Filipīnas ir valsts Āzijas pašos Austrumos, kas izceļas uz kaimiņu fona. Šis salu arhipelāgs, kurš sastāv no 7107 salām, ir vienīgā katoļu zeme Āzijā. Katoļu īpatsvars Filipīnās sastāda 83-90 %. Katolicismu uz šo pasaules nostūri, atveda portugāļu jūras braucējs Ferdinands Magelāns un spāņu kolonizatori, 16. gs. Turpmāko gadsimtu laikā ar izglītošanu un vardarbību, ja savādāk nepielec, spāņi pievērš katoļticībai lielāko daļu no galvas kausu mednieku ciltīm. Tiesa, attālākos kalnu reģionos spāņi netiek un tur ilgi vēl iezemieši medī cilvēku galvas un piekopj pagānismu.
Foto: Ifugao cilts pārstāvis, savā krāšņajā tērpā un galvassegā, ko rotā Hornbill putna sarkanais knābis.
Filipīnas ir vulkānu zeme....te to ir vairāk kā vajag un regulāri tie ''trokšņo'' un sagādā galvassāpes vietējiem.
Foto: Taal vulkāns - viens no mazākajiem, bet arī viens no bīstamākajiem planētas vulkāniem. Turklāt noteikti arī viens no interesantākajiem, jo tas ir vienīgais vulkāns uz planētas, kur vulkānā atrodas ezers, bet ezerā atrodas mazāks vulkāns, kurā savukārt atrodas vēl viens krātera ezers un tajā vēl viena sala. Tāda kā vulkānu un salu matrjoška sanāk.
4 nopietni iemesli mani vilināja uz šo salu arhipelāgu otrā pasaules malā...kuri aizrautu pat visprasīgākos ceļotājus. Divi atrodas uz Filipīnu nozīmīgākās salas Luzonas, kur atrodas arī galvaspilsēta Manila....., bet par pārējiem diviem pastāstīšu otrajā Filipīnu galerijā, kas būs veltīta Boholas, Sebu un Palavan salām.
Viens no 4 lielajiem magnētiem, kas atvilināja mani šeit bija Filipīnu simbols un slavenākā pastkarte - slavenās un 2000 gadus senās Banaue reģiona rīsu terases, kas iekļautas UNESCO un tiek uzskatītas par vienu no ''8 pasaules brīnumiem''.
Foto: Batad rīsu terases, kuras izvietojušās neparastā terašu amfiteātrī.
Otrs iemesls bija festivāls, kurš izskanējis tālu ārpus valsts robežām - Svētā krusta festivāls Lielajā Piektdienā. Tas notiek daudzās vietās Filipīnās, kad cilvēki sevi moka, caur ciešanām izpērkot grēkus, bet festivāla kulminācija ir Kristus ciešanu izspēlēšana (Passion play) un cilvēku krustā sišana ar ĪSTĀM NAGLĀM!! Cik zinu, tikai Meksikā vēl piekopj šādu necilvēcīgu Lieldienu svinēšanu, pienaglojot cilvēkus ar naglām krustos.
Filipīnās visslavenākā krustā sišanas vieta ir San Pedro Cutud ciematiņš pie San Fernando pilsētas. Visslavenākais tas ir cilvēka vārdā Rubens Enaje dēļ, kura vārds jau iegrāmatots enciklopēdijās. Šis 50 gadus vecais vīrs šogad 25 reizi tika pienaglots krustā, un viņš Kristus ciešanu lugā San Pedro Cutud pilsētiņā vienmēr spēlē galveno lomu - Jēzu Kristu.
Te arī sākās mans ceļojums, San Pedro Cutud...un jāsaka sākās diezgan šokējoši, dramatiski, asiņaini, necilvēcīgi...ciešanu un sāpēm pārpilni....
Foto: Rubens Enaje pienaglots krustā (centrā) Kristus ciešanu lugā...
