Mans nodoms ir pārdot jums ideju par Venēciju, iespējams, vienu no intriģējošākajiem pasaules vēstures stāstiem ar laicīgās dzīves dekorāciju desertā. Tam būs maz sakara ar romantiku, ko tik uzstājīgi cenšas piedāvāt tūrisma ceļveži. Jo tā ir manipulācija. Paņēmiens, kas bija un joprojām ir šīs lagūnas veidotāju un mantinieku izdzīvošanas stratēģija, viņu spēks. Jā, viņu pasaules kundzība.
Kad nonāc Venēcijā, var apmulst no vēriena, ko pirms daudziem gadsimtiem šeit uzbūris cilvēks. Tie bija ļoti bagāti un pārtikuši ļaudis, kas izvēlējās sadzīt pāļus uz vairākiem Vidusjūras sēkļiem, lai izveidotu savu republiku. Venēcieši ir vieni no pirmajiem, kas mēģina apgūt pārvaldē nosacītu parlamentārismu, un viņi ir vieni no pirmajiem, kas mērķtiecīgi izveido izlūkdienestu, aģentu tīklu, lai sargātu savus iekarojumus, bagātības. Viņi ir tie, kas nevis paši karo, bet liek to darīt citiem, aizdodot naudu. Viņi ir tie, kas rūpnieciski būvē kuģus, tos iznomājot tirgotājiem, armijām, pretī saņemot parādzīmes, ko atprečo ar aizjūrās salaupīto. Ja jums ir izpratne par visa veida starpniecību, tad venēcieši šajā ziņā bija pirmrindnieki, tāpēc nav jābrīnās, ka viņu pēdas ir gan pie Eiropas galmu intrigām, gan arī pie pasaulē pirmajām bankām. Kad karaļnami bija noguruši no Venēcijas dodžu un tirgotāju viltībām, nepamierinātie vienojās karagājienam pret šīs lagūnas apdzīvotājiem. Kara gaitā koalīcijas mainījās kā gadalaiki, bet kara beigās... Venēcija kopā ar tā laika stiprāko armiju frančiem izcīnīja uzvaru. Tieši tas ir brīdis, kad venēcieši nolemj izpildīt manevru, kas ietekmē civilizācijas tālāko gaitu līdz pat mūsdienām. Viņi izšķīst pasaulē ar naudu un plānu iedragāt Romas katoļu baznīcas varenību, lieliski saprotot, ka labākais ierocis šim mērķim ir prāts, kas segts ar viltību. Viņu prasme izgrozīties vai kādu uzpirkt rada sajūtu, ka venēcieši ir visur. Tas nebūs pārspīlēts. Taču viņu prasme palikt ēnā ir vēl pārliecinošāka. Gluži kā Venēcija mūsdienās tā atstāta pasaules kultūras mantojumam kā savdabīgs muzejs uz ūdens, lai gan tieši no šejienes radās modernā kapitālisma uzvaras gājiens. Kapitāla virskundzība, kur īstos leļļu teātra direktorus tā arī nenolasām.
