Impro Ceļojumi - Bolīvija – Sukre un Karnevāls

Sēžos autobusā un dodos vēl nepilnus 200 km pa kārtējo īpaši gleznaino ceļu, šoreiz caur zaļām ielejām, kanjoniem un klinšu kalniem uz pilsētu vārdā Sukre.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi

Šai pilsētai ir bijuši vairāki nosaukumi, pirms tā pieņēma Dienvidamerikas neatkarības tēva Saimona Bolivara ģenerāļa Sukres vārdu un kļuva par pirmo Bolīvijas galvaspilsētu pēc neatkarības iegūšanas 1825. gadā. Bolīvijas vecākā pilsēta ir dibināta 1538. gadā, vēl pirms Cerro Rico atklāšanas, zem nosaukuma La Plata jeb Sudraba pilsēta.

Spāņu alkatīgie deguni, laikam nojautuši sudraba klātesamību, ja reiz tāds nosaukums iedots, jo tikai pēc septiņiem gadiem lamu fermeris liktenīgi iemaldījās Cerro Rico kalnā. Bolīvijā tas vienmēr bijis strīdus auglis, kura tad ir skaistākā pilsēta valstī - Potosi vai Sukre? Tas ir grūts jautājums, jo neskatoties uz kopīgo vēsturi, mazo attālumu, kas abas šķir, un galveno ienākumu avotu, tās ir pilnīgi un galīgi atšķirīgas.

Potosi ir vairāk skarba un neatjaunota, tādā viduslaiku stilā, bet Sukre, eleganta un kopta, kā Parīze. Arī Sukre, kā senās Alto Peru jeb Augšējās Peru kolonijas galvaspilsēta, kuras pārraudzībā vairāk kā divus gadsimtus bija mūsdienu Bolīvijas, Paragvajas, Urugvajas, Ziemeļčīles, Dienvidperu un Argentīnas teritorijas, zēla un plauka uz Bagātā kalna nodevām.

Šeit vietējie pilsētnieki tāpat izpaudās ceļot greznus dievnamus, kā arī elegantas muižas un palmām apstādītas plazas, jeb laukumus-parkus, kas Potosi vēsā klimata dēļ nebija iespējams. Vēl viena atšķirība no Potosi, kur vietējie savus namus izkrāsoja katrs savā krāsā, sukrieši tā vietā ieturēja vienu, kopīgu, baltu līniju. Sukre ir baltāka par baltu - baznīcas, katedrāle, bankas, dzīvojamie nami, koloniālās muižas tās visas ir baltas, kā dēļ pilsēta ir ieguvusi titulu Ciudad Blanca de Americas jeb Amerikas baltā pilsēta.

Pildot UNESCO mantojuma saraksta prasību, pilsēta katrs nams reizi gadā tiek nobalsināts. Viena celtne, gan pilsētā ar nodomu ir atstāta akmens mūru krāsā - San Felipe Neri baznīca, kurai tikai divi mazie zvanu torņi ir nobalsināti.

. Arī katedrālei divi portāli ir atstāti dabīgā tonī, bet visas pārējās ēkas vecpilsētā gan ir baltas kā krīts, ļoti atgādinot Popajanu Kolumbijā.

Ja Potosi ciemojos vēl darbojošā sieviešu klosterī, tad Sukrē apmeklēju vairāk kā četrus gadsimtus seno La Recoleta vīru klosteri, kurā mūki vēl šo baltdien skaita pātarus. Tas atrodas Rekoletas laukumā, klusā Sukres rajoniņā, kas uzbūvēts kalna nogāzē ar labiem skatiem pār pilsētu.

Laukums izskatās ļoti provinciāls un drīzāk atgādina, kādas mazpilsētiņas galveno laukumu, nevis pilsētu no kuras tika pārvaldīta gandrīz puse no kontinenta. Rekoletas klosteris bija Franciskāņu ordeņa galvenais štābs viņu centienos pievērst Bolīvijas indiāņus kristietībai, tai skaitā arī tos, kas apdzīvoja Amazones baseinu.

Klosterī, gan norisinājušās arī traģiskākas lietas - 1829. gadā vienā no klostera telpām tika nošauts Bolīvijas prezidents, kurš pie valdības ruļļiem vien sabija 4 dienas. Grūti gan saprast, ko četrās dienās var salaist dēlī, lai ņemtu tādu galu.

