Laiks atgriezties uz Zemes un atvadīties no Bolīvijas Mēness un Marsa ainavām. Īss lidojums pāri Andu priekškalņu reģionam, apejot lēnos, sliktās kvalitātes ceļus, kas vijās cauri kalniem, un esmu nonācis Santakruzā - Bolīvijas dienvidaustrumu galvaspilsētā un valsts galvenajā ekonomiskajā centrā. Izvietojusies aiz Andu kalnu masīva, tropiskā līdzenumā, tā būtiski atšķiras no pārējās Bolīvijas. Daudz turīgāka pateicoties bagātiem naftas, gāzes un kokas lapu resursiem, ar daudz savādāku iedzīvotāju sastāvu, ar tropisku klimatu apveltīta un ar eksotiskiem augļiem bagāta, tā vairāk līdzinās Brazīlijai, kaut vai tāpēc vien, ka šejieniešiem patīk ballēties un Santakruzas naktsdzīve ir leģendāra.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Pati pilsēta, lai gan ir ļoti sena, nepiedāvā neko tādu, lai mani aizkavētu, tāpēc sēžos autobusā, lai padotu nedaudz atpakaļ un atgrieztos Bolīvijas dienvidrietumu reģionā - Andu priekškalnēs. Vēl viens īss un ļoti gleznains pārbrauciens liek secināt, ka Bolīvijā pats nokļūšanas ceļš līdz galamērķim ir notikums pats pa sevi - ne tikai iespaidīgo un mainīgo ainavu dēļ, kas paveras pa logu, bet arī pašu lokano ceļu dēļ, kas virzās pa tuksnešiem, cauri džungļiem vai gar kalnu un vulkānu nogāzēm.
Mans mērķis ir mazs kalnu ciematiņš vārdā Samaipata, kurš izvietojies Andu priekškalnēs, zaļu pakalnu un biezu lietusmežu ielenkumā, kontrastējot ar visu iepriekš Bolīvijā redzēto. Šis reģions kalpoja par pēdējo kaujas vietu pasaules slavenākajam revolucionāram Če Gevaram. Piedzīvojis fiasko Kongo, kur āfrikāņiem nepieleca, kā vajag taisīt revolūciju, Lielais Če atgriežas Latīņamerikā, lai palīdzētu saviem "brāļiem" Bolīvijā. 1967. gadā Bolīvijā pie varas ir kārtējais brutālais militārais režīms, kas apspiež iedzīvotājus un īpaši vēršas pret kreisi domājošajiem.
Rezultātā Bolīvijas armija uzsāk intensīvu Če meklēšanu un ar ASV palīdzību, kuriem seni rēķini ar revolūcijas karali kārtojami, drīz vien dumpis tiek apspiests un Gevara sodīts ar nāvi. Če tikai apglabāts šejienes kalnos, neiezīmētā kapavietā, jo vietējās varas iestādes baidījās, ka viņa kaps varētu kļūtu par pielūgsmes objektu. 28 gadus precīza Če atdusas vieta nebija zināma, līdz viens no soda izpildītājiem, Bolīvijas karavīriem, izpļāpājās, kaps tika atklāts, identitāte pārbaudīta un viņa mirstīgās atliekas no necilajiem Andu kalnu apartamentiem pārvestas uz speciāli būvētu mauzoleju drauga Fidela Kastro zemē.
Bez apkārtnes gleznainajiem skatiem ir vēl divi iemesli manai vizītei Samaipatā un pirmais no tiem ir arheoloģiskā vieta ar nosaukumu El Fuerte jeb cietoksnis. Ļoti sliktas kvalitātes ceļš no Samaipatas vijas augšā kalnā, kur atrodas milzīgs smilšakmens bluķis, kas daudzus gadsimtus kalpoja par centrālo vietu dažādām civilizācijām.
Tā ir viena no ievērojamākajām arheoloģiskajām vietām Andu kalnos, kuras pirmsākumi meklējami gandrīz 2000 gadus pirms Inku impērijas rašanās, kad šo vietu apdzīvoja nezināma civilizācija. Tā 220 m garajā un 60 m platajā, lēzenās formas klintī izkala dažādas reālas un apstraktas formas un attēlus izmantojot klinti kā reliģisko un ceremoniālo centru. Vēlāk reģionā ienāca Chiriguano indiāņi, nodibinot šeit savu apmetni, līdz inki, paplašinot impēriju, patrieca tos ellē ratā.
Inki El Fuerti izmantoja arī kā reliģisko centru un savu vistālāko impērijas austrumu robežpunktu. Orģinālais vietas nosaukums ir pazudis vēstures līkločos un El Fuertes vārdu jau piešķīruši spāņi. Vieta nekad nav kalpojusi par militāru būvi, lai gan lokācija kalna virsotnē, labi pārredzot plašu apkārtni, varētu uz to vedināt.
