Atvados no pasaules garākās zemes Čīles, kuru esmu ar dažādiem transporta veidiem apceļojis no pašiem dienvidiem līdz ziemeļiem, dodos iepazīt kaimiņzemi Bolīviju, kas atrodas no San Pedro de Atacama turpat ap stūri - Licancabur vulkāna otrā pusē. Nākošās divās nedēļas pētīju Bolīvijas dienvidrietumu reģionu, jeb tikai ceturtdaļu no šīs Andu zemes, atklājot lasītājiem cik gan interesants un krāsains, ainavu ziņā sirreāls un dabas daudzveidīgs ir šis pasaules nostūris.
Foto: Autobusa vraks uz Čīles-Bolīvijas robežas
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Domāju, ceļojuma noslēgumā ikviens būs patīkami pārsteigts par to, kas tik te slēpjas. Pirmās trīs dienas pavadu traucoties pa tuksnešiem un bezceļiem līdz pilsētai vārdā Uyuni pie kuras atrodas viens no kontinenta, ja ne pat pasaules, spilgtākajiem dabas fenomeniem, bet par to vēlāk, lai paliek pagaidām noslēpums.
Pats ceļš no San Pedro uz Uyuni šķiet ir gleznainākais pa kādu jebkad esmu traucies. Manuprāt, tas ved cauri vienam no elpu aizraujošākajiem reģioniem uz planētas, kur pa logu dominē ainavas, kas asociējas ar Mēness virsmu, bet brīžiem pat ar Marsu - pa augstkalnu tuksnešiem un sāls līdzenumiem, cauri Andu kalnu un vulkānu džungļiem, garām krāsainiem ezeriņiem un dīvainiem klinšu veidojumiem. Izklausās pazīstami? Tā arī ir, gandrīz kā San Pedro de Atacama.
Un nav jau brīnums, jo pēdējā savulaik bija Bolīvijas teritorija. Bolīviešiem šis gan ir sāpīgs temats, jo pateicoties korumpētām un neprasmīgām valdībām, kuras ievilka valsti karos un slēdza neizdevīgus līgumus, tā zaudējusi aptuveni pusi no savas sākotnējās teritorijas, tāpēc mūsu Abrene tāds nieks vien ir. Ja jau tagad Bolīvija ceļotājiem ir viena no kontinenta interesantākajām, dabas ziņā daudzveidīgākajām un arī nenovērtētākajām zemēm, tad pilnā komplektā tā varētu kandidēt varbūt pat uz labākās godu visā Dienvidamerikā, ja vien būtu noturējusi savas robežas neskartas.
Vissmagāk bolīviešu apziņā iesakņojies 19.gs beigās notikušais Klusā okeāna karš, kurā Bolīvija kopā ar Peru armiju un ASV finansiālu atbalstu pārsteidzoši dabūja pa mizu no nenovērtētās Čīles, tādējādi pazaudējot pieeju jūrai un Klusā okeāna reģionu, kurā ietilpst arī San Pedro de Atacama.
Atgriežoties pie Bolīvijas tālā dienvidrietumu nostūra, ko sauc par Sur Lipez, jāsaka, ka šai ceļojumā Čīles un Bolīvijas reģioni viens otru tikai papildina. Šeit nav divu vienādu ezeru, vulkānu vai sāls līdzenumu un arī geizeru lauki un tuksneši abpus Licancabur vulkānam ir atšķirīgi.
Ar tuksnešiem arī sāksim. Šajās dienās šķērsoju divus mazus tuksnešus - Siloli un Dali. Ja pirmais izskatījās kā no Mēness nokritis ar brūniem smilšu laukiem un brūnganiem vai melniem vulkāniem,…
tad otrais atgādināja jau kaut ko no Marsa. Šo dzelteno, brūno un pelēcīgo smilšu līdzenumu no visām pusēm apņem neticami krāsaini vulkāni veidojot apbrīnojamas krāsu gammas un kompozīcijas.
Tie noteikti ir krāsainākie kalni uz Zemes. Skats ir tik neierasts, ka tuksneša nosaukuma piešķīrēji ir trāpījuši desmitnieka nosaucot to pa godu dižajam kataloņu māksliniekam Salvadoram Dali.