Ierodoties San Pedro Cutud, skats pavērās aptuveni šāds - neskaitāmi vīrieši gāja pa ielu un sita savas kailās muguras ar rīkstēm...asinis šķīda uz visām pusēm un tie, kas piegāja pārāk tuvu, noteikti dabūja uz drēbēm...
Tā vīrieši ar nosegtām sejām, devās pa Krusta ceļu līdz pakalnam, kurā pacēlās 3 krusti..vieta, kur vēlāk tiks veikta Filipīnu slavenākā krustā sišana, pienaglojot Rubenu 25 reizi pēc kārtas. Protams, sit krustā daudzus cilvēkus pa visu valsti, nav tā, ka tikai Rubens ir tas, kas ļoti sagrēkojies vai fanātiski reliģisks..vienkārši viņa veikumu neviens nevar atkārtot, uz planētas nav otra tāda cilvēka, kas 25 reizes būtu krustā piesists...Rolando del Campo ir otrs slavenākais, kurš krustā sists 15 reizes.
Skats nu tiešām necilvēcīgs...mocekļi, zaudējot asinis un nespējot paciest karstumu, krita uz ceļiem...
...un pat daži asinīs slīkstošie mocekļi zaudēja samaņu...droši vien zaudēto asiņu un karstuma dēļ. Steidzami ieradās ārsti un uz nestuvēm aiznesa prom, droši vien nogādājot slimnīcā...
Bez sevi sitošajiem mocekļiem bija tādi, kas nesa krustu līdz Krusta kalnam, simbolizējot Kristus ciešanas.
Un tad dienas vidū sākās galvenā izrāde - Kristus ciešanas (Passion play), kur galveno lomu, atveidojot Jēzu Kristu, veica jau pieminētais Rubens Enage, nesot savu krustu uz Krusta kalnu, lai 25. reizi tiktu piesists krustā...50 gadu vecumā.
Tā kā vīrs jau ir gados, tad viņam jauns puisis palīdzēja smago krustu nest.
Procesiju un Kristus gājienu līdz kalnam pavadīja par romiešiem pārģērbušies aktieri...citi- uz zirgiem, citi, ejot ar kājām.
Jēzu Kristu līdz krustam pavadīja arī Jaunava Marija, Magdalēna....viss izspēlēts kā pēc Bībeles...
Romieši pavada krustu nesošo filipīniešu Jēzu Kristu līdz Krusta kalnam....
Ierodoties vietā pie krustiem, kur Rubens tiks pienaglots, romieši sāka grūstīt ''Jēzu'', smieties, ņirgāties, sist...
Tad tika nolasīts spriedums un Rubenu sāka pienaglot krustā ar īstajām naglām. Naglas iesišanas brīžos viņš no sāpēm iekliedzās....
Rubens tika pienaglots un krusts tika pacelts...
Pēc kāda laika ''Kristum'' galva nokārās....''Kristus'' bija miris....Marija sāka raudāt, lūdzās un kaut ko filipīniešu valodā runāja....
Protams, vēlāk piesistos cilvēkus noņem no krusta, parasti viņi atrodas stundu, vai tikmēr, kamēr jūtās grēkus nožēlojuši...
Vatikāns par šiem filipīniešu izgājieniem nav sajūsmā un Romas katoļu baznīca to nosoda, uzskatot par Kristus zaimošanu...
Brutāla izrāde, bet jāatzīst, ka ļoti iespaidīgs pasākums, ko neredzēt nekur citur (Meksikā nav iespējams to vērot).
Tālāk devos uz Kordiljeru kalniem...un reģionu, kur atrodas planētas labākās rīsu terases...
Foto: Kordiljeru kalni rīta miglā..
Kordiljeru kalni rīta dūmakā....
Kordiljeru kalnu un dārzeņu terases kalnu pakājē...
