Bolīvijā ir palikušas ir vien trīs līnijas, no kurām tikai viena spēj izgriezt pogas autobusa transportam. Tā ir Oruro - Uyuni - Tupiza - Villazon līnija, pa kuru kursē augstas klases vilciens ar servisu līdzīgu, kā lidmašīnās. Vienu posmu Uyuni - Tupiza paredzēts izmantot arī grupu maršrutā, tiesa pašam gan izbraukt ar to neizdodas, jo tas kursē tikai divas reizes nedēļā un tā saraksts nekādīgi nestiķējas ar maniem plāniem. Tā vietā sēžos autobusā, lai no Uyuni nokļūtu līdz Tupiza pilsētai pašos Bolīvijas dienvidos.
Ceļš līdz galamērķim ir brīžiem nervus kutinošs - kā lielais buss mēģina izņemt asos līkumus uz šaurā kalnu ceļa, bet toties skati filigrāni. Jau kārtējais gleznainais ceļa posms, turklāt ļoti zīmīgs, jo pa to pirms mēneša traucās pasaules labākie rallija braucēji leģendārajā Dakāras rallijā.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Pa logu vulkāni ir pazuduši un tā vietā jau paveras zaļas ielejas, vietām krāsaini pakalni, tad interesantas klintis un tuvojoties Tupicas pilsētiņai arī sarkani kanjoni...garlaikoties nudien nesanāca.
Šis ceļš un Tupicas pilsētas apkārtne saistās arī ar diviem bēdīgi slaveniem vīriem, kurus grēks būtu nepieminēt. Bolīvijas mazapdzīvotie, tālie un nomaļie dienvidi vienmēr ir bijusi populāra vieta, kur paslēpties dažādiem renegātiem, cilvēkiem ārpus likuma un desperadosies, jeb personāžiem, kas dažādu iemeslu dēļ mēģina nozust, piemēram, negrib maksāt alimentus vai podam nav nolaidis vāku.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Šie apkārtnes slavenākie vīri, gan bija smagākus noziegumus nodarījuši - lauriem bagātākie laupītāji kādus Zemes virsma nesusi - Butčs Kesidijs (Butch Cassidy) un Sandencs Kids (Sundance Kid). Tā, piemēram, Bonija apzaga vien sešas bankas, Klaids aptīrīja deviņas, bet šie kungi daudzkārt vairāk gan dollāru izteiksmē, gan naudas krātuvju. Tupicas apkārtnes un šī gleznainā ceļa ainavas bija liecinieces šo divu bandītu pēdējām dzīves dienām. Kesidijs un Kids bija leģendāri banku, vilcienu un raktuvju laupītāji ASV Vecajos Rietumos, kuri 1969. gadā iemūžināti arī slavenajā Holivudas filmā ar Polu Ņūmenu un Robertu Redfordu galvenajās lomās. 1901. gadā kad Mežonīgo Rietumu šāvēju zelta laikmets bija savā norietā, par kungu galvām bija izsludināta barga nauda un Pinkertona Detektīvu birojs (FBI pirmstecis) mina abiem uz papēžiem, Kesedijs un Kids ar kuģi mūk uz Argentīnu. Ar viltotiem vārdiem tie nobāzējas Argentīnā, bet ne uz ilgu laiku. 1905. gadā abi kungi atkal ir spiesti bēgt, jo Pinkertona aģentūra sasaistot abu vārdus ar banku laupīšanām Argentīnas Patagonijā atkal ir šiem uz papēžiem. Saldais pārītis ierodas Čīlē, bet pēc gada arī no tās ir spiesti ņemt kājas pār pleciem uz vēl klusāku Zemes nostūri - Bolīviju. Tur tie atrod pat normālu darbu Concordia alvas raktuvēs - amizanti, bet viņu pienākums ir sargāt raktuvju kasi, gluži kā vilkam aitas.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Gadu vēlāk Butčam uznāk pusmūža krīze un šis izdomā mainīt dzīvi un kļūt par godīgu fermeri. Ilgi gan viņam par mietpilsoni neizdodas noturēties un 1908. gadā abi atgriežas pie tā, kas padodas viņiem vislabāk. Nobijušies laupīt labi apsargāto banku Tupicas miestā, tie tā vietā aptīra raktuvju kases ratus uz Huaca Huanusca kalnu pārejas, kas ved uz pilsētu. Bolīvijas armija un dusmīgie raktuvju strādnieki, kuru algas šie ir nospēruši, uzsāk abu medības. Bēguļodami dažas dienas pa Tupicas nomaļajiem kalniem, 6. novembrī abi laupītāji ierodas pārnakšņot San Vicente ciematiņā. Par nepatīkamu pārsteigumu, tajā pašā dienā ciemā ieradusies arī militārā patruļa, kuri uzzinājuši par abu noziedznieku klātbūtni, ielenc to māju. Sākas pamatīga apšaude un Kids tiek ievainots. Kesidijs saprasdams, ka izmukt šoreiz neizdosies un no rīta ieradīsies armijas papilspēki, karātavas iemaina pret pašnāvību - nošāvis savu pārinieku, tas padara galu arī sev, tādējādi pieliekot punktu Mežonīgo Rietumu leģendai.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Bolīvijas daba ir pārsteidzoša - pabraucis tikai simts kilometrus tālāk, tā jau atkal ir sagriezusies ar kājām gaisā un piedāvā, ko jaunu un neredzētu.
