Fjordi – gleznaini un daudzveidīgi – ir Norvēģijas skaistuma esence. Nevienā citā Eiropas valstī, patiešām, nevienā citā, nav tādu ainavisku ģeoloģisko veidojumu – kalnu ieskautu un robotām krasta līnijām rotātu, garu, šauru līču, kas iestiepjas kilometriem tālu iekšzemē, – kādi atrodami daudzviet Norvēģijā. Fjordus iespējams aplūkot, gan vizinoties pa tiem ar īpašiem ekskursiju kuģīšiem, gan šķērsojot ar satiksmes prāmjiem, gan arī apstājoties kādā no fjordu piekrastes autoceļu malās ierīkotajiem skatu laukumiem.
Foto: Skats uz Geirangerfjordu, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
2. Daudzveidīgās salas
Salas, kas ir blīvi apdzīvotas, salas, kurās atrodamas vien dažas zvejnieku mājas, un salas, kuru vienīgie iemītnieki ir putni – Norvēģijas piekrastē esošās salas un saliņas ir visai atšķirīgas. To vidū ir pasaules mērogā pazīstamas salas, piemēram, Vegas sala, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Salās bieži vien gadās redzēt, ka pelēkās klintis mērogos daudzkārt pārspēj klinšu pakājē uzbūvētās mājas, kas lepojas ar fasādēm Ziemeļvalstīm raksturīgajā, sarkanbrūnajā vai spilgti baltajā krāsā. Arī ceļotāji salās ierodas galvenokārt dabas ainavu dēļ.
Foto: Priekšplānā – daba, fonā - arhitektūra. Un vēl daudzas piekrastes saliņas.
3. Viegli atrodamie ūdenskritumi
Ceļojums pa Norvēģiju ir baudījums ūdenskritumu cienītājiem, jo te atrodami visai daudzveidīgi ūdenskritumu varianti. Turklāt nav patiess mīts, ka, lai aplūkotu Norvēģijas ūdenskritumus, jāvelta pamatīgas pūles, stundām ilgi ejot pa akmeņiem un rāpjoties pa klintīm. Tā vis nav, jo daudzi ūdenskritumi ir ērti pieejami un atrodas vien dažu soļu attālumā no autotransporta stāvlaukumiem, vēl citi lepojas ar īpaši to apskatei uzbūvētiem skatu laukumiem, bet vēl citi – piemēram, Septiņu māsu ūdenskritums Geirangerfjorda malā, – redzami, braucot ar kuģīti.
Foto: Viens no daudzajiem Norvēģijas ūdenskritumiem.
4. Troļļu ceļa 11 pagriezieni
Kalni ir Norvēģijas bagātība, troļļi – būtiska folkloras daļa. Tāpēc tipiski Norvēģijai ir tas, ka, apmeklējot pa šo valsti, iespējams braukt pa kalnu ceļu, kas nosaukts troļļu vārdā. Troļļu ceļš ir unikāls serpentīns, kurā ir 11 pagriezieni, turklāt ir arī savs ūdenskritums – Stigfoss. Uzbraucot līdz kalnu serpentīna augšai, paveras iespēja nofotografēt automašīnas un autobusus, kas vēl tikai mēro ceļu augšup, un izbaudīt apkārtējās ainavas iespaidīgo varenību.
Foto: Autotransports Troļļu ceļa serpentīnos.
5. Apmešanās vietas pie ezeriem
Norvēģijā lielā skaitā pieejamas naktsmītnes – kā labiekārtoti kempingi, tā dažādu kategoriju viesnīcas, – kas atrodas ļoti gleznainās vietās ūdens malā – pie fjordiem, pie ezeriem. Uzturoties kādā no šīm apmešanās vietām, var vērot atmiņā paliekošus saullēktus un saulrietus, priecājoties par krāsu un gaismēnu rotaļām ūdenī un debesīs.
Foto: Lūenas ezers novakarē.
