Pēc žilbinošajām krāsām Kolumbijas nekurienē nonācu pie galvaspilsētas Bogotas lielākā lepnuma. Pašā Bogotas sirdī atrodas, kas tāds, kas iekvēlinātu jebkuru spāņu konistadora mantkārīgo sirdi - labākais Amerikas indiāņu zelta muzejs kādu Zemes virsma nesusi. Vairāk kā 35000 indiāņu zelta un 20000 mākslas izstrādājumu vienuviet liktu konkistadoru kauliem zārkos apriezties apkārt.
Bogotas Zelta muzejs nudien ir mūsdienu Eldorado, savukārt spāņu kolonizatori laikam nebija tie paši apķērīgakie eksemplāri. Tie trīs gadsimtus pavadīja Kolumbijā meklējot mītisko zelta pilsētu un nekā, bet izrādās Eldorado atrodas pašā degungalā - Bogotas vecpilsētā. Vieglāk taču ir nopirkt ceļvedi nekā 300 gadus kā bikses pielikušiem tirliņiem skraidīt pa džungļiem un barot anakondas, jaguārus un malārijas odus. Būtu dažus gadsimtus padzēruši labu kafiju, pabaudījuši Kolumbijas bounty pudmales un tad devušies uz Bogotu un laupījuši zeltu, kas Zelta muzejā netrūkst.
Bogota Museo del Oro bija vērojami visu veidu zelta izstrādājumi no saimnieciskiem līdz rituāliem, tai skaitā virsaišu kroņi, maskas, dārglietas un arī kokaīna trauki, kas veidoti kā sievietes ķermeņa formas. Radās tāda sajūta, ka zelta šamiem bija tik pat daudz cik mums tupeņu, jo kā gan savādāk varētu izskaidrot sieviešu krūšturus, kas veidoti no tīra zelta.
Tomēr par muzeja vērtīgāko eksponātu uzskata nevis kaut kādu pupturi, bet gan 1969. gadā, alā atrasto Balsa Muisca zelta laivu. Tā attēlo Muiskas cilts virsaiti uz plosta, kurš daudzējādā ziņā vainīgs pie spāņu Eldorado mīta, jo zelta putekļiem klātais valdnieks bija tas personāžs pasaules vēstures grāmatās, kurš Laguna Guatavita ezerā meta iekšā zeltu un smaragdus ziedojot tos dieviem, tādējādi spāņos raisot acis tik lielas kā tupeņi. Bet ne tikai liela vēsturiskā vērtība šim eksponātam piemīt, daudz nozīmīgāka ir tā mākslinieciskā vērtība. Cepuri nost to indiāņu juvelieru priekšā, kas spēja tik smalku un filigrānu mākslas darbu izveidot ar viņu vienkāršajiem darbarīkiem, ko tādu pat mūsdienās atkārtot būtu ļoti sarežģīti.
Lai gan Zelta muzejs ir Kolumbijas galvaspilsētas spožākā zvaigzne, Bogota ir kas daudz vairāk par Museo del Oro. Bogotas vecpilsēta, ko sauc par La Candeleria, pārstāv vairākus no spāņu koloniālā perioda arhitektūras šedevriem Kolumbijā, un kā gan savādāk, tā taču divus gadsimtus bija jaundibinātās spāņu kolonijas Nueva Granada galvaspilsēta, no kurienes tika pārvaldītas mūsdienu Kolumbijas, Panamas, Venecuēlas un Ekvadoras teritorijas.
Tieši šajā periodā tapušas Bogotas krāšņākās, zeltā mirdzošās baznīcas un klosteri, kurām greznuma ziņā Kolumbijā nav konkurentu. Spāņi laikam vēlējās sekot Muiska cilts virsaitim, dievnamu sienām ziedojot daudz zelta, cerībā atrast vēl vairāk dzeltenā metāla un izlūgties veiksmi Eldorado meklējumos.
