Starp debesīm un zemi

Pelēkā akmens un baltās margrietiņas stāsts.
Stāsts par skaistumu un skarbumu. Stāsts par romantiķu klejojumiem Norvēģijas kalnos.
Lidojums sapnī un īstenībā.

KALNI - tas vienmēr ir satraucoši. Vilinoši. Liek pacelt galvu uz augšu, iztaisnot muguru, ievilkt gaisu dziļāk krūtīs un padomāt...

Ceļa iesākums gan vēl pa jūru, bet ar katru gadu arvien vairāk iespēju: vai no Rīgas, vai Tallinas, vai tradicionāli, kā mēs to darām, caur Somiju.
Garāks ceļš, bet vairāk piedzīvojumu.

Kalnos kāpjot ir dažas svarīgas lietas,kam vajadzētu sagatavoties jau lejā - LABS EKIPĒJUMS (apavi, apģērbs un kāda sviestmaize ar limonādi) un LABS NOSKAŅOJUMS. Negribot nevajag to darīt.

Un sākas ceļš augšup. Šī jaukā taciņa ved pretī GAUSTATOPPEN virsotnei, kas Norvēģijas dienvidos Telemarkas novadā. Teic, ka no turienes esot visplašākais skats pāri vai visai Dienvidnorvēģijai.

Palēnām ceļoties augšup paveras arvien plašāka un varenāka panorāma.

Atpūšoties var papriecāties arī par aitiņu blēšanu un zvaniņu skaņām. Pie tūristiem tās ir pieradušas, bet rokās gan nedodas, ja nu vienīgi tev Ādažu čipši ir līdzi, tad var mēģināt pielabināties.

Beidzas augu valsts, turpmāk tikai akmeņi un akmeņi. Vēl jau kāda sadzīviska domiņa uzplaiksnī galvā - sak', vajadzētu ar' manam dārziņam kādu autokraviņu...

Bet jo augstāk kāpsi, jo tīrāka galva top. Vējš izpūš pēdējās muļķības. Domas top arvien skaidrākas un gaišākas.

Pārgalvību un dauzīšanos kalni var nepiedot.

1881 m augstā virsotne gaida mūs.

Ceļš nav grūts, bet...kas tad tas?

Jāā, laika apstākļi kalnos ir neprognozējami (der atcerēties par to ekipējumu). Laikam nebūsim pietiekami ziedojuši varenajam pērkonu pavēlniekam Toram.

Augšā tomēr esam, bet no solītā superskata nekā, šoreiz. Toties virsotnē ir kafejnīca, kur var iedzert tēju ar pankūkām un zapti.

Lejā kāpjot vējš padzenā mākoņus un var vismaz redzēt, kur kāju likt.

Ceļš no Līsefjorda ved mūs pretī citai slavenai virsotnei Kirjaga klintij.

Šoreiz ceļš jau drusku grūtāks. Augšup - lejup, pa akmeņiem, pa zemi, kas pēc lietus var būt slidena.

Kur grūtāk, tur labiekārtots (tā Norvēģijā gandrīz visur, kur tradicionālas takas iet).

Bet laika apstākļi Rogalandes kalnos jau stipri labvēlīgāki. Var pat pasauļoties. Redz' kā var ar Toru visu sarunāt. (Parasti visus ziedojumus var nodot caur grupas vadītāju, viņš arī vislabāk zinās, kas viņam vislabāk garšo - Toram.)

Rogolandes fjeli ir vislielākais kalnu masīvs Norvēģijā.

Kalnu takās satapsiet ne tikai tūristus, bet arī pašus norvēģus ar suņiem, bērniem pikpaunā - pastaigas kalnos ir viens no iecienītākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem.

PĀRSTEIGUMS. Vasaras vidū var papikoties, paslidināties, aizbāzt sniegu kādam aiz apkakles.

Tāda tadu sastop. Krāsa un formas iedvesmo.
Domājām, ka 1km augstumā būsim tikai mēs un debesis, bet nekā - pat tādus augstumus iecienījušas visuresošās "mākonītes".

Tā lūk izskatās maģiskā Kjeraga klints.
P.S. - gatava kuru katru brīdi atdalīties - tamdēļ steidzieties to aplūkot.

Līdz Līsefjordam (tas ir līdz jūras līmenim) ir tieši viens kilometrs...Vilinoši, vai ne?

Paejot nedaudz pa kreisi, var nokļūt līdz vēl vienam fascinējošam objektam.

Daudzās bildītēs redzētam akmentiņam. Kāpt uz tā ir diezgan riskanti un bīstami, bet...

...kā tikt lejā? Varbūt nolēkt ar paraplānu. Tas tur melnais punktiņš ir cilvēks, kuram trūkst adrenalīna.

Pāris stundu brauciens pa Līsefjordu un mūsu skatam paveras vēl kāds jauks dabas veidojums.

Tektonisko lūzumu rezultātā varenās klintis zem neiedomājamā ledus blāķa svara ielūzušas tā izveidojot šos brīnumjaukos jūras līčus, ko te sauc par fjordiem.

Dīvainie akmeņu lūzumi, vēlāk lieti, sniegi, saule, vējš izveidoja unikālus objektus. Viens no tiem Preikestolens - Mācītāja kancele.

Šī ir viena no iecienītākajām kalnu takām visā Norvēģijā. Tūkstošiem ārzemju tūristu un vēl vairāk vietējo ceļotāju kāpj uz šo klinti kā uz kādu svētvietu.

Pa ceļam daudzi fantastiski skati, brīnišķīgi kalnu ezeriņi.