6. Pati norvēģiskākā pilsēta Bergena
Bergena ir otrā lielākā Norvēģijas pilsēta (aiz galvaspilsētas Oslo) un atrodas Ziemeļjūras piekrastē valsts dienvidrietumos. Bergena lepojas ar UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Brigenes rajona daudzkrāsaino koka arhitektūru un ar vēsturisko zivju tirgu. Lai gan tiek apgalvots, ka Bergenā līst vairāk nekā 275 dienas gadā, mēdz arī laimēties Bergenu ieraudzīt saulainā laikā.
Foto: Skats uz Bergenas ostu no skatu laukuma, kas ierīkots tuvējā kalnā.
7. Iespēja būt kalnos
Norvēģijas kalni ir piemēroti tam, lai pārbaudītu – esi vai neesi īsts kalnu cilvēks, vai, esi no tiem, kurus, dodoties aizvien augstāk kalnos, pārņem mundrums, vai – tieši pretēji – sāk uzglūnēt neomulīga sajūta, jo tieši šīs valsts kalni ir bagāti ar ērtām pastaigu takām un arī ar autoceļiem, kas īsā laikā ļauj nokļūt no vasaras ziemā, proti, no ielejas, kurā smaržo pēc ziediem un zemenēm, līdz klinšu un akmeņu pasaulei, kurā sniegs redzams pat jūlija vidū. Ja atklāj, ka esi īsts kalnu cilvēks, Norvēģijā ir arī nopietnas kalnu tūrisma takas.
Foto: Skatu laukums Dalsnibas klintīs, vairāk nekā 1400 metru augstumā.
8. Mākslinieciskā Oslo
Uz Norvēģiju nebrauc, lai redzētu Oslo, uz Norvēģiju brauc, lai redzētu dabu – fjordus, kalnus un ūdenskritumus. Šajā ziņā Norvēģija atšķiras no kaimiņvalsts Zviedrijas, kuras spēcīgākais tūristu piesaistīšanas magnēts ir tieši galvaspilsēta Stokholma. Norvēģijā galvaspilsētu parasti apskata tikai pa ceļam, vien tad, ja paliek laiks. Tomēr Oslo raksturā ir kāda uzmanības vērta līnija, un tā saistīta ar mākslinieciskām izpausmēm – parkos aplūkojamajām skulptūrām un muzejos apskatāmām gleznām.
Foto: Ceļotāji pēta skulptūras tēlnieka Gustava Vīgelanna vārdā nosauktajā parkā, kurā kopumā izvietoti vairāk nekā 200 mākslas darbi.
9. Noķer ledāju, ja vari
Norvēģija lepojas ar iespaidīgām, graciozām ledāju mēlēm, bet globālā sasilšana dara savu, un ledāji, kas vēl 20. gadsimta pēdējā desmitgadē bija visai majestātiski, tagad, 21. gadsimtā jau sarukuši krietni mazāki, ar šīm pārmaiņām sagādājot pārsteigumu ne vienam vien ceļotājam, kurš, ieradies Norvēģijā atkārtoti, nebeidz brīnīties – it kā te bijis un šo ledāju redzējis, it kā nē, jo ledājs kļuvis gluži citāds – daudz niecīgāks. Tiek pieļauts, ka ledāju kušana turpināsies, tāpēc jāpasteidzas aizbraukt uz Norvēģiju, kamēr šī valsts vēl attaisno Ledāju karaļzemes nosaukumu.
Foto: Ceļotāji dotas uz Briksdāles ledāju. Šī ledāja krāsa mainās atkarībā no diennakts stundas un laika apstākļiem.
10. Sporta klātbūtne
Norvēģi ir sportiska nācija, un mēdz teikt, ka ceļojums uz Norvēģiju par sportu ieinteresē ikvienu, arī pret sportošanu iepriekš vienaldzīgu indivīdu. Tāpat mēdz arī sacīt, ka norvēģu mazuļi vienlaicīgi iemācās staigāt un slēpot, turklāt Norvēģijai, kā zināms, piešķirts slēpošanas dzimtenes gods. Sportiskās Norvēģijas simbols ir Lillehammeres pilsēta, kurā 1994. gadā notika Ziemas olimpiskās spēles, bet 2016. gada pavasarī – Pasaules jaunatnes ziemas olimpiskās spēles.
Foto: Iepazīšanās ar Lillehammeres Olimpisko centru.
