2012. g. 4. decembris Latvijai bija zīmīga diena, jo šajā datumā pirmie latvieši sasniedza Coconuco vulkānu grēdas augstāko virsotni - 4750 m augsto Purace vulkānu, kas ir tikai par nieku zemāks par Monblānu. Ideja kāpt virsotnē bija spontāna un pie visa vainīgs ir kāds cits vulkāns, Nevado del Ruiz (5325 m), kurš atrodas Los Nevados Nacionālajā parkā. Bija paredzēts apmeklēt Los Nevados, jo tas ir vispiemērotākais tūrismam, tā kā tajā var uzbraukt ar auto līdz pat 4900 m atzīmei un vērot iespaidīgas vulkānu ainavas nepakustinot mazo kājas pirkstiņu. Bet El Ruiz mani negaidīja, jo tam vasaras beigās sākas lavas caureja jeb izvirdums un kopš tā brīža viss parks ir slēgts, jo vulkāns visu laiku aktīvi kūp un pastāv risks, ka tā nav pēdējā pļutka.
Kolumbijā vispār vulkāni sarosījušies. Arī Galeras vulkāns valsts dienvidos pamodies pēc miega, tāpat aktivitāte palielinājusies Sotara vulkānā tajā pašā Puraces nacionālajā parkā jeb Coconuco grēdā un vulkanologi manīja pazīmes, ka arī pats Purace paliek aktīvāks. Kolumbijā, protams, tāda vulkānu sarosīšanās nepalika nepamanīta un pesimistiskākā sabiedrības daļa jau bija paspējusi to saistīt ar tuvojošos pasaules galu jeb 21.12.2012, kurš tomēr tā arī neatnāca.
Foto: kūpošais atvars Purace vulkāna virsotnē
Purace nacionālo parku tāpat bija paredzēts apmeklēt, bet gribējās parkā ne tikai iepazīt interesantākā apskates vietas un skatus, bet arī kārtīgi novērtēt Kolumbijas vulkāniskās ainavas, ja reiz Los Nevados nav lemts. Tad ekspedīcijas komandas kopsapulcē tikai nolemts, ka apdalīsim miegu un startēsim īsi pirms saullēkta un kāpjot labā tempā mēģināsim nošaut divus zaķus, gan iekarot virsotni, gan apskatīt parku. Agrā rīta mūsu komanda sasniedza reindžeru staciju, 3350 m augstumā no kurienes sākas taka uz 4750 m augsto vulkāna virsotni. Komandā - jaukais šī brauciena šoferītis Karlos un mana pavadone Kolumbijā, latviešu meitene Laura, kas pēc 11 mēnešu ceļojuma pa visu Dienvidameriku, izdomāja palikt tieši Kolumbijā, kur nu jau dzīvo dažus gadus - gluži kā Kolumbijas tūrisma moto "Vienīgais risks Kolumbijā ir vēlme palikt" (Colombia: the only risk is wanting to stay).
Foto: Purace nacionālais parks, kurš sargā Coconuco vulkānu grēdu, ar septiņiem uguns kalniem
Reindžeru stacijā mūsu trijniekam pievienojās vēl divi personāži - vācietis Andreas, kurš jau trešo dienu gaidīja bāzes nometnē, kad parādīsies kāds, kuram pievienoties kāpienā un suns Konga, kas uzticami pildīja gida lomu līdz pašai virsotnei. Tad nu pa spīti sliktajiem laika apstākļiem, kur migla mijās ar lietu devāmies ceļā uz kūpošo virsotni. Jāsaka gan, ka Purace virsotnē reti kad iespīd saulīte, kā nekā tas ir augstākais no septiņiem vulkāniem Coconuco grēdā. Lonely Planet ceļvedis un informācija internetā vēstīja, ka kāpiens augšā prasīs piecas stundas un lejā trīs. Tik daudz laika mums nebija, tāpēc mēģinājām turēt labu tempu un virsotni sasniedzām tikai trijās stundās, kļūstot ar Lauru pa pirmajiem latviešiem, kas atstājuši savus pēdu nospiedumus Coconuco vulkānu grēdas augstākajā punktā.