Esmu nonācis pašos Bolīvijas dienvidos, pilsētā, ko raksta kā Tupiza, bet izrunā Tupica. Krievu valodas pratējiem uzreiz šāds miesta nosaukums izraisa smaidu, bet vietējiem mans tulkojums nelikās diez ko smieklīgs, jo kurš gan gribētu dzīvot Pamuļķu pilsētā.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Tupiza ir viens varen nenovērtēts nostūris, vienā varen nenovērtētā zemē, jo tūristu te vien saujiņa ieklīst, bet skatīt ir, ko oi, oi, oi ! Apskrienu visas trīs pilsētas ceļojumu firmas, lai secinātu, ka visā Tupicā nav neviena cita tūrista, kas nākošajā dienā plānotu doties ekskursijā apskatīt neparasto Tupicas apkārtni.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Neatliek ne kas cits, kā vienam pašam fraktēt džipu, lai izbraukātu Bolīvijas Mežonīgos rietumus. Tieši šāds apzīmējums šai vietai vislabāk piestāv, jo tā ir pilnīgākā nekuriene, zirgi šeit ir cieņā un ainava arī velk uz Kolorado un Arizonas pusi, tikai Tupicā tā ir ievērojami sarkanāka.
Turpat pie pilsētas durvīm klauvē sarkani kalni, klintis un kanjoni dīvainās formās un veidolos, neglābjami raisot asociācijas ar Sarkano planētu - Marsu.
Vienīgais, kas šo rudo ainavu atsvaidzina un liek nolaisties atpakaļ uz Zemes ir zaļās oāzes, kas iegūlušās sarkano ieleju grīdās un kaktusi, kuri vienīgie spēj izdzīvot šo tuksnesīgo kalnu nogāzēs.
Ar pilnu dienu ir gana, lai izbraukātu Tupicas galvenos dabas šedevrus un ar šoferīti vienojamies par piecām zonām. Pirmā no tām ved gar Tupicas upes ieleju garām viegli iesarkaniem kanjoniem līdz maktenam klinšu pīlāram vārdā La Poringa.
La Poringa ir falla formas klints bluķis, kas izmēros ir lielākais apvidū, tāpēc vietējiem dižena vieta.
Otrā vieta ir Canon del Duende jeb Pasaku varoņu kanjons, kur sarkanā krāsa ielejas sienās ir izpaudusies dažādās nokrāsās….
...un upes krastos paceļas iespaidīgas klinšu katedrāles.
Bez tām šī kanjona vizītkarte ir neliels akmens mežs ar klinšu pīlāriem un arka, kura gan nav tā, ko es biju iecerējis atrast. Šī ir mazāka un ne tik izteiksmīga, kā kādā interneta bildē atrastā. Rādu šoferim- gidam bildi, ka gribu šo, bet šis tik rausta plecus, ka nezinot, kur tā atrodas.
Neko darīt, braucam uz trešo dabas zonu - Inku kanjonu. Šis kanjons ir ar varen iespaidīgām oranži-sarkanām sienām un arī akmens mežš šeit ir kuplāns.
Tam piešķirts nosaukums Mačo ieleja, jo vietējiem klinšu pīlāri jau atkal asociējas ar to, kas zem jostas vietas. Nu gan tie indiāņi, augumā tik maziņi, bet jau tik samaitāti.
Ieeju Inku kanjonā sargā dīvaina siena, kur man nav skaidrojuma kā tāda radusies un gids, protams, runā tikai spāniski, Kečua jeb Inku valodā un vēl arī Ok, Yes, tāpēc ar viņu īpaši gudrāks es netieku. Bet sienai upe ir izgrauzusi caurumu un vietējiem to nosaukuši par Velna vārtiem - Puerta del Diablo.
Inku kanjonu klinšu veidojumi pie Mačo ielejas
Ceturtais apskates objekts ir Quebrada Palala, kur sarkanie kalni kā vertikālas plāksnes sastājušies gaisā paverot vēl vienu neierastu skatu - izskatās kā kāds ar gigantisku arklu uzaris klintis.
Visbeidzot pēdējā zona klāt, kurai piekļūt pat ar džipu nekādīgi nav iespējams, tāpēc El Sillar skatu no kalna gala, kur augšā ved ceļš.
Skats te ir pa rubli - upes ieleju ieskāvuši izroboti, Marsveidīgi kalni, kuriem sarkanais tonis gan tik ļoti vairs nav redzams, jo ir vēla pēcpusdiena, ir savilkušies mākoņi un tūlīt, tūlīt bus pirmais lietus divu nedēļu laikā.
El Sillar Marsveidīgie kalni.
Skaidra zīme, ka šo dienu tā kā vajadzētu beigt. Tāda bija Tupica - vieta, kur Marss tiekas ar Zemi jeb sarkanais ar zaļo.