11. Baznīcas vikingu stilā
No koka būvēti dievnami, kuru fasādes rotātas ar čūsku (vai pūķu – ko nu katrs saskata) galvām, ir Norvēģijas ainavai raksturīga iezīme. Senie Norvēģijas iemītnieki vikingi vēl pagānu laikos ar čūsku (vai pūķu) galvām rotāja savus kuģus. Fjordu zemē izplatoties kristietībai un sākoties baznīcu būvēšanas laikmetam, šis rotājums nonāca arī uz dievnamu fasādēm. Rūnu raksti līdzās krustiem – arī tādu simbolu simbiozi var ieraudzīt Norvēģijas senajās baznīcās.
Foto: Ceļotāji pie stāvbaznīcas Rietumnorvēģijā.
12. Iespēja ieraudzīt ziemeļblāzmu
Bieži vien ceļotājiem, dodoties uz kādu no Ziemeļvalstīm, ir sapnis ieraudzīt Aurora borealis jeb polārblāzmu, tautā dēvētu vienkārši par ziemeļblāzmu. Turklāt, jo tālāk uz ziemeļiem ved ceļojuma maršruts, jo spēcīgāks ir sapnis par polārblāzmas ieraudzīšanu. Sapni piepildīt lielākas iespējas ir pavasaros un rudeņos, bet gadās, ka daba ir pretimnākoša un arī vasarā debesis izrotā daudzkrāsainais mirdzums.
Foto: Ja palaimējas ieraudzīt ziemeļblāzmu, tā kļūst par vārda tiešā nozīmē spilgtāko ceļojuma iespaidu.
13. Literatūras nezūdošā slava
Norvēģu dramaturga Henrika Ibsena 19. gadsimta sešdesmitajos gados sarakstītā luga „Pērs Gints” joprojām tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem darbiem šīs nācijas literatūrā. Turklāt, kā jau daudzviet pasaulē, arī Norvēģijā populāram literārajam darbam lemts spēlēt būtisku lomu tūrisma mārketingā. Maz ticams, ka nepilnus 60 kilometrus garais ceļš, kas vijas pa kalnainu apvidu Gudbrannsdāles ielejas reģionā, būtu tik populārs Norvēģijas viesu vidū, ja nebūtu nosaukts Pēra Ginta vārdā. Braucot pa šo ceļu un vērojot apkārtnes ainavas, rodas iespaids, ka laiks apstājies Ibsena dzīves gados – 19. gadsimtā –, un ka 21. gadsimts te joprojām nav pienācis.
Foto: Skats, kas paveras „Pēra Ginta ceļa” tuvumā.
14. Krāšņie parki un skvēri
Visa Norvēģija tomēr nav tikai pirmatnējas, civilizācijas maz mainītas dabas ainavas un ļoti askētiskas ēkas. Šīs valsts pilsētās izdodas ieraudzīt arī krāšņas puķu dobes, greznus, vidi izdaiļojošus elementus un daudzus košus apliecinājumus tam, ka nemaz tik pieticīgi askētiska norvēģu gaume nav.
Foto: Lapene un ziedi skvērā Rietumnorvēģijā.
15. Humors norvēģu gaumē
Zobgalīgs skatiens, smejoša mute, vērīgas acis un saspicētas ausis – Norvēģijas troļļi ir tepat - līdzās ceļotājiem. Lai arī norvēģu folklorā un literatūrā troļļi nebūt nav baltie, pūkainie un vienmēr pozitīvie tēli, tie kļuvuši populāri, pateicoties savam dzīvespriekam. Norvēģi smejas, ka viņu nācijai raksturīgā ironija un zobgalīgais humors, kas palīdz grūtos brīžos, esot no troļļiem aizgūtā rakstura šķautne. Turklāt troļļi ir populāri suvenīri, kas uz ceļotājiem raugās no tirgotavu plauktiem it visur Norvēģijā. Jāatceras gan, ticējums vēsta, ka mājās jāved uzreiz divi suvenīrtroļli, jo vienatnē trollis garlaikojas un cenšas pievērst sev uzmanību, visādi apdraudot mājas mieru.