Bolīvijas Maču Pikču vienmēr bijusi reliģisks centrs un cietokšņa nosaukums vairāk saistīts ar spāņu konkistadoru apsēstību ar kariem un militārām celtnēm. El Fuerte, lai gan pateicoties kalnu novietojumam un inku kultūrai atgādina tādu kā Bolīvijas Maču Pikču, tā īsti netur līdz slavenās Peru citadeles apmēriem. Bet neskatoties uz to, tā ir interesanta un savdabīga arheoloģiskā vieta ar iespaidīgiem skatiem pāri apkārtnes zaļajiem kalniem.
Dienvidamerikas kontinentā tā ir vienīgā arheoloģiskā vieta, kur iezemieši tā izpaudušies klints kalšanā. Tie šeit izkaluši akmenī inku seju, kas novēro jebkura ieeju senajā pilsētā, 2 m lielus jaguāra un pumas attēlus, čūsku, dažādus ģeometriskus attēlus, kāpnes, nišas un daļēji pat tempļus, kuriem piesliets klintij tika jumts un priekšējā siena, bet savādāk templis atradās iekšā akmenī.
Jumta konstrukcijas, protams, nav izdzīvojušas līdz 21. gs. tā kā tās tika celtas no koka un salmiem, bet vienu no daudzajiem tempļiem arheologi rekonstruējuši, lai redzētu kā klints tika izmantota sakrālām celtnēm.
Apkārt klintij paveras arī drupas no inku perioda apmetnes, ar galveno plazu jeb laukumu, tirgus placi, terasēm, nelielu aizsardzības mūra fragmentu un dzīvojamajiem kvartāliem. Tiesa maz, kas no tā visa saglabājies, galvenokārt ēku pamati un sienu fragmenti. Arī inku mūmijas, kuras tika glabātas klintī kalto tempļu drupās, nav pārdzīvojušas postošos konkistadoru laikus.
Tomēr vienu nevar noliegt, šī vieta ir apveltīta ar ļoti mistisku gaisotni, kas Maču Pikču jau sen pazudusi pateicoties komercijai un lielajiem tūristu pūļiem. Pa El Fuerte es klīdu pilnīgā vientulībā vērojot kā no miglas mākoņiem iznirst lielā ceremoniālā klints, tad tā atkal pazūd miglā un tad atkal spociski uzpeld virs mākoņiem. El Fuerte nav Maču Pikču, bet šai vietai noteikti ir savs šarms, kāpēc tā ir viena no interesantākajām arheoloģiskajām vietām Dienvidamerikas kontinentā un obligāts pieturas punkts šajos platuma grādos.
Amboro nacionālais parks, vieta, kur satiekas trīs lielās kontinenta ekosistēmas Andu kalni, Amazones džungļi un Chaco savannas, kas noklājušas Bolīvijas austrumdaļu, Paragvajas rietumdaļu un Argentīnas ziemeļus.
Pateicoties šo trīs ekosistēmu klātesamībai un ļoti minimālajai cilvēka un ceļotāju klātbūtnei, Amboro parks slēpj sevī fenomenālu augu, dzīvnieku un putnu sugu daudzveidību. Pa Amboro mežiem klīst 127 zīdītāji, tai skaitā pumas, jaguāri, lielais skudrulācis un ļoti retais Andu lācis, kas ir vienīgais patiesais Vinnija Pūka radinieks Dienvidamerikas kontinentā.
Putnu valsts ir vēl iespaidīgāka. Uz šo brīdi Amboro jau atklātas vairāk kā 840 putnu sugas, veidojot to par lielāko putnu sugu koncentrāciju uz kvadrātkilometru pasaulē, tai pat laikā aptuveni pusē no parka teritorijas neviens homo sapiens pārstāvis vēl nav spēris kāju, gaidot vēl jaunu lidojošo draugu un augu sugu atklāšanu.
Flora šeit ir ne mazāk iespaidīga, jo parka teritorijā jau atklātas aptuveni 3000 augu sugas! Var likties, kas tad tas ir, bet salīdzinājumam daudz vairāk izpētītajās un sešas reizes lielākajās, par botānikas dārzu sauktajās Havaju salās atrodas 2800 augu sugas, bet Britu salās, kas 65 reizes pārsniedz Amboro teritoriju atrodas 2000 dažādu ziediņu un krūmiņu.
Tā ir viena no bagātākajām botānikas lādēm uz planētas, kas savus dotumus palielina ar katru gadu, pēc katras zinātnieku ekspedīcijas un tieši šeit esmu ieplānojis noslēgt savu "Ekspedīciju uz Mēnesi un Marsu 2" misiju. Uz papīra jau viss izklausās ļoti skaisti, tikai lietus sezona, kuru iepriekš nejutu, jo atrados Andu kalnu ielokā, kur biju pasargāts no nokrišņiem, nu liek manīt, jo šaipus kalnu grēdai mūsu ziemas mēnešos līst, un diezgan pamatīgi.