Sagada, viens no Kordiljeru kalnu centriem un vieta, kur ieziemieši piekopa netradicionālus apbedījumu veidus. Visinteresantākais veids bija slavenie ''iekārtie zārki'', kas vislabāk apskatāmi bija Elho ielejā. Neparasts skats, kad redzi antīkus koka zārkus, karājoties augstu pie klints, un vēl kāds galvaskauss lien ārā. Turklāt pie vairākiem no zārkiem bija piestiprināti krēsli, jo vietējiem ir tradīcija - līķi vienu dienu pirms guldīšanas zārkā apsēdina krēsla tā, lai visi var apskatīt un atvadīties. Neparasta tradīcija. Bet vēl neparastāka ir guldīt nelaiķus klintī iekārtos zārkos. Gids paskaidroja, ka senāk cilvēki domāja, ka mironis atdzīvojas un dzīvo nākošo dzīvi, bet guldot zemē, taču var nosmakt un grūti izkāpt nelaiķim ārā (man liekas, ka viņi pārāk daudz šausmu filmas bija skatījšies). Tāpēc piekāra klintīs, lai mironis var elpot, kad atdzīvojas.
Interesanti, ka daudzi zārki ir ļoti maziņi, uz ko gids paskaidroja, ka zārkā nelaiķus guldīja sarāvušos kūlenī, embrija pozā kā mātes vēderā tā, lai piedzimt jaunajā dzīvē varētu tieši tāpat kā iepriekšējā.
Arī mūsdienās nereti mirušos mēdz šādā veidā glabāt, bet tikai turīgos, jo, lai varētu šādi tikt apglabāts slavenajā Elho ielejā, ir dieviem jāupurē 21 cūka un 28 vistas. Dīvaini cilvēki dzīvo uz mūsu planētas
jo visam bonusā vietējie vēl tic vampīrveidīgam briesmonim, kas dzīvo dziļi mežā un ēd cilvēkus, tāpēc mežā neiet pat pieaugušie, jo baidās no tiem...
Tāpat vietējie glabāja savus koka zārkus alās..vienkārši sakrāmējot tos kā Lego klucīšus, vienu virs otra (labajā pusē pie alas sienas)
Nākošais pieturas punkts bija Sumaling ala, lielais dienas notikums. No sākuma domāju, ka būs parasta ala
tās jau simtiem redzētas un jau sāk mani garlaikot.....tie stalaktīti visur vairāk vai mazāk ir līdzīgi. Bet šī izrādījās Adventure Caving ala - viena no manām mīļākajām aktivitātēm.
Mežonīgā alā jāiet ar petrolejas lampām, brienot pa pazemes upi, kur ūdens vietām bija līdz nabai, tad laidos lejā no klintīm ar virvēm, līdu cauri šauriem caurumiem un rāpos pa klinšu sienām
ārprāts, kā man šitādas piedzīvojumu alas patīk
vienkārši nenormāli! Enerģija visai dienai....Lieta, ko jebkuram varētu rekomendēt!
Pazemes upe Sumalingas alā, kas vietām bija ļoti sekla, bet vietām dziļa.
Un tad nonācu Banaue - vietā, kur atrodas skaistākās un iespaidīgākās rīsu terases, 8.Pasaules brīnums. Šīs 2000 gadus senās terases, kuras izveidojusi primitīvā Ifugao galvaskausu mednieku cilts, pārdzīvojušas visus gadsimtus. Tās ir neierasti stāvas. Grūti aptvert, kā primitīva cilts 2000 gadus atpakaļ varēja pārveidot kalnus par nebeidzamiem terasu rīsu laukiem.
Foto: Banaue rīsu terases rīta gaismā.
Kad nokļuvu Batad skatu punktā, aizrāvās elpa...woooowwwww....šausmas, kas par skatu... Neaizmirstams... Es biju bildes redzējis, bet kaut ko tādu es negaidīju...tik iespaidīgs tas bija dzīvajā, atveroties visās debesu pusēs....spilgti zaļojošas rīsu terases, izvietojušās amfiteātra formas kalnā, lejā atrodas mazs ciematiņš, ar dažām senajām Ifugao cilts salmu būdiņām, bet pretī amfiteātrim paceļas Kordiljeru kalni.