1. Ainaviskie fjordi
Fjordi – gleznaini un daudzveidīgi – ir Norvēģijas skaistuma esence. Nevienā citā Eiropas valstī, patiešām, nevienā citā, nav tādu ainavisku ģeoloģisko veidojumu – kalnu ieskautu un robotām krasta līnijām rotātu, garu, šauru līču, kas iestiepjas kilometriem tālu iekšzemē, – kādi atrodami daudzviet Norvēģijā. Fjordus iespējams aplūkot, gan vizinoties pa tiem ar īpašiem ekskursiju kuģīšiem, gan šķērsojot ar satiksmes prāmjiem, gan arī apstājoties kādā no fjordu piekrastes autoceļu malās ierīkotajiem skatu laukumiem.
Foto: Skats uz Geirangerfjordu, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
2. Daudzveidīgās salas
Salas, kas ir blīvi apdzīvotas, salas, kurās atrodamas vien dažas zvejnieku mājas, un salas, kuru vienīgie iemītnieki ir putni – Norvēģijas piekrastē esošās salas un saliņas ir visai atšķirīgas. To vidū ir pasaules mērogā pazīstamas salas, piemēram, Vegas sala, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Salās bieži vien gadās redzēt, ka pelēkās klintis mērogos daudzkārt pārspēj klinšu pakājē uzbūvētās mājas, kas lepojas ar fasādēm Ziemeļvalstīm raksturīgajā, sarkanbrūnajā vai spilgti baltajā krāsā. Arī ceļotāji salās ierodas galvenokārt dabas ainavu dēļ.
Foto: Priekšplānā – daba, fonā - arhitektūra. Un vēl daudzas piekrastes saliņas.
3. Viegli atrodamie ūdenskritumi
Ceļojums pa Norvēģiju ir baudījums ūdenskritumu cienītājiem, jo te atrodami visai daudzveidīgi ūdenskritumu varianti. Turklāt nav patiess mīts, ka, lai aplūkotu Norvēģijas ūdenskritumus, jāvelta pamatīgas pūles, stundām ilgi ejot pa akmeņiem un rāpjoties pa klintīm. Tā vis nav, jo daudzi ūdenskritumi ir ērti pieejami un atrodas vien dažu soļu attālumā no autotransporta stāvlaukumiem, vēl citi lepojas ar īpaši to apskatei uzbūvētiem skatu laukumiem, bet vēl citi – piemēram, Septiņu māsu ūdenskritums Geirangerfjorda malā, – redzami, braucot ar kuģīti.
Foto: Viens no daudzajiem Norvēģijas ūdenskritumiem.
4. Troļļu ceļa 11 pagriezieni
Kalni ir Norvēģijas bagātība, troļļi – būtiska folkloras daļa. Tāpēc tipiski Norvēģijai ir tas, ka, apmeklējot pa šo valsti, iespējams braukt pa kalnu ceļu, kas nosaukts troļļu vārdā. Troļļu ceļš ir unikāls serpentīns, kurā ir 11 pagriezieni, turklāt ir arī savs ūdenskritums – Stigfoss. Uzbraucot līdz kalnu serpentīna augšai, paveras iespēja nofotografēt automašīnas un autobusus, kas vēl tikai mēro ceļu augšup, un izbaudīt apkārtējās ainavas iespaidīgo varenību.
Foto: Autotransports Troļļu ceļa serpentīnos.
5. Apmešanās vietas pie ezeriem
Norvēģijā lielā skaitā pieejamas naktsmītnes – kā labiekārtoti kempingi, tā dažādu kategoriju viesnīcas, – kas atrodas ļoti gleznainās vietās ūdens malā – pie fjordiem, pie ezeriem. Uzturoties kādā no šīm apmešanās vietām, var vērot atmiņā paliekošus saullēktus un saulrietus, priecājoties par krāsu un gaismēnu rotaļām ūdenī un debesīs.
Foto: Lūenas ezers novakarē.
