Borneo jeb Kalimantāna ir leģendāra sala, kas gadsimtiem vilinājusi ceļotājus ar mežonīgajām galvaskausu mednieku ciltīm, Dienvidaustrumāzijas augstāko virsotni Kinabalu, vienu no planētas lielākajiem lietusmežu ‘’paklājiem’’, tropiskiem salu arhipelāgiem, pasaules klases niršanas vietām un bagāto dzīvnieku pasauli. Tieši dzīvnieku pasaule un jo īpaši primāti ir galvenais iemesls kāpēc doties uz Sandakanas pilsētu, Malaizijas Borneo austrumu daļā.
Foto: Savvaļas orangutānu mazulis Borneo džungļos.
Pati Sandakana, nav pārāk interesanta pilsēta, jo 2. Pasaules karš šo seno tirdzniecības centru nolīdzināja līdz ar zemi, mūsdienās atstājot vien kara memoriālus japāņu un austrāliešu karavīru piemiņai. Toties Sandakana kalpo, kā tranzīta mezgls, lai dotos uz blakus esošo Sepiloku, kas ir galvenais centrs, kur nodoties dzīvnieku vērošanai Borneo salā.
Foto: amizantie Gardegunu pērtiķi (Proboscis monkey), kas ir sastopami tikai Borneo.
Sepilokā atrodas viens no četriem Orangutānu rehabilitācijas centriem pasaulē, kur ar 99,9 % garantiju var vērot vienīgo lielo pērtiķu sugu Āzijā – orangutānus. Šie spalvainie un ļoti gudrie džungļu iemītnieki ir mūsu tuvākie radinieki uzreiz pēc šimpanzēm, ne velti malajiešu valodā orangutan tulkojas kā ‘’meža cilvēks’’. Interesanti, ka šie rudā kažoka primāti lauvas tiesu savas dzīves pavada kokos, kur katru vakaru iekārto sev ligzdu nakts guļai.
Mūsdienās ļoti apdraudētie orangutāni ir sastopami vairs tikai divās vietās pasaulē – Sumatras salā Indonēzijā un Kalimantānas jeb Borneo salā, attiecīgi sadalot tos divās sugās Sumatras orangutānos un Borneo orangutānos.
Foto: Savvaļas orangutānu mamma Borneo džungļos
Sepilokas Rehabilitācijas centra galvenā funkcija ir apkopt traumētus, māti zaudējušus un no cilvēkiem konfiscētus orangutānus, un sagatavot tos dzīvei džungļos, lai pēc tam varētus tos palaist atpakaļ savvaļā. Vislabākais laiks, kad vērot orangutānus Sepilokā ir barošanas laikā kad ar garantiju, kāds jauneklis no lietusmeža izlīdīs, savukārt orangutānu centra spēļu laukumu mātītes ar mazuļiem regulāri apciemo, lai ieturētu bezmaksas maltīti.
Borneo biezie lietusmeži ir vēl viens iemesls Sandakanas apkārtnes apmeklējumam, jo šeit džungļos ir sastopama lielākā dzīvnieku koncentrācija Malaizijas salas daļā.
Tā ir arī iespēja redzēt kādu no Borneo tik raksturīgajiem degunragputniem – vienu no lielākajiem un krāšņākajiem putniem Āzijā. Diemžēl viskrāsaināko un lielāko Malajas degunragputnu (Rhinoceros Hornbill) neizdevās šoreiz ieraudzīt, toties tas tika kompensēts ar iepriekš vēl neredzēto Oriental Pied Hornbill (foto).
Tāpat Borneo džungļi čum un mudž no citiem lietusmežu iemītniekiem, tai skaitā Komodo varāna mazā brāļa – brangā Āzija ūdens varāna (Asian Water Monitor lizard).
Borneo lietusmežos mājo viena no daudzveidīgākajām dzīvnieku pasaulē Āzijā, kur ar lielu veiksmes piešprici var laimēties ieraudzīt Kalimantānas salas Lielo sešinieku - Borneo ziloņus, Borneo vienraga degunradžus, Borneo saules lāčus, Borneo dūmakainos leopardus, Borneo orangutānus un Gardegunu mērkaķus. Sungai Kinabatangan upe Sadakanas apkārtnē ir labākā vieta Borneo salā, kur doties dzīvnieku medībās, tomēr ne vienīgā.