Kā jau nozīmīgā pilsētā, kas bijusi Spānijas kolonijas Alto Peru un vēlāk īsu brīdi arī Bolīvijas galvaspilsēta, pieklājas, šeit norisinājušies arī citi nozīmīgi notikumi un dzimušas idejas. Tā, piemēram, 1624. gadā Sukrē dibinātajā San Francisco Xavier universitātē, kas ir trešā vecākā Rietumu puslodē un tika izveidota, lai Spānijas kronis varētu izaudzināt labus kolonijas pārvaldes darbiniekus, notika tieši pretējais. Tieši Sukres Universitātes telpās Dienvidamerikā pirmo reizi dzima ideja par neatkarīgu valsti un 1809. gadā Bolīvija kā pirmā kontinenta valsts parakstīja neatkarības deklarāciju. Tiesa spāņi jau tik viegli nepadevās un beigās Bolīvija, tikai kā pēdējā valsts Dienvidamerika ieguva neatkarību, bet nevar noliegt faktu, ka Dienvidamerikas neatkarības kustība dzima tieši šeit - Sukrē.

Sukres apkārtnē atrodas vēl pāris vērā ņemamas vietas, kā, piemēram, Tarabuco svētdienas tirgus, kas ir kolorītākais Bolīvijas tirgus placis, kur sabrauc un tiekas indiāņi savās tradicionālajās drānās. Tas gan notiek tikai reizi nedēļa un manos plānos tāpēc nekādīgi neiekļaujas, bet otra vieta gan ir atvērta katru dienu.
Foto: Tipiska Bolīvijas Andu kalnu indiāniete no Kečua cilts – Inku pēctečiem

Cal Orko kalns, līdzīgi kā Uyuni Vilcienu kapsēta, mierīgi varētu pretendēt uz savdabīgākā tūristu objekta godu Bolīvijā. Tas ir viens no reālajiem pierādījumiem dinozauru eksistencei, kuri mūsdienu Bolīvijas teritorijā acīmredzot bija bieži ciemiņi. Cal Orko gan nav kārtējā aizvēsturisko gigantu kapsēta kā Kanādā, Mongolijā vai Ķīnā, bet gan dinozauru pēdu nospiedumu vieta jeb Juras laikmeta Holivuda, jo, ja Losandželosā dziedātāji un aktieri mālos atstāj savus roku, pēdu vai pat pēcpuses nospiedumus, tad šeit to pašu darīja tiranozaurs Rex un viņa draugi.

Cal Orko kalns var lepoties ar pasaulē lielāko līdz šim atrasto dinozauru pēdu nospiedumu kolekciju, kura tika atklāta tikai pirms 20 gadiem vietējās cementa rūpnīcas un kaļķakmens raktuvju teritorijā. Aptuveni pieci tūkstoši pēdu nospiedumi, kurus atstājuši 150 dažādu sugu dinozauri, klāj šī kalna nogāzi. Ņemot vērā, ka otra lielākā kolekcija atrodas Vācijā, kur atrasti vien 240 pēdu nospiedumi no divu sugu zauriem, tad Bolīvijas aizvēsturisko Zvaigžņu aleja liek visai pārējai pasaulei nobālēt.

Cal Orko dinozauri savus nospiedumus atstājuši pirms 65-85 miljoniem gadu dubļainā vai smilšainā līdzenumā, kurš bija klāts ar plānu ūdens kārtiņu. Drīz pēc tam vulkāna izvirdums noklājis tos ar vulkānisko pelnu aizsardzības kārtu, bet vēlāk sekojuši pelnu, stilta un citu sedimentu slāņi nospiedumus pārvēršot par fosīlijām. Pirms 25 miljoniem gadu Andu kalni sākuši augt paceļot līdzenuma daļu esošajā, gandrīz vertikālajā pozīcijā. Zauru nospiedumi noklājuši aptuveni 100 m augstu, gaiši pelēku un ļoti garu klinti 30 tūkstšu kvadrātmetru platībā.