Vispirms biju noskatījis vienu mazu lodžu, ielenktu starp Andu priekškalnēm un Amazones baseina džungļiem, kur gribēju pārbaudīt, vai iespējams iestūķēt Impro grupu pa nakti, bet spēcīgās lietavas pirms dažām dienām bija papostījušas tā jau grūti izbraucamo kalnu ceļu uz to, un mana rezervācija tika atcelta - mazais kalnu namiņš ir atdalīts no pasaules. Pa melno ieeju parkā un tai pat laikā visskaistāko man neizdevās iekļūt, tāpēc mēģinu to pašu caur Samaipatu, vienu no divām oficiālajām parka ieejām. Ja parka ziemeļu ieeja pie Buena Vistas ciematiņa ir vārti uz parka Amazones baseina stūrīti, tad dienvidu ieeja pie Samaipatas ļauj ielūkoties Amboro reljefainajā gabaliņā, kuru klāj biezi mākoņu un gigantisko paparžu meži.
Sūnām noaugušie, parasti miglas klātie, spociskā izskata mākoņu meži ir, manuprāt, visinteresantākais lietusmežu paveids un, ja vēl aizvēsturiskie lielie paparžu koki te aug, tad vispār te nav ko pielikt, ne atņemt. Rezervējis ekskursiju uz nākošo rītu uz Amboro Saimaipatas daļu, dodos pie miera, lai nākošajā dienā pieceltos un secinātu, ka ekskursija ir atcelta, jo naktī nogāzusi pamatīga ūdens šalts, pārvēršot zemes ceļu, kas ved uz mākoņu un paparžu koku mežu, dubļu jūrā. Sasodīts!
Dažas papardes es redzu, bet lielie paparžu koki, kuri šeit mēdz sasniegt 10 m augstumu un datējami kā 300 miljonu gadu seni, diemžēl aiziet gar degunu. Tikai dažās vietās pasaulē šie aizvēsturiskie koki, kuri bija iecienītākā dinozauru ņamma, ir saglabājušies, tāpēc parasti nelaižu iespēju garām tos apskatīt. Pēc vietējo stāstiem šeit šo koku ir biezā slānī, ne velti tikai kādus 200 km uz rietumiem atrodas Sukre ar iepriekš pieminēto dinozauru pēdu Zvaigžu alleju, tātad jātic vien vietējiem būs, jo, kur salāti- tur zālēdāji, un, kur zālēdāji - tur plēsēji, un šeit gan vieni, gan otri bijuši pārstāvēti plašā skaitā.
Vai tiešām man viss, ko Amboro parks piedāvā aizies gar degunu? Nē, es tomēr nepadodos. Izmantojot laiku, kas bija paredzēts ekskursijai, dodos atpakaļ Santakruzas virzienā, lai izlektu arā pa vidu mazā miestiņā Bermjeho. Tieši tā apkārtnē atrodas mazā lodža, kurā biju ieplānojis nakšņot un tieši Bermjeho apvidus ir uzskatāms par Amboro parka gleznaināko stūrīti.
Šeit Andu kalni paveras kā pārsteigums - no bieziem lietusmežiem izlien ārā masīvi, viegli iesarkani, smilšakmens klinšu kalni, kuri ieguvuši neparastas formas.
Dažiem piemīt noapaļotas formas, citi paveras kā stāvas mūra sienas, bet atsevišķi, kā galda Venecuēlā. Šo skatu vēlos redzēt, tāpēc meklēju kādu vietējo, kas mani var uzvest augšā kalnā, no kura paveras smilšakmens klinšu panorāma no augšas, bet tālumā redzama arī mana mazā lodža, kas gan nav sasniedzama.
Ar meklēšanu gan nevedas, jo ir karnevāla periods un neviens negrib mani vest augšā, mālējot man acis ciet, ka ceļš ir slikts un uz tā daudz ūdens, jo iepriekšējā naktī gāza lietus, bet kā patiesais iemesls, man gan vairāk liekas vietējie iedzēruši un ballēties grib. Es tomēr nemetu plinti krūmos, jo esmu kā prusaks, ja visas durvis ciet, atradīšu kādu caurumu pa kuru ielīst - atrodu vienīgo ciema gidu un ar savu trūcīgo spāņu valodu mēģinu no tā izvilkt kaut kādu informāciju par nokļūšanu skatu punktā. Ir divi varianti- vai nu kāpt augšā, ejot pa zemes ceļu, kas ir garš pārgājiens, vai arī pa gida norādīto brikšņu taku, pa taisno. Tuvojas tumsa un saprotu, ka izvēles man nav , jāņem stāvā, brikšņu taka, ja vēlos paspēt uzkāpt un nokāpt pirms tumsas iestāšanās. Riskants pasākums, taka ir tikpat kā neiezīmēta, ļoti stāva un asiem brikšņiem bagāta, uz kuriem saskrāpēju kājas, bet kas par skatu no kalna augšas paveras!
