Kamēr cilvēks dzīvo, viņš ceļo, vismaz domās. Mani pirmie, agrīnie ceļojumi bija tie, ko tagad sauktu par
virtuālajiem ceļojumiem jeb ceļojumiem ne-no-vietas. Tie bija ceļojumi ar lasīto grāmatu starpniecību bērnībā.
No šiem pasaules apceļojumiem palikusi salda garša uz
mēles un skaista dūmaka atmiņā. Dzīvoju mazā, mazā
lauku ciemā skaistā, skaistā vietā, kur gan bija samērā maz
iespēju tikt pie grāmatām. Skolas bibliotēkā tomēr kādas
iespējas bija, ko izmantoju pilnā mērā. Spēcīgākie ceļa
burvības iespaidi bija no Žila Verna romāniem, visvairāk no
Noslēpumu salas. Vēl šodien gandrīz fi ziski varu atsaukt
atmiņā to brīnuma, ārpusrealitātes sajūtu. Bērnībā, agrajos
skolas gados patika ceļot arī ar Daniela Defo Robinsonu
Kruzo, ar latviešu un krievu pasaku grāmatām.
Vienreiz, paņēmusi no skolas bibliotēkas krievu pasaku
izlasi, nespēju turēties pretī lasīšanas kārdinājumam, tāpēc
izmelojos no kāda pēcstundu darba, ka steidzīgi jāiet mājās
(meli drīz vien vismuļķīgākajā kārtā atklājās!).
Pusteciņus uz mājām, grāmata rokās, ceļojums varēja sākties!
Ceļojumi no vietas uz vietu ilgu laiku man nepatika vīkšanās dēļ. Jākārto ceļā līdzi ņemamās mantas, jāuztraucas, ka neaizguļas, jādomā, kādi ceļabiedri būs (ja tas bija kopbrauciens), kā nokļūšu galamērķī, vai nesajaukšu autobusu, lidmašīnu, brauciena laiku un virzienu. Tagad, ja kāds garāks ceļojums stāv priekšā, nedēļu vai vismaz pāris dienu iepriekš vienkārši atveru koferi vai ceļasomu, kurā tad palēnām, pa vienai divām lietām sāku likt līdzi ņemamo. Gadījies arī kaut ko aizmirst un kaut ko paņemt dubultā, bet tā vīkšanās nu vairs nesagādā zobu sāpes.
Man labāk patīk doties uz nomaļām vietām, kur mazāk eiroremonta uzslāņojumu, visādu uzlabojumu kārtu, kur vairāk dabiskā. Tāpēc vairāk paticis nevis Čikāgā vai Ņujorkā, bet 3x3 nometnēs Garezerā un Katskiļos, nevis Novosibirskā vai Omskā, bet nomaļos latviešu 19. gs. izceļotāju pēcteču ciemos Timofejevkā un Rižkovā. Ceļojumā svarīgs liekas ne tikai cilvēku celtais, ne tikai ainava, bet arī cilvēki, ko svešajā pusē satieku. Vislabāk jau, ja izdodas rast līdzsvaru starp iespaidiem no ceļojuma vietām un satiktajiem cilvēkiem. Viens tāds spēcīgs iespaids, kas, otroun trešo reizi aizbraucot, tik spēcīgs vairs nebija, bet pozitīvi uzlādējošs joprojām, ir Daņiļeviču ciems nomaļajā Poļesjē, Baltkrievijā. Šajā ciemā joprojām tiek godāti īpaši akmeņi, t. s. akmens bābas. Katru gadu pavasarī ciema sievas ieģērbj akmens tēlu, ko sauc par akmens bābu, skaistās drānās, ziedo tai ēdamas lietas, naudiņu, konfektes, izlūdzoties sev un savējiem labvēlību. Šajā ciemā lieliska ir ne tikai akmens bāba, bet arī īstās, reālās bābas vienkāršas baltkrievu sievas, kuru sirds dāsnums ir aizkustinājis līdz asarām. Viņu vīri vairāk fonā, bet tāpat gatavi izstāstīt, parādīt, palīdzēt. Viņu savstarpējo attiecību vienkāršībā un patiesumā ir labi atrasties.
Man patīk būt Latvijas laukos, īpaši nomaļās vietās, tā paša iemesla dēļ, ko jau minēju nomalē vairāk īstuma un nesamākslotības. Latvijas apceļošana sākās, kad pirms laba laika tika izsludināta akcija Apceļosim Latvijas muižas un pilis. Ar vīru un ģimenes draugiem vairākus gadus aizrautīgi braucām, fotografējām, izzinājām. Pēc tam uz savu roku un ne tikai pa muižām un pilīm. Katram Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam ir sava pievilcības krāsa ar vairākiem slāņiem virsējā ir vairāk kopīgā, apakšējos slēpjas atšķirīgais, īsti piesaistošais.
Saka, ka ceļojumi ir cilvēka neapzināta tieksme atgūt zaudēto paradīzi, salikt no daudziem ceļojumiem sev kaut nelielu paradīzes dārziņu, paturēt to atmiņā uzņemtās fotogrāfi jās vai video, vai vienkārši atmiņās. Tas dodot spēku ikdienai, kas ne vienmēr ir tikai rozā un zelta krāsās.
Varbūt tā arī ir!