|
Naktī Sicīlijas debesu melnajā samtā mirdz spožas zvaigznes, kas nobālē vienīgi virs milzīgajām, miljons gaismās spīguļojošajām naftas pārstrādes rūpnīcām.Vai, cienīto lasītāj, varat iztēloties burvīgo Rīgas astoņsimtgades salūtu, tikai nekustīgi sastingušu tumšajā padebesī un visu vienā spoži baltu raķešu krāsā? Lūk, tieši tā izskatās naftas pārstrādes fabrika naktī. Naktī bez tumsas.
Ik rītu no zilās Vidusjūras uzpeldošā saule atklāj gan rūpnīcas neatšķetināmos spoži niķelēto cauruļu mudžekļus, gan tāltālu pie apvāršņa tukšumā starp debesīm un ūdens klaju iekārtās naftas ieguves platformas. Kā tuksneša mirāžā tās nedzirdamas melodijas taktī danco vēderdeju virs trīsuļojošā, virmojošā ūdens spoguļa.
Taču Sicīlijas austrumos naktī košs mēness neizgaismo kādu neiztrūkstošu baltu mākoni, itāliešu mīlināmvārdā iesauktu par "pennechieto" jeb cekuliņu.
Diena atklāj arī mākoņu cekula īpašnieku milzīgo Etnas vulkānu, kas majestātiski pārlūko visus Sicīlijas austrumus un raugās vēl tālu bezgalīgajā jūrā. Kalna apkārtmērs pārsniedz divsimt kilometrus, tātad tas ir garāks nekā ceļš no Rīgas līdz Liepājai! Pirms divarpus tūkstošiem gadu šurp atkuģojušie grieķi grandiozā vulkāna priekšā sastinga bijībā, domādami, ka atklājuši paša Hēfaista, sensenis no Olimpa padzītā uguns, kalēju un amatnieku dieva mitekli.
Pēc dižā Homēra domām, te varonis Odisejs cīnījies ar baiso ciklopu Polifemu, ar mietu izdurot tā vienīgo aci. Lietpratēji spriež, ka nemirstīgais dzejnieks kā briesmoni vienaci ciklopu attēlojis pašu vulkānu, jo sengrieķu valodā krāteri un aci apzīmē ar vienu un to pašu vārdu.
Pēdējoreiz tas notika pērn, 24. jūlija rītā, zeme nodrebēja, nami sašūpojās un no zemes dzīlēm krāteris izvēma miljoniem tonnu nokaitētas lavas, uzšāva debesīs liesmojošu dzirksteļu miriādes. Izvirdums sagrāva trosu ceļu, apraka četras mājas un plašu auto stāvlaukumu. Tāpēc tagad līdz īpašajiem "vulkobusiem" jeb savdabīgajiem smago, apvidus auto un autobusu krustojumiem, kas uzved tūristus līdz divu kilometru augstumam, jārāpjas pāri sacietējušas, bet vietumis vēl itin karstas lavas laukam. Aizraujošo tenterēšanu pāri asajiem daudzšķautņainajiem klučiem var salīdzināt ar rāpšanos pa ledus kalniem neganta sala piemeklētā jūrmalā, taču ceļā uz Etnas virsotni vairums ceļotāju nezin kāpēc āvuši kājās sandeles, šos karstajai dienvidzemei citkārt tik piemērotos, bet Eiropas lielākā vulkāna iekarošanai gauži nederīgos apavus.
Par postošā izvirduma sagādātajām neērtībām tūristus atalgo balva "vulkobusu" biļešu kasē vienas biļetes cena samazināta no 68 uz 50 tūkstošiem liru jeb 17 latiem! Tieši tik jāmaksā par 20 minūšu braucienu un pusstundas kāpienu pretī krātera malai.
Tikai ceļojuma vistālākajā punktā sicīliešu brašulis Džovanni nolemj sākt vēstījumu ekskursantiem un tēlo izbrīnu: Kā "solo english"? (tikai angliski?
I. A.) Nē, "deutsch" (vāciski. I. A.) arī nevaru. Italiano, francaise (itāliski, franču.
I. A.) lūdzu!
Lejā "vulkobusu" pieturā gidam gan nenāca ne prātā interesēties par svešzemnieku valodas prasmi, jo apņēmīgo zelli vadīja tikai viena dziņa neļaut šai grupai aiziet uz blakus busu pie alkatīgā Džonkarlo vai nadzīgā Pjetro.
Etnas virsotnē Džovanni naski pierunā tulkot kādu labsirdīgu itāļu tūristu no blakus grupas, uz karstās lavas bluķa noliek papīra lapu, kas svelmē pati uzliesmo un stāsta, ka 3369 metrus augstā Etna radot tik neaptverami daudz ogļskābās gāzes, cik visi pārējie pasaules vulkāni kopā. Kā priekšnesuma naglu Džovanni pasniedz atziņu nekad nevarot īsti zināt, kad šī uzparikte atkal iešot gaisā
Tuvējās pilsētās sētnieki tikko paguvuši noslaucīt prāvo pelnu kārtu no iepriekšējā izvirduma, bet kāds censonis jau paspējis iedēstīt vīnogulāju vulkāna pakājē. Dzīvespriecīgie zaļie stādiņi auglīgajos asfaltpelēkajos pelnos cer, ka paspēs izaugt un briedināt ražu, pirms tos apraks nākamie no planētas dzīlēm izsviestie ieži.
Varbūt tagad, cienīto lasītāj, jūs sagaidāt sajūsmīgu tēlojumu par pasakaino skatu no Etnas uz zaļojošām ielejām, gleznainajām pilsētām un bezgalīgo jūru līdz pat Āfrikai? Nekā nebija tur augšā ir tik auksts, ka viegli ģērbtais Vidusjūras apceļotājs nosalis vai zils neba velti Etna uzskatāma par saldējuma dzimteni. Pašā galotnē sniegs turas visu cauru gadu, un kad arābi 868. gadā iekaroja Sicīliju, austrumu gardēži atklāja, ka brīniškīgo šerbertu var ilgi saglabāt ledū, bet, tos sajaucot, radās saldējums!
Tikmēr papildus aukstumam gaisā, kā arī karstumam un asumam akmeņos zem kājām, Etnas virsotnē nākas baudīt arī vecu olu smirdoņu, ko rada sērūdeņraža izplūde. Gids apvaicājas, vai šī grupa esot apdrošināta un nezin kāpēc atceras tuvākā lielpilsēta Mesīna trīskārt zemestrīcēs nopostīta līdz pamatiem, bet pēdējoreiz 30 sekundēs gāja bojā 84 tūkstoši cilvēku.
Tobrīd Sicīlijas debešķīgās panorāmas apjūsmošanas vietā nākas raudzīties baltā miglā, kas patiesībā ir mākonis virs galvas, visapkārt un arī lejā. Tobrīd rodas sava versija par to, kāpēc diženais sengrieķu filozofs Empedokls jau 433. gadā pirms mūsu ēras te izdarīja pašnāvību, ielecot krāterī
Apmēram šeit, kur mēs stāvam, Empedokls pirms pēdējā kāpiena noāva un atstāja pēcnācējiem savas ādas sandales, klāsta Džovanni.
Sazin kāpēc? Varbūt grieķis tā rīkojās tikai sava akurātā, taupīgā rakstura labad. Bet varbūt tādēļ, lai pēdējoreiz pasmaidītu par pukstētājiem un mājās tupētājiem arī mūsu, 21. gadsimta, silto čību un televizoru pielūdzējiem.
Ivars Andiņš |
