Nav nekā satraucošāka par mirkli, kad esi atvadījies no savējiem, sēdi
lidmašīnā un pilots iedarbina dzinējus. Kā smags putns lidmašīna lēni aizslīd
līdz skrejceļam un pagriežas. Nepalaist garām ne sekundi, izjust, kā vibrē
lidaparāta korpuss, nospriegojas spārni un zem tiem sāk skriet zeme, pārtapdama
regulāros rakstos, tik pazīstamos no vecmammas adītajiem cimdiem un zeķēm.
Jautājums ir tikai par to, cik brīvs esi ļauties, lai viss notiek.
Nav nekā satraucošāka par mirkli, kad svešā pilsētā izkāp no vilciena dzelzceļa stacijā, tev rokā karte un virs galvas saule kā kompasa adata. Man šķiet, ka ar sagaidītājiem tiek laupīta īstenā iepazīšanās. Un cik nav bijis tādu neiepazītu vietu festivāls vai lasījumi, pārvietojies kopā ar organizatoriem no punkta A uz punktu B un aizbrauc, ne nieka neuzzinājis par ainavu aiz automašīnas loga. Labāk to izdarīt vientulībā.
Stāvi viens pats uz putekļaina perona, ievelc plaušās svešās pilsētas smaržas, noorientē karti pret ziemeļiem. Aha, interesanti, tur viņiem ezers, bet tur centrs. Kopš tā brīža, kad saviem soļiem esi nomērījis svešo zemi, tā kļūst par tavējo. Nekad neaizmirsīšu dienām ilgo braucienu vilcienā uz Omsku, kad no rīta pamosties uz sava plaukta un zini ne tu šodien iekāpis, ne tev šodien jāizkāpj, ņem savu adīkli un adi.
Nekad neaizmirsīšu veco indiānieti, kas Ņūmeksikā pie Sarkanajām klintīm kādā ēstuvē piedāvāja ceļiniekiem tirkīza rotas. Nekad neaizmirsīšu klejojumu cauri Parīzei, kad, no rīta agri cēlusies, pēc sešām stundām attapos netālu no Eifeļa torņa, bet sapratu, ka nevaru līdz tam aiziet, jo šķita visas sirds asinis salijušas pēdās un galva reibst. Tad iegriezos mazā kafejnīcā un padzēru brīnišķīgu melnu tēju ar pienu. Sasildījos, saņēmos. Patērzēju ar saimnieci. Un turpināju ceļu, līdz manā priekšā kā karaliska balva par visu piedzīvoto no plaša laukuma pretī pasniedzās Eifelis.
Nav nekā satraucošāka par mirkli, kad atgriezies mājās. Mati pilni putekļiem, sirds ceļojuma iespaidiem. Un, ja vēl ir kāds, kam visu ceļojumu soli pa solim izstāstīt! Pēc četrām dienām svešā zemē man vienmēr ļoti sagribas mājās. Es nezinu, kāpēc tā. Varbūt straujajā turpceļā iepalikusī dvēsele mani beidzot sasniedz? Un skatiens tā vien meklē mākoņus, kas dodas uz māju pusi.
Nekad neaizmirsīšu pagājušās vasaras Jāņu dienas rītu. Bija iespēja doties lidojumā virs Siguldas ar gaisa balonu. Bija četri no rīta, migla vilkās atklātos laukos un ķērās aiz kokiem. Pacelšanās noreibums un zemes plašums. Debesis pieslānītas ar mākoņiem un stariem. Miglas kupenas virs Gaujas. Sniega smarža tur augstumos vasaras saulgriežos. Viss apkārt pienbalts, miglas zils, dūmakains, saules lēkšanas maģija austrumu pusē caur padebešiem. Meži klusē, reti Jāņu ugunskuru dūmi stīdz no trauslās zemes. Meitenes meta vaiņagus Umerīša ezerā. Skatījos, kā viens no vainagiem krita. Ilgs kritiens galotnēs iekšā. Mežā iekšā. Atsizdamies pazuda. Norisa pret zemi kā jaunība.
Un tad atpakaļ pie zemes. Klusums un smaržas. Grozs slīdēja sprīdi virs ziedoša lauka. Rasas mirdzums. Sīki mazi taurentiņi zāles stiebros. Smaidi un pārsteigums sejās. Zemes siltais tuvums, rasas valgums. Pārvarēt bailes, sajusties kā dabas daļai, ko Dievs uz plaukstas saudzīgi nes virs galotnēm, to novēlu katram ceļotājam!