Man laimējās redzēt savvaļas orangutānus dodoties pastaigā pa džungļiem Sepilokas apkārtnē, turklāt pavisam tuvu, tikai dažu metru attālumā. Orangutānu ģimene ar mammu, vienu pusaudzi un vienu mazuli, koku zaros karājoties pār manu galvu pārlaidās un šķērsoja džungļu taku.
Jaunākajam mazulim latvieša ieraudzīšana acīmredzot bija liels jaunums un notikums, jo šis pēc dažu akrobātisku triku izrādīšanas un pastiprinātas džungļu viesu nopētīšanas, sāka izrādīt savu izpratni par viesmīlību – rāva no koka mazus zariņus un meta man uz galvas. Tā bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena.
Lai Borneo džungļus apskatītu no pavisam cita skatu punkta ir jāizstaigā kāds no iekārto tiltiņu parkiem. Sepilokas apkārtnē tāds ir Rainforest Discovery parks, kur gaisa tiltiņu taka stiepjas 360 m garumā.
Tāpat Rainforest Discovery parkā atrodas daži torņi, kas paceļ ceļotājus vēl augstāk debesīs virs koku galotnēm.
Pastaiga pa gaisa tiltiem, ļauj daudz tuvāk eksotisko aplūkot putnu sugas un pērtiķus, no kuriem visredzamākie ir makaki.
Bez orangutņiem Borneo lietusmežos un mangrovju mežos mīt vēl kāda slavena pērtiķu suga – Gardegunu pērtiķi (Proboscis Monkey). Šie amizantā paskata pērtiķi ir pat vēl unikālāki kā orangutāni, jo sastopami vienīgi Borneo salā.
Gardegunu pērtiķu tēviņiem ir reti dīvains paskats pēc kā tos jau par gabalu var atpazīt – garš, kartupelim līdzīgs deguns un liels, balonveidīgs vēders. Sava paskata dēļ holandiešu koloniālā perioda laikā Indonēzijā tos mēdza dēvēt par Holandiešu pērtiķiem jeb Holandiešu vīriem, jo garie deguni un resnie vēderi vietējiem atgādinājuši nīderlandiešus.
Gardegunu pērtiķi visbiežāk sastopami mangrovju mežos, kas ir to iecienītākā apmešanās vieta. Tos var vērot dodoties kruīzā pa kādu no Borneo upēm, piemēram Sungai Kinabatangan, vai arī doties uz Labuka līča rezervātu. Foto: Gardegunu pērtiķu mātītēm deguns ir mazāks un strupāks.
Labuka līča rezervātā vietējais zemes īpašnieks izdomājis ģeniālu ideju – uzsācis pāris reizes dienā barot savvaļas gardegunu pērtiķus. Tas ir pašu pērtiķu ziņā, ierasties uz bezmaksas maltīti vai nē, bet tā kā savvaļā pārtikas daudzums ir limitēts un grūtāk sameklējams, tad kāds bariņš noteikti izmantos šo iespēju ieturēties.
Savukārt ceļotājiem Labuka līča rezervāts piedāvā unikālu iespēju aplūkot šos dīvainos primātus pavisam tuvu un nelaužot kaklu brienot pa džungļiem vai mangrovju birzīm. Tēviņi, mātītes, mazuļi, tie barošanas laukumā piekrastes džungļos bija sanākuši bariem. Daži no tiem nogāja man garām mazāk kā attālumā, bet bara galvenais barvedis, likās ka uztrieksies virsū, lecot piezemējoties vien pāris desmit centimetru attālumā. Šis nav nekāds rehabilitācijas centrs, bet gan savvaļā dzimuši un auguši pērtiķi, bet baidīties no tiem nav ko, tie ir miermīlīgi un cilvēkiem neuzbrūk atšķirībā no zaglīgajiem makakiem.
Visbeidzot piektais iemesls kādēļ vērts apmeklēt Sandakanu un Borneo meklējams turpat pie Sepilokas Orangutānu centra. Borneo Saules lāču rehabilitācijas centrs ir vienīgais pasaulē un tas pilda līdzīgu funkciju kā Orangutānu centrs. Parka misija ir atgriezt savvaļā piemīlīgos Borneo saules lāču, kuru cilvēki mēdz izzagt no meža un turēt kā mājdzīvniekus.
Tikai pirms diviem gadiem atvērtajā Borneo Saules lāču centrā plašos džungļu voljēros mīt vairāk kā 40 lācīši. Tā ir mazākā lāča suga pasaulē, kas savu nosaukumu ieguvusi pateicoties baltam, saules formas plankumam uz augšējās krūšu daļas, kas kontrastē uz melnā kažoka fona.
