Grūti iedomāties ietilpīgāku jēdzienu par ceļu, ceļošanu. Zem šā simbola cepures mājo vai visa cilvēka esamība.
Var teikt, ka cilvēks ceļā ir ik brīdi. Visintensīvāk savās domās, iztēlē, dvēseles vibrācijās. Ceļā pie sevis, pie otra, pie cita, pie Dieva, pie nāves, pie cerībām, pie neiespējamā, pie brīnuma.
Tieši brīnuma ilūzija uztur spēkā cilvēku nemainīgās alkas pēc ceļojumiem, klejojumiem, neredzētu zemju vilinājumiem kā apskaidrības iespējām. Taču ar to nepietiek. Cilvēkam nepieciešams arī fiziski un intīmi atklāt Madagaskaru, sasmaržot Himalaju sniegus, ienirt koraļļu zemūdens ielejās, slāpt tuksnešos un ieskatīties acīs Džokondai. Cerībā, ka ar tevi notiks kas īpašs, ka atvērsies kādas slepenas durvis un atnāks atbildes. Visbiežāk ceļojumi ir svētceļojumi pašam pie sevis. Bieži dzirdēts sakām, ka nav jāmeklē Šambala, tā ir tevī pašā. Man tomēr šķiet, ka ir jāmeklē visos iespējamos veidos, ka visi ceļi ir labi, ka visiem ir jēga.
Man personīgi aizbraukšana, aizceļošana ir maza nomiršana, vecās dzīves nomešana, lai cik tas būtu vai izklausītos iluzori. Jauna zeme, sveši ceļi ir kā atdzimšana. Tu esi nevainīgs, šķīsts un raugies pasaulē ziņkāri, ticīgi kā bērns. Pat tad, ja tā ir bijusi kāda iedomāta sapņu zeme, par ko daudz lasīts, iztēlots, es cenšos aizmirst visu, ko zinu. Arī visu to, ko zinu par sevi. Es ļaujos, es atdodos ceļojuma stihijām. Nekad svešās zemēs neesmu meklējusi radniecīgo, līdzīgo ar Latviju - ne ainavā, ne cilvēkos. Man interesantāk ir atklāt to īpašo, atšķirīgo, kas licis ļaudis un kalnus izkaisīt uz globusa tik mīklainos, fantastiskos musturos.
Bet var ceļot arī savādāk - baudīt dzīvi, atslēgt prātu un maņas, pieņemt tūrismu kā dzīves bižutēriju, un arī tas nav nekas slikts, ja cilvēks atgriežas mājās ar mīlas pilnām acīm pret pasauli.
Vislielākais pārdzīvojums manā ceļošanas pieredzē bija Austrālija kā pirmais izrāviens ārpus PSRS 1989. gadā. Un šis pārdzīvojums radās nevis no fantastiskajām krāsu orģijām tropos vai sarkanajiem tuksnešiem, pingvīnu, koalu un ķenguru glaimiem manai vizuālajai pieredzei, bet no fiziskās atskārsmes par zemeslodes aptveramību. Astoņpadsmit stundu lidojums ļāva globusu uztvert kā siltu un dzīvu organismu, radīja piederības sajūtu agrāk abstraktajam un grūti izjūtamajam jēdzienam Zeme. No tā laika jebkuras vibrācijas globusa vienā pusē un to izraisītās atskaņas otrā man vairs nešķiet pārdabisku spēku inspirēta pasaules jukšana prātā, tā ir dzīva izjūta par visa dziļo kopsakaru. Un šī izjūta ārstē viensētnieciskuma stulbumu cilvēkā, ka viņa aka ir pasaules naba.
Ceļošana izdzēš sajūtas, ka pasaule ir pilna ar svešajiem, ar citiem. Pa klēts durvīm rudens naktī iespējams nonākt turpat, kur domātājs ticis septiņu gadu laikā tuksnesī, taču solidaritātes veldzei, ja tā kādam vajadzīga, nepieciešams atstāt savas mājas. Klejot. Akumulēt visdažādāko pieredzi tālumā, pabarot savu izsalkušo redzes lauku ar visdažādāko krāsu ģērbiem, sejaskrāsām, tradīcijām, horizonta līnijām, lai atrastu sevi un atgrieztos mājās kā pasaules daļa -tas man šķiet ceļa nevīstošais šarms.
Un ir saldi pasapņot, ka pasaulē viss notiks uz labu, ka ikviens varēs doties turp, kur iegribas, neatkarīgi no maka satura, pilsoniskās piederības vai amata specifikas. Brīvi ceļotāji karus nenes, ceļotājs ir pasaules glābējs, jo savā ceļā izglābj sevi, sevi atrazdams.