Pateicoties tik lielai sugu daudzveidībai zinātnieki uzskata, ka šī bija medību vieta, kur plēsēji vajājuši un nogalinājuši zālēdājus, pēc kuriem sekojuši maitēdāji sakopjot teritoriju. Ņemot vērā, ka tikai 200 km uz austrumiem plešas viens no planētas lielākajiem saglabājušajiem speleosa paparžu koku mežiem, kas bija iecienītākie salāti aizvēsturiskajiem gigantiem, nav brīnums, ka tieši šeit dinozauri tik daudz mīņājušies. Lielākais pēdas nospiedums Cal Orko kalna nogāzē ir metru diametrā un tā saimnieks ir brontozaurs. Savukārt pārliecinoši garāko pēdu taku vairāk kā puskilometra garumā atstājis tiranozaura Rex mazulis, kuram pētnieki piešķīruši vārdu Johnny Walker, acīmredzot aiz lielas mīlestības pret skotu viskiju.

Skatīties uz sienu, kuru klāj fosilizētas dinozauru pēdas nav tā saviļņojošākā lieta, tāpēc atzīstami, ka blakus tai vietējie izveidojuši Bolīvijas Juras laikmeta parku - Cretacico Park. Tas noteikti palīdz uzburt ainu, noķert aizvēstures auras vilni un izglītoties par šo tēmu. Parkā ir izstādīti dažādu dinozauru maketi to dabiskajā lielumā, kuriem blakus atrodas skaļruņi atveidojot konkrētās sugas rēcienus.

Redzot tiranozauru Rex maketu, kas dinozauru mūzikas pavadījumā medī citu zauru, tas vietai jau piedot īsto gaisotni . Savukārt, lielākais no maketiem ir veltīts gigantiskajam zālēdājam brontozauram, kuram var iziet cauri starp kājām , apjaušot šo goliātu patiesos izmērus un gūstot priekšstatu, kā tas bija, dzīvot laikā, kad valdīja Juras laikmeta ēra.

Esmu nonācis Oruro - senā Andu kalnu sudraba pilsētā, kuru raktuves gan nespēja turēt līdz Cerro Rico, toties alvas te bija atliku likām. Tieši Oruro alvas raktuvēs savu pasakaino kapitālu uzkrāja tā laika multi-miljardieris Saimons Patino. 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē, laikā kad alvas vērtība pasaules tirgos sasniedza savu zenītu, Patino kungs kontrolēja ceturtdaļu no šī metāla ieguves tirgus pasaulē, iemantojot iesaukas Andu Rokfellers un Alvas karalis. Viņš kļuva ne tikai par bagātāko bolīvieti, bet pat par vienu no pieciem turīgākajiem vīriem uz planētas, kura ienākumi stipri pārsniedza Bolīvijas budžetu. Saimons pasūtīja vairāku krāšņu piļu būves un divas pašas ekstravagantākās savā greznībā tika uzceltas Oruro un viņa dzimtajā pilsētā Cochabamba. No Dženovas vests marmors, Romas imperatoru statujas, Venēciešu kristālu lustras un pat Francijas karaļa Luija XV mēbeles greznoja viņa pilis. Interesanti, ka ne Oruro, ne Cochabamba pilīs, viņš tā arī nevienu nakti nepavadīja, kā saka bagātais dara kā grib, bet nabagais kā var.

Tiesa ne Patino pili skatīt es šeit esmu ieradies, tā tāpat ir sestdienās slēgta. Mans galvenais iemels ir Oruro La Diablada - Bolīvijas krāšņākais karnevāls. Runā, ka tas ir otrais lielākais un skaistākais karnevāls pēc Riodežaneiro šajā festivāliem bagātajā kontinentā, tiesa uz šo godu varētu arī pretendēt ballītes Salvadorā, Brazīlijā un Barrankilā, Kolumbijā. Nezinu gan pēc kādiem kritērijiem tas lielums un labums tiek karnevāliem mērīts, bet jāatzīst, ka Oruro pasākums ir viens varens festivāls, ko pat UNESCO iekļāvis savā sarakstā un pasludinājis par runas, mākslas un tradīciju šedevru, kurš jāsaglabā nākošajām paaudzēm.

Oruro galvenā parāde norisinās sestdienās, kad pa pilsētas ielām un galveno laukumu, kur atrodas oficiālās tribīnes, lokās gara, jo gara karnevāla dalībnieku čūska. Aptuveni 10000 mūziķu un 25000 maskās un kostīmos tērptu dejotāju pārpludina ielas grandiozā parādē, kas sākas plkst. 8:00 no rīta un iet gandrīz diennakti līdz svētdienas rītausmai. Ja Salvadoras un Barrankilas karnevālos var vilkt paralēles ar Riodežaneiro, tad Oruro ir jāaizmirst sambas ritmi un pusplikās ar krāsainām spalvām rotātās meitenes, jo Bolīvijā Mardi Gras ir pavisam savādāks kā kaimiņzemēs.

