Latviešiem ir tāds labs teiciens: miers baro, nemiers posta. Bet ir kāds nemiers, kas nereti baro daudz vairāk nekā ierastā dzīves kārtība un miers. Tas ir nemiers, kas mudina mūs pamest mājas un doties ceļojumā.
Tā došanās, tā nemiera sajūta ir tik jocīga. Uzmundrinoša, satraucoša un mazliet melanholiska vienlaikus. Pabēgt no sevis, iekulties zemēs, notikumos un cilvēkos. Pamukt, paklaiņot mirklīgās izjūtās.
Jau lidmašīnā, esot dīvainajā starpstāvoklī starp debesīm un zemi, starp mājām un svešumu, raugoties mīkstajā mākoņu segā, ir skaidrs: robežas ir nosprauduši cilvēki - Dievs pasauli radīja vienotu un brīvu.
Nesen mans ceļš aizveda uz mazu vietu ar nosaukumu Sodus point Ontario ezera krastā, Amerikas pusē. Rudens diena, saule nomaina miglu un otrādi. Mazs soliņš liela ūdens krastā. Ezers kā jūra. Tālāk pļava, košs pīlādzis un Kanādas zosu bars, kas atpūšas pirms tālāka lidojuma. Gabaliņš smilšu pludmales, tik līdzīgs zināmajai mājās. Viļņi ezerā, draudīgas krāsu maiņas debesīs. Mols, kas aizved līdz necilai, baltai bākai.
Vai ir kāda nozīme tam, cik tālu atrodas šīs vietas no mūsu mājām? Vai ir kāda nozīme tam, cik tālu mēs atrodamies?
Kad pakausis pieskaras Sodus bākas baltajai sienai, kad, kājām ejot pār Bruklinas tiltu Ņujorkā, pievakares saules apmirdzētu, tu atrodi mazu uzrakstu truth (patiesība), kad Atēnās, Plakā, sākas negaiss, zeme griežas kopā ar debesīm, kad nākamajā rīta Delfos gāž kā ar spaiņiem, daudzi tūristi pamūk kur kurais, bet tu tomēr tiec līdz kalna galam - mākoņi atkāpjas, iemirdzas saule, un pasaule tavā acu priekšā ir tikko dzimusi, kad Maltā, Valetas pilsētas katedrālē, kur katru kapelu izbūvējuši citi šīs mazās Vidusjūras salas iekarotāji, Bābeles vidū, latviešu valodā tu domā par savējiem un izdomā - cik labi, ka tev ir kaut kas viens, par ko domāt.
Tādos brīžos uzmācas ķecerīgas domas, ka visas mūsu sargātās un lolotās māju (mans nams - mana pils, mana ģimene - mans cietoksnis) izjūtas ir tikai pašaizsardzības nolūkos radīta fikcija, pakļaušanās tradīcijām un aizspriedumiem, bet īstā dzīve atrodas pavisam citur. Mēs tikai palaikam tai pieskaramies, palaikam tur pabradājam un tad žigli atpakaļ. Mēs esam tikai brīvā laika vagabundi, klejoņi, klīdoņi, kas, ierauti ierastajā ikdienībā, palaikam restaurē savus laimes mirkļus.
Tāds ir šis nemiers, kas baro. Kas mūsu ierastībai un ikdienībai piešķir īslaicīgu, tomēr patiesu vienreizības un neatkārtojamības starojumu.
Bija pirmās decembra dienas, kad Lisabonā ir ziema. Ziema -tas nozīmē +18° pēc Celsija un siltu lietutiņu. Sirsnīgā kompānijā ar Emmu - Korsikā dzimušu, Marseļā dzīvojošu aktrisi un režisori -un islandiešu rakstnieku Šonu, kurš pasaulei pazīstams kā viņa bērnības draudzenes Bjorkas dziesmu tekstu autors, mēs izsalkuši sēdējām Lisabonas vecpilsētas krodziņā. Mēs ar Emmu dzērām vīnu, Šons - apelsīnu sulu. Visi kopā, vēderiem kurkstot, gaidījām, kad, uz oglēm cepts, būs gatavs pavo - sulīgais, mīkstais kā pūciņa, olīveļļas svaidītais jūras astoņkājis.
Smiekli un sarunas, izcila un vienlaikus vienkārša maltīte un Lisabonas nakts. Vai mēs kādreiz vēl satiksimies?
Pat tad, ja nesatiksimies, šis vakars, kurš turpināsies mazā, nošņurkušā fado krodziņā, uz kuru, līkumojot pa baltajām ieliņu kāpnēm, šķirot izmazgātas veļas priekškarus, kāpjot pāri bezpajumtniekiem, mūs aizvedīs maza, izkaltusi sievietīte, uz mūžīgiem laikiem būs mūsu dzīves daļiņa. Sievietītei mēs izmaksāsim vīnu, mums dziedās visa ģimene: opītis - sāļš un sauss kā žāvētas zivis mazajos tirgotavu ūķīšos, viņa meita - big mama, sulīga, pāri plūstoša kā smaržīgs mango auglis, meitas vīrs - saņurcītā uzvalkā, šlipsti apsējies, noputējis kā porto pudeles koka plauktos.
Savos ceļojumos esmu redzējusi neskaitāmas vietas, satikusi cilvēkus, par kuriem citādi nemaz nebūtu zinājusi. Un došanās nemiers mani ir barojis.
Ja man nebūtu mājas, kur atgriezties, es kā tajā vecajā dziesmiņā visticamāk "nomirtu žēlabās". Ja man atņemtu došanās nemieru, mājas mierā mana dzīves apetīte drīz vien izsīktu.
Mēs esam tikai brīvā laika vagabundi, klejoņi, klīdoņi, kas, ierauti ierastajā ikdienībā, palaikam restaurē savus laimes mirkļus. Kamēr mūsos ir dzīvs nemiers, kas baro, šie laimes mirkļi ir iespējami.