6. Pati norvēģiskākā pilsēta Bergena
Bergena ir otrā lielākā Norvēģijas pilsēta (aiz galvaspilsētas Oslo) un atrodas Ziemeļjūras piekrastē valsts dienvidrietumos. Bergena lepojas ar UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Brigenes rajona daudzkrāsaino koka arhitektūru un ar vēsturisko zivju tirgu. Lai gan tiek apgalvots, ka Bergenā līst vairāk nekā 275 dienas gadā, mēdz arī laimēties Bergenu ieraudzīt saulainā laikā.
Foto: Skats uz Bergenas ostu no skatu laukuma, kas ierīkots tuvējā kalnā.
7. Iespēja būt kalnos
Norvēģijas kalni ir piemēroti tam, lai pārbaudītu – esi vai neesi īsts kalnu cilvēks, vai, esi no tiem, kurus, dodoties aizvien augstāk kalnos, pārņem mundrums, vai – tieši pretēji – sāk uzglūnēt neomulīga sajūta, jo tieši šīs valsts kalni ir bagāti ar ērtām pastaigu takām un arī ar autoceļiem, kas īsā laikā ļauj nokļūt no vasaras ziemā, proti, no ielejas, kurā smaržo pēc ziediem un zemenēm, līdz klinšu un akmeņu pasaulei, kurā sniegs redzams pat jūlija vidū. Ja atklāj, ka esi īsts kalnu cilvēks, Norvēģijā ir arī nopietnas kalnu tūrisma takas.
Foto: Skatu laukums Dalsnibas klintīs, vairāk nekā 1400 metru augstumā.
8. Mākslinieciskā Oslo
Uz Norvēģiju nebrauc, lai redzētu Oslo, uz Norvēģiju brauc, lai redzētu dabu – fjordus, kalnus un ūdenskritumus. Šajā ziņā Norvēģija atšķiras no kaimiņvalsts Zviedrijas, kuras spēcīgākais tūristu piesaistīšanas magnēts ir tieši galvaspilsēta Stokholma. Norvēģijā galvaspilsētu parasti apskata tikai pa ceļam, vien tad, ja paliek laiks. Tomēr Oslo raksturā ir kāda uzmanības vērta līnija, un tā saistīta ar mākslinieciskām izpausmēm – parkos aplūkojamajām skulptūrām un muzejos apskatāmām gleznām.
Foto: Ceļotāji pēta skulptūras tēlnieka Gustava Vīgelanna vārdā nosauktajā parkā, kurā kopumā izvietoti vairāk nekā 200 mākslas darbi.
9. Noķer ledāju, ja vari
Norvēģija lepojas ar iespaidīgām, graciozām ledāju mēlēm, bet globālā sasilšana dara savu, un ledāji, kas vēl 20. gadsimta pēdējā desmitgadē bija visai majestātiski, tagad, 21. gadsimtā jau sarukuši krietni mazāki, ar šīm pārmaiņām sagādājot pārsteigumu ne vienam vien ceļotājam, kurš, ieradies Norvēģijā atkārtoti, nebeidz brīnīties – it kā te bijis un šo ledāju redzējis, it kā nē, jo ledājs kļuvis gluži citāds – daudz niecīgāks. Tiek pieļauts, ka ledāju kušana turpināsies, tāpēc jāpasteidzas aizbraukt uz Norvēģiju, kamēr šī valsts vēl attaisno Ledāju karaļzemes nosaukumu.
Foto: Ceļotāji dotas uz Briksdāles ledāju. Šī ledāja krāsa mainās atkarībā no diennakts stundas un laika apstākļiem.
10. Sporta klātbūtne
Norvēģi ir sportiska nācija, un mēdz teikt, ka ceļojums uz Norvēģiju par sportu ieinteresē ikvienu, arī pret sportošanu iepriekš vienaldzīgu indivīdu. Tāpat mēdz arī sacīt, ka norvēģu mazuļi vienlaicīgi iemācās staigāt un slēpot, turklāt Norvēģijai, kā zināms, piešķirts slēpošanas dzimtenes gods. Sportiskās Norvēģijas simbols ir Lillehammeres pilsēta, kurā 1994. gadā notika Ziemas olimpiskās spēles, bet 2016. gada pavasarī – Pasaules jaunatnes ziemas olimpiskās spēles.
Foto: Iepazīšanās ar Lillehammeres Olimpisko centru.