Kad Spānijas kronis bija izlaupījis Inku impēriju un notriecis to zeltu, Eldorado vēl joprojām nebija atrasta, "trūcīgajam" karaļnamam vajadzēja jaunu degvielu savu pasaules karu turpināšanai un greznās dzīves uzturēšanai. Ilgi nebija jāgaida. 1545.gadā kā tā Kunga dāvana spāņiem uz galvas uzkrita Cerro Rico jeb Bagātais kalns- tas sevī slēpa bagātākās sudraba atradnes, kādas cilvēce jebkad piedzīvojusi. Līdz pat mūsdienām Cerro Rico šai ziņā nav pārspēts. Cerro Rico ir Dienvidamerikas šūpulis. Tas ne tikai izveidoja Bolīviju tādu, kāda tā ir mūsdienās, bet iespaidoja arī citas valstis kontinentā - apjomīgā sudraba eksporta iespaidā lielu finansu labumu guva Lima Peru, Arika Čīlē, Panamas pilsēta un Portobello Panamā un visbeidzot Kartahena, Kolumbijā, kas pēc Panamas pagrimuma un pirātu uzlidojumiem kļuva par monopola ostu spāņu dārgumu tranzītam starp Jauno un Veco Pasauli. Savukārt Bolīvijā visi lielie apdzīvotie centri, izņemot Santakrusu austrumos, tika radīti tikai un vienīgi, lai spāņi bez problēmām varētu "slaukt" Bagāto kalnu. Cerro Rico pakājē tika nodibināta pilsēta Potosi, lai varētu operēt raktuvju darbu, galvaspilsēta Lapaza tika izveidota kā tranzīta mezgls starp Potosi un Limu. Vecā galvaspilsēta Sukre bija administratīvais centrs, kas iekasēja savu tiesu no pelņas un tādējādi varēja celt lepnas muižas un greznas baznīcas. Visbeidzot Tupiza un Cochabamba tika izveidotas kā lauksaimniecības centri, lai varētu apgādāt Potosi un daudzos raktuvju strādniekus ar pārtiku. Uz Cerro Rico rēķina iedzīvojās daudzi, bet, ja spāņiem kalns atnesa pasakainas bagātības, tad indiāņiem un vēlāk arī Āfrikas vergiem neaptveras ciešanas.
Darbs raktuvēs bija ārkārtīgi smags, bīstams un slimībām bagāts, īpaši biežs nāves cēlonis bija tuberkoloze. Iezemiešiem pat vajadzēja pavadīt vairāk kā nedēļu kalna pazemē, neredzot sauli. Ārpusē darbs arī nebija nekāda Dieva dāvana- toksiskais merkurijs, kuru izmantoja sudraba pārstrādē un attīrīšanā arī atstāja letālas sekas. Ir aplēsts, ka Cerro Rico zelta ērā jeb pirmo 300 gadu laikā kopš raktuvju darbības, aptuveni 9 miljoni strādnieku gāja bojā raktuvēs, atstājot neizdzēšamu iespaidu uz indiāņu populāciju Andu kalnos. Spāņiem Cerro Rico bija kā paradīze, bet Andu indiāņiem tā bija elle. Cerro Rico bagātās un ļoti augstvērtīgās sudraba dzīslas inki atklāja jau 100 gadus pirms spāņu ierašanās, kad tie mūsdienu Bolīvijā ieradās 15. gs. vidū, tā paplašināt savu impēriju. Ir divas versijas, ko gidi un ceļveži pa šo stāsta, un katram pašam jaizvēlas, kura ir tā īstā patiesība, bet varbūt abās ir sava taisnība. Pirmā vēsta, ka tieši uz atklāšanas brīdi vulkāns ir pamodies ar lielu eksploziju un inki nodomājuši, ka tā ir zīme šo vietu atstāt, kāda tā ir. Otra versija vēsta, ka inki saņēmuši ziņu no augstākajiem spēkiem, ka nāks pēc viņiem citi, kuriem sudrabs būs vairāk vajadzīgs - tiešām grūti tai laikā bija atrast vēl mantkārīgākus cilvēkus par paeljas rijējiem dzelzs kaskās. Cerro Rico otrā atklāšana bija nejauša. To uzgāja kāds fermeris, kas devās meklēt savas pazaudētās lamas un atradis ko daudz vērtīgāku par aitas un kamieļa krustojumu. Iesprūdis uz kalna pa nakti un sakūris ugunskuru, viņš ievērojis šķidra sudraba pelķīti zem tā. Līdzko spāņus sasniedza šī ziņa, tie velti laiku netērēja, un tikai dažu gadu laikā spāņiem bija visa infrastruktūra, lai pumpētu aumaļām sudrabu no Bagātā kalna. Potosi apkārtnes kalnos 50 gadu laikā, izmantojot 20000 indiāņu darbarokas, tie pat izveidoja 32 mākslīgus ezerus, lai raktuvēs varētu izmantot iežu skalošanas metodi, tā stipri palielinot sudraba ieguves jaudu un apjomus. Raktuvju jauda savā zemākajā punktā nonāca 19.gs. otrajā pusē, kad sudraba pasaules tirgus cena sabruka. Kā Bolīvijas ekonomikas glābiņš tad nāca alva, kuru pirms tam Cerro Rico un citās atradnēs uzskatīja par nevērtīgu bleķa gabalu. 19. gs. nogalē un 20.gs. sākumā alvai bija rekordliela vērtība, un Bolīvijas sudraba drudzi aizstāja pasaules lielākais alvas drudzis.