Foto: Purace vulkāna krāteris dūmakā.
Kāpiens gan nebija nekāda medusmaize. Ja sākumā gāja ļoti raiti, tad pēdējais posms pa melnīgo, stāvo lavas lauku likās ļoti grūts, ne tā kā Kinabalu (Borneo, 4095 m) un Tubkala (Maroka, 4167 m) virsotnēs, kurās uzkāpts. Kājas likās tik smagas it kā cietumnieku dzelzs bumbas būtu pieliktas un elpa ik pa laikam sitās ciet. Droši vien ar aklimatizāciju un lēnāku tempu būtu vieglāk, bet interesants piedzīvojums, jo tādas sajūtas vēl nebija piedzīvotas.
Foto: Purace vulkāna virsotne dūmakā.
Skati mūs īpaši daudz nelutināja, un pārsvarā vulkānu ielenca migla. Bet uz brīdi virsotnē migla paklīda un sanāca redzēt gan krāteri, gan pielīst klāt tā kūpošajiem atvariem un pat redzēt sniegu vulkānā, tikai 200 km no Ekvatora.
Purace vulkānā un apkārtnē atrodas sēra atvari un pat sēra raktuves.
Foto: Viens no sēra atvariem, kam pielīdām pa visam tuvu
Ar vienu lietu gan mums ļoti paveicās. Divas reizes uz brīdi tālumā atvērās skats ar lieliem sniegiem klāto Nevado Huila vulkānu, kura virsotne izbāza galvu caur mākoņiem. Tas bija lielais laimests, jo iespēja, ka Purace un Huila vulkāniem vienlaicīgi mākoņos atveras kāds logs, ir ļoti reta.
Kāds no interesantajiem augiem ceļā uz virsotni.
Pēc varenā kāpiena likās, ka parka apskates objekti vairs neiespaidos, bet nonākot pie San Juan Termales karstajiem avotiem manas domas pilnībā mainījās. Bildes nespēj pilnība parādīt šo vietu, jo savādāk man nebūtu tāds pārsteigums. Tas ir gandrīz kā paņemt Islandes ģeotermālos avotus un iebāzt tos skaistā botāniskajā dārzā.
Tikai cilvēks šeit pirkstu nav pielicis, daba ir izveidojusi šo mazo Paradīzes stūrīti - dažādās nokrāsas burbuļojušos avotus, kurus ieskauj ļoti neparasta paraimo jeb Andu plato veģetācija. Tie nav klasiski avoti, kuros mērcēt kājas, tie ir tādi, kuri jābauda ar acīm.
Krāsainās sūnas un neparastā paraimo jeb Andu plato veģetācija San Juan Termales karstajos avotos
Foto: Burbuļojošie San Juan Termales karstie avoti
Izdevusies diena...tikai viena sāpe sirdī palika, par kondoru vērošanu, kurai laiks neatlika. Parka reindžeri te praktizē neparastu nodarbi lai iepriecinātu ceļotāju sirdis. Tie uz akmens novieto govs iekšējos orgānus un tad atliek tik sēdēt un gaidīt, kad Andu kondori ieradīsies pēc vieglā medījuma.
Puraces parks nav tikai vulkāni, kartie avoti, sera atvari un kondori vien. Tas sargā arī zaļojošas ielejas, mazus kanjonus, ūdenskritumus un neparastu veģetāciju, kur viens no redzamākajiem augiem ir Frailehones (Frailejones). Frailehones ir kokveidīgs augs, kas sastopams tikai un vienīgi Kolumbijā, turklāt tikai dažos nacionālajos parkos. Purace ir viens no tiem.
60 m augstais Bedon ūdenskritums Purace nacionālajā parkā
San Nikolas ūdenskritums Purace nacionālajā parkā
Kanjons Puraces parkā.