Bolīvijas Zudušais kontinents zem manām kājām - stāvi, noapaļoti vai galda formas kalni, bieza Amazones džungļu sega, papagaiļu bari un augsti, šauri ūdenskritumi, kas atgādina kaut ko no Venecuēlas Tepui reģiona. Šim būtu jābūt starp kontinenta labākajiem skatiem, bet to dzīvē laimējies redzēt vien saujiņai cilvēku.
papagaiļu bari lido pār Amboro parka smilšakmens masīviem
Amboro parka smilšakmens masīviem.
Ar tumsu paspēju atgriezties atpakaļ, noskrienot atpakaļ pa ceļu, lai saprastu, ka neviens neveda mani kalnā ballītes dēļ nevis ceļa, jo tas, lai gan zemas kvalitātes, tomēr bija mierīgi izbraucams.
Atrodu kaut kādu pažobeli, kur pārnakšņot, jo ar naktsmītnēm te ļoti, ļoti trūcīgi un no rīta ceļos augšā, lai dotos uz vēlvienu Bermjeho skatu vietu Laguna Volcans.
Šoreiz arī atrodas viens vietējais, kas gatavs mani uzvest citā kalnā, jo laika kāpt man pašam nav - jāpagūst uz Santakruzas lidostu.
Blakus ielejā atrodas mazs plato ar nelielu kalnu ezeriņu, kurā spoguļojas Amboro galda kalni.
Arī šeit no putniem mudž, īpaši jau no papagaiļiem, bet skats ar ezeru un ainava, kas paveras no plato malas ir tā, kā dēļ ir vērts šo Paradīzes stūrīti sameklēt. Gluži kā viena ceļotāja komentārs, ko atradu internetā "tššš...nesakiet par šo vietu nevienam, atbrauks tūristu pūļi un šo neskarto Ēdens dārzu sačakarēs".
Ūdenskritums, kas krīt no Amboro smilšakmens klinšu masīva.
Tāda, lūk, bija Bolīvijas dienvidrietumu daļa - pārsteidzoši kontrastaina - tik mazā pasaules pleķītī var paviesoties uz Mēness virsmas, pastaigāt pa Marsu un visbeidzot atgriezties uz mūsu zaļojošās Zemes!
Laiks atgriezties uz Zemes un atvadīties no Bolīvijas Mēness un Marsa ainavām. Īss lidojums pāri Andu priekškalņu reģionam, apejot lēnos, sliktās kvalitātes ceļus, kas vijās cauri kalniem, un esmu nonācis Santakruzā - Bolīvijas dienvidaustrumu galvaspilsētā un valsts galvenajā ekonomiskajā centrā. Izvietojusies aiz Andu kalnu masīva, tropiskā līdzenumā, tā būtiski atšķiras no pārējās Bolīvijas. Daudz turīgāka pateicoties bagātiem naftas, gāzes un kokas lapu resursiem, ar daudz savādāku iedzīvotāju sastāvu, ar tropisku klimatu apveltīta un ar eksotiskiem augļiem bagāta, tā vairāk līdzinās Brazīlijai, kaut vai tāpēc vien, ka šejieniešiem patīk ballēties un Santakruzas naktsdzīve ir leģendāra.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Tā ir viena no ievērojamākajām arheoloģiskajām vietām Andu kalnos, kuras pirmsākumi meklējami gandrīz 2000 gadus pirms Inku impērijas rašanās, kad šo vietu apdzīvoja nezināma civilizācija. Tā 220 m garajā un 60 m platajā, lēzenās formas klintī izkala dažādas reālas un apstraktas formas un attēlus izmantojot klinti kā reliģisko un ceremoniālo centru. Vēlāk reģionā ienāca Chiriguano indiāņi, nodibinot šeit savu apmetni, līdz inki, paplašinot impēriju, patrieca tos ellē ratā.
Apkārt klintij paveras arī drupas no inku perioda apmetnes, ar galveno plazu jeb laukumu, tirgus placi, terasēm, nelielu aizsardzības mūra fragmentu un dzīvojamajiem kvartāliem. Tiesa maz, kas no tā visa saglabājies, galvenokārt ēku pamati un sienu fragmenti. Arī inku mūmijas, kuras tika glabātas klintī kalto tempļu drupās, nav pārdzīvojušas postošos konkistadoru laikus.
Amboro smilšakmens klinšu masīvs – Bolīvijas Zudušais kontinents.