Nokrāsām bagātais Dali tuksnesis
Šajos tuksnešos daba ir izpaudusies ne tikai kā gleznotāja, bet arī tēlniece vietām izveidojot tādus kā skulptūru muzejus. Laiks un vējš antīko lavu ir pārvērtis klinšu kollonas, pīlāros un statujās, kurās ar nelielas fantāzijas palīdzību var atpazīt dažādus pasaules tēlus.
Vislielākais šo lavas klinšu statuju pulciņš koncentrējies ielejā ar nosaukumu Valle de Rocas jeb Akmeņu ieleja.
Tās galvenais eksponāts ir klints ar nosaukumu kondors, kas nudien ļoti līdzinās pasaules lielākajam lidojošajam putnam un debesu pavēlniekam ar 3-4 m platu spārnu atvērumu - Andu kondoram. Ja neizdodas nevienu dabā redzēt, tad Akmeņu ielejā viens vienmēr ceļotājiem pozē.
Bet visneparastākā klinšu statuja vērojama Siloli tuksnesī - Arbol de la Piedra jeb Akmens koks. Tas ir dūšīgs akmens, izrobots kā koka galotne, kas neticamā veidā balansē uz šaura klints stumbriņa skaidri norādot uz līdzību ar koku.
Klinšu veidojumi Siloli tuksnesī
Klinšu veidojumi Siloli tuksnesī
Septiņu krāsu kalns, vēlviena no Sur Lipez reģiona krāsainajām ainavā
Zemes ceļš starp Andu vulkānisko ainavu Bolīvija DR tālākajā stūrī. Šai apvidū ceļi kā tādi neeksistē, tie veidojušies no džipu iebrauktām sliedēm.
Krāsainais Dali tuksnesis
Esmu atgriezies no vienas no vis-, vis-, vissirreālākajām vietām uz planētas - Salar de Uyuni. No ūdeņiem, nekur tālu es netieku, jo noslēdzošā pieturas vieta trīs dienu džipu ekskursijā ir jau pieminētais un noslēpumā turētais dabas fenomens Salar de Uyuni. Lai gan tas pēc skata vairāk izskatās pēc sāls tuksneša vai līdzenuma, oficiāli Salar de Uyuni ir sāls ezers, jo zem sausās baltās garozas atrodas sāls un ūdens maisījums.
Sāls ezers, tuksnesis vai līdzenums, kam gan tas īsti rūp, svarīgākais, ka Salar Uyuni ir pārliecinoši lielākais un iespaidīgākais šāds veidojums uz planētas Zeme. Tiesa gan, atrodoties šeit, rodas sajūta it kā staigātu pa kādu citu planētu, tikai ne Zemi, jo ainava Uyuni līdzenumā nudien ir pārāk pretdabiska.
. Salar de Uyuni tuksnesis ir milzīgs - izmēra ziņā tas ir līdzvērtīgs mūsu pašu Zemgalei. Viens no kontinenta dabas brīnumiem, tas glabā pasaulē lielākās litija atradnes, ko ražotāji izmanto mūsu laptopos, kamerās, elektriskās mašīnās un mobīlajos telefonos, tiesa Bolīvijas varas iestādes laužas laizt tuvumā labuma guvējus, baidoties, ka litija ieguve varētu sacūkāt trauslo ekosistēmu.
Pareizi ir, rokas nost, jo šo vietu nevajadzētu pārvērst par raktuvju lauku. Raktuves gan te eksistē jau daudzus simtus gadu, tiesa, ne litija, bet sāls. Sāls ieguve neskādē Salar de Uyuni, jo baltā pulverīša te ir daudz vairāk kā man saprašanas - līdzenums 10500 kv.km platībā, ar sāls slāņiem līdz pat 120 m dziļumā. Neesmu matemātikas profesors, bet manuprāt ar to pietiktu, lai visu planētu iesālītu, tas ir noklātu ar vismaz 10 cm plānu kārtu.
Vietējie Colchani ciema indiāņi, dzīvojot turpat līdzenuma malā īsti nebēdā par būvmateriālu trūkumu. Tie mājas ceļ no sāls plāksnēm, un tūristiem pa godu pat no sāls uzcēluši nelielu muzeju, kurš piebāzts ar dzīvnieku statujām un pat Big Ben pulksteņtorni. Varat trīs reizes minēt no kāda materiāla tie veidoti? Protams, ka no tā paša baltā pulverīša. Šejienieši pat viesnīcu ir uzbliezuši no sāls klučiem, kura, atšķirībā no ledus viesnīcām Kanādā un Zviedrijā, cauru gadu ir balta, silta un stabila.