Savukārt, ne tik grezna baznīca paceļas virs Bogotas pilsētas 3152 m augstajā Monseratas kalnā, kur slinkie tūristi uzbrauc ar gaisa vagoniņu, bet kārtīgi ticīgie mēro ceļu ar kājām. Īpaši svētdienās, svētceļnieku pūļi straumēm plūst augšā uz Kolumbijas Vatikānu, lai godinātu svētāko statuju valstī - brīnumus darošo Krītošo Jēzu Kristu, savukārt tūristi vairāk godu atdod iespaidīgajiem skatiem pār Bogotas pilsētu, kas īpaši maģiski ir saulrieta laikā un vakara gaismās.
Ar saulrietu šodien gan tā pašvakāk, jo pēcpusdienā savilkās draudīgi mākoņi, kas ļoti labi kalpotu par fonu kādā filmā par visur izkladzināto pasaules galu.
Foto: Kolumbijas Kapitolijs jeb Parlamenta ēka Bolivara laukumā
Ja tur augšā izskatījās draudīgi, tad apakšā Bogotas galvenajā laukumā Plaza de Bolivar izskatījās, ka vietējiem ir jautri. Lamas vazājās pa laukumu apkārt, mīmi un mākslinieki rāda mazas izrādes, muzikanti uz ielas spēlē, laukuma vidū paceļas milzīga Ziemassvētku egle, bet vakarā Plaza de Bolivar iedegās svētku gaismās...arī tropos, pie ekvatora svin Ziemassvētkus un bērni gaida Salaveci, laikam ar ragavās iejūgtām lidojošām lamām.
Foto: Bolivara laukums gandrīz ik katrā Kolumbijas pilsētas centrā paceļas Plaza Bolivar, laukums kas nosaukts pa godu slavenajam Latīņamerikas brīvības cienītājam, kurš kļuva arī par pirmo Lielās Kolumbijas prezidentu.
Līdzīgi, kā Veļičkas sāls raktuvēs Polijā, arī Kolumbijā atrodas sāls katedrāle, turklāt 190 m zem zemes. Ņemot vērā, ka tāda tipa veidojumi pasaulē ir tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tad devos sālītā (ne materiālā ziņā) svētceļojumā uz vienu no neparastākajiem dievnamiem Kolumbijā, Zipakiras pilsētiņā, Bogotas apkārtnē. Zipakiras sāls raktuves vienmēr bijušas lielākās valstī un indiāņi ieguva sāli vēl pirms pie horizonta parādījās liktenīgie bālģīmji ar dzelzs micēm galvā.
Pirmajā mirklī liekas, kāds gan sakars reliģijai ar sāli, bet izrādās vistiešākais. Raktuvju strādnieku darbs bija ļoti bīstams un tad jau glābiņu un cerību tam Kungam bija jāizlūdzas. Jau kopš seniem laikiem raktuvēs atradies altāris, bet pazemes sāls katedrāli atvēra 1954. gadā. Tiesa, oriģinālā celtne drošības apsvērumu dēļ jau kopš 1992. gada ir slēgta. Tā vietā trīs gadus vēlāk tika atklāta jaunā katedrāle. Viens no Kolumbijas lielākajiem inženierijas sasniegumiem prasīja četrus gadus, izgrebjot un izvedot 250000 tonnu sāls. Iespaidīgā katedrāle savos trīs jomos tagad var uzņemt 8400 dievlūdzēju vai tūristu.
Lai gan katedrālē ir daži filigrāni grebumi un statujas, tai skaitā slavenais Ādama radīšanas reljefs no Siksta kapelas, dievnama galvenā vērtība ir Centrālā joma krusts - lielākais pazemes krusts pasaulē. No distances tas izskatās kā piekārts, bet pienākot tuvāk saproti, ka tas ir tikai acu apmāns un krusts patiesībā ir izgrebts klintī. Līdz pašai katedrālei gan vēl bija jānonāk ejot pa Kristus ciešanu ceļu ar 13 kapelām, kas simbolizē Jēzus pēdējo dienu. Izrādās Zipakiras sāls raktuves nav vienīgās apkārtnē. Tuvumā esošās, mazākās Nemocon sāls raktuves savulaik kalpojušas pat par pilsētas domes ēku!