Borneo jeb Kalimantāna ir leģendāra sala, kas gadsimtiem vilinājusi ceļotājus ar mežonīgajām galvaskausu mednieku ciltīm, Dienvidaustrumāzijas augstāko virsotni Kinabalu, vienu no planētas lielākajiem lietusmežu ‘’paklājiem’’, tropiskiem salu arhipelāgiem, pasaules klases niršanas vietām un bagāto dzīvnieku pasauli. Tieši dzīvnieku pasaule un jo īpaši primāti ir galvenais iemesls kāpēc doties uz Sandakanas pilsētu, Malaizijas Borneo austrumu daļā.
Foto: Savvaļas orangutānu mazulis Borneo džungļos.
Pati Sandakana, nav pārāk interesanta pilsēta, jo 2. Pasaules karš šo seno tirdzniecības centru nolīdzināja līdz ar zemi, mūsdienās atstājot vien kara memoriālus japāņu un austrāliešu karavīru piemiņai. Toties Sandakana kalpo, kā tranzīta mezgls, lai dotos uz blakus esošo Sepiloku, kas ir galvenais centrs, kur nodoties dzīvnieku vērošanai Borneo salā.
Foto: amizantie Gardegunu pērtiķi (Proboscis monkey), kas ir sastopami tikai Borneo.
Sepilokā atrodas viens no četriem Orangutānu rehabilitācijas centriem pasaulē, kur ar 99,9 % garantiju var vērot vienīgo lielo pērtiķu sugu Āzijā – orangutānus. Šie spalvainie un ļoti gudrie džungļu iemītnieki ir mūsu tuvākie radinieki uzreiz pēc šimpanzēm, ne velti malajiešu valodā orangutan tulkojas kā ‘’meža cilvēks’’. Interesanti, ka šie rudā kažoka primāti lauvas tiesu savas dzīves pavada kokos, kur katru vakaru iekārto sev ligzdu nakts guļai.
Mūsdienās ļoti apdraudētie orangutāni ir sastopami vairs tikai divās vietās pasaulē – Sumatras salā Indonēzijā un Kalimantānas jeb Borneo salā, attiecīgi sadalot tos divās sugās Sumatras orangutānos un Borneo orangutānos.
Foto: Savvaļas orangutānu mamma Borneo džungļos
Sepilokas Rehabilitācijas centra galvenā funkcija ir apkopt traumētus, māti zaudējušus un no cilvēkiem konfiscētus orangutānus, un sagatavot tos dzīvei džungļos, lai pēc tam varētus tos palaist atpakaļ savvaļā. Vislabākais laiks, kad vērot orangutānus Sepilokā ir barošanas laikā kad ar garantiju, kāds jauneklis no lietusmeža izlīdīs, savukārt orangutānu centra spēļu laukumu mātītes ar mazuļiem regulāri apciemo, lai ieturētu bezmaksas maltīti.
Borneo biezie lietusmeži ir vēl viens iemesls Sandakanas apkārtnes apmeklējumam, jo šeit džungļos ir sastopama lielākā dzīvnieku koncentrācija Malaizijas salas daļā.
Tā ir arī iespēja redzēt kādu no Borneo tik raksturīgajiem degunragputniem – vienu no lielākajiem un krāšņākajiem putniem Āzijā. Diemžēl viskrāsaināko un lielāko Malajas degunragputnu (Rhinoceros Hornbill) neizdevās šoreiz ieraudzīt, toties tas tika kompensēts ar iepriekš vēl neredzēto Oriental Pied Hornbill (foto).
Tāpat Borneo džungļi čum un mudž no citiem lietusmežu iemītniekiem, tai skaitā Komodo varāna mazā brāļa – brangā Āzija ūdens varāna (Asian Water Monitor lizard).
Borneo lietusmežos mājo viena no daudzveidīgākajām dzīvnieku pasaulē Āzijā, kur ar lielu veiksmes piešprici var laimēties ieraudzīt Kalimantānas salas Lielo sešinieku - Borneo ziloņus, Borneo vienraga degunradžus, Borneo saules lāčus, Borneo dūmakainos leopardus, Borneo orangutānus un Gardegunu mērkaķus. Sungai Kinabatangan upe Sadakanas apkārtnē ir labākā vieta Borneo salā, kur doties dzīvnieku medībās, tomēr ne vienīgā.