Raktuves darbojas arī mūsdienās, iegūstot gan sudrabu, gan alvu un arī citus vērtīgos metālus, tāpēc es pats dodos ieskatīties šai pretrunīgajā vietā, kas miljoniem bijusi tikai ciešanas, bet citiem lielākā loterijas biļete. Jāsaka uzreiz, tās nav kaut kādas šova raktuves, bet gan īstas raktuves, kurās notiek reāla ieguve. Par to jau pārliecinos, pirms esam nokļuvuši vēl pie raktuvēm, jo tiek izsniegts nopietns ekipējums un apmeklēts kalnraču tirgus, kur strādniekiem ir jānopērk dāvanas, ja gribam, lai mūs ņem pretī. Dāvanas gan ir visai divdomīgas un tādas, kuras pat ļaunākajam ienaidniekam nedāvinātu. Klasiskais komplektiņš ir kokas lapas, 95 % grādīga krutka jeb inku svētais dzēriens un dinamīts. Jā nepārlasījāties, dinamīts šai platuma grādos ir visai normāla dāvana. Tas ir vienīgais, kas raktuvju strādniekiem atvieglo dzīvi, jo viss pārējais ir roku darbs, kas šeit nav mainījies kopš 16.gs. Strādā viņi patiešām briesmīgos apstākļos- aptuveni 4500 m.v.j.l., bez ēdiena un ar primitīviem darbarīkiem- nav brīnums, ka kokas lapas vajadzīgas spēkam, skābeklim un izsalkuma remdināšanai, bet dzira asinsritei. Kokas lapas ir viena no Bolīvijas vizītkartēm, un pašās lapas nekā jau īsti slikta nekā nav, tad jau kafiju arī Eiropā vajadzētu aizliegt. Kokas lapas par kaitīgu un nelikumīgu vielu paliek tikai tad, kad to pārstrādā baltajā pulverītī, un šajā ziņā Bolīvija ir starp vadošajām valstīm pasaulē, šādi savu ekonomiku eļļojot kopš 70-tajiem gadiem.
Interesanta nianse raktuvēs ir velnu altāri- vēl viena izdzīvošanas un veiksmes papildiespēja, ko kalrači svinīgi praktizē. Tas ir ļoti vienkāršs altāris ar velna statuju, kurai tad vietējie ziedo kokas lapas, alkoholu un cigaretes, pretī saņemot cerību, ka velns viņus sadzirdēja un palīdzēs izvilkt lielo lozi šai pazemes valstībā, kas viņu senčiem bijusi elles vietā.
Cerro Rico vistiešākā ieguvēja, protams, bija pilsēta, kas izveidota Bagātā kalna pakājē. Potosi, kas iegūlusies kailu kalnu ielejā, 4100 m augstumā, normālos apstākļos nevarētu attīstīties, bet, ja blakus ir Bagātais kalns, tad viss ir iespējams.
Sudraba dzīsla, kas ieplūda pasaules visaugstākās pilsētas kasē sniedza tai neaprakstāmas bagātības. 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā tā kļuva arī par pasaules bagātāko pilsētu un vienu no lielākajām. Ar 160 000 iedzīvotājiem tā stipri vien pārsniedza savu saimnieku, spāņu galvaspilsētu Madridi un bija vienādā lielumā ar tā laika pasaules metropoli Londonu.
Tajā laikā spāņiem parādījās pat teiciens "Esso vale un Potosi" (tulkojumā "Tas ir Potosi vērts", tādējādi apzīmējot, ko ārkārtīgi vērtīgu. Potosi bagātības, protams, atspoguļojās pilsētas arhitektūrā. Lai gan vairāki spoži pilsētas nami laika gaitā ir aizgājuši nebūtībā, šī Unesco mantojuma sarakstā iekļautā koloniālās arhitektūras pērle joprojām sargā aptuveni 2000 spāņu perioda namus, kuriem raksturīgi dakstiņu jumti un kokā grebti balkoni, kā arī 25 baznīcas ar greznām fasādēm.
Šeit uzplauka Bolīvijai tik raksturīgais stils, ko dēvē par metisu baroku. Tiem bija raksturīgas filigrāni akmenī kaltas fasādes, kuras Potosi nav retums. Grūti izcelt vienu baznīcu, jo Sv. Terēzas sieviešu klostera baznīcai ir grezns altāris un simpātisks pagalms,…
no Sv. Franciska baznīcas torņa paveras labākie skati pār pilsētu un Bagāto kalnu,
, bet greznākās fasādes gods laikam jau jāatdod Sv. Lorenca un La Torre baznīcām, no kurām pēdējai tikai tornis un galvenā fasāde ir piedzīvojusi 21. gs.
Bet visnozīmīgākā celtne Potosi, nav viss Katedrāle vai Gubernatora pils, kā pārsvarā Latīņamerikas pilsētu, bet gan Karaliskā naudas kaltuve. Ļoti dīvaini, bet Potosi Royal Mint nav viss tikai labākais muzejs Bolīvijā un viens no labākajiem civilās arhitektūras paraugiem Dienvidamerikā, bet arī labākā un nozīmīgākā, tūristiem atvērtā naudas kaltuve pasaulē. Spānijas kronis tikai trim pilsētām ārpus Seviļas uzticēja naudas kalšanu - Limai, Mehiko un Potosi. No šīm trim tikai Potosi 400 gadus bez pārtraukuma turpināja izgatavot monētas, jo tai nekad sudraba netrūka. 20.gs. sākumā, kad pasaulē sudraba monētas aizstāja ar alvas un no citiem metāliem ražotajām, arī tad Potosi naudas ražotne turpināja darbu, apgādājot ar monētām Bolīviju un arī kaimiņzemes, piemēram, Argentīnu. Tikai 1951. gadā ražotne, pēc četru gadsimtu stāža tika aizklapēta ciet un tā vietā izveidots muzejs.
