsā pārvērtās par ceļojumu apziņas dzīlēs.
Kad man bija septiņi gadi, vecāki pirmo reizi paņēma mani īstā ceļojumā. Tur kalnu negaisa naktī es piedzīvoju to, ka Dievs ir mīlestība un viss, kas ir radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai. Mīlestība ir radības izcelsmes pamata cēlonis un arī tās mērķis. Tā ceļojums uz Karpatiem pārtapa par ceļojumu ārpus laika un telpas. Kopš bērnības man ir svarīgi atrast savējos tos, ar kuriem vienlīdz viegli var gan sarunāties, gan klusēt. Kas īstā brīdī spēj uzmundrināt, uzmudināt, iedrošināt. Un arī atjēdzināt, ja vajag. Šī savējo meklēšana arī tas taču ir ceļojums. No sevis uz tevi. Un no tevis uz sevi. Jo labāk es izprotu citus, jo skaidrāk spēju ieraudzīt sevi. Un otrādi.
Un vēl man kopš bērnības ir svarīgi sapņi. Kad biju maza, sapņos redzēju kalnus, tempļus un piramīdas, ko pat grāmatās tobrīd vēl nebiju skatījusi. Sapņos es saņēmu (un arī tagad nereti saņemu) atbildes uz jautājumiem, kas man svarīgi. Bet galvenais sapņos es lidoju. Tagad lidojumi ar paraplānu, gaisa balonu vai lidmašīnu man vienmēr ir priecīgs notikums. Tomēr lidojums sapnī joprojām ir kaut kas īpašs.
Varbūt tādēļ ceļš man vienmēr ir šķitis dzīves sinonīms. Jo kas tad ir dzīve? Ceļš no savtības uz pašaizliedzību, no neiztaisītas un tukšas zemes uz to, pēc kā ģīmja un līdzības esam radīti.
Kāpēc cilvēki dodas ceļojumos? Vieni, lai izpētītu vēstures liecības, apskatītu senu civilizāciju un kultūru zīmes, citi lai iesauļotos, nopeldētos okeānā, izbaudītu eksotiskus ēdienus un dzērienus, vēl citi lai iepirktos un izklaidētos. Ir tādi, kas ceļojumā dodas, piedzīvojumu kāres dzīti. Un tādi, kas grib atrast sevi, patiesību un mājupceļu.
Reizēm man šķiet, ka domāšana man ir kājās. Ejot es varu ne vien izvēdināt galvu, bet arī ieraudzīt risinājumu tam, kas labu laiku nav devis man miera. Un notikt tas var, klīstot pa Islandes geizeru ieleju, veroties uz Gaudi Svētās ģimenes baznīcas torņiem, sagaidot saullēktu Austrālijas Zilajos kalnos vai saulrietu Užavas bākā. Bet galvenais: lai kur es būtu jūras malā vai kalna galā , tas vienmēr ir ceļš uz sevi. Uz sevi patieso.
Un vēl katrā ceļojumā ir divi īpaši brīži. Kad pamātas atvadas palicējiem un pa iluminatora logu redzu, kā zeme pamazām attālinās, mani pārņem priecīgs satraukums, brīnuma priekšnojauta. Otrs tāds brīdis kad pa iluminatora logu jau atkal varu ieraudzīt Latvijas aprises. Man pieder ceļā gūtais un pieredzētais, satiktie cilvēki, atklātās izjūtas, taču galvenais tagad varu uzlūkot Latviju ar tāluma mazgātām acīm. Un kuro jau reizi sajust, ka nav labākas zemes par šo. Jo te ir manas mājas.
Dzīve tas vienmēr ir ceļš.
Mājupceļš.
Vija Beinerte