Man laimējās redzēt savvaļas orangutānus dodoties pastaigā pa džungļiem Sepilokas apkārtnē, turklāt pavisam tuvu, tikai dažu metru attālumā. Orangutānu ģimene ar mammu, vienu pusaudzi un vienu mazuli, koku zaros karājoties pār manu galvu pārlaidās un šķērsoja džungļu taku.
Jaunākajam mazulim latvieša ieraudzīšana acīmredzot bija liels jaunums un notikums, jo šis pēc dažu akrobātisku triku izrādīšanas un pastiprinātas džungļu viesu nopētīšanas, sāka izrādīt savu izpratni par viesmīlību – rāva no koka mazus zariņus un meta man uz galvas. Tā bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena.
Lai Borneo džungļus apskatītu no pavisam cita skatu punkta ir jāizstaigā kāds no iekārto tiltiņu parkiem. Sepilokas apkārtnē tāds ir Rainforest Discovery parks, kur gaisa tiltiņu taka stiepjas 360 m garumā.
Tāpat Rainforest Discovery parkā atrodas daži torņi, kas paceļ ceļotājus vēl augstāk debesīs virs koku galotnēm.
Pastaiga pa gaisa tiltiem, ļauj daudz tuvāk eksotisko aplūkot putnu sugas un pērtiķus, no kuriem visredzamākie ir makaki.
Bez orangutņiem Borneo lietusmežos un mangrovju mežos mīt vēl kāda slavena pērtiķu suga – Gardegunu pērtiķi (Proboscis Monkey). Šie amizantā paskata pērtiķi ir pat vēl unikālāki kā orangutāni, jo sastopami vienīgi Borneo salā.
Gardegunu pērtiķu tēviņiem ir reti dīvains paskats pēc kā tos jau par gabalu var atpazīt – garš, kartupelim līdzīgs deguns un liels, balonveidīgs vēders. Sava paskata dēļ holandiešu koloniālā perioda laikā Indonēzijā tos mēdza dēvēt par Holandiešu pērtiķiem jeb Holandiešu vīriem, jo garie deguni un resnie vēderi vietējiem atgādinājuši nīderlandiešus.
Gardegunu pērtiķi visbiežāk sastopami mangrovju mežos, kas ir to iecienītākā apmešanās vieta. Tos var vērot dodoties kruīzā pa kādu no Borneo upēm, piemēram Sungai Kinabatangan, vai arī doties uz Labuka līča rezervātu. Foto: Gardegunu pērtiķu mātītēm deguns ir mazāks un strupāks.
Labuka līča rezervātā vietējais zemes īpašnieks izdomājis ģeniālu ideju – uzsācis pāris reizes dienā barot savvaļas gardegunu pērtiķus. Tas ir pašu pērtiķu ziņā, ierasties uz bezmaksas maltīti vai nē, bet tā kā savvaļā pārtikas daudzums ir limitēts un grūtāk sameklējams, tad kāds bariņš noteikti izmantos šo iespēju ieturēties.
Savukārt ceļotājiem Labuka līča rezervāts piedāvā unikālu iespēju aplūkot šos dīvainos primātus pavisam tuvu un nelaužot kaklu brienot pa džungļiem vai mangrovju birzīm. Tēviņi, mātītes, mazuļi, tie barošanas laukumā piekrastes džungļos bija sanākuši bariem. Daži no tiem nogāja man garām mazāk kā attālumā, bet bara galvenais barvedis, likās ka uztrieksies virsū, lecot piezemējoties vien pāris desmit centimetru attālumā. Šis nav nekāds rehabilitācijas centrs, bet gan savvaļā dzimuši un auguši pērtiķi, bet baidīties no tiem nav ko, tie ir miermīlīgi un cilvēkiem neuzbrūk atšķirībā no zaglīgajiem makakiem.
Visbeidzot piektais iemesls kādēļ vērts apmeklēt Sandakanu un Borneo meklējams turpat pie Sepilokas Orangutānu centra. Borneo Saules lāču rehabilitācijas centrs ir vienīgais pasaulē un tas pilda līdzīgu funkciju kā Orangutānu centrs. Parka misija ir atgriezt savvaļā piemīlīgos Borneo saules lāču, kuru cilvēki mēdz izzagt no meža un turēt kā mājdzīvniekus.
Tikai pirms diviem gadiem atvērtajā Borneo Saules lāču centrā plašos džungļu voljēros mīt vairāk kā 40 lācīši. Tā ir mazākā lāča suga pasaulē, kas savu nosaukumu ieguvusi pateicoties baltam, saules formas plankumam uz augšējās krūšu daļas, kas kontrastē uz melnā kažoka fona.