Maģiskie Ziemeļi

Ceļš atkal zem kājām, vējš jauc matu cirtas un saule aicina uz neatklātām zemēm. Šoreiz iesākumā dažas pēdas zem ķīļa (jo vairāk mums tai Baltijas jūrā jau nav) un ceļojums uz pasaules malu (nejaukt ar galu) var sākties.

Lai izbrauktu Maģiskos Ziemeļus nu redzētu Pusnakts Saules Zemi, jādodas cauri visai Somijai no Helsinkiem līdz pat Norvēģijas Lapzemes galvaspilsētai Karašjokai.

Ar sāmu šamaņa svētību (modernās modes kliedzieni ir aizskanējuši pat līdz tālajiem ziemeļiem).

Vietējā gida virsvadībā.

Aiz Rovaniemi šķērsojam ziemeļu polāro loku. Apciemojam veco, labo draugu Joulupukinu.

Un konstatējam, ka esam jau ...km no Rīgas (Riika).

Tā izskatās īsta tundra, kuras saimnieki ir putni, knišļi un daži reti bērziņi. Gandrīz gluda kā galds tikai daži tunturi dara šo braucienu jestrāku. Kas ir tunturi? Kaut kas mīksts un pūkains - tā te sauc zemes garozas izciļņus. Bet šoferīšiem patīk braukt, var kātīgi izšūpoties un pasapņot par citiem mīkstumiem.

Sāmi jeb lapi dzīvo Fenoskandijas ziemeļos, četru valstu teritorijās, bet līdz pat 80-jiem gadiem robežas viņiem nepastāvēja, pases nebija, brīvi tie klīda līdzi saviem ziemeļbriežu ganāmpulkiem.

Šīs ēkas gan nesen tik saceltas tūristu vajadzībām. Reti kurš sāms dzīvoja tik lepnās būvēs. Tikai bagātnieki, kuri paši neganīja savus briežus, bet darbos sūtīja nabaga radiniekus. Šodien Karašjokā izveidots interesants sāmu muzejs, kur multi vizuālajā centrā var nedaudz iepazīties ar tundras gara ēterisko veidolu.

Te var redzēt arī kādu parlamanta celtni. Jā, jā šis ir Norvēģijas Sāmu parlaments, kura ikrudens pirmo sesiju oficiāli atklāj pats karalis Haralds.

Ļoti savdabīga arhitektūra. No ārpuses maksimāli tuvināts naturālai vide, bet iekšā viss notiek - faksi, interneti, e-pasti un citi modernās pasaules sasniegumi.

Bet mūsu gidi un pavadoņi jau aicina tālāk.

Ceļā sastopam mazo laupītājmeiteni Ronju. Arī viņa nedaudz mainījusi savu garderobi, ieradumus un tīra jūsu maciņus ar citiem ieročiem un metodēm. Tagad viņa vilinoši šūpojas savā atpūtas-novērošanas vietā ...

...un aicina uz kafejnīcu vai kādu suvenīrbodīti.

Šķērsojuši tundru, beidzot nonākam līdz pirmajiem Ziemeļjūras ūdeņiem pie Poršangenas fjorda. Tektoniskie zemes lūzumi, ūdeņi, kalni un ledāji ir tie, kas rada šīs pasaules malas vienreizējo šarmu. Kā latvieši saka: nu šausmīgi/briesmīgi smuki.

Te pat jūras malā sastopamies ar daudz mistiskākiem šīszemes iemītniekiem - troļļiem. Šie ir mazie jūrmalas klinšu trollīši.

Mūsu pavadoņi iet "parunāt" ar šiem, lai miers mājās un viesi(tas ir mēs) jau pirmajā dienā netiktu pārāk sabiedēti. Tikai drusku pabiedēti.

Nez ko ziemeļbrieži te ēd - akmeņus vai, piedzerot okeāna ūdeni?

Ceļš starp ūdeni un klinti nav pārāk plats, bet drošs un kvalitatīvs, kā jau viss šai zemē.

Maigos tundras tunturus nomainījuši skarbāki un asāki veidojumi, kuriem cauri grib izgrauzties parasts, mazs cilvēciņš. Grib un var.

Kā tikt uz Magerojas salu, kur tai pasaulei gals pienāks?.Lidot? Peldēt? Var arī pa jūras dibenu ērtā Impro busiņā (amfībijā?). Norvēģi ir tuneļu meisterbūvētāji, kas iebūvējuši ceļu pat zem jūras līmeņa.

Mēs braucām, braucām, braucām un ...pēkšņi gals klāt.

Nordkaps. Klints gals, kurš tiek uzskatīts par Eiropas kontinenta(??) tālāko(??) ziemeļu punktu. 71 grāds, 10 minūtes un 21 sekunde.

Iespaidīga. Vairāk kā 300 metru augsta, gandrīz stāva. No vienas puses Atlantijas okeāns no otras Ziemeļu ledus okeāns, bet pa vidu Hurtigruten kuģītis.

Te arī iekārtots Nordkapa muzejs.

Te var pavadīt vairākas stundas un, ja laiks nav apmācies, tad skatīties saul-ne-no-rietu, priecāties par mākoņu un gaismas rotaļām, vai vienkārši padomāt par sākumu, galu un lauztām priedēm.

Arī sāmu šamanis atnācis paklausīties sauli un paskatīties vēju.

Vienkārši fantastiski.

Atkal tas mazais kaut kur skrien, atkal tam dullajam nav miera.

Pag, pag, bet vai tad tas klintsrags nav tālāks. Var jau būt - bet baisāks ar'. Re, tur mazie trollēni laikam kūlu(?) dedzina.

Nē, nē, šie tik vecajam makanam pīpi nočiepuši.