Sēdos Jeepney transporta līdzeklī, lai nokļūtu līdz takas sākumam, kurš ved uz kluso Batad ciemu un rīsu terasēm. Jāatzīmē, ka Jeepney ir unikāls filipīniešu sabiedriskā transporta līdzeklis. Amerikāņu armijai, pametot savas bāzes Filipīnās, vajadzēja nogrūst kādam vecos armijas džipus. Tos ar prieku par kapeikām pārpirka vietējie, kas pagarināja šasiju, ielika second hand japāņu motorus, ielika garos krēslus aizmugures nodalījumā un nokrāsoja pēc savas patikas. Te nu radās Jeepney, kuri nebaidās braukt arī pa ļoti sliktas kvalitātes ceļiem. Ceļi brīžiem te bija drausmīgi....par tādiem kā mums viņi var tikai sapņot.
Nokļuvu takas sākumpunktā un devos nepilnas stundas pārgājienā līdz Batad skatupunktam.
Banaue ir skaistas un stāvas terases, bet vēl iespaidīgākas pēc daudzu un arī manām domām ir Batad terases, kuras bieži pieskaita pie Banaue, bet ceļotāji tur reti nonāk nezināšanas un grūtā ceļa dēļ...bet tās ir viennozīmīgi jebkuru grūtību vērtas.
Rīsu terašu ieskautais Batad ciematiņš, kurā vēl saglabājušās vairākas vietējās Ifugao cilts salmu būdiņas, kas mūsdienās mijas ar modernākām būdām.
Ifugao ir viena no Kordiljeru kalnu krāšņākajām galvaskausu mednieku ciltīm. To tautas tērps ir sarkanā krāsā ar neparastajiem vīriešu stringiem kājās un krāšņajām putnu knābju un dzīvnieku galvaskausu rotātajām galvassegām galvā. Ifugao un blakus esošās ciltis piekopa galvaskausu medības līdz 20. gs. un mūsdienās vēl joprojām dzīvo daži galvaskausu mednieki, kas savulaik piekopa šo netikumu.
Mūsdienās gan tikai tālos lauku apvidos cilvēki ģērbjas senajos un krāšņajos tautas tērpos, vai arī uz svētkiem un festivāliem.
Ifugao cilts salmu būdiņa uz pāļiem. Zem jumta atrodas istaba, kur dzīvoja visa ģimene, bet zem tās- starp pāļiem turēja vistas un lopus. Joprojām mūsdienās attālākās vietās cilvēki dzīvo šādos apstākļos un arī šī būdiņa bija reāli apdzīvota, bet pilsētu tuvumā un civilizācijai sasniedzamākos ciemos tradīcijas sāk izzust.
Dodoties lejā no skatu punkta dziļāk Batad Amfiteātrī, šī vieta pārņem vēl vairāk.....visur, kur skaties zaļojošas terases....miers...pasaules malas elpa....senas būdiņas.....īsta miera oāze, kur ar katru pavadīto stundu gribējās palikt ilgāk....nav brīnums, ka cilvēki te, ierodoties uz pāris stundām, paliek uz nedēļu...perfekta vieta, kur aizmirst par pasaules problēmām un atiet no visa...
Batad spilgti zaļojošās terases. Biju tieši tajā laikā, kad tās ir savā spožākajā krāsā (parasti aprīļa pēdējā un maija pirmā nedēļa), kad terases ļoti kontrastē ar apkārtējiem zaļajiem Kordiljeru kalniem
Batad rīsu terašu amfiteātris.
Batad rīsu terašu amfiteātris..
Karstajā dienā nolēmu, ka jāpagarina pārgājiens līdz Tapijas ūdenskritumam...kurš šķiet bija 30 metrus augsts. Taka uz ūdenskritumu gāja gar skaistām, zaļojošām ielejām...
..līdz beidzot atklājās pats ūdenskritums savā godībā. Nekas dižs, bet skaistā apkārtne piedeva savu pievienoto vērtību un pats galvenais bija iespēja nopeldēties.
Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs karstajā un pastaigām bagātajā dienā,- ielīst vēsajā ūdenī un atdzist... pasakaina sajūta bija pēc tam..un pasakains slinkums rāpties atpakaļ to visu ceļu...
Man reāli noveicās, jo manā vizītes laikā iekrita Banaue festivāls..kad šie dīvainie cilvēki (normāli cilvēki nevelk putna knābi un mērkaķu galvaskausus uz galvas) velk ārā savus nacionālos tērpus un iziet ielās... Festivālā, kā parasti, izrāda nacionālās dejas, veic gājienus, bet ir arī lērums interesantu aktivitāšu. Piemēram, viņi veic dzīvnieku upurēšanu, vīri dodas Stringu maratona skrējienā ar pusplikajiem dibeniem (tas noteikti dāmām ietu pie sirds un patiktu acīm), tad vēl gaiļu cīņas, kur gaiļiem pie kājām piestiprina asmeņus un tie dodas kaujā līdz uzvarai vai nāvei. Tad cita interesanta lieta man likās rāpšanās pa bambusu stabu, kuru ieeļļo ar eļļu
.un laikam amizantākais pasākums, ko diemžēl neredzēju, likās cūkas skrējiens - savvaļas cūku ieziež ar taukiem, palaiž pilsētā un tad pilsētiņas iedzīvotāji skrien tai pakaļ un mēģina noķert, un tā kā tā ir taukaina un glumīga, tad ,protams , to nav viegli izdarīt.
Nudien dīvaini ļautiņi...viena no parādes dalībniecēm..
Parādes, kad vietējie iet pa ielu, dejo un dzied dziesmas, veic rituālus...
Un te īpaši dāmām...slavenais vīru Stringu maratons....kad bars ar šādi ģērbtiem vīriem skrien pa pilsētu un tās apkārtni.
Diezgan neierasts viņiem tas tautastērps, īpaši tāpēc, ka ziemā jau te ir stipri pavēss...vairāk atgādina sieviešu pludmales tērpu ...
Ifugao dāma pozē uz rīsu terašu fona.
Vietējais ieziemietis...
Un te arī es ar vietējiem eks-galvaskausu medniekiem...tādi maziņi viņi (ja es esmu 180 cm, tad cik gari ir viņi?)...bet tas pa kreisi ar lielajām Dambo ausīm tā dīvaini glūnēja, gan jau, ka siekalojās manu skalpu noņemt. :)
Banaue rīsu terases rīta stundā
Banaue rīsu terases
Stāvās Banaue rīsu terases.
Galvaspilsēta Manila stipri atgādināja Havannu Kubā....Karietes, parki, spāņu koloniālā arhitektūra, forti un mūri, baznīcas un katedrāles un pat rums te bija..turklāt ļoti labs..
Parks Manilā ar Manilas katedrāles kupolu fonā.
Manila savulaik bija viena no skaistākajām pilsētām Āzijā ar krāšņāko spāņu koloniālo arhitektūru pasaulē. Manila ilgi bija liels Āzijas tirdzniecības centrs, kur ieplūda spāņu dubloni un Ming dinastijas vāzes. Spāņu un ķīniešu aristokrātija te būvēja villas un muižas, pārvēršot vecpilsētu Intramuros (no spāņu valodas iekšpus mūriem), par Āzijas pērli, ko dēvēja par Austrumu Parīzi. Tomēr nāca 2. Pasaules karš un postošā kauja par Manilu starp amerikāņiem un japāņiem. Manila stipri cieta, un Intramuros zaudēja lielu daļu savas pievilcības. Tomēr, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, bieziem mūriem nocietinātā Intramuros, jeb Manilas vecpilsēta ir ievērības cienīga vieta, ar San Pedro fortu, mūriem, skaistiem vārtiem, baznīcām un spāņu lauku mājām, kur dažas pārdzīvoja kauju, bet citas ir atjaunotas.
Spāņu koloniālo laiku turīgo mājas, kas rotā Intramuros, Manilas vecpilsētu.