Purace nacionālais parks
Dūmakā tīta ieleja Purace nacionālajā parkā
Valstī, kurā jauku, vēsturisku koloniālā perioda pilsētiņu ir gandrīz vai uz katra stūra, neapskatīt dažas būtu grēks, īpaši ja tās vēl pa ceļam iegadās. Kolumbijā senās spāņu pilsētas ir izcili saglabājušās un daudzas sajūtu ziņā pārceļ ceļotājus dažus gadsimtus atpakaļ, gluži kā tādas vēstures kapsulas.
Tā nu sagadījās, ka manā ceļā trāpījās Popajana (Popayan), kuru vērts apmeklēt pat ja jāizmet kāds līkums, jo tā tiek uzskatīta par otro iespaidīgāko koloniālo pilsētu valstī, aiz leģendārās Kartagenas. Popajanas vecpilsēta ir slavena dēļ savām balti baltajām ēku fasādēm, kā dēļ to dēvē par La Ciudad Blanca jeb Balto pilsētu.
Vecpilsēta tiešām izrādījās baltāka par baltu un tikai četras ēkas bija tumšākas par krītu viena no tām dzeltenīgā San Francisko baznīca.
Popajanu 1537. gadā dibinājis slavens vīrs vārdā Dons Sebastjans Belalkazars, tas pats, kurš palīdzēja Pizarro pakļaut Inkus Peru un tad izdomāja pats veidot vēsturi iekarojot mūsdienu Ekvadoru un Dienvidkolumbiju un ieliekot pirmo akmeni tādu slavenu pilsētu izveidošanā kā Kito, Kali un Popajana. Popajana drīz vien izauga par Dienvidkolumbijas galvaspilsētu un elitāru pilsētu, kur bagātie Kaukas ielejas plantatori cēla greznas muižas un dievnamus
Baznīcas Popajanas vecpilsētā liekas varētu būt vairāk uz vienu kvadrātmetru kā jebkur citur kontinentā, jo tās ir visur. Nav iespējams Baltajā pilsētā noiet pusminūti, lai kādai neuzskrietu.
Ļoti simpātiska un senas gaisotnes apvīta pilsētiņa, kas labi, ka tā arī neaizauga par lielu mūsdienu metropoli, jo 20. gs. Kali pārņēma Dienvidkolumbijas centra statusu, pasaudzējot Popajanu no arhitektūras piesārņojuma.
Santa Semana jeb Lieldienu svētā nedēļa Popajanā ir gada lielais notikums, kas piesaista ceļotāju uzmanību no visām pasaules malām. Lieldienās pilsētā noris krāšņas procesijas, kad platformas ar Bībeles personāžu un svēto statujām pamet baznīcas un iziet ielās.
Popajanā tiku arī pie kārotās bildes ar Guambiano indiāņiem. Tā ir viena no visautentiskākajām indiāņu grupām visā Dienvidamerikā, kuri saglabājuši savu kultūru neskartu, pateicoties izvairīšanai no jebkāda kontakta ar eiropiešiem. Guambiano joprojām sargā savu vienkāršo dzīvesveidu Popajanas kalnu apvidū, godājot senās tradīcijas, nēsājot tradicionālos tērpus, runājot savā senču valodā, izmantojot primitīvas lauku apstrādes metodes un turpinot praktizēt sociālo sabiedrību, kas palīdzējusi tiem gadsimtiem izolācijā izdzīvot, kur komūnā viens otram palīdz un dalās. Katru nedēļu, otrdienās tie no kalniem dodas lejā uz Silvia kalnu pilsētiņas tirgu,lai tirgotos ar savu lauksaimniecības produkciju un diezgan regulāri Guambino indiāņi ir manāmi Popajanā. Tie ir ļoti kautrīgi uz pozēšanu un reti kad piekrīt kļūt par modeļiem par ko arī pilnībā pārliecinājos saņemot kurvīšus, tomēr braucot ārā no Popajanas veiksme uzsmaidīja un divi Guambiano kungi savos tradicionālajos tērpos ar ziliem svārkiem un katliņa formas cepuri galvā piekrita tikt iemūžināti fotogrāfijās...un te nu abi drosminieki ir!