Kuros, kaut arī nepārtraukti ietek daudzi tikko izkusuši strautiņi, ir iespējams arī izpeldēties.

Taka, kas reizēm prasa vairāk morāla spēka kā fiziska, ir labiekārtota un pat ļoti civilizēta. Papīrus un tukšās pudeles ir jānes pašam uz bāzes vietu.
Staigāšana pa Norvēģijas kalniem ir ļoti akurāta un kulturāla, to vajadzētu ņemt vērā.

Pāris stundas mērenas kāpšanas un jūsu skatam paveras sirdi stindzinošs skats. Izskatās daudz iespaidīgāk kā no apakšas.

Bet sajūtas esot TUR atsver visus pārdzīvojumus.

Dažāda veida ūdeņi ir visā Norvēģu zemē. Tiem labāk ir pārbraukt pāri, nevis braukt simtiem kilometrus apkārt. Prāmji-pārcēlāji savieno ceļus un cilvēkus.

Ūdeņi nodrošina gan mērenu klimatu piekrastē (pateicoties siltajai Golfa straumei fjordi ziemā neaizsalst), gan labvēlīgus apstākļus ūdensaimniecībai. Te norvēģu lašu audzētavas.

VĒRINGFOSS. Vēringa ūdenskritums - saukts arī par ūdenskritumu karali. Augstākais (ap 180m) brīvais kritums vienā gabalā. Visā norvēģu zemē.

Turp ar'mums jādodas.

Tā jau ir salīdzinoši viegla pastaiga ar dažiem atraktīviem piesitieniem.

Mobū ieleja, kurā iekrīt Vēringfoss, jau kopš seniem laikiem ir bijusi iecienīta pastaigu vieta. Eduards Grīgs. Norvēģijas karaļi un prinči. Pēdējais Prūsijas karalis Vilhelms II. UN TU. Lieliska kompānija, ne?

Ieleja romantiski padrūma, ar gandrīz stāvām sienām, vedina uz monumentālām pārdomām.

Ceļveži iesaka iet tikai līdz šim savdabīgajam tiltiņam, bet latvieši jau nemāk to norvēģu valodu tik labi un dodas tālāk, lai paskatītos tuvāk vai pat mēģinātu paiet zem tās dušiņas.

Priekšā vēl tik pēdējā morēna...

...tik uzmanīgi - slidena zāla un akmeņi, sargiet arī fotoaparātus un kameras no varenajām ūdens šļakatām.
Bet par paiešanu apakšā i nedomājiet. Vēringa spēks ir varens un sāpīgs.

Nu, vai arī tu gribi uzkāpt pašā augšā?

Tur mākoņu cepurē paslēpusies Norvēģijas augstākā virsotne GALDHĒPIGENS 2469 m.v.j.l.

Šī virsotne ir viskaprīzākā. Laika apstākļi var mainīties dažu minūšu laikā.

Kārtīgi jāievēro drošības noteikumi un iešana bez sasaitēm NAV IETEICAMA.

Lielam baram ir savi mīnusi, bet drošāk un kāds norvēģu puisis arī pieskatīs.

Ejot pa priekšu viņš būs tas, kurš pirmais iekritīs kādā caurumā...un tad tik visi pārējie. Mierinājums.

Pārvarot apsnigušo ledāju (citu gadu sniegs var būt izkusis un tad nav tik traki), jāpakāpj vēl pa tādu korīti.

Gar pilnīgi stāvu krauju. Miglā arī tas ir pabīstami. Bet tā adrenalīna deva ir varena.

Ja migla paklīst, tad speciāls "daikts" palīdzēs noteikt citas tuvākās virsotnes.

Stāvi tu tur pašā augšā, vējiņš padzenā mākoņus un izrādās, ka visapkārt ir pasaka.
Virs tevis debesis, apakšā pelēko akmeņu zeme un TU CILVĒKS uz galējās robežas. Sajust to var tikai TE AUGŠĀ.

Tikai "...skaties draugs, kur kāju liec..."
Priecājoties par apkārt valdošo skaistumu, tomēr nevajadzētu aizmirst par drošību.

Lejup, kā vienmēr, laiks uzlabojas.

Ja gribās vēl ko extrēmu pabaudīt var izpeldēties ledainā ūdenī.

Vai vasaras vidū paslēpot.

RE, KĀ...SMUKI.

Un vēl viens piedzīvojums.
Ceļš uz Besengenas krauju sākas pie Gjendes ezeriņa. Neliels pārbrauciens ar kuterīti uz ezera otru galu, lai atpakaļ nākot vairs "nav kur sprukt".

Pastaiga Jotunheimenas nacionālajā parkā ir skaists, bet pagrūts kāpiens.

Gjendes ezeru (984 m.v.j.l.) no blakus esošā Bessevatneta (1373 m.v.j.l.) atdala tikai šaura klints grēdiņa.

Skati pa ceļam ir vienreizēji un neatkārtojami.

Pēc pāris stundu gājiena no Memurubu piestātnes, mūsu acīm paveras skats, kas neatstāja vienaldzīgu pat Pēru Gintu.

Klints "izkaps platumā" kā raksta Ibsens, no kuras Pērs Gints ievainota brieža mugurā "laidās lejup pretim virmojošam spogulim".

Mēs tā nedaram, bet rāpjamies pāri "izkaptij".

Jā, te drusciņ jāpakāpelē, bet atpakaļ ceļa jau nav. Pārvari sevi, sakod zobus un rāpo tik augšā.
Fotoaparāts krāj kadrus, bet tava apziņa - sajūtas un emocijas, kuras piederēs tikai tev.