11. Baznīcas vikingu stilā
No koka būvēti dievnami, kuru fasādes rotātas ar čūsku (vai pūķu – ko nu katrs saskata) galvām, ir Norvēģijas ainavai raksturīga iezīme. Senie Norvēģijas iemītnieki vikingi vēl pagānu laikos ar čūsku (vai pūķu) galvām rotāja savus kuģus. Fjordu zemē izplatoties kristietībai un sākoties baznīcu būvēšanas laikmetam, šis rotājums nonāca arī uz dievnamu fasādēm. Rūnu raksti līdzās krustiem – arī tādu simbolu simbiozi var ieraudzīt Norvēģijas senajās baznīcās.
Foto: Ceļotāji pie stāvbaznīcas Rietumnorvēģijā.
12. Iespēja ieraudzīt ziemeļblāzmu
Bieži vien ceļotājiem, dodoties uz kādu no Ziemeļvalstīm, ir sapnis ieraudzīt Aurora borealis jeb polārblāzmu, tautā dēvētu vienkārši par ziemeļblāzmu. Turklāt, jo tālāk uz ziemeļiem ved ceļojuma maršruts, jo spēcīgāks ir sapnis par polārblāzmas ieraudzīšanu. Sapni piepildīt lielākas iespējas ir pavasaros un rudeņos, bet gadās, ka daba ir pretimnākoša un arī vasarā debesis izrotā daudzkrāsainais mirdzums.
Foto: Ja palaimējas ieraudzīt ziemeļblāzmu, tā kļūst par vārda tiešā nozīmē spilgtāko ceļojuma iespaidu.
13. Literatūras nezūdošā slava
Norvēģu dramaturga Henrika Ibsena 19. gadsimta sešdesmitajos gados sarakstītā luga „Pērs Gints” joprojām tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem darbiem šīs nācijas literatūrā. Turklāt, kā jau daudzviet pasaulē, arī Norvēģijā populāram literārajam darbam lemts spēlēt būtisku lomu tūrisma mārketingā. Maz ticams, ka nepilnus 60 kilometrus garais ceļš, kas vijas pa kalnainu apvidu Gudbrannsdāles ielejas reģionā, būtu tik populārs Norvēģijas viesu vidū, ja nebūtu nosaukts Pēra Ginta vārdā. Braucot pa šo ceļu un vērojot apkārtnes ainavas, rodas iespaids, ka laiks apstājies Ibsena dzīves gados – 19. gadsimtā –, un ka 21. gadsimts te joprojām nav pienācis.
Foto: Skats, kas paveras „Pēra Ginta ceļa” tuvumā.
14. Krāšņie parki un skvēri
Visa Norvēģija tomēr nav tikai pirmatnējas, civilizācijas maz mainītas dabas ainavas un ļoti askētiskas ēkas. Šīs valsts pilsētās izdodas ieraudzīt arī krāšņas puķu dobes, greznus, vidi izdaiļojošus elementus un daudzus košus apliecinājumus tam, ka nemaz tik pieticīgi askētiska norvēģu gaume nav.
Foto: Lapene un ziedi skvērā Rietumnorvēģijā.
15. Humors norvēģu gaumē
Zobgalīgs skatiens, smejoša mute, vērīgas acis un saspicētas ausis – Norvēģijas troļļi ir tepat - līdzās ceļotājiem. Lai arī norvēģu folklorā un literatūrā troļļi nebūt nav baltie, pūkainie un vienmēr pozitīvie tēli, tie kļuvuši populāri, pateicoties savam dzīvespriekam. Norvēģi smejas, ka viņu nācijai raksturīgā ironija un zobgalīgais humors, kas palīdz grūtos brīžos, esot no troļļiem aizgūtā rakstura šķautne. Turklāt troļļi ir populāri suvenīri, kas uz ceļotājiem raugās no tirgotavu plauktiem it visur Norvēģijā. Jāatceras gan, ticējums vēsta, ka mājās jāved uzreiz divi suvenīrtroļli, jo vienatnē trollis garlaikojas un cenšas pievērst sev uzmanību, visādi apdraudot mājas mieru.
Foto: Troļļi sagatavojušies ciemiņu uzņemšanai.