Ja esat nonācis Venēcijā kā tūrists, tad ieteikšu vairākas lietas, ko ielāgot, jo pats tās esmu pārbaudījis vairākkārt. Lai gan sabiedrisko laivu kustība ir ērta un pieejama, pamēģiniet noīrēt ūdens taksometru un ar to ierasties pilsētā, iebraucot Lielajā kanālā! Maģiski! Tā kā pati Venēcija nav lielāka par Vecrīgu, nevajag baidīties pazaudēties šaurajās ielās. Tas notiks tik un tā! Vienkārši soļojiet... Nekur tālāk par kanāla malu tāpat netiksiet. Protams, ir vērts atzīmēties slavenākajos pilsētas punktos: uz Rialto tilta, Svētā Marka laukumā, pasaules senākajā kafejnīcā Florians, Dodžu pilī vai svaigo zivju tirgū, tajā pašā laikā pilnu dienu noteikti vajag atvēlēt tai pilsētas daļai, ko sauc Dorsoduro. Tur var nokļūt, pārejot Akadēmijas tiltu it kā virzienā uz Gugenheima laikmetīgās mākslas muzeju. Taču minētais muzejs nekādi nevar izkonkurēt pilsētu/muzeju, tāpēc soļojiet tam garām, lai nonāktu uz slavenajām baznīcas Santa Maria della Salute granīta kāpnēm, kur var meditēt stundām gan vērojot cilvēkus, gan kanāla laivu kustību. Starp citu, Venēcija visai ātri pieradina pie sajūtas, ka cilvēks aizmirst par... automašīnu. Jo pilsētā automašīnu nav tikai ūdens peldlīdzekļi. Ir vērts ziedot kādu rītu, lai saprastu, kā patiesībā dzīvo pilsēta uz ūdens. Jo agrajās stundās notiek gan pārtikas un preču piegāde, gan atkritumu izvešana, gan celtniecības materiālu pārvadāšana... Tas viss ar laivām! Darbības un manevri pārsteidzoši, rotaļīgi, ieskaitot neveiklus misēkļus, ko pavada smiekli un lamas.
Gondolā var vienu reizi izbraukt, lai saprastu sajūtas, kas iztēlotas uz skatu kartītēm vai filmās, taču, izvēloties laivu, vispirms aprunājieties ar gondoljēru. Viņi tur visi atraktīvi, jo nopirktā gondola kas ir laba mersedesa cenā jāatstrādā. To skaits pilsētā ir ierobežots, tāpēc katrs no stūrmaņiem cīnās par klientu, bet tajā pašā laikā zina viņš ir izredzētais! Piedāvājiet izbraukt nevis kādu iezīmētu maršrutu, bet pa sānu kanāliem, kur žāvējas venēciešu drēbes un smaržo pusdienu lazanja... Pat ja neesat liels grāmatu cienītājs, viens no pasaules atraktīvākajiem grāmatu veikaliem Libreria Acqua Alta ir jāapmeklē principā, jo tas mierīgi konkurē ar slaveno Venēcijas biennāli. Savā piedāvājumā, pārsteigumā un... organizētajā haosā. Turklāt veikala īpašnieks no grāmatu plauktiem vai kaudzēm spēj izvilkt tādus šedevrus un tematus, ka jūsu acis uz kādu brīdi kļūs kantainas šo vārdu īstenības izteiksmē.
Kultūras baudītājiem jāpamēģina ieskriet kādas angļu trupas teātra izrādē par pilsētas vēsturi, ko tur vienā no paviljoniem rullē jau desmitgadēm. Saturs mazāk, vairāk forma. Aktieri piedalās visā: biļešu tirdzniecībā, pašā izrādē un kokteiļu gatavošanā pēc spēles. Bet savdabīgs teātris ir arī rudens sezonā, kad pilsēta gluži vienkārši applūst. Tad vajag redzēt, kā ūdens līmeni pie durvīm notur veikaliņi, kā ar to sadzīvo laukumi un viesnīcas. Gumijniekus vajag paņemt līdzi, bet vislabāk kājas ietīt speciālos maisos, ko piedāvā uz katra stūra, un tad brist cauri peļķēm kā bērnībā... Starp citu, parastais paisums un bēgums ir Venēcijas ikdiena, kas šajā mākslīgajā akvatorijā veido tādu kā dabisko attīrīšanos, iztīrīšanos.
Lai Venēcijā iemīlētos, pamēģiniet bez plāna. Tā vienkārši kā klaidoņi. Un, ejot cauri pilsētai, iztēlojieties, ka tieši no šejienes pasaulē sākās sazvērestības teorijas, kam bija visnotaļ praktisks izmantojums. Viņi citādi nemaz nevarēja. Jo tad jau Venēcijas nemaz nebūtu.
Armands Puče