Manilas lepnums - Sv. Augustīnas bazilika, kas pārdzīvoja Manilas kauju un palika neskarta. Tā līdzīgi kā 2 citas baznīcas pretendē uz vecākā dievnama statusu Filipīnās.
Krāšņajā Sv. Augustīna bazilikā apglabāti slavenākie Filipīnu cilvēki, arī Spāņu kolonizācijas aizsācējs Legazpi.
Pie Manilas atrodas rajoniņš, kur gatavo tipisko Filipīnu ēdienu, uz milzīga iesma grillētu cūku...
Blakus Manilai atrodas kāda baznīciņa, kur atrodas viens no slavenākajiem dievnamu eksponātiem - ļoti senas, no bambusa veidotas ērģeles.
Tālāk devos uz Taal vulkānu, jo neredzēt Filipīnās kādu vulkānu būtu noziegums. Taal vulkāns - viens no mazākajiem, bet arī viens no bīstamākajiem planētas vulkāniem. Turklāt noteikti arī viens no interesantākajiem, jo tas ir vienīgais vulkāns uz planētas, kur vulkānā atrodas ezers, bet ezerā atrodas mazāks vulkāns, kurā, savukārt, atrodas vēl viens krātera ezers un tajā vēl viena sala. Tāda kā vulkānu un salu matrjoška sanāk.
Vulkāns joprojām ir aktīvs. Tam ir 47 vulkāna krāteri.
Pati vulkānu sala, kas atrodas krātera ezerā, izveidojās milzīga vulkāna izvirduma rezultātā, kuru uzskata par vienu no planētas vēstures lielākajiem izvirdumiem.
Taal vulkāna apkārtne ir slavena ar Yam saldējumu....kurš veidots no kaut kādas man nezināmas saknes ko sauc par Yam jeb Ube. Tas ir indīgā violetā krāsā, tā ka liekas tur kaut kāds Domestos būtu piejaukts klāt..bet nu ļoti garšīgs, ar īpatnēju garšu. Pasniedz parasti kokosriekstā ar augļiem.
Taal vulkāna krātera ezers ar vulkānu krāteru virsotnēm
Taal vulkāna krātera ezers.
Visbeidzot ceļojums pa Luzonas salu nobeidzās uz īpašas nots, ar Hidden Valley karstajiem avotiem.
Tā nudien bija Apslēptā ieleja....Tagad uzbur ainu
Sena apdzisuša vulkāna krāteri klāj tropisks lietusmežš, kur plūst strautiņi un karstie avoti, krīt neskaitāmi mazi ūdenskritumi, kas ietek vairākos cilvēka un dabas veidotos klinšu baseinos....apkārt paceļas milzīgi džungļu koki, palmas, papardes, augļu koki, liānas un tropiski ziedi
un visapkārt putni čivina. Tādi ir Apslēptās ielejas karstie avoti, viennozīmīgi skaistākie kādos nācos būt un pat nezinu kur varētu būt vēl romantiskāki un skaistāki. Nenormāli skaits planētas stūrītis, kuru vietējie dēvē par Tropiskā lietusmeža paradīzi....un tas nudien atgādina Ēdenes dārzu, kādu es to varētu iedomāties.
Korejiešu pāris relaksējas vienā no tropiskās veģetācijas ieskautajiem, Hidden valley karsto avotu baseiniem un daudzajiem ūdenskritumiem...
Aiz karsto avotu baseiniem atrodas taka, kas caur lietusmežu aizved arī uz Hidden Valley ūdenskritumu, kurš tāpat kā viss šis paradīzes stūrītis ir labi noslēpies. Pasteidzoši, ka šādā vietā bija tik maz cilvēki un ka nevienā ceļvedī šis Ēdenes dārzs nebija minēts.
Viens no Hidden valley karsto avotu baseiniem...
Kas par dievīgu relaksāciju bija Ēdenes dārza karstajos avotos...tieši tas ka vajadzīgs pēc pastaigām kalnos....atvilkt uz brīdi elpu, lai gatavotos pārējo Filipīnu salu pārsteigumiem...bet par to otrajā daļā....