Tas gan būtu amizanti pārcelt mūsu Rīgas galvu Ušakovu teiksim uz Gūtmaņalu, tik diez vai viņam uzjautrinoša liktos tāda ideja.
Ceļojumā pa Eldorado leģendu apvīto Kolumbiju, obligāts likās pasākums apmeklēt vietu, kas visvairāk tiek saistīta ar šo mītu. Ja spāņiem Kolumbijas ziemeļos sastopot zelta izstrādājumiem bagāto Taironas civilizāciju radās Eldorado mīts, tad pēc padzirdēšanas par Laguna de Guatavita reti, kurš konkistadors šaubījās par tā eksistenci.
Ar tik daudz cerībām par Eldorado atrašanu ir saistīts zaļganās nokrāsas un perfekti apaļās formas Laguna de Guatavita ezerā. Tieši šeit zelta putekļiem klātais Muiska civilizācijas līderis Zipa no ceremoniju plosta ezerā meta zelta un smaragdu izstrādājumus, ziedojot tos Dieviem, bet pēc tam metās ūdenī, lai iegūtu dievišķo spēku. Spāņiem izdzirdot, ka kaut kāds apzeltīts tumsonis pie pilna saprāta būdams, ezerā slīcina zeltu un dārgakmeņus, droši vien lika acīm uzrāpties uz kātiņiem un žoklim vāļāties pa zemi...šaubas par Eldorado kā tikai leģendu izgaisa, tai noteikti vajadzēja būt kaut kur tepat. Tika dota komanda, ka konkistadoru armija no trim dažādiem punktiem dosies uz Muiska teritoriju, mūsdienu Bogotas apkārtnē un atradīs slaveno Zelta zemi.
Kuesada pulki no Santa Martas, Belalkazara no Ekvadoras un Federmana no Venecuēlas 1536. gadā devās ceļā, lai iekarotu vienu reģionu pēc otra un pēc trim gadiem visi satiktos jaundibinātajā Bogotā - Muiska civilizācijas sirdī. Zelts bija, bet ne tik cik spāņiem gribētos, Eldorado joprojām palika neatrisināta mīkla. Izrādījās, ka Muiska vadonis, tomēr nav aiz neko darīt metis ezerā dārgumus. Ezers visdrīzākais ir izveidojies vietā, kur nokritis meteorīts un vietējie iedzīvotāji, protams, nodomājuši, ka tur nolaidies Dievs un tāpēc ezers bijis tiem svēts, bet to līderis ir veicis ziedojumus dieviem.
Spāņu cerības uz bagātībām, kas guļ ezera dibenā, gan bija milzīgas.
1560-tajos gados turīgs spāņu uzņēmējs Sepulveda pa bargu naudu nopirka tiesības ezeru nosusināt. Daļēji tas viņam izdevās, bet ieguvums bija neliels, 232 zelta peso vērtībā. Rezultātā bagātais uzņēmējs aizgāja viņsaulē bankrotējis un nabags. Tagad ezerā var saskatīt rētu, kas palikusi no Sepuvedas rakšanas darbiem (foto kreisajā pusē). 19. gs. britu kompānijai visbeidzot izdevās nosusināt ezeru, bet atradums bija vājš mierinājums milzīgajiem izdevumiem. Ezera dibens izrādījās dubļu jūra, kur lielie dārgumi, ja tādi vispār ir, būtu grūti atrodami. Pēc tam kad kārtēja nirēju grupa ar metāla detektoriem tika pieķerta meklējot dārgumus, valdībai reiz piegriezās. Tā no 1965. gada aizliegusi niršanu un peldēšanos ezerā un to stingri kontrolē. Varēju es savu masku un trubiņu bāzt atpakaļ somā un tikai priecāties par ezera nokrāsu, kas mākoņu un saules cīņā mainīja toņus.