Neesmu muzeju cienītājs, bet šo ar interesi kopā ar gidu izstaigāju. Te var iepazīt monētas un to dažādos izgatavošanas veidus četru gadsimtu garumā. Gaumīga izstāde ar manekenu kompozīcijām un tikai oriģinālajām iekārtām, no kurām dažas nav sastopamas vairāk nekur pasaulē.
Un pati ēka ir šedevrs. Ar greznu fasādi un skaistu galveno pagalmu, Royal Mint pirmajā iespaidā atgādina pili, bet izejot cauri reprezentatīvajām telpām atklājas, ka tas ir masīvs cietoksnis ar milzīgiem pagrabiem un kaltuves telpām, kurš aizņem veselu pilsētas kvartālu. Kā nekā te tika uzglabātas neaptveramas naudas summas - šī karaļnama galvenā naudas kaltuve, apgādāja ar sudraba monētām ne tikai valstis Spānijas impērijā, bet arī dažādās pasaules malās, piemēram, Āzijā.
Tas bija laiks, kad Spānijas reāli, vēlāk peso un visbeidzot Spānijas dolāri bija pasaules valūta, kā ASV dolārs pirms eiro ieviešanas. Starp citu visā pasaulē pazīstamā $ dolāra zīme, ko izmanto arī apzīmējot naudas vienības gandrīz visās Latīņamerikas valstīs, nāk no Potosi. $ zīme ir atvasinājums no Spānijas karaļa piešķirtā Potosi naudas kaltuves apzīmējuma, attēlojot pilsētas pēdējos divus burtus vienu virs otra.
Foto: Potosi katedrāle, kas atrodas blakus Karaliskajai Naudas kaltuvei.
Potosi namu greznās fasādes ar akmens kalumiem un smalki grebtiem balkoniem.
Bolīvijā ir palikušas ir vien trīs līnijas, no kurām tikai viena spēj izgriezt pogas autobusa transportam. Tā ir Oruro - Uyuni - Tupiza - Villazon līnija, pa kuru kursē augstas klases vilciens ar servisu līdzīgu, kā lidmašīnās. Vienu posmu Uyuni - Tupiza paredzēts izmantot arī grupu maršrutā, tiesa pašam gan izbraukt ar to neizdodas, jo tas kursē tikai divas reizes nedēļā un tā saraksts nekādīgi nestiķējas ar maniem plāniem. Tā vietā sēžos autobusā, lai no Uyuni nokļūtu līdz Tupiza pilsētai pašos Bolīvijas dienvidos.
Ceļš līdz galamērķim ir brīžiem nervus kutinošs - kā lielais buss mēģina izņemt asos līkumus uz šaurā kalnu ceļa, bet toties skati filigrāni. Jau kārtējais gleznainais ceļa posms, turklāt ļoti zīmīgs, jo pa to pirms mēneša traucās pasaules labākie rallija braucēji leģendārajā Dakāras rallijā.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Pa logu vulkāni ir pazuduši un tā vietā jau paveras zaļas ielejas, vietām krāsaini pakalni, tad interesantas klintis un tuvojoties Tupicas pilsētiņai arī sarkani kanjoni...garlaikoties nudien nesanāca.
Šis ceļš un Tupicas pilsētas apkārtne saistās arī ar diviem bēdīgi slaveniem vīriem, kurus grēks būtu nepieminēt. Bolīvijas mazapdzīvotie, tālie un nomaļie dienvidi vienmēr ir bijusi populāra vieta, kur paslēpties dažādiem renegātiem, cilvēkiem ārpus likuma un desperadosies, jeb personāžiem, kas dažādu iemeslu dēļ mēģina nozust, piemēram, negrib maksāt alimentus vai podam nav nolaidis vāku.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Šie apkārtnes slavenākie vīri, gan bija smagākus noziegumus nodarījuši - lauriem bagātākie laupītāji kādus Zemes virsma nesusi - Butčs Kesidijs (Butch Cassidy) un Sandencs Kids (Sundance Kid). Tā, piemēram, Bonija apzaga vien sešas bankas, Klaids aptīrīja deviņas, bet šie kungi daudzkārt vairāk gan dollāru izteiksmē, gan naudas krātuvju. Tupicas apkārtnes un šī gleznainā ceļa ainavas bija liecinieces šo divu bandītu pēdējām dzīves dienām. Kesidijs un Kids bija leģendāri banku, vilcienu un raktuvju laupītāji ASV Vecajos Rietumos, kuri 1969. gadā iemūžināti arī slavenajā Holivudas filmā ar Polu Ņūmenu un Robertu Redfordu galvenajās lomās. 1901. gadā kad Mežonīgo Rietumu šāvēju zelta laikmets bija savā norietā, par kungu galvām bija izsludināta barga nauda un Pinkertona Detektīvu birojs (FBI pirmstecis) mina abiem uz papēžiem, Kesedijs un Kids ar kuģi mūk uz Argentīnu. Ar viltotiem vārdiem tie nobāzējas Argentīnā, bet ne uz ilgu laiku. 1905. gadā abi kungi atkal ir spiesti bēgt, jo Pinkertona aģentūra sasaistot abu vārdus ar banku laupīšanām Argentīnas Patagonijā atkal ir šiem uz papēžiem. Saldais pārītis ierodas Čīlē, bet pēc gada arī no tās ir spiesti ņemt kājas pār pleciem uz vēl klusāku Zemes nostūri - Bolīviju. Tur tie atrod pat normālu darbu Concordia alvas raktuvēs - amizanti, bet viņu pienākums ir sargāt raktuvju kasi, gluži kā vilkam aitas.