Oruro dominē Andu kalnu un indiāņu tēma, īpaši jau senā inku kultūra, tāpēc tērpi, mūzika, dejas un ideoloģija pret Riodežaneiro Mardi Gras ir kā diena pret nakti. Karnevāla pirmsākumi meklējami vairāk kā 2000 gadu tālā pagātnē, kad Andu indiāņi praktizēja festivālu par godu Zemes mātei Pachamama, kura arī mūsdienās tiek regulāri piesaukta rituālos.

Toreiz festivāla maskas un dejas simbolizēja Dievu cīņu starp labo un ļauno. Ierodoties spāņiem, ar dzelzs micēm galvā un krustu rokās, katoļu priesteri šīm pagānu orģijām gribēja pielikt punktu, bet sastopot indiāņu pretestību, piekāpās un ļāva festivālu mazliet pielāgot kristiešu gaumei. Rezultātā Oruro karnevāls ieguva tādu kā jaukteņa formu, kur inku, Andu indiāņu un katoļu tradīcijas savijušās vienā.

Joprojām karnevāls grozās ap cīņu starp labo un ļauno, tikai iegūstot spāniskus personāžu veidolus velna un eņģeļa Mihaela formā, bet Zemes māte ir aizstāta ar Jaunavas Marijas brīnumdarītājas statuju, kurai tad tiek veltīta galvenā reliģiskā festivāla daļa. Savukārt Oruro karnevāla galvenais personāžs ir Velns un ap sātanu visa ambrāža grozās sasniedzot savu kulmināciju sestdienas vakarā, kad tiek izspēlēta galvenā Luciferu karaļa cīņa ar Mihaela enģeli, kurā, protams, uzvaru gūst labie spēki.

Arī parādē vesela velnu un velneņu jūra kursē pa Oruro ielām, tāpat kā spāņu konkistadori, karaļi, priesteri, vergturi, vergi važās, Andu kondori un tuklie lāči, kas īpaši smieklīgi ir neveiklo kustību dēļ. Tāpat parādes dalībnieki bagātīgi izrāda savu iezemiešu tērpu arsenālu sākot no Inku karaļiem un priesteriem līdz Andu kalnus, prērijas un krāsaino Amazones baseinu apdzīvojušajiem iezemiešiem.

Tas viss kopā parāda Bolīvijas krāsainību, kultūru, dažādās reģionu dejas un tradīcijas vienā varenā ballītē. Te nekursē Elvisi Presliji, cilvēki Āfrikas dzīvnieku vai citās nepiemērotās maskās, kā tas ir daudzos citos karnevālos, Oruro tērpi izrāda tikai to, kas simbolizē Bolīvijas vēsturi un kultūru.

Masku un tērpu ziņā katra karnevāla komanda, protams, ieliek savu vīziju un māksliniecisko skatījumu, tāpēc daudzie sātani, kas danco pa Oruro ielām, katrs ir ar savu interpretāciju un uzskatāms kā konkrētā tērpu mākslinieka šedevrs. Brīžiem pat maskās rūpīgi jāieskatās, lai saprastu, ko konkrētā grupa izrāda un simbolizē, tās nav taisītas pēc "jo autentiskāk un precīzāk, jo labāk" principa.

Vienīgais mīnuss Oruro, ka te iztrūkst iespaidīgās, milzīgās platformas kā Rio karnevālā, tā vietā pa šaurājām ieliņām lavierē bagātīgi izdekorētas mašīnas, kas piesaka katras jaunās komandas dalību. Savukārt, Oruro karnevāla lielākais pluss, ka parāde un ballīte noris turpat degungalā un nevis kaut kādā lielā Sambas stadionā, kur ar grūtībām var saskatīt dalībniekus. Līdz ar to Oruro es biju pasākumā iekšā, sajūtot karnevāla garšu un labi sabildējot to, jo dalībnieki dancodami virzījās turpat gar kameras objektīvu un brīžiem pat jāatliecas, lai kāds tuklais Andu lācis neuzlāčo virsū vai kāds mūziķis ar šķīvi netrāpa pa degunu.