Maģiskais vārds - ceļošana...
Uzjundī maņas, par kurām zinātnieki strīdas, vai tādas jel ir. Gēnu datubāze atver vīzijas par iepriekšējās dzīvēs redzētām vietām. Kur pēkšņi pagaist funkcionālās sadzīves t.s. neatliekamie soļi?
Ceļošana. Pēc Otrā pasaules kara planētas kontinentos nebija nekas neparasts redzēt nokāpjam no kruīzu kuģiem strīpām vien pensijas vecuma kundzīšu, ģērbušos dzīvespriecīgu krāsu un toņu tērpos un vēl košāku, tiesa gan, mākslīgu, puķu izrotātām cepurītēm galvā. Domājat, viņas nezināja, ka ceļošana ir viena no jaunības eliksīra receptēm? Uz galvošanu, ka zināja, bija pārliecinājušās. Jo jaunredzēšanas prieks atdzīvina nervu šūnas, turklāt veic to veselīgāk nekā reklamētākie aptiekās iegūstamie preparāti.
Ceļošana. Ja tā aprobežotos tikai ar minēto, arī tad būtu ierindojama cilvēkam visieteicamāko aktivitāšu rangu tabulas topā, taču piedāvājumu grozs nav pat pusē. PSRS laikā viens no visskautākajiem CTV raidījumiem bija Kinoceļojumu klubs, kuru vadīja erudītākais tālaika Krievijas dabas draugs, ārsts Jurijs Senkevičs, Tūra Heijerdāla Ra ekspedīcijas dalībnieks, bet stāsts nav par papirusa plostu okeāna straumēs. Vienā savā raidījumā J. Senkevičs sarunājās ar zinātnieku, kurš bija atgriezies no pārgājiena Āzijā. Ceļojuma maršruts skāris Himalajus. Manos atmiņu failos nav saglabājusies informācija par pārgājiena mērķi, bet, ceļotājam stāstot, ka V odnoj iz doļin Gimalajev mi vstreķiļi predstaviķeļei plemeņi balti, uz brīdi aizturēju elpu. Acumirklī atcerējos LVU Filoloģijas fakultātē mācīto, ka, leduslaikmetam finišējot, mūsu dzintarjūras krastos ieradās baltu ciltis no Indijas subkontinenta un ka baltu valodas ir daļa no indoeiropiešu valodu saimes.
Iznāk, ka ciltis, kuru tiešie pēcnācēji esam mēs, joprojām ir dzīvas! Ka viedie Austrumi nav jāmeklē nezin kādos plauktos, tie jau iekodēti mūsu gēnos kopš aizsākumiem un ir mūsu identitātes pamatu pamats. Kur te vairs vieta kaut kādiem mazvērtības kompleksiem? Vai nebūtu pienācis laiks izstrādāt augstas raudzes maršrutu ceļojumam uz Himalajiem, uz minēto ieleju? Gribas pat teikt -svētceļojumam. Svētceļojumam uz mūsu sendzimteni, jo kas gan salīdzinājumā ar to ir, piemēram, Aglona un citi uzslāņojumi mūsu apziņā.
Ceļošana. Lietām piemīt ne vien sava, bet arī simbolu nozīme (to vislabāk zina dzejnieki). Zeme, kā zināms, ir apaļa būšana, tātad ikviens no mums, lai kāda ir tava, mana, viņas un viņa adrese, atrodas vienādā attālumā no debesīm, un kas gan cits ir debesis, ja ne mūsu kopsaucējs (pats par sevi saprotams, ka tās nav ne gaiss, ne atmosfēra)?
Te tad arī nonākam pie ceļošanas satraucošākā, uzbudinošākā un valdzinošākā aspekta - saskarsmes vai, citiem vārdiem, sastapšanās ar neparasto - citiem domāšanas veidiem, uzskatiem/izskatiem. Valstis tērē, šķiež tūkstošiem miljardu, lai, attīstot tehnoloģijas, meklētu citplanētiešus tur, ārā, kad uz dzimtā debesu ķermeņa, tepat kaimiņos eksistē sabiedrības ar mums neierastām, nereti nepieņemamām vērtību sistēmām, morāli. Ja godīgi - vai t.s. marsieši nemitinās nieka Boeing 727 lidojuma attālumā no mūsu dzīvesvietas / dzīvesveida? Vai komunicēšanas noslēpumus visaizraujošāk, vissaistošāk neiepazīst ceļojot, nevis klausoties lekcijas? Un vai krāšņākā balva pēc ceļojuma nebūtu tā, ja pēc jūsu aizbraukšanas no tur, ārā par jums sacītu: tie bija gudri un skaisti ļaudis, gribētos, lai viņi atbrauc vēl kādreiz!
Debesis ikviena dzīvē mēdz būt atšķirīgas. Šoreiz novēlu jums īpašās, kopīgās -ceļojumdebesis, un, ja pēc atgriešanās savā sētā kādudien pamanāt it kā necilajā mazupītes līkumā atspulgus no, sacīsim, Mato Groso Amazones baseinā vai Redvudkrīkas Ziemeļkalifornijā un pēkšņi saklausāt kaimiņa balsī intonāciju, kuru, skaidri atceraties, dzirdējāt kādā Senegālas zvejnieku ciematā, varat būt gandarīti, ka debesis apveltījušas jūs ar brīnišķu spēju -spēju saskatīt pasauli smilšu graudā.
Ceļošana. Svēts vārds.