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Gadu vēlāk Butčam uznāk pusmūža krīze un šis izdomā mainīt dzīvi un kļūt par godīgu fermeri. Ilgi gan viņam par mietpilsoni neizdodas noturēties un 1908. gadā abi atgriežas pie tā, kas padodas viņiem vislabāk. Nobijušies laupīt labi apsargāto banku Tupicas miestā, tie tā vietā aptīra raktuvju kases ratus uz Huaca Huanusca kalnu pārejas, kas ved uz pilsētu. Bolīvijas armija un dusmīgie raktuvju strādnieki, kuru algas šie ir nospēruši, uzsāk abu medības. Bēguļodami dažas dienas pa Tupicas nomaļajiem kalniem, 6. novembrī abi laupītāji ierodas pārnakšņot San Vicente ciematiņā. Par nepatīkamu pārsteigumu, tajā pašā dienā ciemā ieradusies arī militārā patruļa, kuri uzzinājuši par abu noziedznieku klātbūtni, ielenc to māju. Sākas pamatīga apšaude un Kids tiek ievainots. Kesidijs saprasdams, ka izmukt šoreiz neizdosies un no rīta ieradīsies armijas papilspēki, karātavas iemaina pret pašnāvību - nošāvis savu pārinieku, tas padara galu arī sev, tādējādi pieliekot punktu Mežonīgo Rietumu leģendai.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Bolīvijas daba ir pārsteidzoša - pabraucis tikai simts kilometrus tālāk, tā jau atkal ir sagriezusies ar kājām gaisā un piedāvā, ko jaunu un neredzētu.
Esmu nonācis pašos Bolīvijas dienvidos, pilsētā, ko raksta kā Tupiza, bet izrunā Tupica. Krievu valodas pratējiem uzreiz šāds miesta nosaukums izraisa smaidu, bet vietējiem mans tulkojums nelikās diez ko smieklīgs, jo kurš gan gribētu dzīvot Pamuļķu pilsētā.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Tupiza ir viens varen nenovērtēts nostūris, vienā varen nenovērtētā zemē, jo tūristu te vien saujiņa ieklīst, bet skatīt ir, ko oi, oi, oi ! Apskrienu visas trīs pilsētas ceļojumu firmas, lai secinātu, ka visā Tupicā nav neviena cita tūrista, kas nākošajā dienā plānotu doties ekskursijā apskatīt neparasto Tupicas apkārtni.
Foto: Dīvainās dabas ainavas ceļā no Uyuni uz Tupica.
Otrā vieta ir Canon del Duende jeb Pasaku varoņu kanjons, kur sarkanā krāsa ielejas sienās ir izpaudusies dažādās nokrāsās….
...un upes krastos paceļas iespaidīgas klinšu katedrāles.
Ieeju Inku kanjonā sargā dīvaina siena, kur man nav skaidrojuma kā tāda radusies un gids, protams, runā tikai spāniski, Kečua jeb Inku valodā un vēl arī Ok, Yes, tāpēc ar viņu īpaši gudrāks es netieku. Bet sienai upe ir izgrauzusi caurumu un vietējiem to nosaukuši par Velna vārtiem - Puerta del Diablo.
Ceturtais apskates objekts ir Quebrada Palala, kur sarkanie kalni kā vertikālas plāksnes sastājušies gaisā paverot vēl vienu neierastu skatu - izskatās kā kāds ar gigantisku arklu uzaris klintis.
Visbeidzot pēdējā zona klāt, kurai piekļūt pat ar džipu nekādīgi nav iespējams, tāpēc El Sillar skatu no kalna gala, kur augšā ved ceļš.
Kad Spānijas kronis bija izlaupījis Inku impēriju un notriecis to zeltu, Eldorado vēl joprojām nebija atrasta, "trūcīgajam" karaļnamam vajadzēja jaunu degvielu savu pasaules karu turpināšanai un greznās dzīves uzturēšanai. Ilgi nebija jāgaida. 1545.gadā kā tā Kunga dāvana spāņiem uz galvas uzkrita Cerro Rico jeb Bagātais kalns- tas sevī slēpa bagātākās sudraba atradnes, kādas cilvēce jebkad piedzīvojusi. Līdz pat mūsdienām Cerro Rico šai ziņā nav pārspēts.
Cerro Rico ir Dienvidamerikas šūpulis. Tas ne tikai izveidoja Bolīviju tādu, kāda tā ir mūsdienās, bet iespaidoja arī citas valstis kontinentā - apjomīgā sudraba eksporta iespaidā lielu finansu labumu guva Lima Peru, Arika Čīlē, Panamas pilsēta un Portobello Panamā un visbeidzot Kartahena, Kolumbijā, kas pēc Panamas pagrimuma un pirātu uzlidojumiem kļuva par monopola ostu spāņu dārgumu tranzītam starp Jauno un Veco Pasauli. Savukārt Bolīvijā visi lielie apdzīvotie centri, izņemot Santakrusu austrumos, tika radīti tikai un vienīgi, lai spāņi bez problēmām varētu "slaukt" Bagāto kalnu. Cerro Rico pakājē tika nodibināta pilsēta Potosi, lai varētu operēt raktuvju darbu, galvaspilsēta Lapaza tika izveidota kā tranzīta mezgls starp Potosi un Limu. Vecā galvaspilsēta Sukre bija administratīvais centrs, kas iekasēja savu tiesu no pelņas un tādējādi varēja celt lepnas muižas un greznas baznīcas. Visbeidzot Tupiza un Cochabamba tika izveidotas kā lauksaimniecības centri, lai varētu apgādāt Potosi un daudzos raktuvju strādniekus ar pārtiku. Uz Cerro Rico rēķina iedzīvojās daudzi, bet, ja spāņiem kalns atnesa pasakainas bagātības, tad indiāņiem un vēlāk arī Āfrikas vergiem neaptveras ciešanas.