Ir divi periodi kad apmeklēt Salar Uyuni, katrs ar saviem plusiem un mīnusiem. Sausajā sezona, kad mums ir vasara, bet vietējiem ārā valda barga ziema, Salar Uyuni uz visām pusēm paveras sauss sāls līdzenums. Tad visi ceļi ir izbraucami un arī ļoti fotogēniskā Isla Incahausi sala ar gigantiskiem kaktusiem pašā līdzenuma vidū ir sasniedzama.
Lietus sezonas laikā, savukārt daļa no baltā tuksneša pārplūst ar plānu ūdens kārtiņu, veidojot vēl nedabiskākus skatus, savukārt ceļš līdz Milzīgo kaktusu salai un Melnajai Lagūnai nav izbraucams. Vislabākais laiks gan ir novembra otrajā pusē, lietus sezonas sākumā, kad ir labas cerības nošaut visus zaķus ar vienu šāvienu.
Es esmu ieradies lietus sezonas laikā, līdz ar to Gigantisko kaktusu salu man neredzēt kā savas ausis, bet toties pats Salar de Uyuni parādās visās tā izpausmēs. Pametot Cochani sāls ciematu drīz vien uzbraucam uz līdzenuma. Sākuma daļā no pazemes te nāk ārā avoti, kas ar dažādu minerālu maisījumu baltajā līdzenumā veido krāsainus, mazus baseiniņus.
Tālāk virzoties tuksnesis paliek arvien baltāks, līdz tas kļūst balts kā sniegs. Bezgalīgs sāls plašums, kuram tālumā paveras tumša vulkānu grēda un virs tās zilas debesis, gandrīz kā Igaunijas karogā - tāds Salar Uyuni izskatās sausajā sezonā.
Vietām sāls līdzenumā izveidojušies arī mazi laukumiņi ar sāls garoziņām, kas noklājuši pamatīgu platību tādā kā bišu stropa tekstūrā. Uz šī sausā, baltā līdzenuma fona var taisīt amizantas bildes, kuras cirkulē internetā, jo attālinoties no objekta vai cilvēka, otrs paliek maziņš vai tieši pretēji, liels, veidojot mākslīgo attālumu ilūziju. Tā, piemēram, savas mazās grupiņas biedrus pa smuko sabildēju, bet kad šiem, lūdzu, mani safotogrāfēt, tad šķībi, greizi un nepareizi šie knipsē, tā, ka beigās neviena bilde ar reālistisku ilūziju neizdodas.
Visbeidzot dodamies dziļāk sāls tuksnesī uz to līdzenuma daļu, kas ir applūdusi ar plānu ūdens kārtiņu veidojot perfektu spoguļattēlu, kurā mākoņi saplūst kopā pazaudējot sajūtu par horizontu. Te nu paveras viens no labākajiem skatiem, kāds jebkad redzēts! Mirāža!
Cilvēki staigā pa ūdens virsmu! Izskatās, kā ainā no Bībeles! Tad vēl aizbrauc pāris džipi garām, paverot vēl sirreālāku bildi, gandrīz it kā tie brauktu pa debesīm un mākoņiem. Šis ar uzviju atsvēra garām palaistos Isla Incahuasi un Laguna Negra, bet vēlāk man tā lietus sezona tomēr iegriezīs...
Sirreālais Salar de Uyuni lielākais planētas sāls tuksnesis, sāls ezers.
Uyuni pilsēta, kura pieplakusi Salar de Uyuni sāls tuksnesim ir neizteiksmīga, raktuvju strādnieku apdzīvota vieta, bez interesi noturošiem apskates objektiem, bet ar vienu izņēmumu. Sākotnēji nebiju plānojis par to rakstīt, bet tik spocīgu skatu bieži negadās redzēt, tāpēc nespēju noturēties. Iedomājamies skatu - tuksnešains smilšu līdzenums, vējš gaudo un pūš smiltis, bet priekšā paveras kaudze ar grafiti apzīmētiem seniem lokomotīvju un pasažieru vagonu vrakiem, kuriem riteņi ieputināti smiltīs vai aizauguši ar zālēm. Tā ir Uyuni vilcienu kapsēta, kur vecie dzelzs rumaki, kuru mūžs sniedzas tuvu simtam, bet daļai pat pāri gadsimtam, izsviesti mēslainē un atstāti aizmirstībā.