Vārdu nav.

Kirkeportenas klinšu rotaļas.

Pusnakts saules (pulkstenis ap vieniem naktī) apspīdētā Altas pilsētiņa.

Altas upes krasta klintājs, kur senie vikingi savu vēsturi pierakstījuši...

...un mums vēstulīti atsūtījuši.

Kāda jauka paldvietiņa.

Ūdens teperatūra? Peldas tikai norvēģu ronīši un latviešu nāriņas.

Arktiskā katedrāle rāda ceļu uz Trumses pilsētu.

Norvēģijas ziemeļu piekraste ir bijusi apdzīvota jau ļoti sen (Altas klinšu zīmējumi radīti vairākus tūkstošus gadus BC), bet šodienas cilvēki dzīvo modernās pilsētās, nesen celtos ciematiņos, jo II Pasaules karš te paplosījies ne pa jokam.

Bet Polārajā muzejā un Jūrniecības muzejā ir interesanta informācija un negaidīti pārsteigumi.

Ir dzirdēts par Norvēģijas kalnu govīm un aitām, kam vienas puses kājas garākas par otrām, bet vai tad cilvēkiem ar tā gadās?

Ūdenskritumi ir Norvēģijas maģiskais varenums. Te Bardufossens.

Te Molselvas akmeņainā straume pār kuru iet lašu ceļš.

Te latvju Oskars mēģina noķert kādu norges lašmātīti.

Reizēm gadās atklāt kādu jaunu, bezvārda kritumu. Tad mēs to iekarojam un apvārdojam. Šo tagad sauc par IZ 3 (jo ir trešais IZ atklājums).

Liekas stiprs un varens...

...bet slēpj sevī arī kādu romantisku nokrāsu.

Kad fjorda malā beidzas ceļš, tālāk jākuģo ar prāmīti. Tas ir varenais Lingenfjords vai dižais Ullsfjords, vai...

Tad, pārcēlušies pār Vesterfjordam, nonākam īsto ziemeļu zvejnieku valstībā Lofotu salās.

Atkal jau - simtiem gadu - te zvejnieki ceļ ārā bagātākos mencu lomus pasaulē. Šie piekrastes ūdeņi ir vispiemērotākie mencu nārstošanai. Temperatūra, ūdens sāļums un daudzie vēžveidīgie nodrošina šos labvēlīgos apstākļus.

Savdabīgi ir zvejnieku namiņi - rorbu, kam viens gals ūdenī, bet otrs uz piekrastes klintīm. Vienā galā mitinās laivas un tīkli, bet otrā jūras vilki. Ja agri no rīta nepagūsti iziet jūrā(tā vairākas dienas no vietas), tad būsi uz sēkļa.

Lejā paliek Lofotu salu galvaspilsēta Svolvēra.

Bet mēs tik uz augšup. Tāda neliela pastaiga pēc vakariņām.

Šoreiz saule ir zem mākoņiem. Tādi dabas untumiņi te sastopami bieži, bet rūdītam ceļotājam tas jau nieks vien ir.

Pauze. Meitenes pa kreisi, zēni pa labi.

Uzkāpšana turpinās. "Virs galvas man ir mākoņi, zem kājām migla, bet kas man tīņājas ap jostas vietu?" - filozofē trollītis Mūmins.

Bet princeses kalna galā gaida prinčus...

Kam nav Bridgestone vai Mishelin, tam kalna galā netikt.
(piemērotiem apaviem Norvēģijā ir svarīgāka loma kā pitstopa ātrumam)

Salu Lofotos ir ļoti daudz, bet ceļš tikai viens.
No viena gala līdz otrā gala galam, kas tam pirmajam otrā galā.

Braucot pa šo vienīgo ik pa brītiņam var redzēt Lofotu bagātības - saulē kaltētās sālītās mencas, kuras lofotieši sūta pat uz otru pasaules galu - Dienvidāfrikas republiku.

Šitos nēēd ne mušas ne kaijas, bet Norvēģijas karalis, tiekoties ar savu Spānijas čomu, loka iekšā ka nu.
Neieteiktu tik braukt uz Lofotiem martā-aprīlī, jo tad šīs "bagātības" kaltējas, žūst un izgaro, radot nu ļoooooti savdabīgu aromātu.

Izvēlamies citu vakariņu racionu. Runā, ka viss ir ēdams. Vismaz vienu reizi.

Reines ciems.

Un tā galvenās iemītnieces un dekoratores.

Pats pēdējais ciems Lofotos - O (rakstās A ar aplīti augšā - pēdējais burts norvēģu alfabetā).
Divi Norvēģi sarunājas: "Kur tu dzīvo?"
"O"
"Ōooo??"
"Ohoo!"

Re, pat ceļam te ir gals. Oooooo!

Bet mūs kā īstus kalniešus vairāk velk uz kādu augstāku galu. Piemēram uz Hov kalnu.

Uzjāja Antiņš tai stikla kalnā un...

...un? ko tagad darīt? domāja, domāja...

Līdz atskrēja vietējais gids un teica, ka laiks uz pieņemšanu pie paša valdnieka.

Pieņemšana bij lieliska. Atvadoties vikingu vadonis bija domīgs...šķielēja uz mūsu meitenēm un domāja - braukt līdzi vai paturēt pie sevis?

Dzīve Borges vikingu muzejā ir interesanta un atbildīga, bet Latvija ir zeme dienvidu pusē un meitenes tik skaistas...

Atvadu maltītei gan nedrīkst skopoties. Visu labāko vienā grāpī un pats Rītiņs visus kauliņus apskrubinātu, bet tā arī nesaprastu no kā taisīts virums un kādas garšvielas šai zemē audzē.