Darbs raktuvēs bija ārkārtīgi smags, bīstams un slimībām bagāts, īpaši biežs nāves cēlonis bija tuberkoloze. Iezemiešiem pat vajadzēja pavadīt vairāk kā nedēļu kalna pazemē, neredzot sauli. Ārpusē darbs arī nebija nekāda Dieva dāvana- toksiskais merkurijs, kuru izmantoja sudraba pārstrādē un attīrīšanā arī atstāja letālas sekas. Ir aplēsts, ka Cerro Rico zelta ērā jeb pirmo 300 gadu laikā kopš raktuvju darbības, aptuveni 9 miljoni strādnieku gāja bojā raktuvēs, atstājot neizdzēšamu iespaidu uz indiāņu populāciju Andu kalnos. Spāņiem Cerro Rico bija kā paradīze, bet Andu indiāņiem tā bija elle.
Cerro Rico bagātās un ļoti augstvērtīgās sudraba dzīslas inki atklāja jau 100 gadus pirms spāņu ierašanās, kad tie mūsdienu Bolīvijā ieradās 15. gs. vidū, tā paplašināt savu impēriju. Ir divas versijas, ko gidi un ceļveži pa šo stāsta, un katram pašam jaizvēlas, kura ir tā īstā patiesība, bet varbūt abās ir sava taisnība. Pirmā vēsta, ka tieši uz atklāšanas brīdi vulkāns ir pamodies ar lielu eksploziju un inki nodomājuši, ka tā ir zīme šo vietu atstāt, kāda tā ir. Otra versija vēsta, ka inki saņēmuši ziņu no augstākajiem spēkiem, ka nāks pēc viņiem citi, kuriem sudrabs būs vairāk vajadzīgs - tiešām grūti tai laikā bija atrast vēl mantkārīgākus cilvēkus par paeljas rijējiem dzelzs kaskās. Cerro Rico otrā atklāšana bija nejauša. To uzgāja kāds fermeris, kas devās meklēt savas pazaudētās lamas un atradis ko daudz vērtīgāku par aitas un kamieļa krustojumu. Iesprūdis uz kalna pa nakti un sakūris ugunskuru, viņš ievērojis šķidra sudraba pelķīti zem tā. Līdzko spāņus sasniedza šī ziņa, tie velti laiku netērēja, un tikai dažu gadu laikā spāņiem bija visa infrastruktūra, lai pumpētu aumaļām sudrabu no Bagātā kalna. Potosi apkārtnes kalnos 50 gadu laikā, izmantojot 20000 indiāņu darbarokas, tie pat izveidoja 32 mākslīgus ezerus, lai raktuvēs varētu izmantot iežu skalošanas metodi, tā stipri palielinot sudraba ieguves jaudu un apjomus. Raktuvju jauda savā zemākajā punktā nonāca 19.gs. otrajā pusē, kad sudraba pasaules tirgus cena sabruka. Kā Bolīvijas ekonomikas glābiņš tad nāca alva, kuru pirms tam Cerro Rico un citās atradnēs uzskatīja par nevērtīgu bleķa gabalu. 19. gs. nogalē un 20.gs. sākumā alvai bija rekordliela vērtība, un Bolīvijas sudraba drudzi aizstāja pasaules lielākais alvas drudzis.
Raktuves darbojas arī mūsdienās, iegūstot gan sudrabu, gan alvu un arī citus vērtīgos metālus, tāpēc es pats dodos ieskatīties šai pretrunīgajā vietā, kas miljoniem bijusi tikai ciešanas, bet citiem lielākā loterijas biļete. Jāsaka uzreiz, tās nav kaut kādas šova raktuves, bet gan īstas raktuves, kurās notiek reāla ieguve. Par to jau pārliecinos, pirms esam nokļuvuši vēl pie raktuvēm, jo tiek izsniegts nopietns ekipējums un apmeklēts kalnraču tirgus, kur strādniekiem ir jānopērk dāvanas, ja gribam, lai mūs ņem pretī. Dāvanas gan ir visai divdomīgas un tādas, kuras pat ļaunākajam ienaidniekam nedāvinātu. Klasiskais komplektiņš ir kokas lapas, 95 % grādīga krutka jeb inku svētais dzēriens un dinamīts. Jā nepārlasījāties, dinamīts šai platuma grādos ir visai normāla dāvana. Tas ir vienīgais, kas raktuvju strādniekiem atvieglo dzīvi, jo viss pārējais ir roku darbs, kas šeit nav mainījies kopš 16.gs. Strādā viņi patiešām briesmīgos apstākļos- aptuveni 4500 m.v.j.l., bez ēdiena un ar primitīviem darbarīkiem- nav brīnums, ka kokas lapas vajadzīgas spēkam, skābeklim un izsalkuma remdināšanai, bet dzira asinsritei. Kokas lapas ir viena no Bolīvijas vizītkartēm, un pašās lapas nekā jau īsti slikta nekā nav, tad jau kafiju arī Eiropā vajadzētu aizliegt. Kokas lapas par kaitīgu un nelikumīgu vielu paliek tikai tad, kad to pārstrādā baltajā pulverītī, un šajā ziņā Bolīvija ir starp vadošajām valstīm pasaulē, šādi savu ekonomiku eļļojot kopš 70-tajiem gadiem.