Stilīga vietiņa, kas savā veidā kalpo kā vilcienu brīvdabas muzejs vai arī ektravagants piemineklis aizgājušajam Bolīvijas dzelzs un tvaika zelta laikmetam. Savulaik Bolīviju klāja plašs dzelceļa tīkls, kas bija vitāli svarīgs valsts daudzo izrakteņu transportēšanā.
Tas bija liels inženierijas sasniegums un Bolīvijas lepnums, izbūvēt tādu dzelzceļa sistēmu tik augstā un kalnainā zemē. Mūsdienās gan Bolīvijas dzelzceļš vairs nav tāds kā agrāk. Palikušas ir vien trīs līnijas, no kurām tikai viena spēj izgriezt pogas autobusa transportam.
Atvados no pasaules garākās zemes Čīles, kuru esmu ar dažādiem transporta veidiem apceļojis no pašiem dienvidiem līdz ziemeļiem, dodos iepazīt kaimiņzemi Bolīviju, kas atrodas no San Pedro de Atacama turpat ap stūri - Licancabur vulkāna otrā pusē. Nākošās divās nedēļas pētīju Bolīvijas dienvidrietumu reģionu, jeb tikai ceturtdaļu no šīs Andu zemes, atklājot lasītājiem cik gan interesants un krāsains, ainavu ziņā sirreāls un dabas daudzveidīgs ir šis pasaules nostūris.
Foto: Autobusa vraks uz Čīles-Bolīvijas robežas
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Domāju, ceļojuma noslēgumā ikviens būs patīkami pārsteigts par to, kas tik te slēpjas. Pirmās trīs dienas pavadu traucoties pa tuksnešiem un bezceļiem līdz pilsētai vārdā Uyuni pie kuras atrodas viens no kontinenta, ja ne pat pasaules, spilgtākajiem dabas fenomeniem, bet par to vēlāk, lai paliek pagaidām noslēpums.
Pats ceļš no San Pedro uz Uyuni šķiet ir gleznainākais pa kādu jebkad esmu traucies. Manuprāt, tas ved cauri vienam no elpu aizraujošākajiem reģioniem uz planētas, kur pa logu dominē ainavas, kas asociējas ar Mēness virsmu, bet brīžiem pat ar Marsu - pa augstkalnu tuksnešiem un sāls līdzenumiem, cauri Andu kalnu un vulkānu džungļiem, garām krāsainiem ezeriņiem un dīvainiem klinšu veidojumiem. Izklausās pazīstami? Tā arī ir, gandrīz kā San Pedro de Atacama.
Vissmagāk bolīviešu apziņā iesakņojies 19.gs beigās notikušais Klusā okeāna karš, kurā Bolīvija kopā ar Peru armiju un ASV finansiālu atbalstu pārsteidzoši dabūja pa mizu no nenovērtētās Čīles, tādējādi pazaudējot pieeju jūrai un Klusā okeāna reģionu, kurā ietilpst arī San Pedro de Atacama.
Atgriežoties pie Bolīvijas tālā dienvidrietumu nostūra, ko sauc par Sur Lipez, jāsaka, ka šai ceļojumā Čīles un Bolīvijas reģioni viens otru tikai papildina. Šeit nav divu vienādu ezeru, vulkānu vai sāls līdzenumu un arī geizeru lauki un tuksneši abpus Licancabur vulkānam ir atšķirīgi.
Ar tuksnešiem arī sāksim. Šajās dienās šķērsoju divus mazus tuksnešus - Siloli un Dali. Ja pirmais izskatījās kā no Mēness nokritis ar brūniem smilšu laukiem un brūnganiem vai melniem vulkāniem,…
Septiņu krāsu kalns, vēlviena no Sur Lipez reģiona krāsainajām ainavā
Esmu atgriezies no vienas no vis-, vis-, vissirreālākajām vietām uz planētas - Salar de Uyuni. No ūdeņiem, nekur tālu es netieku, jo noslēdzošā pieturas vieta trīs dienu džipu ekskursijā ir jau pieminētais un noslēpumā turētais dabas fenomens Salar de Uyuni. Lai gan tas pēc skata vairāk izskatās pēc sāls tuksneša vai līdzenuma, oficiāli Salar de Uyuni ir sāls ezers, jo zem sausās baltās garozas atrodas sāls un ūdens maisījums.
Sāls ezers, tuksnesis vai līdzenums, kam gan tas īsti rūp, svarīgākais, ka Salar Uyuni ir pārliecinoši lielākais un iespaidīgākais šāds veidojums uz planētas Zeme. Tiesa gan, atrodoties šeit, rodas sajūta it kā staigātu pa kādu citu planētu, tikai ne Zemi, jo ainava Uyuni līdzenumā nudien ir pārāk pretdabiska.
. Salar de Uyuni tuksnesis ir milzīgs - izmēra ziņā tas ir līdzvērtīgs mūsu pašu Zemgalei. Viens no kontinenta dabas brīnumiem, tas glabā pasaulē lielākās litija atradnes, ko ražotāji izmanto mūsu laptopos, kamerās, elektriskās mašīnās un mobīlajos telefonos, tiesa Bolīvijas varas iestādes laužas laizt tuvumā labuma guvējus, baidoties, ka litija ieguve varētu sacūkāt trauslo ekosistēmu.
Vietējie Colchani ciema indiāņi, dzīvojot turpat līdzenuma malā īsti nebēdā par būvmateriālu trūkumu. Tie mājas ceļ no sāls plāksnēm, un tūristiem pa godu pat no sāls uzcēluši nelielu muzeju, kurš piebāzts ar dzīvnieku statujām un pat Big Ben pulksteņtorni. Varat trīs reizes minēt no kāda materiāla tie veidoti? Protams, ka no tā paša baltā pulverīša. Šejienieši pat viesnīcu ir uzbliezuši no sāls klučiem, kura, atšķirībā no ledus viesnīcām Kanādā un Zviedrijā, cauru gadu ir balta, silta un stabila.
Ir divi periodi kad apmeklēt Salar Uyuni, katrs ar saviem plusiem un mīnusiem. Sausajā sezona, kad mums ir vasara, bet vietējiem ārā valda barga ziema, Salar Uyuni uz visām pusēm paveras sauss sāls līdzenums. Tad visi ceļi ir izbraucami un arī ļoti fotogēniskā Isla Incahausi sala ar gigantiskiem kaktusiem pašā līdzenuma vidū ir sasniedzama.
Es esmu ieradies lietus sezonas laikā, līdz ar to Gigantisko kaktusu salu man neredzēt kā savas ausis, bet toties pats Salar de Uyuni parādās visās tā izpausmēs. Pametot Cochani sāls ciematu drīz vien uzbraucam uz līdzenuma. Sākuma daļā no pazemes te nāk ārā avoti, kas ar dažādu minerālu maisījumu baltajā līdzenumā veido krāsainus, mazus baseiniņus.
Tālāk virzoties tuksnesis paliek arvien baltāks, līdz tas kļūst balts kā sniegs. Bezgalīgs sāls plašums, kuram tālumā paveras tumša vulkānu grēda un virs tās zilas debesis, gandrīz kā Igaunijas karogā - tāds Salar Uyuni izskatās sausajā sezonā.
Cilvēki staigā pa ūdens virsmu! Izskatās, kā ainā no Bībeles! Tad vēl aizbrauc pāris džipi garām, paverot vēl sirreālāku bildi, gandrīz it kā tie brauktu pa debesīm un mākoņiem. Šis ar uzviju atsvēra garām palaistos Isla Incahuasi un Laguna Negra, bet vēlāk man tā lietus sezona tomēr iegriezīs...
Uyuni pilsēta, kura pieplakusi Salar de Uyuni sāls tuksnesim ir neizteiksmīga, raktuvju strādnieku apdzīvota vieta, bez interesi noturošiem apskates objektiem, bet ar vienu izņēmumu. Sākotnēji nebiju plānojis par to rakstīt, bet tik spocīgu skatu bieži negadās redzēt, tāpēc nespēju noturēties. Iedomājamies skatu - tuksnešains smilšu līdzenums, vējš gaudo un pūš smiltis, bet priekšā paveras kaudze ar grafiti apzīmētiem seniem lokomotīvju un pasažieru vagonu vrakiem, kuriem riteņi ieputināti smiltīs vai aizauguši ar zālēm. Tā ir Uyuni vilcienu kapsēta, kur vecie dzelzs rumaki, kuru mūžs sniedzas tuvu simtam, bet daļai pat pāri gadsimtam, izsviesti mēslainē un atstāti aizmirstībā.