Interesanta nianse raktuvēs ir velnu altāri- vēl viena izdzīvošanas un veiksmes papildiespēja, ko kalrači svinīgi praktizē. Tas ir ļoti vienkāršs altāris ar velna statuju, kurai tad vietējie ziedo kokas lapas, alkoholu un cigaretes, pretī saņemot cerību, ka velns viņus sadzirdēja un palīdzēs izvilkt lielo lozi šai pazemes valstībā, kas viņu senčiem bijusi elles vietā.
Cerro Rico vistiešākā ieguvēja, protams, bija pilsēta, kas izveidota Bagātā kalna pakājē. Potosi, kas iegūlusies kailu kalnu ielejā, 4100 m augstumā, normālos apstākļos nevarētu attīstīties, bet, ja blakus ir Bagātais kalns, tad viss ir iespējams.
Tajā laikā spāņiem parādījās pat teiciens "Esso vale un Potosi" (tulkojumā "Tas ir Potosi vērts", tādējādi apzīmējot, ko ārkārtīgi vērtīgu. Potosi bagātības, protams, atspoguļojās pilsētas arhitektūrā. Lai gan vairāki spoži pilsētas nami laika gaitā ir aizgājuši nebūtībā, šī Unesco mantojuma sarakstā iekļautā koloniālās arhitektūras pērle joprojām sargā aptuveni 2000 spāņu perioda namus, kuriem raksturīgi dakstiņu jumti un kokā grebti balkoni, kā arī 25 baznīcas ar greznām fasādēm.
Šeit uzplauka Bolīvijai tik raksturīgais stils, ko dēvē par metisu baroku. Tiem bija raksturīgas filigrāni akmenī kaltas fasādes, kuras Potosi nav retums. Grūti izcelt vienu baznīcu, jo Sv. Terēzas sieviešu klostera baznīcai ir grezns altāris un simpātisks pagalms,…
Bet visnozīmīgākā celtne Potosi, nav viss Katedrāle vai Gubernatora pils, kā pārsvarā Latīņamerikas pilsētu, bet gan Karaliskā naudas kaltuve. Ļoti dīvaini, bet Potosi Royal Mint nav viss tikai labākais muzejs Bolīvijā un viens no labākajiem civilās arhitektūras paraugiem Dienvidamerikā, bet arī labākā un nozīmīgākā, tūristiem atvērtā naudas kaltuve pasaulē. Spānijas kronis tikai trim pilsētām ārpus Seviļas uzticēja naudas kalšanu - Limai, Mehiko un Potosi. No šīm trim tikai Potosi 400 gadus bez pārtraukuma turpināja izgatavot monētas, jo tai nekad sudraba netrūka. 20.gs. sākumā, kad pasaulē sudraba monētas aizstāja ar alvas un no citiem metāliem ražotajām, arī tad Potosi naudas ražotne turpināja darbu, apgādājot ar monētām Bolīviju un arī kaimiņzemes, piemēram, Argentīnu. Tikai 1951. gadā ražotne, pēc četru gadsimtu stāža tika aizklapēta ciet un tā vietā izveidots muzejs.
Neesmu muzeju cienītājs, bet šo ar interesi kopā ar gidu izstaigāju. Te var iepazīt monētas un to dažādos izgatavošanas veidus četru gadsimtu garumā. Gaumīga izstāde ar manekenu kompozīcijām un tikai oriģinālajām iekārtām, no kurām dažas nav sastopamas vairāk nekur pasaulē.
Un pati ēka ir šedevrs. Ar greznu fasādi un skaistu galveno pagalmu, Royal Mint pirmajā iespaidā atgādina pili, bet izejot cauri reprezentatīvajām telpām atklājas, ka tas ir masīvs cietoksnis ar milzīgiem pagrabiem un kaltuves telpām, kurš aizņem veselu pilsētas kvartālu. Kā nekā te tika uzglabātas neaptveramas naudas summas - šī karaļnama galvenā naudas kaltuve, apgādāja ar sudraba monētām ne tikai valstis Spānijas impērijā, bet arī dažādās pasaules malās, piemēram, Āzijā.
Tas bija laiks, kad Spānijas reāli, vēlāk peso un visbeidzot Spānijas dolāri bija pasaules valūta, kā ASV dolārs pirms eiro ieviešanas. Starp citu visā pasaulē pazīstamā $ dolāra zīme, ko izmanto arī apzīmējot naudas vienības gandrīz visās Latīņamerikas valstīs, nāk no Potosi. $ zīme ir atvasinājums no Spānijas karaļa piešķirtā Potosi naudas kaltuves apzīmējuma, attēlojot pilsētas pēdējos divus burtus vienu virs otra.
Foto: Potosi katedrāle, kas atrodas blakus Karaliskajai Naudas kaltuvei.